KĀ PIEDZIMA PRINCESE PIRLIPATA UN CIK LIELS BIJA VIŅAS DIŽCILTĪGO VECĀKU PRIEKS PAR ŠO PIEDZIMŠANU
Reiz Nirnbergas apkārtnē atradās kāda karaļvalsts, kura nebija ne Prūsijā, ne Polijā, ne Bavārijā, ne Palatinātā un kurā valdīja kāds karalis.
Karaļa kundzei, kas, protams, līdz ar to bija arī karaliene, kādudien piedzima meitiņa, kura tātad bija princese pēc savas dzimšanas un kurai deva skaisto un ievērības cienīgo vārdu — Pirlipata.
Par šo priecīgo notikumu tūdaļ tika ziņots karalim. Tas atskrēja elsdams pūzdams un, redzot šo mīļo, mazo meitenīti guļam šūpulī, viņu pārņēma prieks, apzinoties, ka viņš ir šā debešķīgā bērna tēvs. Tāpēc viņš vispirms vairākas reizes skaļi iekliedzās, bet pēc tam sāka dejot un beidzot lēkāt apkārt uz vienas kājas, saukdams:
— Augstais Dievs, tu, kas ik dienas redzi ap sevi eņģeļus, vai tu esi kādreiz redzējis kaut ko skaistāku par manu Pirlipatīti?
Un tā kā līdz ar karali bija ieradušies arī viņa ministri, ģenerāļi, augstākie virsnieki, prezidenti, padomnieki un tiesneši, tad tie visi,
redzēdami karali dejojam uz vienas kājas, sāka lēkāt tāpat kā viņš, sacīdami:
— Nē, nē, majestāt, nē, nē, nekad vēl uz pasaules nav bijis kaut kas skaistāks par jūsu Pirlipatīti!
Un patiesi, mīļie bērni, vispārsteidzošākais ir tas, ka šajos vārdos nebija ne mazākās lišķības, jo visā nopietnībā kopš pasaules radīšanas vēl nebija piedzimis skaistāks bērns kā princese Pirlipata. Viņas mazais ķermenītis šķita darināts no maigām zīda plūksniņām, kas bija rožu sārtumā un baltas kā lilijas. Viņas acis bija visdzidrākā debestiņa un neko nebija tik jauki uzskatīt, kā viņas zelta matu pavedienus, kas mirdzošās, piemīlīgās cirtās nokarājās uz viņas alabastra baltajiem pleciem.
Pievienojiet vēl pie visa tā, ko Pirlipata, nākdama pasaulē, bija atnesusi līdzi, divas rindas baltu zobiņu, vai, pareizāk sakot, īstas pērles, ar kurām tā divas stundas pēc savas dzimšanas tik stipri iekoda pirkstā valsts kancleram, kurš, būdams tuvredzīgs, bija noliecies, lai to tuvāk aplūkotu, ka tas, neskatoties uz savu piederību pie stoiķu skolas, iekliedzās:
— Ak, tu sasodīts!
Kurpretī pārējie, pieturēdamies pie cita filozofijas virziena, tikai noteica:
— Ai, ai, ai!
Un jāteic, ka šinī svarīgajā jautājumā domas vēl šodien dalās un neviena no abām pusēm nav gribējusi piekāpties. Tikai vienā ziņā kā „sasodisti", tā arī „aisti" ir pilnīgi vienis prātis un vienīgais fakts, kurš nav ticis apstrīdēts, ir tas, ka princese ir iekodusi kancleram pirkstā. Bet tautā no tā laika runāja, ka mazā Pirlipata būs tikpat gudra, cik daiļa.
Visa tauta dzīvoja laimīga šinī valstī, kas atradās pašu debesu aizsardzībā. Tikai pati karaliene bija ļoti noskumusi un nemierīga, kaut gan neviens īsti nezināja kāpēc?
Bet sevišķi visiem krita acīs tas, ka šī bailīgā māte lika ļoti cieši sargāt viņas bērnu šūpulītī. Un patiesi, pie visām durvīm bija ne tik vien sargkareivji, bet vēl, izņemot abas kopējas, kas vienmēr uzturējās princes tuvumā, sešas citas sēdēja ap bērna šūpulīti un mainījās katru nakti.
Bet vislielāko ziņkārību gan pamodināja tas, ka neviens nevarēja saprast, kāpēc katrai no sešām sēdētājām vajadzēja turēt klēpī visu nakti kaķi un tam kasīt aiz auss, lai viņš nemitētos malt.
Es esmu pārliecināts, mīļie bērni, ka tāpat, kā šīs nenosauktās karaļvalsts iedzīvotāji, jūs gribēsit zināt, kāpēc katrai no šīm sešām sēdētājām vajadzēja turēt uz ceļgaliem kaķi un tam kasīt aiz auss, lai tas ne uz brīdi neapstātos malt. Un tā kā jūs velti meklētu šīs mīklas izskaidrojumu, es jums to pateikšu, lai jūs nedabūtu galvassāpes, kas katrā ziņā pie šādas domāšanas neizpaliktu.
Reiz gadījās, ka apmēram pusducis kronētu karaļu apņēmās vienā un tai pašā laikā apmeklēt mūsu varones nākamo tēvu, jo toreiz princese Pirlipata vēl nebija dzimusi. Viņu pavadonībā atradās daudz karalisku prinču, lielhercogu un daudz patīkamu kavalieru. Tā nu bija reta izdevība karalim, kuru tie bija nolēmuši apciemot un kurš skaitījās viens no varenākajiem monarhiem taisīt lielu grābienu savā mantnīcā un sarīkot turnīrus, tautas svētkus un dažādus kumēdiņus.
Bet tas vēl nebija viss. Uzzinājis no karalisko virtuvju virsintendanta, ka galma astronoms ziņojis, ka sācies cūku kaujamais laiks un ka, spriežot pēc zvaigžņu stāvokļa, būšot izdevīgs desu gads, viņš pavēlēja sarīkot lielas cūku bēres karaliskajos cūkstaļļos, tad iekāpis savā karietē, viņš personīgi devās ielūgt citu pēc cita visus karaļus un karaliskos prinčus, kuri viesojās tobrīd viņa galvaspilsētā, lai tie nāktu un mielotos kopā ar viņu, jo viņš jau iepriekš tīksminājās par viņa pārsteigumu, kad tie ieraudzīs lielisko mielastu, ko viņš bija nodomājis tiem sarīkot. Mājā atgriezies, viņš lika sevi pieteikt karalienei un, iegājis pie tās, kā vienmēr, kad gribēja kaut ko panākt, šķelmīgi teica:
— Mana dārgā, laulātā draudzene, tu taču nebūsi aizmirsusi, cik ļoti es cienu asinsdesu? Vai nav tiesa, — tu to neesi aizmirsusi?
Karaliene no pirmā vārda saprata, ko viņš tai grib teikt. Un patiesi, Viņas Majestāte mierīgi uzklausījās šos aplinkus vārdos izteikto aizrādījumu, ka viņai vajadzētu, kā viņa to jau daudzkārt darījusi, ķerties pie ļoti derīgās nodarbošanās un ar savām rokām sagatavot pēc iespējas lielākus cīsiņu, speķadesu un asinsdesu krājumus.
Karaliene pasmaidīja par sava vīra priekšlikumu, jo, ar visu godcienību izpildīdama savus tiešos karalienes pienākumus, viņa bija tik pat jūtīga pret tiem komplimentiem, kurus veltīja viņas mākai cienīgi nest kroni un scepteri, kā arī pret tiem, kuros slavēja viņas veiksmi pudiņu un cepumu pagatavošanā.
Tāpēc viņa graciozi paklanījās savam laulātajam draugam un atbildēja, ka viņa esot tā padevīgā kalpone tiklab asinsdesas pagatavošanā, kā arī citos jautājumos.
Tūdaļ lielajam mantzinim vajadzēja izsniegt karaliskajām virtuvēm milzīgo, emaljēto katlu un lielos sudraba grāpjus, kuros pagatavoja asinsdesas un cīsiņus. No magoņkoka malkas tika sakurta varena uguns. Karaliene nolika savu virtuves galdu, pārklātu ar baltu damasta galdautu, un drīz vien no katla pacēlās kairinoša smarža.
Šī smarža drīz vien izplatījās pils gaiteņos, ātri iespiedās visās istabās un beidzot nokļuva līdz pat troņa zālei, kur karalis pašreiz apspriedās. Karalis bija liels gardēdis un šī smarža viņam atgādināja patīkamu baudu.
Bet tā kā viņš bija pazīstams kā savaldīgs valdnieks, kurš prata valdīt arī pār sevi, viņš kādu laiku turējās pretī kārdinājumam, kas to vilka uz virtuvi. Beidzot, lai cik liela bija viņa pašsavaldīšanās, viņām tomēr nācās padoties nepārspējamam vilinājumam, ko viņš izjuta.
— Kungi, — tas pieceldamies iesaucās, — ar jūsu atļauju es tūdaļ atgriezīšos. Uzgaidiet mani!
Un cauri visām istabām un gaiteņiem, viņš skrēja- uz virtuvi, tur tas apskāva karalieni, apmaisīja ar savu zelta scepteri lielā grāpja saturu, nogaršoja to ar mēles galiņu un, daudzmaz apmierinājies, atgriezās atkal troņa zālē, kur, kaut gan mazliet izklaidīgi, turpināja apskatīt pārtraukto jautājumu.
Viņš bija aizgājis no virtuves tieši vissvarīgākajā brīdī, kad gabalos sagrieztais cūkas speķis tika cepts uz sudraba restēm. Karaliene, karaļa uzslavas mudināta, pati ķērās pie šā svarīgā darba, un pirmie tauku pilieni jau krita uz oglēm, kad pēkšņi atskanēja kāda sīka, dreboša balstiņa un viņai teica:
— Ak, māsa, gabaliņu speķa lūdzos tev Es, jo es arī nesu karalienes vārdu; Un tā kā tikai reti baudam kaut ko gardu, Tad no šī cepeša es daļu prasu sev.
Karaliene tūdaļ pazina šo sīko balstiņu — tā bija Pelītes kundze.
Pelītes kundze jau ilgus gadus dzīvoja pilī. Viņa apgalvoja, ka esot sakaros ar pašu karalisko ģimeni un sevi uzskatīja par peļu valsts karalieni. Tāpēc arī zem virtuves pavarda viņa turēja ievērojamu galmu.
Karaliene bija labsirdīga un jūtīga sieviete, kaut gan viņa atteicās atzīt Pelītes kundzi par savu māsu un karalieni, viņa tomēr juta pret to zināmu labpatiku un sirsnību, par ko tai bieži nācās dzirdēt pārmetumus no sava vīra, kas, būdams aristokrātiskākās dabas, centās izskaust viņā šo vājību. Tāpēc arī kļūst saprotams, ka pašreizējā svinīgajā brīdī viņa nepavisam negribēja noraidīt savu jauno draudzeni un tai teica:
— Nāciet vien, Pelītes kundze, nāciet droši, es jums atļauju un nogaršojiet no mana speķa rauša, cik tik vien jums gribas!
Tūdaļ Pelītes kundze kļuva līksma un kustīga un, uzlēkusi uz pavarda, ar savu mazo ķepiņu saķēra speķa gabaliņus, kurus tai karaliene citu pēc cita pasniedza.
Bet, lūk, pievilināti no karalienes līksmajiem pīkstieniem un visvairāk no ceptā speķa taukās smaržas, lēkādami un dancodami, visapkārt saskrēja Pelītes kundze septiņi dēli, tad viņas radi un paziņas, visi diezgan šaubīga izskata tēviņi ar nepiepildāmām mutēm. Un tie visi metās virsū ar tādu sparu speķim, ka, lai arī cik viesmīlīga bija karaliene, viņa tomēr bija spiesta aizrādīt, ka ja tie turpinās vēl tādā pašā tempā, viņai vairs neatliks speķa asinsdesai.
Bet lai cik dibināti bija šie aizrādījumi, Pelītes kundzes septiņi dēli tos nedomāja ņemt vērā un, rādīdami vēl sliktu paraugu saviem radiem un draugiem, viņi, par spīti savas mātes un karalienes pamācībām, ņēmās ap savas krustmātes speķi tā, ka drīz no no speķa nekas vairs nebūtu palicis pāri.
Nu karaliene, kas vairs nespēja atkauties no uzbāzīgajiem ciemiņiem, sāka kliegt. Uz viņas kliedzieniem atskrēja virsintendante, kura pasauca virtuves meistaru, virtuves maistars pasauca katlu pārzini, kas bija apbruņojies ar sukām un slotām, ar kuru palīdzību tiem izdevās iedzīt atpakaļ zem pavarda peļu tautu. Bet kaut gan uzvara bija pilnīga, tā tomēr nāca par vēlu, jo no visa speķa, cik bija vajadzīgs asinsdesu, cīsiņu un speķdesu pagatavošanai, bija atlikusi tikai ceturtā daļa. Šis atlikums pēc steigā sameklētā karaliskā matemātiķa aprēķiniem, tika uz zinātniskiem pamatiem sadalīts starp lielo asinsdesu katlu un abiem lielajiem speķdesu un cīsiņu grāpjiem.
Pusstundu pēc šā notikuma nodārdēja lielgabala šāviens, trompetes un ragi sāka pūst un redzēja ierodamies visus zemes varenos, visus karaliskos prinčus, visus hercogus un visus kavalierus, ģērbušos viņu skaistākajos tērpos. Vieni brauca kristāla karietēs, citi jāja savos lepnajos parādes zirgos.
Karalis tos sagaidīja, stāvēdams uz pils perona, un saņēma viņus ar laipnu sirsnību un galantu dižciltību. Tad aizvedis tos ēdamzālē, viņā kā zemes suverēnais valdnieks, ar kroni galvā un scepteri rokā, apsēdās galda augstākajā galā, uzaicinādams pārējos monarhus ieņemt savas vietas, kāda nu kuram pienācās starp visiem šiem kronētajiem valdniekiem, karaliskajiem prinčiem, hercogiem un kavalieriem.
Galds bija bagātīgi klāts un, kamēr padeva zupas, viss vēl gāja labi. Bet pie speķdesām varēja redzēt, ka valdnieks kļūst nemierīgs. Pie cīsiņiem viņš nobālēja un, beidzot, pie asinsdesām viņš pacēla acis pret debesīm un no viņa krūtīm izlauzās smagas nopūtas.
Likās, ka briesmīgas sāpes plosītu viņa dvēseli. Viņš atslīga pret sava krēsla atzveltni, aizklāja seju ar abām rokām un elsodams sāka tik ļoti raudāt, ka visi piecēlās no savām vietām un nobijušies to apstāja.
Un patiesi, ši šķiet bija viena no smagākajām lēkmēm: velti galma ķirurgs lūkoja sataustīt monarha pulsu, likās, ka nu karali nospiestu bezgala smaga un drausmīga bēdu nasta. Beidzot, kad bija izmantoti visstiprākie līdzekļi, lai karali vestu pie prāta, kā, piemēram, sagrauzdētas spalvas, angļu sāls, šrepes, likās, ka karalis sāk atjēgties. Viņš pavēra nespodrās acis un tik tikko sadzirdamā, vārgā balsī nomurmināja:
— Nav pietiekami daudz tauku!
Pie šiem vārdiem savukārt nobālēja karaliene. Viņa nokrita uz ceļiem un, aizraudamās elsās, iesaucās:
— Ak, mans nabaga nelaimīgais karaliskais draugs! Cik daudz sirdsēstu es jums esmu sagādājusi, neuzklausīdama tos aizrādījumus, ko jūs man tik bieži esat devis. Bet nu jūs redzat vainīgo pie jūsu kājām un varat to sodīt, cik bargi vien gribat.
— Ko tas nozīmē? — jautāja karalis. — Nu, kas ir noticis, par ko man nekā nav teikuši?
— Ak vai, ak vai! — elsoja karaliene, ar kuru viņas vīrs vēl nekad nebija tik stingri runājis, — ak vai, tā ir Pelītes kundze, kas ar saviem septiņiem dēliem, savu brāļu un māsu bērniem un viņu draugiem kopā aprija visu speķi!
Vairāk izteikt karaliene nepaguva: spēki to atstāja, viņa atslīga atpakaļ un noģība.
Būdams briesmīgi saniknots, karalis piecēlās un iesaucās pērkon- dimdoša balsī:
— Virsintendantes kundze, ko tas nozīmē?!
Un virsintendante izstāstīja visu, ko viņa zināja: ka uz karalienes kliedzieniem ieskrējusi virtuvē un ieraudzījusi Viņas Karalisko Majestāti Pelītes kundzes neskaitāmo pavalstnieku ielenktu un ka tad viņa savukārt pasaukusi virtuves meistaru, kuram ar katlu maisītāju palīdzību izdevies aiztriekt laupītājus zem pavarda.
Redzēdams, ka še runa ir par Viņa Majestātes apvainošanu, karalis visā cienībā svinīgi pavēlēja, lai, ņemot vērā nedzirdēto noziegumu, nekavējoties tiktu sasaukta valsts slepenā padome un lieta tiktu nodota viņa labākajiem padomnieku sprieduma pieņemšanai.
Padome sanāca uz sēdi un ar balsu vairākumu nolēma: tā kā Pelītes kundze tiek apvainota, ka ēdusi no speķa, kas bijis nodomāts karaļa cīsiņu un asindesu pagatavošanai, tad pret viņu tiek celta apsūdzība un, ja tā tiešām izrādītos vainīga, viņa tiks uz visiem laikiem izraidīta no valsts līdz ar visu savu tautu, bet visi īpašumi, kādi tai pieder, tas ir, pilis, novadi un karaliskās rezidences tiks konfiscētas.
Bet kad karalis iebilda savai slepenajai padomei un gudrajiem padomniekiem, ka tik ilgi kamēr turpināsies izmeklēšana, Pelītes kundze līdz ar savu dzimtu varēs joprojām mieloties pie karaļa speķa, tāpēc arī nākotnē nebūtu izslēgta majestātes apvainošana, kādu tam šodien nācies piedzīvot sešu kronētu galvu klātbūtnē, nemaz neieskaitot karaliskos prinčus, hercogus un kavalierus, un tāpēc viņš attiecībā uz Pelītes kundzi un viņas dzimtu prasot sev neaprobežotu varu.
Padome stājās pie balsošanas, protams tikai formāli, un karalim tika piešķirta šī neaprobežotā vara.
Tagad viņš pavēlēja aizjūgt vienu no saviem ātrākajām karietēm, kurai pa priekšu vēl bij jāauļo kurjeram, lai nekas neaizkavētu tās gaitu, un sūtīja šo karieti uz Nirnbergu pie kāda ļoti izveicīga mehāniķa, kurš saucās Kristjans Eliass Droselmeijers, un uzaicināja šo mehāniķi kādas svarīgas darīšanas dēļ tūdaļ doties uz viņa pili.
Kristjans Eliass Droselmeijers paklausīja bez vārda runas, jo, tā kā šis cilvēks savā arodā bija īsts mākslinieks, viņš nevienu mirkli nešaubījās, ka tik slavens karalis pēc viņa sūta tikai tādēļ, lai uzdotu tam pagatavot kaut ko sevišķu. Iekāpis karietē, viņš brauca naktīm un dienām, kamēr nonāca pie karaļa. Viņš bija tik ļoti steidzies, ka nebija pat paguvis uzģērbt fraku un bija ieradies tajos pašos dzeltenajos svārkos, kādus parasti valkāja. Bet tai vietā, lai dusmotos par etiķetes neievērošanu, karalis viņam vēl bija pateicīgs, jo, ja arī slavenais mehāniķis bija pieļāvus kādu kļūdu, viņš to bija izdarījis bez kavēšanās, paklausīdams Viņa Majestātes pavēlei.
Karalis iesauca Kristjanu Eliasu Droselmeijeru savā kabinetā un izstāstīja tam savu plānu, kā viņš esot nolēmis dot visai pasaulei grandiozu paraugu, iznīcinot savā valstī visu peļu rasi, un kā viņš esot metis acis uz to un izvēlējies viņu par sava sprieduma izpildītāju. Pagaidām viņam esot tikai vienas bažas: kā slavenais mehāniķis, lai cik veikls arī viņš arī nebūtu, veidojot šo projektu, ko tad nu karalis dusmās bija iedomājis, neatdurtos uz nepārvaramām grūtībām.
Bet Kristjans Eliass Droselmeijers pārliecināja karali un apsolīja viņam, ka astoņu dienu laikā visā karaļvalstī vairs nebūs nevienas peles.
Un, lūk, tanī pašā dienā viņš sāka taisīt asprātīgas, mazas, garenas kastītes, kur iekšā uz stieples piestiprināja speķa gabaliņu. Tiklīdz kāds zaglis pavilka aiz speķa, durvis aiz viņa tūdaļ aizcirtās un tās atradās gūstā. Nedēļa vēl nebija pagājusi, kad bija pagatavots kāds simts šādu kastīšu. Tās tika novietotas nevien tikai zem pavarda, bet arī visos pils pagrabos un bēniņos.
Pelītes kundze bija pārāk gudra un atjautīga, lai pirmā acu uzmetienā uzminētu meistara Droselmeijera viltību. Viņa sapulcēja savus septiņus dēlus, viņu brālēnus un māsīcas, lai brīdinātu tos no slazdiem, kas viņiem tika izlikti. Bet kad šie bija to uzklausījuši ar šķietamu uzmanību, tāpēc ka vajadzēja respektēt viņas augsto stāvokli un parādīt viņas vecumam pienācīgo godcienību, tie izklīda, pasmaidīdami par viņas bailēm un, neatvairāmi pievilkti no ceptā speķa smaržas, kas bija stiprāka par katru brīdinājumu, viņi nosprieda izmantot lielisko atradumu, kas tiem nāca nezin no kurienes.
Divdesmit četru stundu laikā visi septiņi Pelītes kundzes dēli, astoņpadsmit brāļa bērni, piecpadsmit mazmeitas, divi simti trīsdesmit un pieci dažādas pakāpes radagabali līdz ar vairākiem tūkstošiem viņas pavalstnieku bija noķerti peļu slazdos un notiesāti. -
Tad Pelītes kundze, savākusi vienkopus sava galma uh savas tautas nožēlojamās atliekas, nolēma atstāt šīs vietas, kas bija slacinātas ar viņas pavalstnieku asinīm. Baumas par šo Pelītes kundzes lēmumu nonāca līdz pašam karalim. Viņa Majestāte sev novēlēja laimes, galma dzejnieki aprakstīja šo uzvaru skaistos sonetos, bet galminieki salīdzināja karali ar Sezotrisu, Aleksandru un Cēzaru.
Vienīgi karaliene bija skumja un nomākta: viņa pārāk labi pazina Pelītes kundzi un nešaubījās, ka tā savu dēlu un tuvinieku nāvi neatstās neatriebtu. Un patiesi — tieši tai brīdī, kad karaliene, lai karaļa acīs izlabotu pieļauto kļūdu, pati savām rokām pagatavoja aknu biezeni, ko tas ļoti mīlēja, pēkšņi viņai priekšā nostājās Pelītes kundze un teica: Ir nokāvis tavs vīrs, šis zvērs bez sirdsapziņas, Manus radus, manus bērnus, manas mazmeitiņas. Bet drebi, karaliene, drebi tu! To bērnu, ko zem savas sirds tu pašreiz glabā, Ko mīlēsi kā bērnu mīlē māte labā, To jau no mazotnes es nīst i n nīdīšu. Jums netrūks lielgabalu, gudru politiķu, Jums netrūks kareivju, ne smalku mehāniķu, Jums netrūks ieroču, jums netrūks ministru, Tik peļu karalienei nav nekā tāda, Bet par to atkal Dievs tai asus zobus gādā, Lai tavu mantinieku tā reiz nokostu.
To teikusi, viņa pazuda. Un no tā laika neviens to vairs nav redzējis, bet. karaliene, kura jau vairākas dienas patiesi jutās mātēs stāvoklī, tā nobijās par šo pareģojumu, ka iegāza ugunī visu aknu biezeni.
Un tā, lūk, Pelītes kundze jau otru reizi samaitāja karalim viņa iemīļoto ēdienu, par ko tas ļoti noskaitās un vēl vairāk lika izbazūnēt par valstī izdarīto apvērsumu.
Pats par sevi saprotams, ka Kristjans Eliass Droselmeijers tika bagātīgi apdāvināts un ar lielu godu atgriezās Nirnbergā.
Kā par spīti visiem aizsardzības līdzekļiem Pelītes kundze izpildīja savus draudus princeses Pirlipatas tuvuma.
Tagad, mīļie bērni, jūs zināt tikpat labi kā es, kāpēc karaliene lika tik cieši apsargāt brīnišķīgo mazo Pirlipatu — viņa baidījās no Pelītes kundzes atriebības, jo pēc visa tā, ko Pelītes kundze bija teikusi, tika apdraudēta, ja nu ne tieši mazās, laimīgās karaļvalsts troņmantnieces dzīvība, tad vismaz viņas skaistums, kas sievietei ir vēl sliktāk.
Maigās mātes bažas visvairāk palielināja tas, ka meistara Droselmeijera mašīnas ne nieka nespēja pret Pelītes kundzes gudrību. Ir taisnība, ka galma astronoms, kurš līdz ar to skaitījās par lielu pareģi un astrologu, baidīdamies, ka viņa postenis varētu tikt likvidēts kā nevajadzīgs, ja visā šai lietā viņš neteiks ne vārda, apgalvoja, ka pēc viņam vienam zināmas metodes izlasījis zvaigznēs, ka vienīgi slavenā kaķu Muru cilts spējot atturēt Pelītes kundzi no šūpuļa.
Lūk, tāpēc, visām sešām sēdētājām vajadzēja pastāvīgi turēt uz ceļiem vienu no šīs cilts vīriešu kārtas pārstāvjiem, kas bija saistīti pie galma kā slepenās diplomātijas sekretāri, un sēdētājām ar pastāvīgu, maigu kasīšanu vajadzēja atvieglot šo jauno junkuru grūto dienestu valsts labā.
Bet kādu vakaru, kā jūs, mīļie bērni, zināt, ir dienas, kad jau miegains uzcelies, un tā, lūk, kādu vakaru visas sešas sēdētājas, kas sēdēja istabā katra ar savu runci klēpī, un tāpat arī abas kopējas, kas sēdēja princeses gultas galvgalī, par spīti visām pūlēm juta, ka miegs tām arvien vairāk mācās virsū.
Tomēr katra paturēja savas bēdas pie sevis un sargājās tās uzticēt pārējām, cerēdama, ka tās jau nepamanīs viņas modrības trūkumu un paliks nomodā, kamēr viņa varēs nosnausties. Rezultāts bija tas, ka viņas cita pēc citas palika mierā, un runči izmantoja šo brītiņu, lai pārtrauktu savu malšanu.
Es nemāku sacīt, cik ilgi vilkās šis savādais miegs, bet ap pusnakti viena no kopējām pēkšņi uztrūkās. Visas pārējās ap to likās bija iegrimušas letarģiskā miegā: ne mazākā šņāciena, pat elpošana šķita bija apstājusies. Visapkārt valdīja kapa klusums, kurā bija dzirdama vienīgi ķirmja darbošanās. Bet ko izjuta kopēja, kad viņa ieraudzīja sev līdzās milzīgu, briesmīgu peli, kas, pacēlusies uz pakaļkājām, bija iebāzusi galvu Pirlipatas šūpulītī un likās meklēja, kā princesei iekost. Briesmīgi iekliegdamies, kopēja uzlēca kājās. Pēc šā kliedziena visas uztrūkās, bet Pelītes kundze, jo tā patiesi bija viņa, metās uz kādu istabas kaktu.
Legāciju slepenie padomnieki — runči, traucās tai paka); bet, ak vai! viņi bija nokavējuši: Pelītes kundze pazuda kādā grīdas šķirbā. Tai pašā mirklī princese Pirlipata, pamodusies no šā trokšņa, sāka raudāt. Uz šīm raudām sēdētājas un kopējas atbildēja ar prieka saucieniem.
— Paldies Dievam! — viņas teica. — Tā kā princese Pirlipata raud, tad viņa vēl nav pagalam.
Viņas steidzās pie šūpuļa, bet kāds bija viņu izmisums, kad tās ieraudzīja, kas bija noticis ar mazo, maigo radījumu!
Un patiesi, kur nupat vēl bija rožsārta sejiņa un zeltamataina galviņa ar debeszilām actiņām, tur tagad uz kropla, grumbaina ķermeņa valstījās milzīga ūdensgalva. Viņas skaistās acis bija zaudējušas savu debess dzidrumu un kļuvušas zaļganas, un izbolītas raudzījās stīvi un īgni. Viņas mazā mutīte bija izstiepusies no vienas auss līdz otrai un smakrs apaudzis ar bārdu, kas gan būtu bijusi laba kādam vecam ķiparam, bet izskatījās neglīti jaunai princesei.
Šajā momentā ienāca karaliene, sešas sēdētājas un abas kopējas nometās zemē, ar pieri aizkārdamas grīdu, bet seši junkuri raudzījās, vai kur nebūtu vaļā kāds logs, pa kuru varētu nokļūt uz jumtiem.
Nabaga mātes izmisums bija neaprakstāms. Viņu bez samaņas iznesa karalienes istabā.
Bet pavisam neiespējami bija noskatīties nelaimīgā tēva sāpēs, tik ļoti tās bija dziļas un satriecošas. Vajadzēja viņu ieslēgt dzelžos, lai viņš neizmestos pa logu, un viņa istabu nācās izpolsterēt, lai viņš pret sienu nesadragātu savu galvu. Protams, viņam atņēma zobenu un gādāja par to, ka tā priekšā neparādās ne nazis, ne dakšiņas, ne kāds cits ass priekšmets. To varēja jo viegli izdarīt, jo pirmajās divās trijās dienās viņš nekā neēda un tikai nepārtraukti atkārtoja:
— Ak, kāds nelaimīgs karalis es esmu! Ak, likteni, cik tu nežēlīgs!
Varbūt, ka būtu bijis pareizāk, ja karalis nebūtu vainojis likteni, bet
padomājis, ka viņš, kā tas parasti ir ar visiem cilvēkiem, pats ir vainīgs savā nelaimē. Ja viņš pats būtu samierinājies ar asinsdesām ar mazliet mazāk speķa nekā parasts un ja, atsakoties no savas atriebības, viņš būtu atstājis Pelītes kundzi un viņas ģimeni zem pavarda, tad nelaime, kas viņam tagad lika tik ļoti ciest, nemaz nebūtu notikusi. Bet mums jāteic, ka Pirlipatas karaliskā tēva domas nebūt negribēja pieņemt šādu filozofisku virzienu.
Gluži otrādi, kā to dara visi varenie, kuri vienmēr grib visas savas nelaimes novelt uz tiem, kas ir par viņiem vājāki, arī viņš uzvēla vainu veiklajam mehāniķim Kristjanam Eliasam Droselmeijeram. Un, labi zinādams, ka pēdējais nenāks, ja viņš liktu tam pateikt, lai ierodas galmā, kur tam nocirtīs gavu vai pakārs, viņš pavēlēja to lūgt atnākt saņemt kādu jaunu ordeni, ko Viņa Majestāte nodibinājis vienīgi literātiem, autoriem un mehāniķiem.
Meistars Droselmeijers nebija bez savas lepnības. Viņš domāja, ka nebūtu slikti, ja uz viņa dzeltenajiem, garajiem svārkiem greznotos lenta, un tūlīt devās ceļā. Bet viņa prieks drīz pārvērtās šausmās: pie karalistes robežas gaidīja sardze, kas to saņēma ciet un no nodaļas uz nodaļu nogādāja viņu līdz galvaspilsētai.
Karalis, kas droši vien baidījās, ka viņa sirds nepaliek mīksta, pat nemaz nevēlējās meistaru Droselmeijeru redzēt, kad tas ieradās pilī, bet lika viņu nekavējoties aizvest pie Pirlipatas šūpuļa un paziņot, ka gadījumā, ja mehāniķis viena mēneša laikā nevarēšot princesi savest pilnīgā kārtībā, tad viņš likšot tam bez žēlastības nocirst galvu.
Meistaram Droselmeijeram nebija ne mazākās vēlēšanās kļūt par varoni un viņš nekad nebija domājis mirt citādi, kā vien mierīgā nāvē (tā to mēdz sacīt). Tāpēc arī šie draudi viņu ļoti satrauca. Tomēr, paļaudamies uz savu zinātni, kuras varenību viņš, neskatoties uz savu kautrību, prata pienācīgi novērtēt, tas drīz vien nomierinājās un tūlīt ķērās pie pirmās un arī visvajadzīgākās lietas, proti, pie noskaidrošanas, vai ļaunumu vispār var ar kādu līdzekli novērst, vai arī tas tiešām ir nedziedināms, kā tas viņam bija pirmajā acumirklī licies.
Šajā nolūkā viņš ļoti veikli atdalīja vispirms galvu un pēc tam vienu pēc otra visu princeses Pirlipatas locekļus, noņēma tās kājas un rokas, lai rūpīgi pārbaudītu ne tikai to locītavas un atsperes, bet arī iekšējo konstrukciju. Bet, ak, bēdas, jo vairāk viņš iedziļinājās Pirlipatas organisma noslēpumos, jo skaidrāk viņš saprata, ka princese augot kļūs arvien nejaukāka un nesamērīgāka. Viņš atkal rūpīgi savienoja Pirlipatas locekļus un, nezinādams vairs, ko darīt, kā būt, tas nogrima dziļās skumjās pie princeses šūpuļa, kuru viņš tagad vairs nedrīkstēja atstāt, kamēr princese nebūs atguvusi savu agrāko izskatu.
Jau bija sākusies ceturtā nedēļa un bija pienākusi trešdiena, kad karalis, kā parasts, ienāca, lai paskatītos, vai nav notikusi kāda pārmaiņa princeses izskatā un, redzēdams, ka viss vēl pa vecam, iekliedzās, draudēdams mehāniķim ar savu scepteri:
— Kristjan Elias Droselmeijer, sargies! Tev vēl atlikušas tikai trīs dienas laika, lai padarītu manu meitu atkal tādu, kāda viņa bija agrāk. Un ja tu negribi viņu izārstēt, tad jau nākamsvētdien tev tiks nocirsta galva.
Meistars Droselmeijers, kas nevarēja princesi izārstēt ne vis tāpēc, ka to negribēja, bet gan tāpēc, ka to nespēja, sāka rūgti raudāt un skatījās asaru pilnām acīm uz princesi Pirlipatu, kas saspieda riekstu tik jautri, it kā viņa būtu visskaistākā meitene pasaulē.
Tagad, redzot šo aizraujošo skatu, mehāniķim pirmo reizi ienāca prātā princeses savādā tieksme pēc riekstiem, kas izpaudās jau kopš tās dzimšanas, ka arī tas dīvainais apstāklis, ka princese piedzimusi ar zobiem.
Tiešām, tiklīdz princese nākusi pasaulē, tā sākusi kliegt un turpinājusi kliegšanu tik ilgi, kamēr tai rokā gadījies rieksts, viņa to tūlīt saspiedusi, kodolu apēdusi un tad mierīgi iemigusi.
Kopš tā laika divām kopējām vienmēr vajadzēja rūpēties, lai viņu kabatās vienmēr būtu rieksti un, tiklīdz princese savilka sejiņu, viņas tai iedeva vienu vai vairākus riekstus.
— Ak, lielais dabas instinkts! Visu radījumu mūžīgais un neizdibināmais draugs! — iesaucās Kristjans Eliass Droselmeijers, — tu rādi man durvis, kas ved uz tavu noslēpumu atrisinājumu, es pie tām klauvēšu un tās atvērsies!
Pēc šiem vārdiem, kuri karali ļoti pārsteidza, mehāniķis pagriezās un lūdza Viņa Majestāti žēlīgi atļaut, lai to aizved pie galma astrologa. Karalis bija ar mieru, bet tikai ar noteikumu, ka mehāniķim jāiet stingras apsardzes pavadībā. Meistaram Droselmeijeram, bez šaubām, būtu labāk paticis doties šinī ceļā vienam pašam.
Bet šādos apstākļos viņam nebija nekādas brīvas izvēles, tam vajadzēja paciest to, ko viņš nevarēja novērst, un soļot pa galvaspilsētas ielām kā noziedzniekam — stingrā apsardzībā.
Atnācis pie astrologa, meistars Droselmeijers metās viņa apkampienos, un abiem straumēm plūda asaras, jo viņi pazinās jau no senseniem laikiem un viens otru ļoti mīlēja.
Tad viņi devās blakusistabā un kopīgi pāršķirstīja neskaitāmu daudzumu grāmatu, kuiās bija runa par instinktu, simpātijām, antipātijām un daudzām citām tik pat noslēpumainām lietām.
Beidzot, kad pienāca nakts, astrologs uzkāpa savā tornī un ar meistara Droselmeijera palīdzību, kas arī šādās lietās bija ļoti veikls, par spīti traucējumiem, kurus radīja daudzas līnijas, kas nepārtraukti krustojās, atklāja, ka, lai salauztu burvību, kas Pirlipatu padarīja nejauku un lai princese taptu atkal tikpat skaista kā agrāk, viņai ir jādara sekojošais: jāapēd Krakatukas rieksta kodols, kura čaumala ir tik cieta, ka pat smagā lielgabala ritenis to nespētu pārspiest. Bez tam ir nepieciešams, lai šo
čaumalu princeses klātbūtnē pārkostu ar zobiem jauns cilvēks, kas vēl nav dzinis bārdu un kas vēl neko citu nav nēsājis, kā vien garos zābakus. Beidzot viņam ar aizvērtām acīm jānodod kodols princesei un, tāpat vēl ar aizvērtām acīm tam jāatkāpjas nepaklūpot septiņus soļus atmuguriski. Tāda bija zvaigžņu atbilde.
Droselmeijers un astronoms bija bez pārtraukuma strādājuši trīs dienas un trīs naktis, lai noskaidrotu visu šo noslēpumaino lietu.
Bija tieši sestdienas vakars, kad darbs bija galā, un karalis, beidzis savu maltīti, pašlaik grasījās ķerties pie saldēdiena, kad mehāniķis, kuram nākamajā rītā vajadzēja nocirst galvu, ienāca karaļa ēdamistabā, starodams priekā un pilns līksmības, paziņoja, ka viņš beidzot atradis līdzekli, kā atdot princesei Pirlipatai zaudēto skaistumu. Dzirdēdams šo jauno ziņu, karalis viņu apkampa ar vislielāko sirsnību un jautāja, kāds šis līdzeklis esot.
Mehāniķis pateica karalim, pie kāda slēdziena viņš, apspriežoties ar astrologu, esot nonācis.
— Es labi zināju, meistar Droselmeijer, — iesaucās karalis, — viss ko jūs esat šinī lietā darījis, ir veikts tikai pateicoties jūsu labajai gribai. Tātad viss kārtībā! Tūlīt pēc maltītes jāķeras pie darba. Parūpējaties, dārgais mehāniķi, lai pēc desmit minūtēm jaunais cilvēks ar neskūtu bārdu, garos zābakos un ar Krakatuka riekstu rokā būtu klāt. Tikai noteikti uzmaniet, lai viņš pagaidām nedzertu vīnu, jo citādi, rāpjoties kā vēzis septiņus soļus atpakaļ, viņš varētu klupt. Bet pasakiet viņam' ka pēc pabeigtā darba es nododu savu vīna pagrabu viņa rīcībā un tad viņš varēs piedzerties pēc patikšanas.
Bet karalim par lielu pārsteigumu meistars Droselmeijers likās apjucis, dzirdot šādu runu. Un tā kā viņš neteica ne vārda, tad karalis vēlējās zināt, kāpēc viņš klusē un paliek nekustīgs uz vietas, kad viņam taču vajadzētu steigties izpildīt valdnieka pavēli. Bet mehāniķis metās ceļos:
— Valdniek, — sacīja viņš, — mēs esam gan atraduši līdzekli, kā izdziedēt princesi un šis līdzeklis ir Krakatuka rieksta kodols, kuru princesei jāapēd pēc tam, kad to būs izlobijis jauns cilvēks, kas nekad nav skuvis bārdu un no pašas dzimšanas vienmēr nēsājis zābakus, bet mums nav ne jaunā cilvēka, ne rieksta, mēs nezinām arī, kur tie atrodas, un jādomā, būs ļoti grūti atrast i riekstu, i riekstkodi.
Pēc šiem vārdiem karalis, vicinādams scepteri virs mehāniķa galvas, satracināts kliedza:
— Tad vācies prom, lai mirtu!
■
Bet karaliene, kas stāvēja viņam blakus, nometās uz ceļiem līdzās Droselmeijeram un aizrādīja savam augstajam laulātajam draugam, ka,
nocērtot mehāniķim galvai, būtu zaudēts pēdējais cerību stariņš, kas vēl paliktu, ja Jautu viņam dzīvot.
Visas varbūtības runājot par labu tam, ka tas, kas atradis horoskopu, atradīs arī riekstu un riekstkodi, un ka vēl jo vairāk vajagot ticēt šim jaunajam astrologa pareģojumam, jo līdz šim neviens viņa pareģojumiem neesot piepildījies.
Kā arī jāļaujot kaut vienreiz viņa pareģojumiem piepildīties, jo karalis, kas taču nevarot maldīties, esot viņu iecēlis par savu lielo auguru; ka, beidzot, princese Pirlipata, kura vēl tikai nepilnus trīs mēnešus veca, nebūt vēl neesot precību gados un, jādomā, arī vēl nebūšot tāda pirms piecpadsmit gadiem, un ka tāpēc meistara Droselmeijera un viņa drauga astrologa rīcībā būšot veseli četrpadsmit gadi un deviņi mēneši laika Krakatukas rieksta un jauna cilvēka, kam šis rieksts jāpārkož, meklēšanai.
Tāpēc varētu piešķirt Kristjanam Eliasam Droselmeijeram termiņa pagarinājumu, kuram beidzoties, viņš atkal nodotu sevi karaļa rokās, vai nu kopā ar šiem abiem līdzekļiem, kas var princesi izdziedēt, vai arī bez tiem: pirmajā gadījumā to varētu augstsirdīgi apbalvot, bet otrajā — viņam bez žēlastības nocirst galvu.
Karalis, kurš bija ļoti taisnīgs cilvēks un kuram todien bija lieliski garšojuši viņa divi mīļākie ēdieni: asinsdesas un aknu biezenis, labvēlīgi uzklausīja savas jūtīgās un augstsirdīgās laulātās draudzenes lūgumu. Viņš nolēma, ka mehāniķim un astrologam nekavējoties jāuzsāk rieksta un riekstkoža meklēšana. Tai viņš atvēl četrpadsmit gadus un deviņus mēnešus laika, bet ar noteikumu, ka pēc šā termiņa abiem jāierodas pie viņa, lai, gadījumā, ja tie atgrieztos ar tukšām rokām, viņš ar tiem varētu rīkoties pēc savas karaliskās patikas.
Bet, ja turpretī, viņi atnestu Krakatukas riekstu, kam būtu jāatdod princesei tās agrākais skaistums, tad astrologs saņemtu līdz mūža galam tūkstoš dālderu lielu pensiju un goda brilles un mehāniķis ar dimantiem izrotātu zobenu, Zelta zirnekļa ordeni, kas bija augsts valsts ordenis, un jaunus, garus svārkus.
Kas attiecas uz jauno cilvēku, kam vajadzēs pārkost riekstu, tad karalim par to bija mazāk bažu, viņš izteica pārliecību, ka to vienmēr varēšot sameklēt, atkārtoti ievietojot vietējos un ārzemju laikrakstos attiecīgus sludinājumus.
Aizgrābts no šādas augstsirdības, kas uz pusi samazināja viņa uzdevuma grūtības, Kristjans Eliass Droselmeijers deva savu godavārdu, ka viņš atradīšot Krakatukas riekstu, vai arī atgriezīšoties kā otrais Regulus, lai nodotu sevi karaļa rokās.
Vēl tanī pašā vakarā mehāniķis un astrologs atstāja karalistes galvaspilsētu, lai uzsāktu savus meklējumus.
KĀ MEHĀNIĶIS UN ASTROLOGS APCEĻOJA ČETRAS PASAULES DAĻAS UN ATKLĀJA PIEKTO DALU, TOMĒR NEATRAZDAMI KRAKATUKAS RIEKSTU
Bija jau pagājuši četrpadsmit gadi un pieci mēneši, kopš astrologs un mehāniķis klejoja pa visiem ceļiem un viņiem arvien vēl nebija izdevies nākt uz meklējamā rieksta pēdām.
Vispirms viņi apceļoja Eiropu, tas Ameriku, vēlāk Āfriku un pēc tam Āziju; viņi bija atklājuši piekto zemes daļu, kuru zinātnieki vēlāk sauca par Jaunholandi tāpēc, ka to bija atklājuši divi vācieši.
Savā apkārtklīšanas laikā viņi gan redzēja daudz dažāda veida un lieluma riekstus, bet ne reizes nesastapa Krakatukas riekstus. Viņi bija pavadījuši vairākus gadus maldīgās cerībās pie dateļu karaļa galma un pie mandeļu prinča, veltīgi tie bija lūguši padomu zaļo pērtiķu slavenās akadēmijās un vāverišu dabas pētnieku ievērojamās sabiedrībās. Beidzot, galīgi novārguši, viņi nonāca lielā meža malā Himalaju kalnu pakājē ar galīgi sašļukušu dūšu, sev vienmēr atgādinot, ka palikušas vēl tikai simts divdesmit divas dienas laika, lai atrastu to, ko viņi bez panākumiem meklējuši jau četrpadsmit gadus un piecus mēnešus.
Ja es jums, mīļie bērni, gribētu pastāstīt par visiem tiem brīnišķīgajiem piedzīvojumiem, kādus nācās pieredzēt abiem ceļotājiem viņu ilgajā ceļošanas laikā, tad man vajadzētu vismaz vienu mēnesi ik vakarus jūs sapulcināt kopā, un tas jums beidzot apniktu.
Tāpēc es pateikšu jums tikai, ka Kristjans Eliass Droselmeijers, kas jo sevišķi centās atrast nelaimīgo riekstu, jo no tā bija atkarīga viņa dzīvība, un kas tāpēc uzņēmās lielākas grūtības un devās bīstamākās briesmās nekā viņā biedrs, bija no saules dūriena pie ekvatora zaudējis visus savus matus. Un viens kārību virsaitis ar bultu tam bija izšāvis labo aci.
Bez tam viņa dzeltenie garie svārki, kuri jau tad nebija vairs jauni, kad tas atstāja Vāciju, tagad vārda pilnā nozīmē bija pārvērtušies skrandās.
Viņa stāvoklis bija pavisam neapskaužams un tomēr, par spīti visiem zaudējumiem, ko tam bija nesušas daudzās nelaimes, viņš ar aizvien lielākām šausmām redzēja tuvojamies brīdi, kad tam vajadzēs stāties karaļa priekšā. Tik ļoti nu reiz cilvēks mīl dzīvi!
Tomēr mehāniķis bija goda vīrs; viņš turēja svētu solījumu, ko reiz tik svinīgi bija devis. Tādēļ, lai tas maksātu ko maksādams, viņš beidzot nolēma nākamajā dienā doties uz Vāciju. Un tiešām, nevarēja vairs ilgāk kavēties, četrpadsmit gadi un pieci mēneši bija pagājuši un abiem ceļotājiem bija palikušas, kā jau minēts, tikai simts divdesmit divas dienas, lai nokļūtu princeses Pirlipatas tēva galvaspilsētā.
Kristjans Eliass Droselmeijers paziņoja savam draugam astrologam par savu augstsirdīgo lēmumu, un viņi abi nolēma nākamās dienas rītā doties ceļā.
Un tiešām agri no rīta abi ceļotāji devās uz Bagdādi; no Bagdādes viņi nokļuva Aleksandrijā; Aleksandrijā tie iekāpa kuģī, lai brauktu uz Venēciju; no Venēcijas viņi devās uz Tiroli; un pēc Tiroles tie nokļuva Pirlipatas tēva karalistē, klusībā sirds dziļumos cerēdami, ka varbūt karalis jau būs miris vai vismaz zaudējis prātu.
Bet, ak, bēdas, nekas tamlīdzīgs nebija noticis: nonācis galvaspilsētā, nelaimīgais mehāniķis pārliecinājās, ka augstais valdnieks ne tikai nekā nebija zaudējis nekā no savām garīgām spējām, bet pat jutās labāk kā jelkad. Ja princese Pirlipata nebūs pati atbrīvojusies no sava nejaukuma — kas taču nebija iespējams, vai ja karaļa sirds nebūs kļuvusi mīkstāka — kas bija maz ticams, tad mehāniķim nebija nekādas izredzes izbēgt no drausmīgā likteņa, kas to gaidīja.
Viņš tomēr nekavējās ierasties pie pils vārtiem: to stiprināja doma, ka viņš rīkojas kā varonis, un lūdza to pateikt karalim.
Karalis, kas bija pieejams visiem un pieņēma visus, kam bija kāda darīšana pie viņa, pavēlēja savam lielajam pieteicējam ievest abus svešiniekus.
Lielais pieteicējs vērsa karaļa uzmanību uz to, ka abi svešinieki izskatoties ļoti šaubīgi un esot pavisam slikti apģērbti. Bet karalis viņam atbildēja, ka nevajagot spriest par cilvēka sirdi pēc viņa sejas un ka cilvēku kapuce vēl nepadara par mūku.
Lielais durvju sargs, atzīstot šo sakāmvārdu patiesību, godbijīgi paklanījās un devās pēc mehāniķa un astrologa.
Karaiis vēl arvien bija tas pats kā agrāk, un viņi to tūlīt pazina. Bet viņi bija tā pārvērtušies, jo sevišķi nabaga Kristjans Eliass Droselmeijers, ka tiem vajadzēja pateikt savus vārdus.
Redzot labprātīgi atgriežamies abus ceļotājus, karali pārņēma prieka sajūta: viņš bija pārliecināts, ka tie neatgrieztos, ja nebūtu atraduši
Krakatukas riekstu. Bet tūliņ šie maldi tika izgaisināti: mehāniķis, mezdamies pie karaļa kājām, atzinās, ka viņš un astrologs, neskatoties uz visrūpīgāko un čaklāko meklēšanu, esot atgriezušies ar tukšām rokām.
Karalis, lai gan, kā jau teicām, mazliet ātras dabas cilvēks, tomēr patiesībā bija ļoti labsirdīgs. Viņu aizkustināja akurātība, ar kādu Kristjans Eliass Droselmeijers turēja doto vārdu, un tas atviegloja nāves sodu, kas draudēja mehāniķim, ar mūža ieslodzījumu cietumā.
Un attiecībā uz astrologu, karalis apmierinājās ar tā izraidīšanu aiz valsts robežām. Bet tā kā līdz dotā termiņa beigām vēl bija palikušas trīs dienas, tad meistars Droselmeijerj:, kura sirds kvēloja dziļā dzimtenes mīlestībā, lūdza karali atļaut viņam izmantot šīs trīs dienas, lai vēl reizi redzētu Nirnbergu.
Šāds lūgums karalim likās tik pamatots, ka viņš tam piekrita bez iebildumiem.
Meistars Droselmeijers, kura rīcībā bija palikušas tikai trīs dienas, nolēma nekavēties un, laimīgi dabūjis vietu pasta ratos, tūlīt devās ceļā.
Tā kā astrologs tika izraidīts un viņam bija vienalga, uz kurieni doties, uz Nirnbergu vai kādu citu vietu, tad viņš brauca kopā ar mehāniķi.
Nākamajā dienā ap pulkstens desmitiem no rīta viņi nokļuva Nirnbergā. Meistaram Droselmeijeram nebija citu radu, kā tikai brālis Kristaps Cakarijs Droselmeijers, kas bija viens no rotaļlietu lielākajiem tirgotājiem Nirnbergā. Pie viņa apmetās abi ceļotāji.
Kristaps Cakarijs Droselmeijers ļoti priecājās, redzēdams nabaga Kristjanu, kuru viņš jau uzskatīja par mirušu. Sākumā plikā paura un ar plāksteri aizsegtās acs dēļ viņš to lāga negribēja pazīt, bet mehāniķis parādīja tam savus dzeltenos savārkus, kas, lai gan galīgi saplīsuši, tomēr vietām bija vēl saglabājuši savu pirmītējo krāsu. Balstoties uz šo pirmo pierādījumu, mehāniķis atgādināja viņiem tik daudz slepenu lietu, kuras neviens cits nevarēja zināt, kā tikai Cakarijs un viņš, ka rotaļlietu tirgotājs bija spiests atzīt patiesību.
Viņš jautāja, kas aizturējis mehāniķi tik ilgi tālumā no savas dzimtās pilsētas un kādās zemēs tas pametis savus matus, savu aci un savu svārku iztrūkstošos gabalus.
Kristjanam Eliasam Droselmeijeram nebija iemesla slēpt no brāļa piedzīvojumus. Vispirms viņš to iepazīstināja ar savu bēdu biedru. Pēc šīs vispārpieņemtās formalitātes viņš izstāstīja par visām savām nelaimēm no A līdz Z. Savu stāstu tas beidza ar aizrādījumu, ka tikai nedaudz stundas viņš varot pavadīt kopā ar brāli, jo neatrastā Krakatukas rieksta dēļ viņam jau rīt jāejot mūža cietumā.
Klausoties brāļa ziņojumā, Kristaps Cakarijs vairākas reizes sita knipjus, griezās uz vienas kājas un klakšķināja ar mēli. Citos apstākļos mehāniķis droši vien būtu jautājis, ko šāda izturēšanās nozīmē, bet viņš bija tā aizņemts ar sevi, ka to nemaz neredzēja.
Tikai tad, kad brālis divas reizes izsaucās: „Ei, ei!" un trīs reizes: „Ai, ai, ai!", viņš tam jautāja, ko šie izsaucieni nozīmējot.
— Tas nozīmē, — sacīja Cakarijs, — ka tas būs bijis pats nelabais… Bet nē… Un tomēr…
— Ka tas būtu bijis pats nelabais? — atkārtoja mehāniķis.
— Nu tikai… — turpināja rotaļlietu tirgotājs.
— Kas — nu tikai? — atkal jautāja meistars Droselmeijers.
Bet atbildes vietā Kristaps Cakarijs, kas šo saraustīto jautājumu un atbilžu laikā droši vien bija kaut ko atcerējies, svieda savu parūku gaisā un sāka dejot, skaļi saukdams:
— Brāli, tu esi glābts! Brāli, tu neiesi cietumā! Brāli, vai nu es ļoti maldos, vai es esmu tas, kam pieder Krakatukas rieksts.
To teicis, Kristaps Cakarijs nedeva savam brālim, kas bija kā no mākoņiem nokritis, nekādus tuvākus paskaidrojumus, bet izskrēja no istabas. Pēc brītiņa viņš atgriezās, nesdams kārbiņu ar lielu, zeltītu riekstu, kuru nodeva mehāniķim.
Pēdējais, baidīdamies ticēt tik lielai laimei, nedroši paņēma riekstu un grozīja to uz visām pusēm, lai pārbaudītu, kā tas tik svarīgai lietai pienākas. Riekstu rūpīgi apskatījis, viņš paziņoja, ka piekrīt brāļa domām un ka būtu liels brīnums, ja šis rieksts izrādītos kas cits un ne Krakatukas rieksts.
Pēc tam viņš nodeva riekstu astrologam, lai dzirdētu tā domas.
Astrologs apskatīja riekstu tikpat rūpīgi kā meistars Droselmeijers un, purinādams galvu, izteicās:
— Es piekrītu jūsu un tātad arī jūsu brāļa ieskatam, ja šis rieksts nebūtu apzeltīts, bet nekur zvaigznēs nebija saskatāms, ka auglim, kuru mēs meklējam, ir jābūt šādā ietērpā. Bet kā gan jūsu brālis ticis pie Krakatukas rieksta?
— Es jums paskaidrošu, — sacīja Kristaps, — kā tas nonācis manās rokās un kā tam gadījies šis apzeltijums, kas jūs kavē to pazīt un kas no dabas tam tiešām nav dots.
Tad, licis abiem apsēsties, jo viņš pilnīgi pamatoti domāja, ka pēc četrpadsmit gadu un deviņu mēnešu gara ceļojuma viņiem vajag būt piekusušiem, Kristaps sāka stāstīt:
— Tanī pašā dienā, kad karalis atsūtīja pēc tevis, lai, kā viņš ziņoja, tev piešķirtu krustu, Nirnbergā ieradās kāds svešinieks ar riekstu maisu.
Vietējie riekstu tirgotāji, gribēdami paturēt šinī nozarē monopola stāvokli, uzsāka ar svešinieku strīdu tieši mana veikala durvju priekšā. Tad svešinieks, lai labāk varētu aizstāvēties, nolika savu riekstu maisu zemē un cīņa iedegās par lielu prieku ielas puikām un kalpotājiem. Te smagi piekrauti rati pārbrauca tieši pāri riekstu maisam. Redzot šādu notikumu, tirgotāji, kas to iztulkoja kā debesu taisnīgu palīdzību, jutās pietiekami atriebti un atstāja svešinieku mierā. Tas pievāca savu maisu un, tiešām, visi rieksti bija pušu, izņemot vienu vienīgo. To viņš man parādīja, savādi smīnot, un piedāvāja riekstu nopirkt par vienu kvartu, kas kalta 1720.gadā. Viņš sacīja, ka reiz pienākšot diena, kad es nenožēlošot šo darījumu, lai arī cik neizdevīgs tas varbūt man tobrīd liekoties. Es pārmeklēju savu kabatu un man pašam par lielu brīnumu atradu tam tieši tādu kvartu, kādu vēlējās šis cilvēks. Tā man likās tik dīvaina sagadīšanās, ka es viņam atdevu savu naudas gabalu un viņš no savas puses iedeva man riekstu un pazuda.
Tad es izliku riekstu pārdošanai un, lai gan par to gribēju tikai divus kreicerus peļņas, neviens neizrādīja ne mazākās vēlēšanās to iegūt. Un tā rieksts nogulēja plauktā septiņus vai astoņus gadus. Tad es liku to apzeltīt, lai paceltu vērtību. Bet es velti biju izdevis vēl divas kvartas: neviens līdz šai dienai riekstu nevēlējās.
Šinī brīdī astrologs, kura rokās rieksts bija palicis, lika atskanēt prieka saucienam. Kamēr meistars Droselmeijers klausījās brāļa stāstu, viņš ar nazīti bija viegli ieskrambājis rieksta apzeltījumu un uz čaumalas maza stūrīša saskatījis ar ķīniešu zīmēm iegravētu vārdu — Krakatuk.
Nu nebija vairs nekādu šaubu. Rieksts bija īstais.
KĀ MEHĀNIĶIS UN ASTROLOGS PĒC TAM, KAD VINI BIJA ATRADUŠI KRAKATUKAS'RIEKSTU, ATRADA JAUNO CILVĒKU, KAM TAS BIJA
JĀPĀRKOŽ
Kristjans Eliass Droselmeijers tik ļoti steidzās paziņot karalim šo labo vēsti, ka viņš tūliņ gribēja sēsties pasta ratos, bet Kristaps Cakarijs lūdza to pakavēties vēl vismaz tik ilgi, kamēr atnāks viņa dēls. Mehāniķis labprāt šim lūgumam paklusīja, jo viņš nebija redzējis savu brāļadēlu gandrīz vai piecpadsmit gadus. Viņš atcerējās, ka tas bijis jauks, mazs trīsarpus gadus vecs puisītis tad, kad Kristjans Eliass devies projām no Nirnbergas, un viņš to bija ļoti mīlējis.
Šinī brīdī Kristapa Cakarija veikalā ienāca skaists, jauns cilvēks, apmēram astoņpadsmit vai deviņpadsmit gadus vecs. Viņš tuvojās Kristapam, saukdams to par tēvu.
Pēc tam, kad tēvs dēlu bija apkampis, viņš to iepazīstināja ar Eliasu, jaunajam cilvēkam sacīdams:
— Tagad apkamp savu tēvoci!
Jaunais cilvēks nezināja, ko darīt: tēvocis Droselmeijers ar saviem skraindainajiem svārkiem, pliko pauri un aizsieto aci bija pavisam nepievilcīgs. Bet viņa tēvs, redzēdams šādu stomīšanos, baidījās, ka tas varētu aizvainot Eliasu un pagrūda savu dēlu no muguras, pie tam tik veikli, ka jaunais cilvēks gribot negribot atradās mehāniķa rokās.
Pa šo laiku astrologs, acis nenovērsdams, aplūkoja jauno cilvēku ar tādu neatlaidīgu uzmanību, ka pēdējam tā sāka izlikties pārāk dīvaina. Viņš jutās neveikli un pie pirmās izdevības izgāja laukā.
Tad astrologs vēlējās no Cakarija dzirdēt dažus sīkumus par viņa dēlu un tas ar vecākiem piemītošu daudzrunību steidzās šo vēlēšanos apmierināt.
Jaunajam Droselmeijeram, kā jau to liecināja viņa ārējais izskats, bija septiņpadsmit vai astoņpadsmit gadu. No agras bērnības viņš bija tik piemīlīgs un patīkams, ka mātei darīja prieku ģērbt to tāpat, kā rotaļlietas, kas atradās veikalā. Reizēm viņa to apģērba par studentu, reizēm par pastnieku, vai atkal par ungāru. Bet vienmēr tā izvēlējās tādu kostīmu, pie kura piederēja augsti zābaki, jo, lai gan viņam bija visskaistākā kājiņa pasaulē, tomēr stilbi likās mazliet par vājiem un augstie zābaki izcēla kājiņas daiļumu, bet apslēpa stilbu trūkumus.
— Tātad jūsu dēls ir vienmēr valkājis tikai garos zābakus? — jautāja astrologs.
Eliass ieplēta acis.
— Mans dēls nekad nav citādus apavus nēsājis kā tikai zābakus, — apstiprināja bērnu rotaļlietu tirgotājs un turpināja. — Desmit gadu vecumā es viņu nodevu mācīties Tībingenas universitātē. Tur viņš palika līdz savam astoņpadsmitajam gadam, nepiesavinoties nevienu no citu biedru ļaunajām paražām: viņš nedzer, nelādās un nekaujas. Vienīgā vājība, ko es pie viņa pazīstu, ir tā, ka viņš ļauj augt uz sava zoda četriem
pieciem neglītiem matiņiem un negrib atļaut bārddzinim pieskarties pie sejas.
— Tātad, — uzsāka astrologs, — jūsu dēls vēl nekad nav skuvis bārdu?
Eliasam acis tapa arvien platākas.
— Nekad, — atbildēja Cakarijs.
— Un ar ko viņš nodarbojās brīvdienu laikā? — jautāja astrologs.
— Viņš uzturējās veikalā apģērbies savā skaistajā studenta uzvalkā, un tīras laipnības dēļ izlobīja riekstus jaunām meitenēm, kas ienāca veikalā nopirkt rotaļlietas. Tāpēc viņas to iesauca par riekstkodi.
— Par riekstkodi? — savukārt iesaucās astrologs.
Nu viņi uzlūkoja viens otru, bet Cakarijs skatījās uz abiem.
— Mans mīļais kungs, — sacīja astrologs Cakarijam, — man liekas, ka jūsu nākotne ir nodrošināta.
Rotaļlietu tirgotājs nepalika pret šādu pareģojumu vienaldzīgs un labprāt gribēja dzirdēt kādu paskaidrojumu. Bet astrologs atlika paskaidrojumus uz nākamās dienas rītu.
Kad astrologs un mehāniķis ienāca istabā, astrologs metās draugam ap kaklu un sauca:
— Tas ir viņš! Viņš mums ir rokās!
— Vai jūs tiešām tā domājat? — jautāja Eliass tādā toni, kurā sadzirdamas šaubas, bet reizē arī vēlēšanās tikt pārliecinātam.
— Mans Dievs! Protams, es tā domāju: viņš atbilst visiem noteikumiem.
— Pārbaudīsim vēlreiz.
— Viņš valkājis tikai garos zābakus.
— Pareizi.
— Viņš nekad nav skuvis bārdu.
— Tas arī ir pareizi.
— Un, beidzot, aiz laipnības vai, drīzāk, iekšējas dziņas pamudināts, viņš uzturējās sava tēva veikalā, lai lobītu riekstus jaunām meitenēm, kas viņus nesauca nekā citādi kā par riekstkodi.
— Tas ari ir pareizi.
— Mans mīļais draugs, laime nekad nenāk viena. Bet ja jums vēl ir šaubas, tad iesim palūkosim, ko saka zvaigznes.
Viņi izgāja uz nama balkona un, noteikuši jaunā cilvēka horoskopu, tie redzēja, ka viņam ir lemta liela bagātība.
Šāds pareģojums, kas apstiprināja visas astrologa cerības, pārliecināja ari mehāniķi par astrologa slēdziena pareizību.
— Un tagad, — triumfēdams sacīja astrologs, — vajag parūpēties vēl tikai par divām lietām.
— Par kādām? — jautāja Eliass.
— Vispirms jums jāierīko pie jūsu brāļa dēla pakauša koka bize, kas savienojama ar apakšžokli tā, ka, to paspiežot, apakšžokļa spiediens kļūst divreiz tik stiprs.
— To var pavisam viegli izdarīt, — atbildēja Eliass, — un tā jau ir mehānikas ābece.
— Otra lieta, kas jādara, — turpināja astrologs, — ir tā, ka mēs, ierodoties galvaspilsētā, nesakām ne vārda par to, ka esam atveduši sev līdzi jauno cilvēku, kuram lemts pārkost Krakatukas riekstu. Esmu pārliecināts, ka tad karalis piedāvās jo lielāku atalgojumu tam, kas uzdevumu sekmīgi veiks, jo vairāk būs salauztu zobu un bojātu žokļu, mēģinot pārkost Krakatukas riekstu, un jo vairāki būs cietuši neveiksmi.
— Mans dārgais draugs, jūs esat pati gudrība, — sacīja mehāniķis. — Dosimies pie miera.
Pēc šiem vārdiem abi draugi no balkona iegāja savā istabā un, pāri ausīm uzvilkuši mīkstas naktscepures, iegrima miegā tik mierīgi, kā vēl ne reizi pēdējo pēdējos četrpadsmit gados un deviņos mēnešos.
Nākamajā rītā abi draugi ieradās pie Cakarija un izstāstīja viņam savus jaunos plānus, ko tie iepriekšējā dienā bija izgudrojuši. Cakarijam netrūka godkārības, turklāt izredzes, ka tā dēlam būs visstiprākie žokļi visā Vācijā, likās ļoti vilinošas viņa tēvišķai patmīlībai, tāpēc viņš ar sajūsmu piekrita kombinācijai, kas paņēma no tā veikala ne tikai pašu riekstu, bet arī vēl riekstkodi.
Jaunajam cilvēkam bija grūtāk izšķirties. Jo sevišķi viņam nepatika koka bize, kura bija jāpiestiprina viņa pakausim eleganta tīkliņa vietā, kas viņam tik labi piestāvēja. Bet astrologs, tēvocis un ari tēvs apsolīja tik daudz jaukumu, ka viņš beidzot piekrita.
Un tā Eliass Droselmeijers, kas tūlīt bija ķēries pie darba, īsā laikā pielika un pamatīgi pieskrūvēja cerību pārņemtā jaunekļa pakausim koka bizi. Lasītāju ziņkārības apmierināšanai mums jāpasteidzas pateikt, ka asprātīgais aparāts darbojās lieliski un ka mūsu veiklais mehāniķis jau pirmajā dienā varēja priecāties par spīdošiem panākumiem attiecībā attiecībā uz visscietākajiem aprikožu kauliņiem un visizturīgākajiem firziķu kodoliem.
Viņš tam pavēlēja ievietot „Karaliskajās ziņās" paziņojumu, kuru visiem redaktoriem vajadzēja savos laikrakstos pārdrukāt un ar kuru tika uzaicināti ierasties pili visi tie, kas cerēja, ka viņu zobi ir diezgan stipri, lai pārkostu Krakatukas riekstu un pēc padarītā darba saņemtu ievērojamu atlīdzību.
Šādos apstākļos tas bija vienīgais līdzeklis, kā noskaidrot, cik spēcīgu žokļu ir karalistē. Konkurentu bija tik daudz, ka nācās iecelt sevišķu komisiju ar karalisko dentistu priekšgalā, kas pārbaudīja, vai viņiem ir visi trīsdesmit divi zobi un vai no tiem kāds nav bojāts.
Trīs tūkstoši pieci simti kandidātu drīkstēja piedalīties pirmajā sacensībā. Tā ilga astoņas dienas un beigu beigās bija bezgalīgs daudzums salauztu zobu un izmežģītu žokļu.
Nekas cits neatlika, kā bija jāpublicē otrs aicinājums. Tika ievietoti sludinājumi vietējos un ārzemju laikrakstos. Karalis piedāvāja akadēmijas prezidenta vietu uz mūžu un Zelta Zirnekļa ordeni tam, kam būs visspēcīgākie žokļi un kas spēs pārkost Krakatukas riekstu. No sacensības dalībniekiem augstāko izglītību neprasīja.
Šinī otrajā sacensībā pieteicās pieci tūkstoši dalībnieku. Visas Eiropas zinātniskās organizācijas sūtīja savus pārstāvjus uz šo svarīgo kongresu. Bija redzami vairāki Francijas Akadēmijas locekļi un viņu vidū arī tās pastāvīgais sekretārs, kas gan pats nevarēja sacensībās piedalīties, jo viņam pavisam nebija zobu. Viņš tos visus bija izlauzis, mēģinot iznīcināt sava amata brāļu darbus.
Šī otra sacensība, kas ilga piecpadsmit dienas, beidzās vēl bēdīgāk nekā pirmā. Starp citu — zinātnisko biedrību delegāti, kas bija ietiepušies pārkost riekstu par godu savai organizācijai, zaudēja šinī mēģinājumā savus labākos zobus.
Kas attiecas uz riekstu, tad uz tā čaumalas pēc visām šīm pūlēm nepalika pat ne mazākās zīmes.
Karalis bija pavisam izmisis. Viņš nolēma spert pēdējo soli, un tā kā viņam nebija vīriešu kārtas pēcnācēju, tad tas trešajā sludinājumā vietējos un ārzemju laikrakstos lika izziņot, ka tiek izsolīta princeses Pirlipatas roka un troņa mantojums tam, kas pārkodīs Krakatukas riekstu. Vienīgais ierobežojums, ko šoreiz uzlika konkurentiem, bija tas, ka viņiem jābūt vecumā starp sešpadsmit un divdesmit četriem gadiem.
Tādas atlīdzības piedāvājums saviļņoja visu Vāciju. Kandidāti nāca no visām Eiropas malām. Viņi būtu nākuši pat no Āzijas, Āfrikas un Amerikas, tāpat arī no piektās pasaules daļas, kuru bija atklājuši Eliass Droselmeijers un viņa draugs astrologs, bet, ņemot vērā noteikto termiņu, minētā sludinājuma lasītājiem nācās pārliecināties, ka tanī brīdī, kad viņi to lasa, lielajai sacensībai vajag jau iet uz beigām vai pat, ka tā jau ir beigusies.
Tātad mehāniķim un astrologam šķita pienācis brīdis, ka jāparādās jaunajam Droselmeijeram, jo karalis nevarēja vairs piedāvāt vēl augstāku un jaukāku atalgojumu par to, ko viņš tagad solīja.
Lai gan šoreiz bija ieradies vesels pulks īsti karalisku vai ķeizarisku žokļu prinču, tomēr abi draugi bija pārliecināti par savu uzvaru un ieradās reģistrēšanas birojā pašā pēdējā brīdī, tad kad to jau taisījās slēgt. Tā Nataniela Droselmeijera vārds parādījās sarakstā kā pēdējais — ar 11 375 numuru.
Arī šoreiz notika tas pats, kas iepriekšējās reizēs: Nataniela Droselmeijera 11 374 sāncenši bija spiesti no sacensības izstāties un pārbaudes divdesmitdevītajā dienā pulksten vienpadsmitos un trīsdemit piecās minūtēs no rīta, kad princese beidza savu piecpadsmito gadu, tika izsaukts Nataniela Droselmeijera vārds.
Jaunais cilvēks ieradās savu aizbildņu, tas ir, mehāniķa un astrologa pavadībā.
Abi mūsu stāsta varoņi tagad pirmo reizi redzēja princesi kopš tā laika, kad viņi to bija atstājuši šūpulī. Šinī laikā ar to bija notikušas lielas pārmaiņas, bet ar vēsturnieka atklātību jāteic, ka šīs pārmaiņas nebija viņai nākušas par labu: kad viņi no tās aizgāja, tad tā bija tikai neglīta, bet nu viņa bija kļuvusi pavisam atbaidoša.
Viņas miesas gan bija izaugušas, bet nebūt nebija palikušas spēcīgākas. Nemaz nebija saprotams, kā šīs trauslās kājas, šie nespēcīgie gurni, šis pavisam sarukušais ķermenis varēja izturēt briesmīgi lielās galvas svaru. Tā bija tā pati galva, kuru mēs jau aprakstījām, ar izspūrušajiem matiem, zaļajām acīm, muti līdz ausīm, mīksto zodu — tikai viss tas bija palicis par piecpadsmit gadiem vecāks.
Redzot šo neglītuma iemiesojumu, Nataniels jautāja mehāniķim un astrologam, vai viņi esot pilnīgi droši, ka Krakatukas rieksta kodols atdošot princesei skaistumu. Ja viņa paliktu tāda pat kā tagad, tad viņš gan esot gatavs mēģināt uzdevumu veikt, bet tikai tādēļ, lai iegūtu slavu, ka tas varējis izdarīt to, ko tik daudzi nav spējuši, bet to godu princesi apprecēt un iegūt troņa mantošanas tiesības viņš atstāšot tam, kas to vēlētos. Būs lieki teikt, ka mehāniķis un astrologs apmierināja savu krustdēlu, apgalvodami viņam, ka tiklīdz rieksts būs pārkosts un kodols apēsts, tanī pašā mirklī Pirlipata pārvērtīsies par skaistāko princesi pasaulē.
Bet ja nabaga Nataniela sirds, uz princesi Pirlipatu lūkojoties, no šausmām pārvērtās ledū, tad nabaga jauneklim par godu jāliecina, ka uz troņmantnieces jūtīgo sirdi viņa klātbūtne atstāja pavisam pretēju iespaidu un, viņu ieraugot, tā nevilšus izsaucās:
— Ak, kā es vēlētos, lai viņš būtu tas, kas pārkož riekstu!
Uz to princeses galvenā audzinātāja iebilda:
— Mans pienākums ir aizrādīt jūsu augstībai, ka nav pieņemts, ka par šādām lietām tik jauna un skaista princese kā jūs atklāti izsaka savas domas.
Tiešām Nataniels bija kā radīts, lai sagrozītu galvu visām pasules princesēm. Viņam bija īsi zila samta svārki ar uzšuvēm un zelta pogām, ko šim svinīgajam gadījumam bija licis viņam pagatavot tēvocis, tādas pat bikses, brīnišķīgi mazi zābaciņi, tik gludi un labi pieguloši, ka varēja domāt — tie ir uzkrāsoti. Vienīgi šī nelaimīgā koka aste, kas bija pieskrūvēta viņa pakausim, mazliet bojāja kopējo iespaidu. Bet tēvocis Droselmeijers bija to pagarinot izveidojis kā mazu uzmetni un, stingri ņemot, to varēja uzskatīt par mazu tualetes untumu vai jaunu modi, ko, izmantojot apstākļus, Nataniela drēbnieks varbūt mēģina pamazām ieviest galmā.
Redzot skaisto jaunekli ienākam, ari visi klātesošie pie sevis klusībā nodomāja to pašu, ko princese savas neapdomības dēļ bija izteikusi skaļi. Nebija neviena, ieskaitot pašu karali un karalieni, kas dvēseles dziļumos nevēlējās, lai Nataniels izietu no šā pārbaudījuma kā uzvarētājs.
No savas puses jaunais Droselmeijers tuvojās ar tādu pašpaļāvību, ka uzticība, ko pret viņu jau tā izjuta, vēl dubultojās. Nonācis paaugstinājuma priekšā, viņš vispirms apsveica karali un karalieni, bet tad — princesi Pirlipatu un asistentus. Pēc tam, saņēmis no lielā ceremonijmeistara Krakatukas riekstu, viņš to delikāti paņēma starp īkšķi un rādāmo pirkstu un tad, kā to dara burvju mākslinieki ar muskatriekstiem, veikli to iemeta mutē, strauji piespieda koka bizi, un kriks! krāks! rieksta čaumala sašķīda vairākos gabalos.
Tad viņš tūlīt uzmanīgi atbrīvoja rieksta kodolu no tam pielipušām šķiedriņām un nodeva princesei ar galantu un tikpat padevīgu reveransu, pēc tam viņš aizvēra acis un sāka atmuguriski atkāpties. Princese kodolu norija un, ak brīnums! tanī pašā acumirklī riebīgais radījums izgaisa un tā vietā stāvēja jauna meitene — skaista kā eņģelis. Viņas seja likās bija austa no smalkiem zīda pavedieniem, sārtiem kā rozes un baltiem kā lilijas. Viņas debeszilās acis mirdzēja un viņas kuplās matu cirtas, kas līdzinājās plūstošam zeltam, krāšņi krita uz alabastra baltajiem pleciem.
Tūlīt atskanēja fanfaras un cimbalas. Instrumentu skaņām atbildēja tautas gaviļu saucieni.
Karalis, ministri, padomnieki un tiesneši tāpat kā toreiz, kad princese Pirlipata piedzima, sāka lēkāt uz vienas kājas un karalienes seju vajadzēja apslacīt ar odekolonu, jo no saviļņojuma viņa bija zaudējusi samaņu.
Šī lielā burzma ļoti satrauca jauno Natanielu Droselmeijeru, kuram, kā to vēl atceramies, savas misijas pabeigšanai vajadzēja vēl noiet septiņus soļus atmuguriski. Tomēr viņš savaldījās ar tādu noteiktību, ka no viņa varēja sagaidīt to vislabāko, kad tas būs savukārt kļuvis par valdnieku. Viņš pašlaik izstiepa kāju, lai spertu savu pēdējo septīto soli, kad pēkšņi peļu karaliene, izgrauzusies cauri grīdai, nepatīkami pīkstēdama parādījās starp viņa kājām. Tanī brīdī, kad nākamais karaliskais princis nolaida kāju zemē, viņa papēdis ar visu smagumu uzgūlās peles ķermenim, viņš paklupa, un maz trūka, ka tas būtu pakritis.
Ak, nežēlīgais liktenis! Tanī pašā acumirklī skaistais jauneklis pārvērtās tikpat neglītā radījumā, kāda pirms tam bija bijusi princese: viņa kājas kļuva tievas, viņa sarukušais ķermenis tikko varēja noturēt milzīgo galvu, acis palika zaļas, apmiglotas un izvalbītas, beidzot, viņa mute, izplētās līdz ausīm un viņa skaistā, mazā, jaunā bārzdiņa pārvērtās par kaut ko baltu un mīkstu, kas vēlāk izskatījās pēc vatelīna.
Bet tā, kas pie šīs pārvērtības bija vainīga, saņēma savu sodu tanī pašā brīdī. Pelītes kundze asinīs raustījās uz grīdas: viņas nedarbs nepalika nesodīts. Tiešām — jauneklis to bija tik stipri piespiedis pie grīdas ar sava zābaka papēdi, ka šis spiediens izrādījās nāvīgs. Un tā, joprojām vēl raustoties un cīnoties ar nāvi, no visa spēka kliedza: Cietais riekst, Krakatuk, Tevis dēļ es bojā eju. Hi - hi - hi - hi! Bet nākotne man taisnību reiz dos, Caur savu dēlu Riekstkodim es atriebšos! Pī — pī — pī — pi. Ardievu dzīvība, Kas man nu atņemta, Ardievu cepetis, Ardievu pasaule, Bija labi dzīvot še. Ak vai, es mirstu nu. Hī — pī — pī, kvīk!
Pelītes kundzes pēdējā nopūta varbūt nebija labi atskanīga; bet ja vispār var pieļaut grēkot pret dzejas likumiem, tad visi tam piekritīs, ka tas ir attasnojams pie pēdējās nopūtas!
Kad šī pēdējā nopūta bija izdzisusi, tika pasaukts galvenais galma valcētājs, kas Pelītes kundzi paņēma aiz astes un devās to pievienot viņas ģimenes nelaimīgajiem pīšļiem, kas pirms piecpadsmit gadiem un dažiem mēnešiem bija guldīti kopējā kapā.
Pa šo laiku neviens, izņemot mehāniķi un astrologu, nebija pievērsuši uzmanību Natanielam Droselmeijeram. Tagad princese, kas neko nezināja par notikušo nelaimi, lika atsaukt jauno varoni, jo, neskatoties uz savas audzinātājas aizrādījumu, viņa vēlējās pasteigties izteikt tam pateicību. Bet tiklīdz tā ieraudzīja nelaimīgo Natanielu, viņa aizsedza seju ar abām rokām un, aizmirstot pakalpojumu, kādu viņš tai bija izdarījis, sāka kliegt:
— Ārā, ārā, briesmīgais Riekstkodi! Ārā! ārā! ārā!
Tūlīt lielais galma maršals paņēma nabaga Natanielu pie pleciem un izgrūda to uz kāpnēm.
Karalis, sašutis par to, ka viņam uzdrošinājušies piedāvāt par znotu riekstkodi, vērsās pret astrologu un mehāniķi. Astrologu, kam vajadzēja saņemt desmit tūkstošus dālderu lielu pensiju un goda brilles, un mehāniķi, kam bija jādod ar dimantiem izgreznots zobens, Zelta Zirnekļa lielais karaliskais ordenis un jauni, dzelteni garie svārki, viņš visa tā vietā lika izraidīt no savas valsts un deva tiem tikai divdesmit četras stundas zemes robežu šķērsošanai.
Vajadzēja pakausit. Mehāniķis, astrologs un jaunais Droselmeijers, kas bija pārvērties par riekskodi, atstāja galvaspilsētu un pārgāja robežu. Bet kad bija iestājusies nakts, abi zinātnieki atkal apspriedās ar zvaigznēm un no debesu ķermeņu kustībām nolasīja, ka, par spīti izķēmojumam, viņu krustdēls tomēr kļūšot par princi un karali, ja tikai viņš vispār nevēlēšoties palikt par vienkāršu mirstīgo, ko viņš pats varēšot izvēlēties. Tas notikšot, kad viņa nejaukums izzudīšot. Un tā nejaukums izzudīšot tad, kad viņš būšot galvenais karavadonis kaujā, kurā tikšot nonāvēts princis, ko Pelītes kundze pēc savu pirmo septiņu dēlu nāves laidusi pasaulē ar septiņām galvām un kas tagad esot peļu karalis. Tā, neskatoties uz savu vājumu, Riekstkodis beidzot panākšot, ka viņā iemīlēšoties skaista dāma.
Šo lielisko notikumu gaidās Nataniels Droselmeijers, kas bija izgājis no sava tēva veikala kā vienīgais dēls, tagad atgriezās tanī kā vienkāršs riekstkodis.
Būs lieki teikt, ka viņa tēvs to nepavisam vairs nepazina. Un kad viņš jautāja savam brālim mehāniķim un tā draugam astrologam, kas esot noticis ar viņa mīļo dēlu, tad abi mūsu varoņi atbildēja ar zinātniekiem raksturīgo aplombu, ka šoreiz karalis un karaliene neesot gribējuši šķirties no savas meitas glābēja un ka jaunais Nataniels esot palicis pie galma visu slavināts un godināts.
Kas attiecas uz nelaimīgo Riekstkodi, kurš izjuta, cik nožēlojams ir viņa stāvoklis, tad tas neteica ne vārda un gaidīja pārmaiņas, kam vajadzēja notikt. Bet mums jāatzīstas, ka par spīti savam miermīlīgajam raksturam un filozofiskajam prātam, viņš paturēja savā milzīgajā mutē vienu no vislielākajiem zobiem pret tēvoci Droselmeijeru, kas to bija uzmeklējis tad, kad viņš par to vismazāk bija domājis un, viņu savaldzinādams ar jaukiem solījumiem, bija viņa briesmīgās nelaimes vienīgais un galvenais cēlonis.
Tāds, mani mīļie bērni, ir stāsts par Krakatukas riekstu un princesi Pirlipatu, kuru krusttēvs Droselmeijers izstāstīja mazajai Marijai, un jūs sapratīsit, kāpēc tagad par lietām, kas ir grūtas, mēdz sacīt: — Tas ir ciets rieksts.
TĒVOCIS UN BRĀLADĒLS
>
Ja kāds no maniem jaunajiem lasītājiem vai jaunajām lasītājām ir kādreiz sev iegriezis ar stikla gabalu, un tas droši vien būs kādam no viņiem noticis nepaklausības dienās, tas no piedzīvojumiem zinās, ka tā ir ļoti sāpīga brūce, kas lēnām dzīst. Tāpēc arī Marijai nācās pavadīt veselu nedēļu gultā, jo viņu pārņēma nespēks, tiklīdz tā mēģināja celties. Beidzot viņa galīgi izveseļojās un atkal varēja kā agrāk lēkāt pa istabu.
Vai nu jābūt netaisnam pret mūsu mazo varoni, vai arī jāsaprot, ka viņas pirmais gājiens bija pie glāžu skapja. Tas izskatījās pavisam jauks. Sasistā rūts bija atjaunota un aiz citām rūtīm, kuras Trūdiņas jaunkundze bija rūpīgi notīrījusi, bija redzami jauni, spoži un labi nolakoti koki, mājas un jaungada lelles.
Bet starp visiem šiem bērnu valstības dārgumiem Marija vispirms redzēja savu Riekstkodi, kas bija novietots uz otrā plaukta un smaidīja tai pretī, pie kam viņa zobi bija vislabākā kārtībā.
Dziļdomīgi un laimīgi aplūkojot savu mīluli, Marijas sirds sažņaudzās no domām, kas jau ne vienreiz vien bija nodarbojušās viņas prātu. Viņa iedomājās, ka tas viss, ko tēvocis Droselmeijers bija stāstījis par nesaskaņām starp Riekstkodi un mirušo peļu karalieni un viņas dēlu, valdošo princi, ir taisnība.
Tāpēc viņai arī likās, ka Riekstkodis nevarēja būt neviens cits, kā jaunais Droselmeijers no Nirnbergas, patīkamais, bet apburtais tēvoča brāļadēls. Ka gudrais Pirlipatas tēva, karaļa, galma mehāniķis bija medicīnas konsultants Droselmeijers, par to viņa nebija vairs šaubījusies no tā brīža, kad bija ieraudzījusi viņa dzeltenos svārkus. Šī pārliecība bija vēl vairāk nostiprinājusies, kad viņa pakāpeniski uzzināja, ka tas zaudējis savus matus no saules dūriena un viņam ar bultu izšauta acs. Tāpēc bija jāizgudro mākslīga stikla parūka, par kuru mēs jau runājām stāsta sākumā.
„Bet kāpēc gan tavs tēvocis tev nav palīdzējis, nabaga Riekstkodi?" tā domāja Marija, stāvot skapja priekšā un uzlūkojot savu mīluli. Viņa domāja, ka mazā vīriņa atbrīvošana no burvības sloga bija atkarīga no kaujas panākumiem. No tā ir atkarīga viņa iecelšana par karali lellēm, kuras galu galā labprāt būtu ar mieru pakļauties viņa vadībai.
Marija atcerējās, ka cīņas laikā lelles bija klausījušas Riekstkodi — kā kareivji paklausa ģenrālim.
Šāda tēvoča Droselmeijera bezbēdība vēl jo vairāk sāpināja Mariju, tāpēc ka viņa bija pārliecināta: šīs lelles, kuras tā savā fantāzijā apveltīja ar visām dzīvu radījumu īpašībām, patiesi dzīvoja un kustējās.
Tomēr vismaz pirmais iespaids bija tāds, ka nekas tamlīdzīgs skapī nenotika, jo viss tur palika mierīgs un nekustīgs. Bet Marija neatsacījās no savas iekšējās pārliecības un izskaidroja to visu ar peļu karalienes un viņas dēla burvību. Viņa tik ļoti iejutās šādā noskaņojumā, ka tā, lūkojoties Riekstkodī, drīzumā sāka viņam pavisam skaļi teikt to, ko viņa sākumā domāja tikai pie sevis.
— Mans mīļais Droselmeijera kungs, — viņa sacīja, — lai gan jūs nevarat pakustēt un burvība laupa jums iespēju pateikt man kaut vienu vārdiņu, es tomēr ļoti labi zinu, ka jūs mani labi saprotat un jūs zināt pavisam skaidri manus labos nodomus pret jums. Tāpēc paļaujaties uz manu atbalstu, ja tas jums būtu vajadzīgs. Pagaidām izturieties mierīgi, es lūgšu jūsu tēvoci nākt jums palīgā. Viņš ir tik taisnīgs, ka jācer: jūs kaut mazliet mīlot, viņš jūs atbrīvos.
Pat dzirdot šo daiļskanīgo runu, Riekstkodis palika nekustīgs, bet Marijai likās, ka viegla nopūta piepildīja glāžu skapi, kura stikli to klusi atbalsoja, bet tas notika tik brīnišķīgi maigi, ka viņai šķita — klusa balss, maiga kā sudraba zvaniņi, saka:
— Mīļā, mazā Marija! Mans sargeņģeli, es būšu tavs; Marija, tu būsi mana!
Un, dzirdot šos noslēpumainos vārdus, visam Marijas ķermenim izskrēja cauri vieglas trīsas, un viņa juta, ka to pārņem kāda dīvaina labsajūta.
Pa to laiku bija iestājusies krēsla. Ienāca prezidents kopā ar medicīnas konsultantu Droselmeijeru.
Nedaudzos mirkļos Trūdiņas jaunkundze bija uzklājusi tējas galdu un visa ģimene, jautri tērzēdama, sapulcējās pie galda. Marija bija sameklējusi savu mazo krēsliņu un klusi apsēdusies pie krusttēva Droselmeijera kājām. Kad uz brītiņu bija iestājies vispārējs klusums, viņa uzlūkoja medicīnas konsultantu ar savām lielajām, zilajām acīm un, skatoties tam tieši sejā, sacīja:
— Es tagad zinu, mīļo krusttēv Droselmeijer, ka mans Riekstkodis ir tavs brāļadēls, jaunais Droselmeijers no Nirnbergas. Viņš ir kļuvis par leļļu valstības princi un karali, kā to tik pareizi pareģoja tavs draugs astrologs. Bet tu labi zini, ka viņš ir atlātā un asiņainā karā ar peļu karali. Pasaki, mīļo krusttēv Droselmeijer, kāpēc tu nenāci viņam palīgā, kad tu biji pūce, kas sēdēja jāteniski uz pulksteņa? Un kāpēc tu to nedari vēl tagad?
Un pēc šiem vārdiem Marija, tēvam, mātei un Trūdiņas jaunkundzei skaļi smejoties, vēlreiz pastāstīja par slaveno kauju, kuras aculieciniece viņa bija bijusi. Vienīgi Fricis un krusttēvs Droselmeijers nesmējās.
— No kurienes gan šī mazā meitene sameklē visas tās muļķības, kas viņai ienāk prātā? — sacīja krusttēvs.
— Viņai ir ļoti bagāta fantāzija, — atbildēja māte, — galu galā tie ir tikai sapņojumi un vīzijas, kuras izraisījis drudzis.
— Un to pierāda tas, — sacīja Fricis, — ka viņa stāsta — mani sarkanie huzāri esot metušies bēgt. Tā nevar būt patiesība, jo viņi nav nožēlojami zaķapastalas, pretējā gadījumā, sasodīts, tie neko neriskētu un es viņus pamatīgi pārmācītu!
Bet krusttēvs Droselmeijers, savādi smaidot, paņēma mazo Mariju klēpī un sacīja daudz maigākā tonī nekā iepriekš:
— Dārgais bērns, tu nemaz nezini, ko uzņemies, tik karsti aizstāvot Riekstkoža intereses: tev nāksies daudz ciest, ja tu turpināsi tikpat dedzīgi aizstāvēt nabaga nežēlastībā kritušo. Peļu karalis, kas to uzskata par mātes slepkavu, viņu vajās ar visiem iespējamiem līdzekļiem. Bet vispār nevis es, klausies labi, bet gan vienīgi tu vari viņu glābt: esi izturīga un uzticīga, un viss beigsies labi.
Ne Marija, ne kāds cits kaut ko saprata no krusttēva runas. Vēl vairāk — šāda runa likās prezidentam tik dīvaina, ka viņš, ne vārda neteikdams, paņēma medicīnas konsultanta roku un, aptaustījis tā pulsu, sacīja tāpat kā Bartolo Bazilam:
— Mīļais draugs, jums ir stiprs drudzis, un es došu jums padomu likties gultā.