KRUSTTĒVS DROSELMEIJERS
Reiz Nirnbergā dzīvoja kāds cienījams prezidents, kura uzvārds bija Zilberhauss, tas ir, Sudraba nams.
Šim prezidentam bija dēls un meita.
Deviņus gadus veco zēnu sauca Fricis.
Meitenei bija septiņarpus gadi un viņu sauca par Mariju.
Abi bija ļoti mīļi bērni, bet pēc sava rakstura un izskata tik dažādi, ka neviens nebūtu varējis ticēt, ka tie ir brālis un māsa.
Fricis bija resns puisēns, ar sārtiem, apaļiem vaigiem, lielībnieks un liels nerātnis, kurš mēdza piespert ar kāju katras mazākās nepatikšanas dēļ un bija sevī pārliecināts, ka pasaulē visas lietas ir radītas tikai viņam par prieku un lai padotos viņa iegribām. Pie šīs pārliecības viņš palika tik ilgi, kamēr ārsts, kuru viņa kliedzieni, raudas un ālēšanās bija izveduši no pacietības, iznāca no sava kabineta un, pacēlis labās rokas rādām- pirkstu pie savām sarauktajām uzacīm, teica tikai šos divus vārdus:
— Friča kungs!..
Tad Fricim uznāca briesmīga vēlēšanās stāvus iegrimt zemē.
Kas attiecas uz viņa māti, tad, lai cik augstu viņa cēla pirkstu vai pat visu roku, Fricis tam nepievērsa nekādu vērību.
Viņa māsa Marija bija bāls, trausls bērns ar gariem matiem, kuru dabīgās cirtas nokarājās pār viņas pleciem kā vizuļojošs zelta staru kūlis pār alabastra vāzi. Viņa bija kautra, maiga un līdzjūtīga pret visām, pat
viņas leļļu ciešanām; viņa paklausīja savai māmiņai, prezidenta kundzei pēc pirmā mājiena un nekad nekaitināja savu audzinātāju Trūdiņas jaunkundzi, tāpēc arī visi dievināja šo jauko bērnu.
Un tā, lūk, bija pienācis 17… gada 24.decembris. Jūs, mani mazie draugi, zināt, ka 24.decembris ir Ziemassvētku priekšvakars, tas ir, diena, kad piedzimis Jēzus bērniņš un ticis ielikts silītē starp ēzeli un vērsi. Tagad es jums gribu kaut ko paskaidrot.
Visnaivākie no jums jau būs dzirdējuši, ka ikvienai zemei ir savas paražas, vai ne? Un gudrākie jau bez šaubām zinās, ka Nirnberga ir Vācijas pilsēta, kas slavena ar savām rotaļlietām, lellēm un citām figūriņām, kuras tā veselām kastēm sūta uz citām zemēm. Tāpēc mazajiem nirnbergiešiem vajadzētu būt vislaimīgākajiem bērniem pasaulē, ja vien viņiem neiet tāpat kā Ostendes iedzīvotājiem, kas audzē asteres, lai noskatītos, kā tās aizsūta projām.
Un tā, lūk, Vācija ir pavisam citāda zeme nekā Francija un arī paražas tur ir citādas.
Francijā dāvanas tiek izdalītas Jaungada dienā, tā kā daudzi vēlētos, ka Jaunais gads vienmēr sāktos 2.janvārī, bet Vācijā cits citu apdāvina 24.decembrī, tas ir, Ziemassvētku vakarā. Vēl vairāk, otrpus Reinas šī apdāvināšana notiek visai oriģināli: zālē tiek ienests liels koks, ko parasti novieto uz kāda galda; bērniem domātās dāvanas piekar pie šā koka zariem, un tās, ko nav iespējams piekārt, noliek uz šā galda. Tad bērniem iestāsta, ka tas ir labais mīļais Jēzuliņš, kas viņiem sūta šīs dāvanas, kuras tas saņēmis no trim austrumzemju gudrajiem, un tas ir tik pa pusei samelots, jo jūs jau zināt, ka visas šīs pasaules mantas mums nāk no Jēzus.
Man nemaz nevajadzēs jums lieki teikt, ka starp visiem laimīgajiem Nirnbergas bērniem, tas ir, starp tiem, kuri uz Ziemassvētkiem saņēma visvairāk skaistu rotaļlietiņu, pirmā vietā bija minami prezidenta Zilberhausa bērni, tāpēc ka, neskaitot viņu tēvu un māti, kas tos dievināja, viņiem vēl bija krusttēvs, kurš abus tik pat ļoti mīlēja un kuru tie sauca par krusttēvu Droselmeijeru.
Te nu man jums dažos vārdos jāapraksta šī ievērības cienīgā persona, kas Nirnbergā ieņēma gandrīz vai tikpat redzamu vietu kā pats prezidents Zilberhauss.
Medicīnas konsultants, krusttēvs Droselmeijers patiesi nevarēja saukties par skaistuli. Tas bija piecas pēdas astoņas collas garš, sausnējs cilvēks, kas vienmēr gāja stipri salīcis, tā kā, ja tam nokrita zemē mutautiņš, viņš, neskatoties uz savām garajām kājām, varēja to pacelt gandrīz vai nepieliecies. Viņa seja bija krunkaina kā rožābols, kuru skārusi pirmā rudens salna. Labās acs vietā tam bija uzlipināts liels, melns plāksteris; viņam bija gluži kaila galva un tāpēc viņš nēsāja kuplu cirtainu parūku, kas bija viņa paša asprātīgs izgudrojums un šīs ievērojamās galvas segas dēļ tam nācās cepuri nēsāt padusē.
Viņa atlikusī acs bija dzīva un spridzīga un likās netik vien pildīja savu, bet arī savas neesošās biedrenes pienākumus, tik veikli tā apskrēja apkārt istabai, ar kuras sīkumiem krusttēvs Droselmeijers gribēja iepazīties vienā acu uzmetienā, vai atkal tā cieši ieurbās cilvēkos, kuru visapslēptākās domas viņš gribēja izpētīt.
Un tā, lūk, krusttēvs Droselmeijers, kurš, kā mēs jau teicām, bija medicīnas konsultants, tai vietā, lai kā viss vairums viņa amatu brāļu nodarbotos ar dzīvu cilvēku bendēšanu pēc visiem likumiem, gluži otrādi, nodarbojās ar nedzīvu lietu atdzīvināšanu, jo, studēdams cilvēku un dzīvnieku ķermeņu uzbūvi, viņš tik pamatīgi bija iepazinies ar visām šo aparātu atsperēm, ka varēja fabricēt cilvēkus, kas maršēja, sveicināja un salutēja ar ieročiem rokās; dāmas, kas dejoja un spēlēja arfu, vijoli vai klavesīnu; suņus, kas skrēja, pienesa dažādus priekšmetus un rēja; putnus, kas lidoja, lēkāja un dziedāja; zivis, kas peldēja un ņēma barību.
Beidzot viņš pat bija ticis tik tālu, ka viņa lelles un ķipari izrunāja dažus, protams, ļoti vienkāršus vārdus: piemēram: papa, mama, dada, tomēr viņu balsis bija spiedzošas un monotonas, un izklausījās diezgan bēdīgi, jo bija redzams, ka tas viss ir tikai automātisku kombināciju rezultāts, bet automātiskas kombinācijas visā visumā nav nekas cits, kā tikai Dieva radījuma parodijas.
Tomēr, neskatoties uz visiem saviem veltīgajiem mēģinājumiem, krusttēvs Droselmeijers nezaudēja dūšu un noteikti apgalvoja, ka viņš reiz tikšot tik tālu, ka varēšot radīt īstus vīriešus, īstas sievietes, īstus suņus^ putnus un zivis.
Pats par sevi saprotams, ka abas viņa mazmeitas, kurām tas bija apsolījis pirmos savus tāda veida ražojumus, ar vislielāko nepacietību gaidīja šo brīdi.
Mēs varam gan iedomāties, ka, sasniedzis šādu pilnību mehānikas zināšanās, krusttēvs Droselmeijers saviem draugiem bija ļoti noderīgs cilvēks.
Tā, piemēram, ja prezidenta Zilberhausa mājā sabojājās kāds sienas pulkstenis, un tā rādītāji, neskatoties uz visām vienkāršo pulksteņtaisītāju pūlēm, vairs negribēja rādīt stundas, viņa tik tak apklusa un viņa mehānisms apstājās, tad sūtīja pēc krusttēva Droselmeijers, kurš tūdaļ ieradās skriešus, jo viņš bija mākslinieks, kas savu mākslu patiesi mīlēja. Viņš lika sevi aizvest pie mirušā un to tūdaļ atvēra; izņēmis mehānismu, viņš to novietoja starp ceļgaliem, tad, nolicis savu parūku uz grīdas, izbāzis mēles galu pa lūpu kaktiņu un, vērdamies ar savu vienīgo kā kurbunkuls spīdošo aci, viņš izvilka no ķešas veselu kaudzi mazu instrumentu, kurus pats bija sagatavojis un kuru lietošanas noslēpums vienīgi viņam pašam bija zināms. Izvēlējies visasākos, viņš tos iebāza pulksteņa iekšienē par lielu uztraukumu mazajai Marijai, kas nevarēja ticēt, ka nabaga pulkstenim šī operācija nesagādā nekādas ciešanas, bet kad pēc tam nabaga slimnieks tika uzvilkts un ielikts savā kastē vai uz savas novietnes, tas atkal atdzīvojās, sāka sist un tikšķēt, ka prieks bija dzirdēt. Līdz ar to atdzīvojās arī telpa, kas, pazaudēdama savu līksmo iemītnieku, liekas bija zaudējusi savu dvēseli.
Bez tam vēl pēc mazās Marijas lūguma, kura nevarēja paciest, ka virtuves sunim vajadzēja griezt iesmu, kas ļoti apgrūtināja nabaga dzīvnieku, krusttēvs Droselmeijers bija nokāpis no saviem zinātniskajiem augstumiem un uzbūvējis automātisku suni, kurš tagad grieza iesmu bez dusmām un īgnuma, kamēr Turks, kurš, trīs gadus izpildīdams šo amatu, bija kļuvis ļoti salīgs, tagad dzīvoja kā īsts rantjē, sildīdams purnu un ķepas, un tam nebija cita darba, kā vien noskatīties uz savu pēcnācēju, kurš, vienreiz uzvilkts, stundām ilgi izpildīja pienākumus virtuvē.
Un tā, lūk, pēc prezidenta, viņa kundzes, Friča un Marijas arī Turks bija viens no mājas iemītniekiem, kas visvairāk mīlēja un cienīja krusttēvu Droselmeijeru, kuram tas sarīkoja lieliskas ovācijas, tiklīdz redzēja to nākam, un dažu reizi jau tad, kad medicīnas konsultanta kungs vēl nemaz nebija pieskāries vārtu āmuriņam, Turks ar savu skaļo riešanu un astes luncināšanu pavēstīja, ka cienījamais krusttēvs ir ceļā.
Tanī svētsvinīgajā Ziemassvētku vakarā, kad jau sāka satumst, Fricis ar Mariju, kuri visu dienu nebija varējuši ieiet lielajā, izpušķotajā zālē, bija notupušies kādā ēdamistabas kaktiņā.
Kamēr viņu audzinātāja Trūdiņas jaunkundze adīja pie loga, kur tā bija nosēdusies, lai izmantotu pēdējo dienas gaismu, bērnus bija pārņēmusi savāda baiļu sajūta, jo, kā tas šinī svinīgajā vakarā bija parasts, viņiem nebija atnesuši nekādas gaismas, tāpēc tie sarunājās klusā balsī, kā parasti runā, kad ir mazliet bail.
— Mīļo frrālīt, — teica Marija, — droši vien papus ar mammu rīkojas ap mūsu Ziemassvētku eglīti, es jau no paša rīta dzirdu lielu kravāšanos zālē, kur mums neļauj ieiet.
— Un es, — piebilda Fricis, — pirms aptuveni desmit minūtēm pēc Turka riešanas vien jau nopratu, ka ir atnācis krusttēvs Droselmeijers.
— Ak, — iesaucās Marija, plaukšķinādama savās mazās rociņas, — ko gan labais krusttēvs mums būs atnesis? Es esmu pārliecināta, ka tas būs kāds skaists dārzs ar kokiem un strautiņu, kas tek pa zaļu, puķēm rotātu mauriņu. Šai upītē peldēs sudraba gulbīši ar zelta saitēm ap kaklu uta maza meitiņa tos baros ar marcipānu.
— Vispirms, — teica Fricis savā īpatā, uzpūtīgā tonī, ko viņa vecāki uzskatīja par tā lielāko netikumu, — jums, Marijas jaunkundz, jāzina, ka gulbji nemaz neēd marcipānu,
— Es tam ticu, — atbildēja Marija, — bet tā kā tu esi pusotru gadu vecāks par mani, tev arī vairāk par mani jāzina.
Fricis sapūtās.
— Un bez tam, — viņš piebilda, — es to noteikti varu pasacīt, ja krusttēvs Droselmeijers kaut ko būs atnesis. Tas būs cietoksnis ar kareivjiem, kas to aizstāvēs ar lielgabaliem, kas to sargās, un cīnīsies ar ienaidniekiem, kas tam uzbruks; tās tik būs lieliskas kaujas!
— Man nepatīk kaujas, — teica Marija. — Ja viņš būs atnesis cietoksni, kā tu saki, tad tas būs tev, tomēr es sev pieprasu ievainotos, lai par viņiem varētu rūpēties.
— Lai arī ko viņš atnestu, — teica Fricis, — tu tīri labi zini, ka tas nebūs ne tev, ne man, jo ar to iebildumu, ka krusttēva Droselmeijera dāvanas esot īsti mākslas darbi, tiklīdz tās ir iedotas mums, šīs mantas atkal noņem un ieslēdz lielajā skapī pašā augšā, kur tās var aizsniegt tikai papus un pie tam vēl pakāpdamies uz krēsla, tāpēc es tikpat.labi vai vēl labāk mīlu tās rotaļlietas, kuras mums dāvina papus un mamma un ar kurām mums ļauj spēlēties, kamēr mēs tās saplēšam, nekā tās, ko atnes krusttēvs Droselmeijers.
— Es arī, — teica Marija, — bet to, ko tu nupat teici, tu nedrīksti teikt krusttēvam.
— Kāpēc ne?
— Tāpēc, ka viņš jutīsies apbēdināts, ka mēs viņa dāvanas tā necienām kā tās, ko mums dod papus un mamma. Viņš dāvinādams domā sagādāt mums lielu prieku, un ļausim viņam ticēt, ka tā arī ir.
— Bah! — iesaucās Fricis.
— Marijai, Frici, ir taisnība, — noteica Trūdiņas jaunkundze, kas parasti mēdza klusēt un runāja tikai sevišķi svarīgos gadījumos.
— Redzēsim, — žigli iekrita valodā Marija, negribēdama Fricim ļaut atbildēt audzinātājai ar kādu rupjību, — redzēsim, bet nu minēsim, ko
mēs dabūsim no mūsu vecākiem. Es jau esmu pastāstījusi māmiņai, bet tikai ar to noteikumu, lai viņa nebaras, ka mana lelle, Rozes jaunkundze, ir kļuvusi pavisam nevīžīga, kaut gan es tai pastāvīgi sprediķoju. Viņas vienīgā nodarbošanās ir krist uz deguna, kas vienmēr beidzas ar to, ka viņai uz sejas paliek ļoti nepatīkamas pēdas, tā kā nav ko domāt viņu ievest sabiedrībā, tik ļoti lelles seja vairs neatbilst viņas apģērbam.
— Es, — teica Fricis, — esmu licis papam saprast, ka manos zirgu staļļos labi iederētos stalts bēris un tāpat arī es viņam esmu aizrādījis, ka labi organizēta armija nevar iztikt bez vieglās kavalērijas un ka man trūkst vēl vesels huzāru eskadrons, lai papildinātu divīziju, kuru es komandēju.
Pēc šiem vārdiem Trūdiņas jaunkundzei šķita? ka viņai ir izdevība otru reizi iejaukties sarunā.
— Bērni, — viņa teica, — jūs it labi zināt, ka tas ir Jēzus bērniņš, kurš dod un svētī visas tās skaistās dāvanas, ko viņš jums atnes. Tāpēc labāk iepriekš nenosakiet, ko jūs vēlaties, jo viņš zina labāk nekā jūs paši, kas jums var sagādāt prieku.
— Jā, — teica Fricis, — tā jau arī pagājušajā gadā viņš man iedeva tikai kājniekus, kurpretī, kā jau teicu, man būtu ļoti paticis huzāru eskadrons.
— Man gan, — ierunājās Marija, — viņam tikai jāpateicās: es nekā cita nevēlējos, kā tikai vienu lelli, un es bez tam vēl dabūju baltu balodīti ar mazām kājiņām un iesārtu knābīti.
Kamēr risinājās šīs sarunas, drīz vien bija pienākusi nakts. Bērni sarunājās arvien klusāk un arvien ciešāk spiedās viens pie otra; tiem likās, it kā viņi justu ap sevi šalkojam līksmo sargeņģeļu spārnu vēdas un dzirdētu no tālienes skaņām jauku, melodisku mūziku, it kā zem smagajām katedrāles velvēm ērģeļes dūktu mūsu Kunga dzimšanas gaviļu dziesmu. Tai pašā brīdī pār sienu aizzibēja gaismas stars un Fricis un Marija saprata, ka tas bija Jēzus bērns, kurš zālē nolicis viņiem dāvanas un tagad uz zeltaini mirdzošā mākoņa aizlido pie citiem bērniem, kas to gaida tikpat nepacietīgi kā viņi.
Tūdaļ atskanēja zvaniņš, durvis skrapstēdamas atvērās un no zāles plūda tāds mirdzums, ka bērni apžilbuši sastinga un tikai paguva iesaukties:
— Ah! Ah!
Tad prezidents un prezidenta kundze atnāca līdz slieksnim un paņēma bērnus pie rokas.
— Nāciet, paskatieties, mazie draugi, ko jums Jēzus bērniņš ir atnesis.
Bērni devās zālē un Trudiņas jaunkundze, atstājusi adīkli uz krēsla, viņiem sekoja.
ZIEMASSVĒTKU EGLĪTE
Mīļie bērni, jūs taču pazīstat Sisu un Ziru, šos lielos bērnu prieku apgādātājus; jūs bieži esat tikuši aizvesti uz viņu lepnajiem veikaliem, kur piedāvāja neierobežotu kredītu un teica: „Nāciet, izvēlaties un ņemiet." Tad jūs palikāt kā sastinguši stāvot ar plaši ieplestām acīm, atvērtu muti un pārdzīvojāt tādu svētlaimes brīdi, kādu jūs savā mūžā nekad vairs nepiedzīvosit, arī tanī dienā ne, kad jūs iecels par Akadēmijas locekļiem, par deputātiem vai Francijas pēriem.
Un, lūk, tāpat kā ar jums, tas bija arī ar Frici un Mariju, kad viņi iegāja zālē un ieraudzīja svētku eglīti, kura likās izauga no balti klātā galda un kurā bez parastajiem zelta āboliem dabīgu ziedu vietā karājās cukura ziedi, bet augļu vietā — konfektes un iecukurotas mandeles. Tas viss mirdzēja simts sveču gaismā un, paslēptas kociņa lapotnē, tās eglīti padarīja tikpat krāšņu, kā tās mākslīgu uguņu ierīces, kādas jūs esat paraduši redzēt valsts svētkos. Redzot šo skatu, Fricis par godu savam dejas skolotājam Pošeta kungam mēģināja iztaisīt vairākus lēcienus, bet Marija pat nedomāja aizturēt divas lielas prieka asaras, kas kā valgas pērles noripoja pār viņas pietvīkušajiem vaidziņiem.
Bet vēl grūtāk gāja, kad pēc kopiespaida viņi pievērsās atsevišķiem priekšmetiem un kad abi bērni ieraudzīja uz galda visdažādākās rotaļlietiņas: Marija tur atrada divreiz lielāku lelli nekā Rozes jaunkundze un uz pakaramā skaistu zīda tērpu, kuru no visām pusēm varēja apskatīt.
Fricis atrada uz galda novietotu veselu eskadronu huzāru, kas bija ietērpti sarkanos huzāru kamzoļos ar zelta uzšuvēm un sēdēja baltos zirgos, bet uz grīdas pie galda kājas bija piesiets varens bēris, kura līdz šim tik ļoti trūka viņa zirgu staļļos. Kā jauns Aleksandrs viņš tūdaļ kāpa zirgā, kas bija apsedlots un ar laužņiem mutē, un kad bija apauļojis trīs vai četras reizes ap eglīti, nokāpdams teica, ka lai gan šis esot briesmīgi mežonīgs un turklāt vēl pārāk niķīgs dzīvnieks, viņš tomēr to iejādīšot tā, ka vēl mēneša laikā tas kļūšot rāms kā jērs.
Bet tiklīdz viņš bija nokāpis no zirga un Marija grasījās kristīt savu jauno lelli par Klāriņu, kas franču valodā nozīmē Skaidrīte, kad jau otrreiz atskanēja zvaniņa sudrabtlrā skaņa un bērni pagriezās uz to pusi, no kurienes šī skaņa nāca, tas ir, pret vienu zāles stūri.
Tur viņi ieraudzīja kaut ko tādu, ko sākumā nebija ievērojuši, jo līdz šim visa viņu uzmanība bija pievērsta krāšņajai eglītei zāles vidū, proti, zāles kakts bija norobežots ar ķīniešu aizslietni, aiz kura bija dzirdams tā kā troksnis, tā kā mūzika, kas liecināja, ka šinī atdalītajā telpā notika kaut kas jauns un neparasts.
Tai pašā acumirklī bērni atcerējās, ka viņi vēl nav redzējuši medicīnas konsultantu un vienā mutē iesaucās:
— Ak, krusttēvs Droselmeijers!
Un patiesi, it kā būtu tikai šo izsaucienu gaidījis, ķīniešu aizstatnis salocījās un skatītāju acīm parādījās nevien krusttēvs Droselmeijers, bet arī…
Zaļā, puķēm rotātā pļavā grezna pils ar daudziem spoguļstikla logiem galvenajā fasādē un diviem skaistiem, zeltītiem torņiem pils labajā un kreisajā spārnā.
Tanī pašā brīdī pils iekšējās telpās atskanēja zvans, durvis un logi atvērās un varēja redzēt, ka zālēs, kuras apgaismoja pussprīža garas sveces, pastaigājās mazi kungi un dāmas. Kungi bija ģērbušies lepnos, izrotātos svārkos, zīda vestēs un biksēs ar zobeniem pie sāniem un cepurēm rokās; dāmas greznos brokāta krinolīnos, ar parūkām galvā un vēdekļiem rokās, ar kuriem tās atsvaidzināja seju, it kā viņām būtu pārāk karsti. Lielajā zālē, kura mirdzēja vienās ugunīs, jo to apgaismoja kristāla lustra ar daudzām svecēm, zvanu spēles skaņu pavadījumā dejoja daudz bērnu: zēni apaļās vestītēs un meitenes īsos bruncīšos. Vienlaikus pie kāda blakuskabineta loga parādījās zvērādu kažokā tērpies kungs, kuru nekādā ziņā nevarēja saukt par caurspīdīgu; viņš parādījās, pamāja un atkal pazuda, turklāt pats krusttēvs Droselmeijers, ģērbies savos dzeltenajos svārkos, ar savu parūku un melno plāksteri uz acs, uzkrītoši līdzīgs oriģinālam,. bet tik tikko trīs sprīžu garš staigāja iekšā un ārā, it kā uzaicinādams pastaigājošos iegriezties pie viņa.
Pirmajā brīdī bērnu prieks un pārsteigums bija liels. Bet kad Fricis, atspiedies ar elkoņiem uz galda, bija kādu laiku skatījies, viņš piegāja klāt un nepacietīgi ievaicājās:
— Bet saki, krusttēv Droselmeijer, kāpēc tu vienmēr ieej un iznāc pa vienām un tām pašām durvīm, tev jau vajag apnikt tā staigāt par vienu un to pašu vietu. Lūk, ieej pa šīm te un iznāc pa tām.
Un Fricis viņam norādīja uz abu torņu durvīm.
— Tas nav iespējams, — atbildēja krusttēvs Droselmeijers.
— Nu, tad dari man to patikšanu, uzkāp pa trepēm, nostājies pie loga šā kunga vietā un saki viņam, lai tas nāk tavā vietā pie durvīm.
— Mīļo Frici, tas arī nav iespējams, — atbildēja medicīnas konsultants.
— Nu, tad pietiks bērniem dejot, lai viņi iet staigāt un lai dejo tie, kuri tagad pastaigājas!
— Tev jau nemaz nav jēgas, mūžīgais prašņātāj! — iesaucās krusttēvs, kurš jau sāka skaisties, — kā mehānisms ir taisīts, tā viņam ir jādarbojas.
— Nu, tad es gribu tikt šai pilī iekšā, — tiepās Fricis.
— Mīļais bērns, — teica prezidents, — tu jau nū esi pavisam jucis; tu taču redzi gluži labi, ka nevari šai pilī ieiet, jo visaugstāko torņu vējrādītāji tik tikko sniedzas tev līdz pleciem.
Fricim tam bija jāpiekrīt un viņš palika kluss, bet pēc kāda laiciņa, redzēdams, ka kungi un dāmas staigāja bez apstāšanās, ka bērni vēl vienmēr dejoja, ka kungs ar kažoku ik pa laiciņu parādījās logā un pazuda un ka krusttēvs Droselmeijers neatstāja savas durvis, viņš ļoti vīlies teica:
— Krusttēv Droselmeijer, ja šīs mazās figūriņas citu nekā neprot un vienmēr atkārto vienu un to pašu, rit tu tās vari nest projām, man par tām ir maza interese; man labāk patīk mans zirgs, kurš skrien kā es vēlos, mani huzāri, kuri manevrē pēc manas pavēles gan pa labi, gan pa kreisi, uz priekšu un atpakaļ un kuri nav vis ieslodzīti kādā mājā, kā tavi nabaga cilvēciņi, kuriem jākustas, kā mehānisms to viņiem liek.
Pie šiem vārdiem viņš uzgrieza muguru krusttēvam Droselmeijeram un viņa pilij, devās pie galda un izkārtoja cīņai savu huzāru eskadronu.
Ari Marija bija klusām aizmanījusies projām, jo viņai visu šo leļļu vienmērīgās kustības likās pārāk vienmuļas, bet, būdama mīļš un smalkjūtīgs bērns, viņa neteica nekā, lai neapbēdinātu krusttēvu Drosel- meijeru. Un patiesi, līdz ko Fricis bija viņam uzgriezis muguru, krusttēvs Droselmeijers teica prezidentam ar kundzi:
— Nu, labi, labi, šāds mākslas darbs nav domāts bērniem, es likšu savu pili atpakaļ kastē un nesīšu projām.
Bet prezidenta kundze piegāja pie viņa un, izlabodama Friča nepieklājīgo izturēšanos, tik pamatīgi sāka iedziļināties krusttēva mākslas darba sīkumos, tik noteikti vēlējās iepazīties ar mehānismu un tik izmeklētos vārdos lielīja viņa sarežģīto konstrukciju, ka ne tik vien izlīdzināja medicīnas konsultanta gūto slikto iespaidu, bet vēl panāca to, ka viņš sāka vilkt no savu dzelteno svārku ķešām lielu vairumu brūnganu vīriņu un sieviņu ar balti zibošām acīm un zeltītām rokām un kājām. Bez visiem citiem viņu nopelniem jāsaka vēl, ka šie mazie vīriņi un mazās sieviņas ļoti patīkami smaržoja, jo bija izgrieztas no kanēļkoka. Šinī brīdī Trūdiņas jaunkundze pasauca Mariju, gribēdama uzlaikot viņai skaisto zīda tērpu, par kuru tā, ienākdama zālē, tik ļoti bija sajūsmināta, ka tūdaļ lūdza atļauju to uzvilkt, bet Marija, neskatoties uz savu parasto pieklājību, Trūdiņai pat neatbildēja, tik ļoti viņas vērību saistīja kāda jauna persona, kuru tā bija atradusi starp rotaļlietiņām un kurai es jūs, bērni, lūdzu, pievērst visu jūsu uzmanību, jo tā būs galvenais varonis šinī patiesajā stāstā, kurā Trūdiņa, Fricis, Marija, prezidents, prezidenta kundze un pat krusttēvs Droselmeijers ir tikai blakuspersonas.
VĪRIŅŠ AR KOKA MĒTELI »
Kā mēs jau teicām, Marija nemaz neatbildēja uz Trūdiņas jaunkundzes uzaicinājumu, tāpēc ka viņa pašreiz bija atradusi jaunu rotaļlietiņu, ko agrāk netika ievērojusi.
Komandēdams, virzīdams un izrīkodams savus eskadronus, Fricis bija atsedzis kādu interesantu, glītu vīreli, kas, atspiedies pret svētku eglītes stumburu, bēdīgs stāvēja un klusu, bet pašapzinīgi gaidīja, kad pienāks viņa reize tikt ieraudzītam. Varbūt varētu daudz ko iebilst pret šā vīreļa figūru, kuram mēs mazliet par ātru būsim devuši epitetu — glīts, jo, neskatoties uz to, ka viņa viducis bija pārāk garš un attīstīts un nemaz nepiestāvēja viņa mazajām, kleinajām kājām, tā galva bija tik neparasti liela, ka pārspēja ne tik vien katru dabas norādīto proporciju, bet pat katru karikatūristu, kas bieži vien ir gudrāki par pašu dabu.
Tomēr, kaut gan viņa personā bija zināmi trūkumi, tie tika izpirkti ar viņa lielisko kostīmu, kas norādīja uz viņa labo gaumi un audzināšanu: viņš valkāja violeta samta kuntušu ar zelta cilpām un zeltītām pogām, tādas pašas bikses, bet kājās tik glītas, mazas kurpītes, kādas vēl nav valkājis neviens students, ne virsnieks, un kuras likās tīri kā uzgleznotas. Tikai divi savādi apģērba gabali nekādi nebija pieskaņojami šim cilvēkam, kuram šai ziņā bija tik izsmalcināta gaume: šaurs, neglīts, astei līdzīgs koka mētelis, kas, piestiprināts zem pakauša, nokarājās pāri mugurai, un maza, neizskatīga montaņāru cepurīte galvā. Bet Marija, redzēdama šos divus objektus, kas pavisam neharmonēja ar pārējo tērpu, iedomājās, ka arī krusttēvs Droselmeijers bieži virs saviem dzeltenajiem svārkiem uzlika mazu apmetni, kuram nemaz nebija labāks griezums kā kuntušā ģērbtā vīreļa koka mētelim, un ka dažreiz viņš lika galvā tik neglītu cepurīti, ar kuru visā pasaulē nevienu cepuri nevarēja salīdzināt. Tas tomēr netraucēja krusttēvam Droselmeijeram būt vislabākajam krusttēvam. Bez tam vēl viņa klusībā nāca pie slēdziena, ka ja arī krusttēvs Droselmeijers savā apģērbā pilnīgi pielāgotos cilvēciņam koka mētelī, viņš tomēr ne tuvu nebūtu tik mīļš un smukiņš kā šis.
Jāpiebilst, ka pie šāda slēdziena Marija nāca tikai pēc tam, kad pamatīgi bija apskatījusi mazo vīreli, kurš viņas draudzību bija iemantojis jau pēc pirmā acu uzmetiena; un tā, lūk, jo vairāk viņa to aplūkoja, jo vairāk Marija redzēja, cik daudz maiguma un labsirdības bija viņa sejā. Viņa spoži zaļajām acīm, kurām varēja vienīgi pārmest, ka tās ir mazliet par daudz izspiedušās uz āru, bija gaiša labvēlības izteiksme. Safrizētā baltas kokvilnas bārda, kas sedza viņa smakru, tam ļoti labi piestāvēja, jo sevišķi izcēla viņa smaidošo muti, kas varbūt bija mazliet par platu, bet ar skaisti sarkanām lūpām.
Kad Marija, neuzdrošinādamies vīreli aizskārt, to ar pieaugošu interesi bija kādas desmit minūtes aplūkojusi, viņa iesaucās:
— Saki, mīļo tēt, kam pieder tas mazais vīrelis, kas tur piesliets pie eglītes?
— Atsevišķi tas nepieder nevienam, bet gan jums visiem kopā, — teica prezidents.
— Kā tā, papiņ? Es tevi nesaprotu.
— Tas ir kopējs kalps, — atbildēja prezidents, — un turpmāk viņa uzdevums būs pārkost visus riekstus, ko jūs ēdīsit, un viņš pieder tev tikpat daudz kā Fricim, un Fricim tikpat daudz kā tev.
Pēc šiem vārdiem prezidents uzmanīgi paņēma vīreli no viņa vietas, kur tas bija stāvējis, un, pacēlis tā šauro koka mēteli ar vienkāršas atsperes piespiedienu, lika tam atvērt muti. Kļuva redzamas divas rindas asu, baltu zobu. Uz tēva aicinājumu Marija tur iebāza riekstu un, knaks, knaks! mazais vīrelis tos pārkoda tik veikli, ka čaumala sašķīda tūkstoš gabalos, bet kodols palika vesels. Tagad mazā meitenīte saprata, ka šis koķetais vīrelis ir viens no sensenās, godājamās riekstkožu cilts pēctečiem, kuru raduraksti ir tikpat veci kā Nirnbergas pilsēta un kuru izcelšanās pazūd laiku tumsā, un ka šis te grib turpināt savu senču cienījamo un filantropisko profesiju.
Sajūsmināta par savu atradumu, Marija sāķa lēkāt priekā.
To redzēdams, prezidents viņai teica:
— Nu, labi, manu mazo meitiņ, tā kā riekstkodis tev tik ļoti patīk, tad, kaut gan viņš pieder kopīgi jums abiem ar Frici, tu būsi tā, kurai uzdots par to rūpēties, un es viņu nododu tavā aizgādniecībā.
Pie šiem vārdiem prezidents pasniedza vīreli Marijai, kas to saņēma un tūdaļ lika tam rādīt savu mākslu. Un tik labsirdīgs bija jaukais bērns, ka arvien izvēlējās vismazākos riekstus, lai viņas mīlulim nevajadzētu pārmērīgi atplest muti, kas tam labi nepiestāvēja, jo piešķīra viņa sejai smieklīgu izteiksmi. Pienāca arī Trūdiņas jaunkundze, lai savukārt parotaļātos ar mazo vīreli. Arī priekš viņas riekstkodis izpildīja sava amata pienākumus laipni un bez uzpūtības, kaut gan Trūdiņas jaunkundze, kā mums jau zināms, bija tikai kalpotāja.
Pa to laiku, dīdīdams savu bēro un komandēdams huzārus, Fricis bija sadzirdējis šo knak! knak! un tā kā tas atkārtojās jau aptuveni divdesmit reizes, viņš noprata, ka tur ir kaut kas jauns. Fricis pacēla galvu un pagrieza savas lielās, jautājošās acis uz to pusi, kur pulciņā stāvēja prezidents, Marija un Trūdiņa, un pamanīja savas māsas rokās mazo vīreli ar koka mēteli. Steigšus Fricis nolēca no zirga un, nemaz nenovietojis savu bēro stallī, atskrēja pie Marijas, pieteikdams savu ierašanos ar skaļiem, priecīgiem smiekliem, jo viņam gribot negribot bija jāsmej, tiklīdz tas ieraudzīja grotesko vīreli plātām savu lielo muti.
Tagad Fricis pieprasīja savu daļu riekstu, kurus koda mazais vīrelis, un tā viņam, protams, netika liegta.
Tad viņš pieprasīja savas tiesības atļaut viņam pašam dot vīrelim kost, kas tam, kā līdzīpašniekam, arī tika ļauts. Bet gluži pretēji savai māsai un, nepiegriežot vērību viņas iebildumiem, Fricis tūdaļ izmeklēja vislielākos un viscietākos riekstus, ko bāzt vīrelim mutē, un gala iznākums bija tas, ka pie piektā vai sestā rieksta, ko mazajam vajadzēja pārkost, pēkšņi noskanēja: krrraks! Trīs mazi zobiņi izkrita no riekstkoža smaganām, pie kam viņa izmežģītais smakrs tūdaļ kļuva nespēcīgs un sāka trīcēt kā sirmgalvim.
— Ak, mans mīļais nabaga Riekstkodis! — iesaucās Marija, izraudama vīreli Fricim no rokām.
— Nu, skat, kāds nelga! — Fricis iesaucās. — Un tāds grib būt Riekstkodis: viņam taču ir stikla žokļi. Tas ir neīsts Riekstkodis, kas neprot izpildīt savu uzdevumu. Marij, padod man to šurp! Viņam jāturpina kost, kaut arī viņš pazaudētu visus savus atlikušos zobus un viņa žoklis izmežģītos pavisam. Kāpēc tev interesē tāds sliņķis?
— Nē, nē, nē! — protestāja Marija, saķērusi rokās mazo vīreli, — nē, es tev vairs nedošu manu nabaga Riekstkodi. Palūko vien, cik bēdīgi viņš uz mani skatās, rādīdams savu ievainoto žokli. Fui! Tev ir ļauna sirds, tu sit savus zirgus, un pirms kāda laika tu liki nošaut vienu no taviem zaldātiem.
— Es situ savus zirgus, kad viņi niķojas, — uzpūtīgi atbildēja Fricis, — bet kas attiecas uz to zaldātu, kuru es liku nošaut, tad tas bija nožēlojams klaidonis, ar kuru es jau veselu gadu, kopš viņš ir manā dienestā, nekā nevarēju izdarīt un kurš beidzot kādā jaukā dienā dezertēja ar visiem ieročiem un ietērpu, par ko visās valstīs soda ar nāvi. Bez tam visi tie ir disciplīnas jautājumi, gar kuriem sievietēm nav nekādas dajas. Es tev neliedzu pārmācīt tavas lelles un tu man neliedz pātagot manus zirgus un šaut manus kareivjus. Bet tagad dod šurp Riekstkodi!
— Palīgā, tētiņ, palīgā! — sauca Marija, ievīstīdama Riekstkodi savā mutautiņā, — palīgā! Fricis grib man atņemt Riekstkodi.
Uz Marijas saucienu pie bērniem piesteidzās nevien prezidents, kurš bija atgājis gabaliņu nost, bet arī prezidenta kundze un krusttēvs Droselmeijers.
Abi bērni pastāvēja katrs uz savu taisnību: Marija gribēja glābt Riekstkodi, bet Fricis to gribēja dabūt rokā, un, lūk, par lielu izbrīnu Marijai, krusttēvs Droselmeijers ar nežēlīgu smaidu uz lūpām, kā tas meitenei likās, piekrita Fricim. Nabaga Riekstkodim par laimi prezidents un viņa kundze nostājās Marijas pusē.
— Mīļo Frici, — teica prezidents, — es esmu nodevis Riekstkodi tavas māsas aizgādībā un, cik es pēc savām trūcīgajām ārstniecības zināšanām varu spriest, es redzu, ka nabaga nelaimīgais ir stipri cietis un viņam ir liela vajadzība pēc rūpīgas kopšanas, tāpēc es nosaku, ka tik ilgi, kamēr viņš nebūs pilnīgi atveseļojies, tas tiek nodots Marijas rīcībā, un lai pret to nevienam nebūtu ko iebilst. Tad tālāk tu, kas sakies esam stiprs militārās disciplīnas zināšanās, kur tu esi redzējis, ka ģenerālis liek nošaut kareivi, kurš ievainots izpildot dienesta pienākumu? Ievainoti kareivji tiek novietoti lazeretē, kamēr tie atveseļojas un, ja tie no dabūtajām brūcēm paliel kropli, viņiem ir tiesības uz pensiju.
Fricis gan gribēja palikt pie sava, bet prezidents pacēla rādītāja pirkstu vienā augstumā ar savu labo aci un teica tikai šos divus vārdus:
— Friča kungs!
Mēs jau tikām minējuši, kādu iespaidu šie divi vārdi atstāja uz mazo puisēnu; pavisam nokaunējies par šo viņam izteikto piezīmi, tas neiepīkstējies klusi aizlavījās pie galda, uz kura stāvēja viņa huzāri, kas, izlikuši sardzi un novietojuši savus priekšposteņus, klusēdami nolikās uz naktsguļu.
Pa šo laiku Marija salasīja mazos zobiņus, kas bija izkrituši Riekstko- dim, kuru tā vēl joprojām turēja ietītu savā mutautiņā un kura žokli bija apsējusi ar skaistu, baltu lentu no sava zīda tērpa. Arī mazais vīrelis, no sākuma gluži bāls un pārbiedēts likās arvien vairāk pārliecinājās par savas aizstāves labsirdību un pamazām nomierinājās viņas roku maigajās šūpās. Tad Marija pamanīja, ka krusttēvs Droselmeijers ar zobgalīgu smīnu noskatās, cik mātišķi viņa rūpējās par vīreli koka mētelī, un viņai pat likās, ka medicīnas konsultanta vienīgajā acī pazib ļauns prieks, ko viņa senāk nekad nebija novērojusi. Tāpēc viņa gribēja no tā aiziet.
Bet medicīnas konsultants skaļi iesmējās un teica:
— Klausies, mīlulīt, es nesaprotu, kā tik mīļa, jauka metenīte kā tu var tā jūsmot par šo mazo, neglīto vīreli.
Marija pagriezās, būdama dziļi aizkārta savā tuvāko mīlestībā, jo viņai adresētais kompliments nespēja izlīdzināt krusttēva netaisno uzbrukumu Riekstkodim. Tāpēc viņa, kaut gan tas nebija meitenes dabā, iekaisa dusmās un viņai iešāvās prātā tās pirmītējais krusttēva salīdzinājums ar vīreli koka mētelī.
— Krusttēv Droselmeijer, — viņa teica, — jūs esat netaisns pret manu nabaga Riekstkodi, nosaukdams to par mazu un neglītu vīreli; kas zina, ja jums būtu viņa skaistais kantušs, mazās biksītes un glītās mazās kurpītes, kas zina, vai jūs vēl izskatītos tik labi kā viņš.
Pēc šiem vārdiem Marijas vecāki sāka smieties, bet medicīnas konsultanta deguns izstiepās nesamērīgi garš.
Kāpēc prezidents un viņa kundze tik ļoti smējās un kāpēc medicīnas konsultanta deguns kļuva tik garš? Tie, lūk, bija jautājumi, uz kuriem Marija, izbrīnījusies par viņas atbildes nagaidīto iespaidu, nekādi nevarēja atrast atbildi.
Bet tā kā katram rezultātam ir savs cēlonis, tad arī šis pamatojās uz kaut kādu vēl nezināmu, mistisku sakarību, ar kuru iepazīsimies turpmāk.