Nevar krist no vairāku tūkstošu pēdu augstuma un neatmosties. Tā arī Marija atmodās, un atmodusies atradās savā mazajā gultiņā. Bija jau gaiša diena un viņas māte stāvēja pie tās, sacīdama:
— Kā nu var būt tāda laiskule, kāda esi tu? Mosties nu! Un ģērbsimies žiglāk, brokastis jau gaida.
— Ak, mīļo māmiņ, — teica Marija, izbrīnā plaši ieplezdama acis, — kur gan šonakt mani neizvadāja jaunais Droselmeijers, un cik brīnišķīgas lietas viņš man parādīja.
Tad Marija izstāstīja visu to, ko mēs nupat aprakstījām, un, kad viņa bija beigusi, prezidenta kundze teica:
— Mana mīļā, mazā Marija, tu esi redzējusi garu, skaistu sapni, bet tagad, kad tu esi atmodusies, tev to visu vajag aizmirst un iebaudīt pirmās brokastis.
Bet Marija ģērbdamās pastāvēja pie tā, ka tas nepavisam neesot bijis sapnis un ka viņa visu to patiesi redzējusi. Tad viņas māte devās pie skapja, paņēma Riekstkodi, kurš kā parasts stāvēja uz trešā plaukta, atnesa mazajai meitenītei un teica:
— Kā tu, neprātīgais bērns, vari iedomāties, ka šī lelle, kas taisīta no koka pn drēbes, var dzīvot, kustēties un domāt?
— Bet, mīļo māmiņ, — nepacietīgi atteica Marija, — es to noteikti zinu, ka Riekstkodis nav neviens cits, kā jaunais Droselmeijers, krusttēva brāļadēls.
Te Marija izdzirda aiz sevis skaļus smieklus. Tur stāvēja prezidents, Fricis un Trūdiņa un smējās par viņu, līdz zemei liekdamies.
— Ak, — iesaucās Marija, — un tu, mīļo tēt, ari smejies par manu Riekstkodi? Viņš gan par tevi atsaucās ar vislielāko cienību, kad mēs bijām iegājuši Marcipāna pilī, un viņš mani stādīja priekšā savām māsām princesēm.
Bet smiekli kļuva tik stipri, ka Marija saprata: viņai savu vārdu patiesībā jāpamato ar kādu lietišķu pierādījumu, jo citādi viņu vēl noturēs par prātā jukušu.
Viņa iegāja blakusistabā un paņēma mazu kastīti, kurā rūpīgi t ieslēgusi peļu ķēniņa septiņus kroņus un atgriezusies teica:
— Palūko, mīļo māmiņ, šie tomēr ir peļu ķēniņa kroņi, kurus man Riekstkodis pagājušā naktī iedeva par zīmi viņa uzvarai.
Prezidenta kundze, būdama ārkārtīgi pārsteigta, paņēma un apskatīja šos mazos kroņus, kas taisīti no nezināma, ļoti mirdzoša metāla, bija tik brīnišķi smalka veidojuma, uz ko nav spējīga ne viena cilvēka roka.
Pats prezidents nevarēja vien beigt tos aplūkot un novērtēja tik augstu, ka Fricim, kurš uz pirkstgaliem pastiepies, gribēja tos redzēt un lūdza ļaut tam kādu pataustīt.
Tēva negribēja uzticēt pat nevienu, lai kā dēls tiepās.
Nu prezidents un prezidenta kundze uzstāja, lai Marija pasakot, no kurienes šie kroņi radušies. Bet viņa varēja tikai palikt pie tā, ko bija teikusi. Kad viņas tēvs, kas to visu uzskatīja par stūrgalvību, kļuva nepacietīgs un nosauca viņu par meli, meitene izplūda asarās un iesaucās:
— Ak, es gan esmu nelaimīgs bērns, ko tad jūs gribat, lai es jums saku?
Šai brīdī atvērās durvis. Tajās parādījās medicīnas konsultants un savukārt iesaucās:
— Bet kas še notiek? Un ko jūs esat izdarījuši manai krustmeitai, ka viņa tā elso un raud? Kas tad še ir? Nu, kas?
Prezidents informēja jaunpienācēju par visu notikušo un, beidzis savu stāstu, parādija viņam kroņus. Bet tikko krusttēvs tos bija redzējis, tas sāka skaļi smieties.
— Ahā, — viņš teica, — tas joks ir jauks! Tie ir tie paši kroņi, kurus es pirms vairākiem gadiem nēsāju pie savas pulksteņķēdes un kurus es uzdāvināju savai krustmeitai viņas otrajā dzimšanas dienā. Vai jūs, mīļais prezident, to vairs neatceraties?
Bet prezidents un prezidenta kundze velti pūlējās atcerēties. Šis fakts tiem galīgi bija pagaisis no atmiņas. Bet apmierinādamies ar to, ko bija teicis krusttēvs, viņi pamazām atguva savu labo garastāvokli. Un, to redzēdama, Marija piesteidzās pie medicīnas padomnieka, iesaukdamās:
— Bet tu taču, krusttēv Droselmeijer, to visu zini! Atzīsties, ka Riekstkodis ir tavs brāļadēls un ka viņš man iedeva šos septiņus kroņus.
Bet krusttēvs Droselmeijers ar visu to likās bija ļoti nemierā, viņa pierē iegūla grumbas un viss viņa izskats tā apmācās, ka prezidents, pasaucis mazo Mariju un ieslēdzis to starp saviem ceļgaliem, viņai teica:
— Klausies, mīļais bērns, jo es ar tevi runāju pavisam nopietni: dari man to prieku un vienreiz par visām reizēm liec pie malas šīs aplamās iedomas. Ja tu vēlreiz teiksi, ka tavs neglītais un kroplais Riekstkodis ir mūsu drauga medicīnas konsultanta kunga brāļadēls, es tevi brīdinu, ka izsviedīšu pa logu ne tik vien Riekstkodi, bet vēl visas citas lelles un Klāras jaunkundzi piedevām.
Un tā, lūk, nabaga Marija vairs neuzdrošinājās runāt par visām šīm jaukajām lietām, ar kurām tā bija nodarbināta viņas fantāzija. Bet mani jaunie lasītāji un īpaši — manas jaunās lasītājas sapratīs, ka ja reiz ir kāds ceļojis pa tik skaistu zemi, kāda ir leļļu valsts, un ja kāds ir redzējis tik saldu pilsētu kā Želēburga, un kaut arī tik uz vienu stundu, tas tik drīz vis neaizmirsīs.
Marija mēģināja par visu to runāt ar savu brāli. Bet brāļa uzticību Marija bija pazaudējusi jau sākot no tā brīža, kad bija uzdrošinājusies runāt par viņa huzāru bēgšanu. Tādēļ arī, balstīdamies uz tēva pārliecību, ka Marija ir samelojusi, viņš iecēla savus degradētos virsniekus atpakaļ viņu agrākajās dienesta pakāpēs un atļāva saviem trompetistiem atkal pūst huzāru gvardes maršu, kaut gan šī reabilitācija netraucēja Marijai palikt pie savas pārliecības par viņu drošsirdību.
Tā, lūk, viņa vairs neuzdrošinājās runāt par saviem piedzīvojumiem. Tomēr atmiņas par leļļu valstību tai nemitīgi uzmācās un, tiklīdz Marija nogrima šajās atmiņās, viņa atkal redzēja visu tik skaidri, it kā viņa atrastos vēl Ziemassvētku mežā vai uz rožūdens upes, vai Želēburgas pilsētā. Tai vietā, lai kā senāk spēlētos ar rotaļlietiņām, viņa sēdēja klusi un nekustīgi iegrimusi sevī. Tāpēc visi to iesauca par mazo sapņotāju.
Un, lūk, kādu dienu, kad medicīnas konsultants, nolicis uz parketa savu stikla parūku, izbāzis no mutes mēles galiņu un atlocījis savu dzelteno svārku piedurknes ar garu, asu instrumentu, urķēja pulkstenī kādu lietu, kas tur bija sabojājusies, gadījās, ka Marija, kas bija apsēdusies pie stikla skapja un, pēc paraduma lūkodamās Riekstkodi, bija tik dziļi nogrimusi sapņošanā, ka, pavisam aizmirsusi ne tik vien krusttēva Droselmeijera, bet ari savas mātes klātbūtni, neviļus izsaucās:
— Ak, miļais Droselmeijera kungs, ja jūs nebūtu koka vīriņš, kā to apgalvo mans tēvs, un ja jūs patiesi dzīvotu, es gan nedarītu tā, kā princese Pirlipata, un neatstātu jūs, kad, uzupurēdamies manis labā, jūs zaudētu savu jaunā cilvēka skaistumu, tāpēc ka es jūs patiesi mīlu, es… ah..!
Bet tiklīdz viņai bija izlauzusies šī nopūta, tā pēkšņi istabā atskanēja tāda kņada, ka Marija paģībusi nokrita uz krēsla.
Kad viņa nāca pie samaņas, viņa redzēja, ka to savās rokās tur māte, kas teica:
— Nu, saki man, kā tas ir iespējams, ka tik liela meitene kā tu esi tik nevērīga un krīti no krēsla, turklāt vēl taisni tai brīdī, kad Droselmeijera kurga brāļadēls, kurš beidzis savus ceļojuma gadus, ierodas Nirnbergā? Nu, lūk. izslauki actiņas un esi prātīga.
Marija arī izslaucīja acis un, pagriezusi tās uz durvīm, kas pašreiz atvērās, viņa ieraudzīja medicīnas konsultantu ar, viņa stikla parūku galvā, cepuri zem rokas un dzeltenos svārkus mugurā. Viņš apmierināts smaidīja, vezdams pie rokas mazu, bet veiklu un ļoti glītu puisēnu.
Jaunajam cilvēkam mugurā bija lepni sarkana samta ar zelta uzšūti svārki, baltas zīda zeķes un lakādas kurpītes kājās. Viņa žabo atgādināja skaistu puķu pušķi. Jaunais cilvēks nēsāja koķeti safrizētu, pūderētu parūku ar ļoti rūpīgi sapītu bizīti uz muguras. Bez tam vēl pie sāniem viņam karājās neliels zobens, kas likās laistījās vienos dārgakmeņos, un cepure, ko viņš nesa rokās, bija no vissmalkākā zīda.
Drīz vien varēja pārliecināties, cik patīkamas bija jaunā cilvēka manieres; tikko ienācis, viņš nolika pie Marijas kājām daudz skaistu rotaļlietiņu, bet it īpaši skaistus marcipānus un tik lieliskas konfektes, kādas tā varbūt savu mūžu vēl nebija ēdusi, ja, protams, neskaita tās, kuras viņa nogaršoja leļļu valstībā Kas attiecas uz Frici, tad medicīnas konsultanta brāļadēls it kā jau būtu uzminējis viņa kareivisko gaumi, uzdāvāja tam vissmalkāko Damaskas zobenu.
Bet tas vēl nebija viss. Pie galda, kad pienāca deserta kārta, patīkamais jaunais cilvēks koda riekstus visai sabiedrībai, pat viscietākos viņš pārkoda vienā rāvienā: ar labo roku viņš tos ielika mutē, bet ar kreiso pavilka aiz savas bizītes, un, krāks! čaumala saplīsa druskās.
Marija, ieraugot šo jauno cilvēku, stipri piesarka, bet viņš nosarka vēl vairāk, kad pēc pusdienām viņš to uzaicināja ieiet blakus istabā pie stikla skapja.
— Ejiet, ejiet, bērni, un labi papriecājaties, — teica krusttēvs, — pēc manis še nav nekādas vajadzības, jo mana draugā prezidenta pulksteņi iet ļoti labi.
Abi jaunie ļaudis iegāja salonā, bet tiklīdz jaunais Droselmeijers atradās divatā ar Mariju, viņš nometās uz viena ceļa un teica:
— Ak, brīnišķīgā Zilberhauza jaunkundze! Jūs redzat pie savām kājām jauno Droselmeijeru, kuram jūs šinī pašā vietā izglābāt dzīvību. Bez tam jūs vēl bijāt tik laipna un teicāt, ka nebūtu mani atraidījusi, kā ļaunā princese Pirlipata, ja es jums kalpodams būtu kļuvis neglīts. Bet burvības varai, kuru man bija uzlikusi peļu karaliene, vajadzēja izbeigties tanī dienā, kad, par spīti manam neglītajam izskatam, mani iemīlētu jauna, skaista meitene, jo tanī pašā acumirklī es vairs nebūtu muļķīgais Riekstkodis, bet atgūtu savu agrāko izskatu, kas, kā jūs redzat, nemaz nav tik nepatīkams. Tāpēc, mana dārgā jaunkundze, ja jūs vēl pret mani lolojat tās pašas jūtas, parādiet man to žēlastību un sniedziet man jūsu mīļo roku, dalāties ar mani manā tronī un karaļvainagā un valdiet līdz ar mani kā karaliene leļļu valstī, kurā es pašreiz esmu kļuvis karalis.
Marija maigi piecēla jauno Droselmeijeru un viņam teica:
— Monsieur, jūs esat ļoti patīkams un mīļš karalis, un tā kā jums pieder ļoti skaista valsts ar lieliskām pilīm un sevišķi jautriem pavalstniekiem, tad es ar manu vecāku piekrišanu izvēlos jūs par savu līgavaini.
Pa šo laiku salona durvis bija atvērušās tik klusi, ka jaunie ļaudis to nemaz nemanīja, tik ļoti viņi bija aizņemti ar savām jūtām. Pa durvīm ienāca prezidents, prezidenta kundze, krusttēva Droselmeijers un skaļi iesaucās:
— Bravo!
Marija nosarka kā ķiršu oga. Bet jaunais cilvēks par to nemaz neuztraucās, viņš tuvojās prezidentam un viņa kundzei un graciozi paklanījies, izmeklētos vārdos lūdza viņu meitas roku, kas tam, protams, tūdaļ tika dota.
Tai pašā dienā Marija tika saderināta ar jauno Droselmeijeru, noliekot pēc gada kāzas.
Kad gads bija pagājis, līgavainis atbrauca pēc savas līgavas perlamutra karietē ar zelta un sudraba inkrustācijām. Karieti vilka seši zirgi auna lielumā. Un tā kā viņiem līdzīgu vairs nebija visā pasaulē, to vērtība nemaz nebija nosakāma. Līgavainis aizveda līgavu uz Marcipāna pili, kur tos pils kapelāns salaulāja. Viņu kāzās dejoja divdesmit divi tūkstoši mazu figūriņu, kas mirdzēja pērlēs, dimantos un dārgakmeņos.
Marija vēl šodien ir karaliene skaistajā valstī, kurā visur redz mirdzošus Ziemassvētku mežus, limonādes, mandeļpiena un esences upes, cukurpilis, maigākas par sniegu un caurspīdīgākas par ledu, un vēl bez tam daudz brīnišķīgu un skaistu lietu, protams, ja vien ir pietiekami labas acis, lai visu to saskatītu.