— Trompetēm pūst uzbrukuma signālu! Bundzinieki bungojiet ģenerāl- kauju! — sauca Riekstkodis.
Tūdaļ Friča huzāru eskadronos atskanēja trompešu skaņas. Kājnieku daļās bundzinieki sāka bungot un bija dzirdams uz lafetēm lēkājošo lielgabalu dobjais, asais troksnis. Vienā mirklī organizējās orķestris, ko veidoja figaro ar savām ģitārām, stabulnieki ar stabulēm, šveiciešu gani ar saviem ragiem un nēģeri ar triangliem. Kaut gan šos pēdējos Riekstkodis nemaz nebija uzaicinājis, viņi tomēr brīvprātīgi kāpa zemē no viena plaukta uz otru, spēlēdami Samnitu maršu. Tas, bez šaubām, iedvesa cīņas prieku pat vismiermīlīgākajiem.
Tai pašā laikā nodibinājās kaut kas līdzīgs nacionālajai gvardei, kuru komandēja sādžas naktssargs un kurā ierindojās arlekīni, klauni, ķipari un kartona vīriņi, kuri, apbruņojušies ar visu ko, kas vien pagadījās pie rokas, bija gatavi cīņai. Nebija pat neviena pavāra, kas neatstātu savu virtuvi un ar iesmu rokā, uz kura smaržoja vēl pusē izcepts tītars, nesteigtos ieņemt savu vietu slēgtajās rindās.
Riekstkodis stājās priekšgalā un šim drosmīgāko pulkam, kurš par kaunu regulārajam karaspēkam, pirmais bija gatavs cīņai.
Tomēr, lai nedomātu, ka simpātijas pret pilsoņu slaveno miliciju mūs būtu padarījušas aklus, jāteic, ka tā nebija Friča huzāru vai kājnieku vaina, ka viņi nespēja sakārtoties tik drīz kā pārējie. Pēc tam, kad Fricis bija izvietojis sardzes un izlūku priekšposteņus, viņš savu pārējo armiju bija atvilcis kazarmās — četrās kastēs — un tās aiztaisījis. Trompetes un bungas velti aicināja uz cīņu šos nelaimīgos cietumniekus. Viņi bija ieslēgti un nevarēja tikt laukā. Tie murkšķēja pa savu kasti kā kurvī sabērti vēži, bet lai kā tie pūlējās, laukā tikt viņi nespēja. Beidzot grenadieriem, kuri nebija tik cieši ieslēgti kā pārējie, izdevās pacelt viņu kastes vāku un sniegt palīdzību strēlniekiem. Vienā mirklī visi bija kājās, un apsvēruši, cik lielu atbalstu tiem varētu sniegt kavalērija, viņi pasteidzās atbrīvot arī huzārus, kas tūdaļ sāka jādelēt gar spārniem, rindodamies pa četriem.
Bet ja arī regulārais karaspēks bija nokavējies dažas minūtes, tad tomēr, pateicoties Friča izkoptajai labajai disciplīnai, tas drīz vien atguva zaudēto laiku, un kājnieki, kavalērija, artilērija kā lavīna bruka lejā, turklāt viņiem sirsnīgi aplaudēja Rozes un Klāras jaunkundzes, kuras, redzēdamas tos ejot garām, plaukšķināja savas mazās rociņas un uzmudināja tos gan ar rokas mājieniem, gan ar saucieniem, kā reiz vecos laikos darīja tās daiļās pilsdāmas, kuru pēcnācējas viņas, bez šaubām, bija.
Peļu ķēniņš saprata: šoreiz viņam bija darīšana ar īstu karaspēku. Un patiesi — centrā stāvēja Riekstkodis ar savu brašo pilsoņu miliciju. Pa labi bija novietojies huzāru pulks, kas gaidīja tikai pavēli uzbrukumam. Pa kreisi bīstama kājnieku masa, uz kādas taburetes, kas pārvaldīja kaujaslauku, novietojās baterija no desmit lielgabaliem. Bez tam vēl spēcīga rezerve, kas sastāvēja no piparkūku vīriņiem un dažādu krāsu cukura bruņiniekiem, bija palikuši skapī un tur nu ņēmās organizēties. Bet viņš bija gājis par daudz tālu, lai tagad atkāptos, un ar pīkstieniem deva kaujas signālu, kuru korī atkārtoja visa viņa armija.
Tanī pašā acumirklī no kāda soliņa tiem par atbildi nogranda baterija, iemezdama peļu masā krietnu šāviņu porciju.
Gandrīz vai tajā pašā laikā huzāru pulks pārgāja uzbrukumā, tā kā aiz putekļu mākoņiem, kas pacēlās zem zirgu kājām, un aiz lielgabalu dūmiem, kas kļuva aizvien biezāki, Marija pazaudēja no acīm kaujas lauku.
Bet cauri lielgabalu dārdoņai, cīnītāju kliedzieniem un mirēju vaidiem viņa joprojām vēl dzirdēja Riekstkoža balsi, kas pārspēja visu šo elles lērumu.
— Seržant Arlekīn, — viņš kliedza, — paņemiet divdesmit cilvēku un dodieties apšaudīt ienaidnieku no sāniem! Leitnant Ķipar, stājieties kolonnā! Kaptein Pajaco, koriģējiet jūsu vada uguni! Huzāru pulkvedi, uzbrūciet kopā, bet nevis tā, kā jūs to darāt — pa četriem! Bravo, alvas zaldātiņi, bravo! Ja visi savu pienākumu izpildīs kā jūs, mēs šodien būsim uzvarētāji!
No visiem šiem uzmudinājumiem Marija noprata, ka ši kauja bija nikna un uzvara apšaubāma. Peles, kuras trenca atpakaļ huzāri, kuras pļautin pļāva vadu sakopotā uguns, kuras kūleņoja zem granātu sprādzieniem, no jauna uzmācās arvien blīvākās masās, kozdamas un plosīdamas visu, ko sastapa ceļā. Tā bija kauja, kas līdzīga tām bruņinieku laiku cīņām, kur sastapās vīrs pret viru un katrs uzbruka un aizstāvējās pats par sevi, nebēdādams par savu kaimiņu.
Velti Riekstkodis mēģināja pārvaldīt karaspēka kustību un vadīt šo masu. No liela peļu pulka spiediena huzāri bija izkliedēti un velti pūlējās sapulcēties ap savu pulkvedi. Spēcīgs peļu bataljons bija tos nogriezis no galvenajiem spēkiem un tagad uzmācās pilsoņu milicijai, kas turējās lieliski. Ciema naktssargs ar savu alebardi plosījās kā velns sakristejā. Pavārs uz sava iesma uzdūra veselas rindas peļu, alvas zaldātiņi stāvēja kā mūris. Bet arlekīns ar saviem divdesmit vīriem bija ticis atsists un novietojās baterijas aizsardzībā; laitnanta Ķipara kolonna bija sašķaidīta un atliekas bēgot bija ienesušas apjukumu pilsoņu milicijas rindās; beidzot vēl kapteinis Pajaco, bez šaubām šāviņu trūkuma dēļ, bija pārtraucis uguni un, kaut ari soli pa solim, tomēr atkāpās.
Ta kā atkāpšanās notika uz visas līnijas, lielgabalu baterija kaujas laukā palika bez aizsega.
Peļu ķēniņš tūdaļ saprata, ka no šīs baterijas iegūšanas ir atkarīgs viss kaujas iznākums, un no saviem pulkiem viskareiviskākos norīkoja uzbrukumam. Vienā acumirklī tie bija augšā uz soliņa, kur lielgabalnieki ļāva sevi saplēst gabalos. Viens no tiem pats pielika uguni pie savas munīcija kastes un, mirdams varoņa nāvē, nogalināja vēl divdesmit ienaidnieku. Bet visa šī varonība bija veltīga pret pārspēku, un drīz vien no pašu lielgabalu šautā zalve, kas smagi ķēra Riekstkoža komandēto bataljonu, pārliecināja to, ka uz soliņa novietotā baterija ir kritusi ienaidnieka rokās.
No šā brīža cīņa bija zaudēta un Riekstkodis domāja tikai, kā vēl godam atkāpties, bet lai atvieglotu karaspēka stāvokli, viņš kaujas laukā izsauca rezerves.
TūdaJ piparkūku un cukurcepumu vīriņi izkāpa no skapja un devās cīņā. Tie nu bija svaigi spēki, bet viņiem trūka pieredzes; sevišķi neveikli bija piparkūku vīriņi, tie sita krustām šķērsām un stiepa pie zemes gan draugus, gan ienaidniekus; cukurcepumu korpuss gan turējās stingri, bet še starp cīnītājiem, nebija Vienveidības: tur bija gan imperatori, gan bruņinieki, gan tirolieši, gan dārznieki, gan amoreti, gan pērtiķi, gan lauvas, un viņiem nebija tā spēka, kāds ir masai.
Tomēr viņu iejaukšanās deva zināmu labumu: tiklīdz peles bija nogaršojušas piparkūku vīriņus un pārkodušas cukurotos ķermeņus, tās atstāja mierā alvas zaldātiņus, kurus bija grūti sakost, tāpat kā no kokvilnas un zāģu skaidām darinātos ķiparus, pajaco, naktssargus, arlekīnus un pavārus, un gāzās nelaimīgajiem palīgspēkiem, kas vienā mirklī bija tūkstošiem peju ielenkti, un pēc varonīgās aistāvēšanās tika aprīti ar visiem ieročiem un munīciju.
Riekstkodis gribēja izmantot šo īso pārtraukuma brīdi, lai sakārtotu savu armiju, bet šausmīgā palīgspēku iznīcināšanas aina bija iedvesusi bailes pat visdrošākajiem. Pajaco bija bāls kā nāve; Arlekīna uzvalks bija saplēsts driskās, viena pele bija iekļuvusi ķipara azotē un izgrauza viņam iekšas — kā lapsa spartiešu jauneklim. Beidzot huzāru pulkvedis līdz ar kādu daļu huzāru bija kritis gūstā un, izmantojot gūstekņu zirgus, organizējās peļu kavalērija.
Nabaga nelaimīgajam Riekstkodim vairs nebija ko cerēt uz uzvaru, nebija pat vairs ko cerēt uz atkāpšanos, atlika vienīgi mirt. Riekstkodis stājās neliela pulciņa priekšgalā, kas tāpat kā viņš bija nolēmis dārgi pārdot savu dzīvību.
Līdz ar to lelles pārņēma izmisums: Klāras un Rozes jaunkundzes lauzīja rokas un kliedza pilnā kaklā:
— Ak, vai, — teica Klāras jaunkundze, — vai man, karaļa meitai, kas nolemta skaistai nākamībai, būs jāmirst pašā dzīves ziedonī?
— Ak, vai, — bēdājās Rozes jaunkundze, — vai man dzīvai jākrīt ienaidnieka rokās, un vai tāpēc es esmu sevi tik labi saglabājusi, lai mani sagrauztu šīs nejēdzīgās peles?
Pārējās lelles noraudājušās skraidīja šurp un turp un viņu žēlabas jaucās ar abu galveno leļļu vaimanām.
Riekstkoža stāvoklis pa to laiku kļuva arvien ļaunāks: pat mazais draugu pulciņš, kas vēl bija palicis uzticīgs, to atstāja. Huzāru eskadrona atliekas bija paglābušās skapī; alvas zaldātiņi bija krituši ienaidnieka rokās un artilēristi jau sen bija beigti; kā tie trīs simti spartiešu, pilsoņu milicija bija visa kritusi, neatkāpjoties ne soli.
Riekstkodis bija atkāpies līdz skapja apšuvei, pa kuru tas velti pūlējās uzrāpties; lai to izdarītu, viņam būtu vajadzējis Klāras un Rozes jaunkundzes palīdzības, bet tās abas bija sadomājušas noģībt. Riekstkodis vēl saņēma atlikušos spēkus pēdējam gājienam un savā bezcerības stāvoklī iesaucās:
— Zirgu! zirgu! Manu ķēniņa kroni par vienu zirgu!
Bet tāpat kā Ričarda Trešā sauciens arī viņa balss palika bez atbildes, vai, pareizāk sakot, nodeva to ienaidniekam. Divi strēlnieki metās tam virsū un sagrāba aiz viņā koka mēteļa. Tai pašā acumirklī viņš izdzirda peļu ķēniņa balsi, kas atskanēja no visām viņa septiņām galvām:
— Jūsu galvas man ir ķīla, ka jūs to saņemsit dzīvu! Atcerieties, ka man jātriebj mana māte! Viņa mokas lai būtu biedinājumam visiem nākamajiem riekstkožiem!
Un pēc šiem vārdiem peļu ķēniņš metās metās virsū gūsteknim.
Bet Marija vairs nespēja ilgāk paciest šo briesmīgo skatu.
— Ak, mans nabaga Riekstkodi! — viņa elsodama izsaucās, — mans nabaga Riekstkodi, ko es no visas sirds mīlu, un nu man jāredz tevi tā bojā ejam!
Tai pašā mirklī ar instinktīvu kustību, pati neapj auzdama, ko viņa dara, Marija norāva no kājas kurpīti un no visa spēka svieda to pašā jūklī, bet tik laimīgi, ka briesmīgā bumba ķēra taisni peļu ķēniņu, kurš apvēlās smiltīs. Un līdz ar to uz vietas pazuda ķēniņš, armija, uzvarētāji, un uzvarētie it kā būtu zemē iegrimuši. Marija pēkšņi sajuta savā rokā vēl griezīgākas sāpes, nekā līdz šim; viņa gribēja aizsniegt kādu atzveltnes krēslu, lai apsēstos, bet spēki to atstāja un viņa noģība.
SLIMĪBA
Kad Marija pamodās no letarģiskā miega, viņa redzēja sevi noguldītu mazajā gultiņā, saule spoži spīdēja pa aizsalušo logu. Viņai līdzās sēdēja kāds svešs kungs, kurā pazina Vandelsternu un kurš, tiklīdz viņa atvēra acis, klusi teica:
— Viņa ir pamodusies.
Tad pienāca prezidenta kundze un ar bažām un uztraukumu noskatījās uz savu bērnu.
To pamanījusi, mazā Marija tūdaļ iesaucās:
— Ak, mīļo māmiņ, vai visas šīs riebīgās peles ir projām un vai mans nabaga Riekstkodis ir glābts?
— Mans dārgais bērns, Dieva dēļ, nerunā vairs šādas muļķības. Saki man, ko tad šīs peles ir izdarījušas tavam Riekstkodim? Bet tu, nerātnais bērns, mūs gan iedzini bailēs. Tā jau iet, kad bērniem ļauj vaļu un tie nepaklausa saviem vecākiem. Tu vakar, spēlēdamās līdz vēlai pusnaktij, laikam būsi iemigusi, un ir iespējams, ka kāda pelīte tevi nobiedēja, un tu savās bailēs iegrūdi elkoni skapja rūtīs un tā sagriezi roku, ka Vandelsterna kungs, kurš izņēma miesā palikušās stikla skabargas, teica, ka tu būtu varējusi pārgriezt kādu artēriju un nomirt asiņošanas dēļ. Paldies Dievam, ka es pamodos un, nemaz nezinādama, cik ir pulkstenis, atcerējos, ka tevi atstāju zālē, un nogāju paskatīties. Mans nabaga bērns, tu gulēji zemē pie skapja, un visapkārt tev juku jukām gulēja lelles, figūriņas, arlekīni, ķipari, alvas zaldātiņi, piparkūku un cukuru cepumi un Friča huzāri, bet savā asiņojošajā rokā tu vēl turēji Riekstkodi. Bet kā tas nākas, ka tava kreisā kāja bija noauta un kurpe gulēja kādus trīs vai četrus soļus tālāk?
— Ak, mīļo, mīļo māmiņ, — atbildēja Marija, nodrebēdama no šīm atmiņām, — un jūs pati redzat, tas bija pēc lielas kaujas starp lellēm un pelēm, bet kas mani visvairāk nobiedēja, bija tas, ka peles palika uzvarētājas un sagūstīja nabaga Riekstkodi, kurš komandēja leļļu karaspēku. Tad es sviedu ar kurpi peļu ķēniņam. Kas pēc tam notika, es vairs neatceros.
Ķirurgs ar acīm deva zīmi prezidenta kundzei un tā maigi teica Marijai:
— Aizmirsti nu, manu bērniņ, visu to un nomierinies. Peles visas aizbēgušas un mazais Riekstkodis sveiks un vesels stāv stikla skapī.
Tad savukārt istabā ienāca arī prezidents un ilgu laiku sarunājās ar ārstu. Bet no visas viņu runas Marija uztvēra tikai šos vārdus:
— Tas ir karsonis.
No tiem Marija varēja noģist, ka par viņas stāstu šaubās. Tā kā tagad pie dienas gaismas viņa pati saprata, ka pieaugušie visu šo dēku uztver kā kaut kādu pasaku, viņa nedomāja pastāvēt pie sava un darīja visu, ko vien no tās vēlējās, jo viņa gribēja drīzāk piecelties, lai apciemotu savu nabaga Riekstkodi. Tomēr tagad viņa zināja, ka Riekstkodis sveiks un vesels izkļuvis no vakarējās cīņas, un pašreiz tas bija viss, ko viņa gribēja zināt.
Bet Marijai drīz vien palika garlaicīgi: savas ievainotās rokas dēļ viņa nevarēja rotaļāties, un kad viņa gribēja lasīt vai šķirstīt savas bilžu grāmatas, viņas acu priekšā viss sāka griezties un tai no šis izklaidēšanās vajadzēja atteikties. Laiks viņai likās briesmīgi garš, un viņa ar nepacietību gaidīja vakaru, jo vakaros atnāca māte, apsēdās pie viņas gultiņas un lasīja tai priekšā vai stāstīja pasakas.
Un tā, lūk, kādu vakaru, kad prezidenta kundze pašreiz iesāka skaisto pasaku par princi Fakardinu, pavērās durvis un krusttēvs Droselmeijers pabāza galvu, sacīdams:
— Jānāk taču man pašam paskatīties, kā klājas nabaga slimniecei.
Bet tiklīdz Marija ieraudzīja krusttēvu Droselmeijeru ar viņa parūku,
viņa aizplāksterēto aci un dzeltenos svārkus, viņai tūdaļ tik dzīvi nāca atmiņā tā briesmīgā nakts, kad Riekstkodis pazaudēja slaveno kauju ar pelēm, ka viņa negribot uzsauca medicīnas konsultantam:
— Ak, krusttēv Droselmeijer, cik tu izskatījies briesmīgi! Es tevi tīri labi redzēju, kad tu sēdēji jāteniski uz pulksteņa un apsedzi to ar saviem spārniem, lai tas nesistu, jo pulksteņa skaņa būtu aizbaidījusi peles. Es itin labi dzirdēju, kā tu sauci peļu ķēniņu ar septiņām galvām. Kādēļ tu, ■ļaunais krusttēv Droselmeijer, nenāci palīgā manam nabaga Riekstkodim? Tāpēc, ka tā nedarīji, tu esi vainīgs, ka es tagad guļu slima savā gultiņā.
Prezidenta kundze klausījās ar izbailēs ieplestām acīm, jo viņai likās, ka nabaga bērns atkal ir sācis murgot. Tāpēc viņa nobijusies jautāja:
— Bet mīļais bērns, ko tu runā? Vai tu atkal sāksi muldēt?
— O, nē, — atbildēja meitenīte, — un krusttēvs Droselmeijers zina itin labi, ka es viņam saku taisnību.
Bet krusttēvs, ne vārda neteicis, briesmīgi savieba ģīmi kā cilvēks, kurš stāvētu uz kvēlošām oglēm. Tad pēkšņi tas monotonā balsī, caur degunu runādams, iesāka:
Pulksteņa pendelis Taisa tik tak. Uz priekšu un atpakaļ Trauc mirdzošais eskadrons. Pulkstenis sērīgi Nozvana pusnakti. Atlido pūce, Aizbēg karalis. Pulksteņa pendelis Taisa tik tak. Uz priekšu un atpakaļ Trauc mirdzošais eskadrons.
Skatoties uz krusttēvu Droselmeijeru, Marijai acis iepletās arvien . platākas, jo viņš tai likās neglītāks kā parasti un, ja nebūtu klāt māte un Fricis, kurš ienākdams ar saviem smiekliem pārtrauca šo ērmīgo dziesmu, viņai būtu bijis no krusttēva briesmīgi bail.
— Krusttēv Droselmeijer, — teica Fricis, — vai zini, ka šodien tu izskaties ļoti spocīgs? Nemaz neņemot vērā šo dziesmu, kurā nav nekādas jēgas, tu taisi tādus žestus, kā mans vecais ķipars, kuru es aizsviedu aiz krāsns.
Bet prezidenta kundze kļuva ļoti nopietna.
— Mans labais medicīnas konsultanta kungs, — viņa teica, — tā nu gan ir savāda laipnība, kādu jūs mums parādat un kurai, man liekas, nav cita nolūka, ka padarīt Mariju vēl slimāku nekā viņa ir.
— Ak, mīļā prezidenta kundze, — atbildēja krusttēva Droselmeijers. — Vai tad jūs nepazīstat šo mazo pulksteņmeistaru dziesmiņu, ko es arvien dziedu, kad izlaboju jūsu pulksteņus?
Un, tūdaļ apsēdies pie Marijas gultiņas, viņš tai žigli pačukstēja:
— Nedusmojies nu, mīļais bērns, ka es tam peļu ķēniņam pats ar savām rokām neizskrāpēju viņa četrpadsmit acis, bet es zinu, kas man jādara, un tā ka es šodien gribu salabt ar tevi, es tev pastāstīšu skaistu pasaciņu.
— Kādu pasaciņu? — jautāja Marija.
— To, par Krakatukas riekstu un princesi Pirlipatu. Vai tu to jau zini?
— Nē, mīļo krusttēv, — atbildēja meitenīte, kuru šāds priekšlikums tūdaļ samierināja ar veco mehāniķi. — Nu, tad stāsti, stāsti!
— Mīļo konsultant, — ieminējās prezidenta kundze, — es ceru, ka šī pasaka nebūs tik drūma kā jūsu dziesma.
— Ak, nē, cienītā prezidenta kundze, — atbildēja krusttēvs Droselmeijers, — gluži otrādi, tā būs pavisam jautra.
— Nu, tad stāsti, stāsti! — sauca bērni.
Un krusttēvs Droselmeijers iesāka.