nezinu, mani mīļie mazie draugi, vai jūs vēl atceraties, ka es jums ieminējos par kādu lielu stikla skapi, kurā bērni ieslēdza savas rotaļlietiņas. Šis skapis atradās pa labi pie pašas ieejas prezidenta istabā. Marija vēl gulēja šūpulī un Fricis tik tikko sāka staigāt, kad prezidents kādam izveicīgam galdniekam lika izgatavot šo skapi, kurš bija izdaiļots ar tik gaišām rūtīm, ka plauktos novietas rotaļlietiņas izskatījās desmitreiz skaistākas nekā tad, kad tās turēja rokā. Uz visaugstākā plaukta, kuru ne Fricis, ne Marija nevarēja aizsniegt, tika novietoti krusttēva Droselmeijera mākslas darbi. Tūdaļ zem tā bija bilžu grāmatu plaukts un, beidzot, abi apakšējie bija nodoti Fricim un Marijai, kuri tos piepildīja, kā nu mācēja.
Tomēr aizvien pagadījās tā, ka uz klusas vienošanās pamata Fricis aizņēma augšējo plauktu sava karaspēka novietošanai, bet Marija savām lellēm, to mēbelēm un gultām paturēja apakšējo.
Tā tas notika arī minētajā Ziemassvētku vakarā. Fricis novietoja savus jaunos pulkus uz augšējā plaukta, bet Marija, kad" bija nolikusi kaktā Rozes jaunkundzi, atdeva tās guļamistabu līdz ar gultu Klāras jaunkundzei, (tā sauca jauno lelli) un bija sevi uzaicinājusi pie tās uz saldumu ēšanu.
Vispār jāteic, ka Klāras jaunkundze, pametusi skatienu visapkārt un redzēdama savus saimniecības piederumus glīti novietotus uz plauktiņiem, lielo galdu pilnu ar konfektēm un marcipānu, un vēl redzēdama savu mazo, tīro, balto gultiņu ar rožaino satina segu, likās bija pilnīgi apmierināta ar savu jauno dzīvokli.
Pa to laiku tuvojās pusnakts. Arī krusttēvs Droselmeijers jau sen bija aizgājis, kamēr bērnus vēl arvien nevarēja dabūt projām no viņu skapja.
Gluži negaidot šoreiz pirmais bija Fricis, kas paklausīja saviem vecākiem, kuri tam aizrādīja, ka ir laiks iet gulēt.
— Patiesi, — viņš teica, — pēc visām šā vakara apmācībām mani nabaga huzāri būs piekusuši, es zinu, tie ir braši zēni, kas apzinās savus pienākumus pret mani, un tā kā manā klātbūtnē neviens no tiem nedomā aizdarīt acis, tad es tos atstāšu.
Un pēc šiem vārdiem, kad bija huzāriem vēl nodevis paroli, lai tos nepārsteigtu kāda ienaidnieka patruļa, Fricis aizgāja.
Bet pavisam citādi bija ar Mariju: prezidenta kundze, gribēdama sekot savam vīram, kurš jau bija aizgājis uz savām istabām, uzaicināja meiteni atstāt skapi.
— Vēl vienu brītiņu, mīļā mammiņ, tikai vienu mazu brītiņu, — teica meitene, — ļauj man nokārtot manas darīšanas, man vēl daudz kas svarīgs jāveic un, kad es būšu beigusi, es apsolos iet gulēt.
Marija tik mīļi lūdza šo atļauju un vispār bija tik paklausīgs un rātns bērns, ka viņas māte neredzēja nekā slikta, ja meitenes lūgumu ievērotu. Tā kā Trūdiņas jaunkundze jau bija uzkāpusi augšā, lai saklātu meitenei gultiņu, prezidenta kundze, baidīdamās, ka mazā aizrāvusies no savām jaunajām rotaļām, varētu piemirst izdzēst sveces, izdarīja to pati, atstādama degot tikai vienu griestu lampu, kas istabā izplatīja mierīgu un klusu gaismu. Tad viņa aizgāja, vēl piekodinādama:
— Manu mazo meitiņ, ej drīzāk gulēt, ja tu paliksi pārāk vēlu, tu nogursi un nevarēsi rīt laikā piecelties.
Pēc šiem vārdiem prezidenta kundze izgāja no zāles un aizvēra durvis.
Līdzko Marija bija palikusi viena, viņas uzmanība atkal pievērsās tai rotaļlietai, kas to nodarbināja vairāk nekā visas citas, tas ir, viņas mazajam nabaga Riekstkodim, kuru tā vēl arvien turēja rokās ievīstītu savā kabatas lakatiņā. Viņa to saudzīgi nolika uz galda, iztina un apskatīja viņa brūces. Riekstkodis laikam ļoti cieta un izskatījās ļoti sapīcis.
— Ak, mans mazais, mīļais draudziņ, — klusi teica Marija, — es tevi lūdzu, nedusmojies, ka mans brālis Fricis tev nodarīja tādu pārestību. Tici man, viņam nebija nekādu ļaunu nolūku. Taisnība: viņa izturēšanās ir kļuvusi par skarbu, un viņa sirds, pateicoties kareivja dzīves veidam, ir mazliet nocietinājusies, bet citādi viņš ir lāga zēns, to es tev varu galvot. Un es esmu pārliecināta, tiklīdz tu ar viņu tuvāk iepazīsies, tā viņam piedosi. Vispirms, lai atmaksātu par tām ciešanām, kuras tev mans brālis sagādāja, es gribu tevi kopt tik rūpīgi, ka pēc dažām dienām tu atkal kļūsi vesels un priecīgs. Kas attiecas uz tavu zobu ielikšanu un žokļa nostiprināšanu, tad tā ir krusttēva Droselmeijera darīšana, jo šādās lietās viņš ir īsts meistars.
Bet Marija nepaguva pabeigt savu čalošanu. Tieši tajā brīdī, kad meitene izrunāja krusttēva Droselmeijera vārdu, Riekstkodis, pie kura Marija bija vērsusies ar savu uzrunu, tik briesmīgi savieba ģīmi un abās viņa zaļajās acīs uzliesmoja tādi dusmu zibeņi, ka meitene, gluži nobijusies, atkāpās soli atpakaļ.
Bet tā kā Riekstkoža seja drīz vien atkal atguva savu labsirdīgo izteiksmi un melanholisko smaidu, viņa nodomāja, ka tā būs bijusi tikai tāda ilūzija un ka gaisa strāvas skarbā lampas liesma būs bijusi vainīga pie mazā vīreļa vaikstīšanās.
Viņa pati par sevi pasmējās teikdama:
— Nudien es esmu pavisam vientiesīte, iedomādamās, ka šī koka figūriņa varētu vaibstīties un viebties, iešu, paņemšu to un apkopšu, kā viņas stāvoklis to prasa.
Pēc šā monologa Marija paņēma savu aizgādājamo, piegāja pie skapja, pieklauvēja pie durvīm, kuras Fricis bija aizvēris, un teica savai jaunajai lellei:
— Es tevi ļoti lūdzu, Klāras jaunkundz, atdod savu gultiņu manam Riekstkodim, kurš ir slims, un iekārtojies šonakt uz dīvāna. Apdomā, ka tu jūties ļoti labi un esi pilnīgi vesela, ko pierāda tavi sārtie, apaļie vaigi. Viena nakts jau drīz paiet, dīvāns ir ļoti ērts un Nirnbergā nebūs daudz leļļu, kas būtu tik labi apguldītas.
Pats par sevi saprotams, ka Klāras jaunkundze neteica ne pušplēsta vārda, bet Marijai likās, ka viņa uzmeta lūpu un neglīti sabozās. Tomēr Marija, būdama pārliecināta, ka viņa Klāras jaunkundzes dēļ ir darījusi visu to labāko, netaisīja ar to vairs nekādas ceremonijas un, atņēmusi tai gultiņu, rūpīgi noguldīja tur slimo Riekstkodi, ietīdama to segā līdz smakram. Tad viņa iedomājās, ka nepazīst vēl visos sīkumos Klāras jaunkundzes raksturu, jo tā viņai piederēja tikai dažas stundas. Viņa arī iedomājās, cik ļoti tā bija sapīkusi, kad viņa tai bija paņēmusi gultiņu, un ka ievainotajam varētu notikt kāda nelaime, ja šī nekautrīgā persona to varētu aizsniegt. Tāpēc viņa novietoja Riekstkoža gultiņu uz augstākā plaukta iepretī kādam skaistam ciematam, kurā bija apmetusies Friča kavalērija.
Tad, noguldījusi Klāras jaunkundzi uz dīvāna, viņa aizslēdza skapi un gribēja doties uz savu guļamistabu pie Trūdiņas jaunkundzes, kad pēkšņi istabā visapkārt nabaga bērnam sāka krakšķēt un brakšķēt un aiz krāsns, aiz krēsliem un skapjiem bija dzirdami klusi, neskaidri trokšņi.
Lielais sienas pulkstenis, kuram tradicionālās dzeguzes vietā augšgalā stāvēja zeltīta pūce, tikšķēja arvien skaļāk, bet nevarēja sataisīties sist. Marija pameta uz to acis un redzēja, ka lielā, zeltītā pūce bija, cik vien spēdama, izstiepusi uz priekšu savu neglīto kaķa galvu ar apaļajām acīm un līko knābi un nolaidusi spārnus, apklādama ar tiem visu pulksteni. Tā tikšķēšana kļuva arvien stiprāka un beidzot pārvērtās murmināšanā, kura atgādināja cilvēka balsi un kurā varēja izšķirt sekojošus vārdus, kas likās nākam no pūces knābja. __
— Pulksteņi, pulksteņi, tikšķiet klusāk: peļu ķēniņam ir smalkas ausis! Nodziediet bum, bum, bum, bum, dziediet tam viņa viņa veco dziesmu, skaniet pulksteņi bum, bum, bum; zvaniet pulksteņi viņa pēdējo stundu!
Un — bum, bum, bum, — dzirdēja noskanam divpadsmit dobjus sitienus.
Marijai kļuva briesmīgi bail. Viņa drebēja no galvas līdz kājām un būtu aizbēgusi, kad pēkšņi ieraudzīja pūces vietā sēžam krusttēvu Drosel- meijeru, kura svārku dzeltenās stērbeles plivinājās naktsputna spārnu vietā. To redzēdama, viņa aiz brīnumiem palika kā pienaglota stāvam un raudādama iesaucās:
— Krusttēv Droselmeijer, ko tu tur augšā dari? Kāp lejā pie manis un nebaidi mani tā, ļaunais krusttēv Droselmeijer!
Bet pēc šiem vārdiem visapkārt noskanēja ņirdzīgi smiekli un asi pīkstieni; drīz vien aiz sienas bija dzirdama tūkstoš mazu kāju dipoņa, tad pa starpsienu spraugām redzēja pazibam tūkstošiem mazu uguntiņu, vai, pareizāk sakot, tūkstošiem mazu, zibošu acu. Marija redzēja, ka no visām pusēm zālē laužas iekšā peļu tauta. Uņ patiesi — pēc piecām vai sešām minūtēm caur durvju šķirbām un sienu plaisām zālē iebruka tūkstošiem peļu un hop, hop, hop, sāka auļot šurp un turp. Bet drīz vien tās sakārtojās ierindā, tāpat kā Fricis mēdza izrīkot kaujai savus kareivjus.
Marijai tas likās ļoti interesanti un tā kā viņa pret pelēm nejuta tādas bērnišķīgas, instinktīvas bailes kā citi bērni, viņa no sirds priecājās par šo skatu. Bet tad pēkšņi viņa izdzirda tik briesmīgi spiedzīgu un gari stieptu pīkstienu, ka viņai pa kauliem pārskrēja auksti drebuļi. Tai pašā acumirklī grīda pie viņas kājām atvērās un līdz ar smiltīm un kaļķiem, kaut kādu neredzamu apakšzemes spēku bīdīts, pie viņas kājām pacēlās peļu ķēniņš ar savām septiņām kronētām galvām.
Katra no šīm galvām sāka riebīgi pīkstēt un griezt zobus un aiz tām lēnām pacēlās viss ķermenis, pie kura tās bija pieaugušas.
Tūdaļ visa armija sapulcējās ķēniņa priekšā un trīs reizes korī skaļi nopīkstējās. Tad, neizjaukdami savu ierindu, peļu pulki sāka skaraidīt pa istabu, virzīdamies uz stikla skapi, uz kurieni ari sāka atkāpties no visām pusēm ielenktā Marija.
Mēs jau teicām, ka viņa nebūt nebija bailīgs bērns, bet tagad, redzot sevi šo daudzo peļu tūkstošu ielenktu, kurus komandēja septiņgalvains briesmonis, viņai uzmācās bailes un sirds sāka tik stipri pukstēt, it kā asinis dzīslās tai pārstātu ritēt. Viņai sāka trūkt elpas un, daļēji paģībusi, viņa streipuļoja atpakaļ.
Pēkšņi noskanēja kling, ling, ling! un, viņas elkoņa trāpīta, skapja stikla rūts nokrita uz grīdas, saplīsdama tūkstoš gabalos. Marija sajuta kreisajā rokā stipras sāpes, bet tanī pašā bridi viņa atkal atguva drosmi, jo nedzirdēja vairs riebīgos pīkstienus, kas viņai bija iedvesuši tādas bailes. Patiesi visapkārt valdija klusums, peles bija pazudušas un Marija jau domāja, ka, plīstošo stiklu šķindoņas izbiedētas, tās būs bēgušas savās alās.
Bet, lūk, tūdaļ pēc šā trokšņa skapī sākās savāda dūkoņa, un sīkas griezīgas balstiņas kliedza no visa spēka:
6. 3aKa3 N° 333
— Pie ieročiem! pie ieročiem! pie ieročiem!
Vienlaikus sāka skanēt pils zvani un no visām pusēm atskanēja saucieni:
— Žigli, žigli! celsimies! ienaidnieks nāk! Uz cīņu! uz cīņu! uz cīņu!
Marija atskatījās. Skapis bija brīnišķīgi apgaismots un tanī norisinājās
liela kņada: visi šie arlekīni, pjēro, ķipari un kartona vīriņi lēkāja, skraidīja šurp un turp, cits citu uzmudinādami, bet lelles tina saites un gatavoja zāles ievainotajiem. Beidzot arī Riekstkodis nometa visas savas segas un, izlēcis no gultas, nostājās uz abām kājām, saukdams:
— Knaks! knaks! knaks! Marš projām savās alās, muļķīgo peļu banda, vai arī jums būs darīšana ar mani!
Par atbildi šiem draudiem atskanēja liela pīkstēšana un Marija pamanīja, ka peles nav vis aizbēgušas savos caurumos, bet plīstošo šķindoņas izbiedētas, tikai paslēpušās zem galdiem un krēsliem, no kurienes tās atkal sāka līst ārā.
Tomēr Riekstkodis nemaz nenobijās no šīs pīkstoņas un viņa cīņas spars vēl dubultojās.
— Ak, tad tu tas esi, nožēlojamais peļu ķēniņ! Beidzot reiz tu pieņem kauju, ko es tev piedāvāju jau sen. Nu, labi, nāc un lai šī nakts starp mums ir izšķirošā. Bet jūs, mani draugi, mani biedri, mani brāļi, ja tiešām mūs jau Cakarija veikalā ir vienojušas draudzības saites, atbalstiet mani šinī niknajā cīņā! Un tagad — uz priekšu! Kas mani mīl, lai seko man!
Nekad vēl nevienam uzbrukumam nav bijis tāds iespaids: divi arlekīni, viens pjēro, divi ķipari un trīs kartona vīriņi iespiedzās griezīgā balsī:
— Jā, senjor, jūsu dēļ mēs iesim cīņā uz dzīvību un nāvi un jūsu vadībā mēs esam gatavi uzvarēt vai krist kaujā kopā ar jums.
Pie šiem vārdiem, kuros bija skaidrs pierādījums, cik silti pukstēja viņa draugu sirdis, Riekstkodis tā iekaisa, ka izrāva savu zobenu un, nemaz nenovērtējis briesmīgo aukstumu, viņš metās lejā no otrā plaukta. To redzēdama, Marija izgrūda baiļu kliedzienu, jo šinī briesmu pilnajā lēcienā Riekstkodim vajadzēja nolauzt kaklu. Bet tad Klāras jaunkundze, kas atradās zemākajā plauktā, uzlēca no dīvāna un satvēra savās rokās Riekstkodi.
— Ak, mīļā, mazā Klāra, — iesaucās Marija, aizkustināta satverdama viņas abas rokas, — kā es tevi esmu pārpratuši!
Bet Klāras jaunkundze, pilnīgi aizrāvusies ar pašreizējo mirkli, teica Riekstkodim:
— Kā, mans kungs, būdams slims un ievainots, jūs atkal riskējāt doties briesmās? Uzņematies tikai kaujas vadību un lai cīnās citi. Jūsu drosme jau ir visiem zināma un tai nemaz nav vajadzīgs jauns pierādījums.
Pēc šiem vārdiem Klāras jaunkundze mēģināja aizturēt drošsirdīgo Riekstkodi, piespiezdama to pie savas satina korsāžas, bet šis sāka tik stipri tirināt kājas, ka Klāras jaunkundzei vajadzēja palaist viņu vaļā. Riekstkodis, atsvabinājies no viņas rokām, nostājās uz kājām un, ar nepārspējamu grāciju nolicis celi viņas priekšā, teica:
— Princese, kaut gan jūs reiz pret mani izturējāties netaisni, esat pārliecināta, ka es jūs nekad neaizmirsīšu, pat kaujas jūklī ne.
Tad Klāras jaunkundze, cik tālu vien varēja, noliecās un, satvērusi aiz mazās rociņas, piespieda to piecelties, pēc tam, veikli atraisījusi savu spīgulīšiem izrotāto mirdzošo jostu, viņa izveidoja kaklautu un gribēja izgreznot ar to jaunā varoņa krūtis, bet viņš atkāpās dažus soļus un, zemu palocīdamies, izteica savu atzinību par viņam parādīto godu. Tad viņš atraisīja mazo, balto zīda lentīti, ar kuru Marija to bija pārsējusi, piespieda to pie lūpām un, apsējis lentīti sev ap viduci, zobenu vicinādams, viņš nolēca no plaukta uz grīdas.
Tūdaļ atskanēja vēl niknāka pīkstoņa, nekā līdz šim, un pats peļu ķēniņš, it kā saņemdams Riekstkoža izaicinājumu, iznāca no lielā galda apakšas līdz ar saviem galvenajiem spēkiem, bet pa labi un pa kreisi abi armijas spārni izvērzdamies sāka atstāt krēslus, zem kuriem tie bija nocietinājušies.