Naktī, kas sekoja nule aprakstītajam skatam, kad mēness, kas spīdēja pilnā spožumā, ļāva iezagties vienam gaišam staram starp vaļīgi aizvilktajiem istabas aizkariem un kad mazā Marija gulēja blakus savai mātei, to pēkšņi uzmodināja troksnis, kurš likās nāca no istabas kakta un kurā apvienojās asi svilpieni un gari pīkstieni.
— Vai! — iekliedzās Marija, kas pazina šo troksni, jo bija to dzirdējusi slavenā kaujas vakarā. — Ak vai, tās ir peles, kas nāk. Māmiņ, māmiņ, māmiņ!
Bet lai cik ļoti viņa arī pūlējās, tomēr viņa nevarēja izdvest ne skaņas. Viņa mēģināja glābties, bet nevarēja pakustināt ne rokas, ne kājas un palika kā pienaglota pie gultas. Kad viņa pavērsa savas izbaiļu pilnās acis uz istabas kaktu, no kuras bija dzirdams troksnis, tā ieraudzīja peļu karali, kas mūrī sev skrāpēja ceļu, un caurumā, kas kļuva arvienu lielāks, parādījās vispirms viena no viņa galvām, tad otra, tad trešā un beidzot — visas septiņas galvas. Uz katras galvas bija savs kronis. Apgājis vairākas reizes apkārt istabai kā uzvarētājs, kas nostiprinās iekarotās pozīcijās, viņš ar vienu lēcienu uzlēca uz galda, kas stāvēja blakus mazās Marijas gultai. Tur nonācis, viņš to uzlūkoja ar savām kā karbunkuļi spīdošajām acīm un, svelpjot un zobus griežot, runāja:
— Hi, hi, hi! Tev jāatdod man tavi saldumi un marcipāns, mazā meitene! Ja ne, tad es aprišu tavu draugu Riekstkodi.
Izteicis šos draudus, viņš atstāja istabu pa to pašu caurumu, kuru tas bija izgrauzis, lai ienāktu.
Marija bija tik ļoti šīs briesmīgās parādības pārbiedēta, ka nākamajā rītā viņa pamodās pavisam bāla un ar smagu sirdi. Vēl jo lielāks pamats tam bija tāpēc, ka baidīdamās, lai par viņu nesmejas, neuzdrošinājās pastāstīt, kas viņai naktī bija atgadījies. Kādas divdesmit reizes viņa jau gribēja pastāstīt par notikušo mātei vai Fricim, bet katrreiz aprāvās, vienmēr domādama, ka ne viens, ne otrs negribēs viņai ticēt. Viens viņai likās pavisam skaidrs: Riekstkoža glābšanai vajadzēs upurēt savus saldumus un marcipānu. Tāpēc tās pašas dienas vakarā viņa nolika uz skapja malas visu, kas tai no šīm mantām piederēja.
Nākamajā rītā prezidents sacīja:
— Es tiešām nesaprotu, no kurienes radušās visas tās peles, kas tagad tik pēkšņi mūsu mājā iebrukušas. Bet paskaties, nabaga Marij, — turpināja viņš, ievedot mazo meiteni zālē, — šie riebīgie kustoņi aprijuši visus saldumus.
Prezidents kļūdījās, viņam būtu vajadzējis teikt „sabojājuši", jo šis peļu karalis gardēdis, neatrodot marcipānu pēc savas garšas, bija to tikai apgrauzis, un tagad šo saldumu vajadzēja izmest.
Tā kā tās nebija Marijas mīļākās konfektes, kuras peļu karalis bija no tās piedzinis, tad galu galā Marija par šo upuri nebija sevišķi apbēdināta. Cerēdama, ka peļu karalis samierināsies ar šo tai uzlikto pirmo kontibūciju, viņa jutās ļoti gandarīta, iedomājoties, ka tik lēti izglābusi Riekstkodi.
Par nelaimi šāds apmierinājums ilgi nepastāvēja: nākamajā naktī viņa atkal pamodās, dzirdot pie savas gultas pīkstēšanu un svilpšanu.
Ak, bēdas! Atkal tas bija peļu karalis, kura acis spīdēja vēl briesmīgāk nekā iepriekšējā naktī un kurš tanī pašā, ar svilpieniem un pīkstieniem jauktajā balsī sacīja:
— Tev jāatdod man savas cukura un piparkūku figūriņas, mazo meitēn! Ja ne, tad es aprišu tavu draugu Riekstkodi.
To teicis, peļu karalis devās projām palēkdamies un pazuda savā caurumā.
Nākamajā rītā Marija, būdama ļoti nobēdājusies, steidzās tieši pie glāžu skapja, un, tur nonākusi, meta skumju skatienu uz savām cukura un piprkūku figūriņām. Tiešām viņas sāpes bija īstas, jo nekad nav bijuši gardāki kārumi par tām mazajām figūriņām, kas piederēja mazajai Marijai.
— Ak, mīļais Droselmeijera kungs, — viņa sacīja, griezdamās pie Riekstkoža, — ko es tikai nedarītu, lai jūs paglābtu! Tomēr jūs piekritīsit, ka tas, ko no manis prasa, ir ļoti grūti izdarāms.
Bet pēc šiem vārdiem Riekstkodis izskatījās tik nožēlojams, ka Marija, kas jau redzēja atveramies peļu karaļa žokļus, lai to aprītu, nolēma vēl nest arī šo upuri, glābjot nelaimīgo jaunekli.
Tanī pašā vakarā viņa nolika uz skapja malas savas cukura un piparkūku figūriņas — tāpat kā iepriekšējā vakarā to bija darījusi ar saviem saldumiem un marcipānu. Atvadoties no tām, viņa noskūpstīja figūriņas citu pēc citas savus ganiņus, savas ganītes un to aitiņas, bet aiz visām tām viņa paslēpa mazu bērniņu ar apaļiem vaigiem, kuru Marija sevišķi mīlēja.
— Bet tas taču jau ir par daudz! — nākamajā rītā iesaucās prezidenta kundze. — Tā riebīgās peles noteikti ir ieperinājušās glāžu skapī, jo visas nabaga Marijas figūriņas ir apēstas.
Dzirdot šo ziņu, lielas asaras noritēja pār Marijas vaigiem, bet gandrīz vai tūlīt tās arī nožuva un to vietā parādījās mīļš smaids, jo viņa sev teica:
— Kāda gan nozīme ganiņiem, ganītēm un viņu aitiņām, jo Riekstkodis ir glābts!
Te Fricis, kas domīgs noklausījās sarunā, bilda;
— Bet, mam, zini, ko es tev teikšu, maizniekam ir viens lielisks pelēkais junkurs, to varētu palienēt un viņš šai lietai drīz darītu galu, norijot peles citu pēc citas un pēc tam pašu Pelītes kundzi un peļu karali, tāpat kā viņa mātes madamu.
— Tā gan, — atbildēja prezidenta kundze, — bet tavs pelēkais peļu junkurs, lēkādams pa galdiem un kamīnu, sasitīs manas tases un glāzes.
— Ak! — sacīja Fricis, — par to nav ko baidīties. Maiznieka pelēkais junkurs ir pārāk veikls zellis, lai padarītu tādus nedarbus, un es labprāt gribētu, ka es varētu tikpat labi un droši un izveicīgi staigāt pa ūdens notekām un jumtu čukuriem kā viņš.
— Tikai ne kaķus mājās! Tikai bez kaķiem! — sauca prezidenta kundze, kas tos nevarēja ciest.
— Tomēr Friča domu var izmantot, — sacīja prezidents, kas, dzirdot šo sarunu, bija pienācis, — tikai kaķa vietā jāņem peļu slazdi.
— Bet tas jau sagadās lieliski, — iesaucās Fricis, — krusttēvs Droselmeijers ir taču izgudrojis slazdus.
Visi sāka smieties, un pēc tam, kad māja bija pārmeklēta un noskaidrojās, ka tam līdzīgs daikts mājās nav atrodams, aizsūtīja pie krusttēva Droselmeijera pēc slazdiem. Uzliekot ēsmai gabaliņu speķa, slazdus novietoja tanī pašā vietā, kur iepriekšējā naktī peles bija izdarījušas tik lielu postu.
Marija apgūlās pārliecībā, ka nākamajā rītā peļu karalis atradīsies sagūstīts kastītē, kurā to būs ievilinājusi viņa našķība.
Bet ap pulkstens vienpadsmitiem vakarā, kad viņa saldi gulēja pirmajā miegā, kaut kas auksts un spalvains/ kas lēkāja pa seju un rokām, viņu uzmodināja. Un tanī pašā mirklī viņas ausīs atskanēja svilpieni un pīkstēšana, kurus tik labi pazina. Briesmīgais peļu karalis bija viņas gultā. Viņa acis mirdzēja asiņainā spīdumā un tā septiņas mutes bija atvērtas, it kā viņš grasītos aprīt nabaga Mariju.
— Es smejos par jums, es smejos par jums, — runāja peļu karalis, — es neiešu mazajā mājiņā un tavs speķis mani nevilina! Mani nesagūstīs: es smejos par to! Bet tev jāatdod man savas bilžu grāmatas un mazā zīda kleitiņa! Ja nē, tad sargies, es aprišu tavu Riekstkodi.
Var saprast, ka pēc tādas prasības Marija nākamajā rītā pamodās ar sāpju pilnu sirdi un asarām acīs.
Māte nepateica viņai nekā jauna, stāstīdama, ka peļu slazdi bijuši bez nozīmes un ka peļu karalis ir nojautis pie tiem ko ļaunu. Kad māte izgāja, lai sagatavotu brokastis, Marija iegāja zālē, raudādama pienāca pie glāžu skapja un sacīja:
— Ak, mans labais un dārgais Droselmeijera kungs, kā viss tas beigsies? Kad es būšu atdevusi peļu karalim saplēšanai manas skaistās bilžu grāmatas un manu jauno zīda kleitiņu, ko Kristus bērns man iedāvināja Ziemassvētkos, viņš vēl arvien nebūs apmierināts un katru dienu prasīs aizvien vairāk. Un ja man nebūs vairs ko viņam dot, tad varbūt tas aprīs mani jūsu vietā. Ak, es nabaga bērns, mīļais, labais Droselmeijera kungs, ko man darīt? Ko lai es tagad daru?
Tā raudot un sūdzoties, Marija pēkšņi ieraudzīja uz Riekstkoža kakla asins traipu. No tās dienas, kad Marija dabūja zināt, ka tās mīlulis ir rotaļlietu tirgotāja dēls un medicīnas konsultanta brāļadēls, viņa neņēma to vairs rokās, neglāstīja un neapkampa. Viņas godbijība un cienība bija tik liela, ka tā neuzdrošinājās viņam piedurties ne ar pirksta galiņu. Bet tagad, redzot, ka tas ir ievainots, un baidoties, vai brūce nav bīstama, viņa to uzmanīgi izņēma no skapja un mēģināja ar kabatas lakatiņu noslaucīt tam no kakla asins traipu. Bet cik liels bija viņas pārsteigums, kad tā pēkšņi sajuta, ka Riekstkodis sāk viņas rokā kustēties! Ātri viņa to nolika atpakaļ plauktā. Tad viņa mute pavērās uz labo un uz kreiso pusi, no kā tā likās esam vēl lielāka, un pie šīs kustības it kā ar lielām mokām atskanēja vārdi:
— Ak, mīļā Zilberhauza jaunkundze, dārgā draudzene, cik daudz es jums esmu parādā un kā man jums jāpateicas! Neupurējiet manis dēļ jūsu bilžu grāmatas un jūsu zīda kleitiņu, sagādājiet man tikai zobenu, bet labu zobenu, to pārējo es uzņemos pat?.
Riekstkodis vēl ilgāk gribēja runāt, bet viņa vārdi kļuva nesaprotami, balss pēkšņi apklusa un acis, kuras uz brīdi bija atdzīvojušās, atspoguļojot visdziļākās skumjas, izdzisa un palika bez dzīvības. Marija neizjūta nekādu baiļu, gluži otrādi, viņa lēkāja no prieka, jo jutās ļoti laimīga, ka varēs Riekstkodi izglābt, nezaudējot ne savas bilžu grāmatas, ne savu zīda kleitiņu.
Tikai kur atrast šo zobenu, ko prasīja mazais vīriņš. Beidzot Marija nolēma atklāt savas raizes Fricim, kas, lai gan daudz lielījās, bija pakalpīgs zēns. Viņa to pieveda pie glāžu skapja, izstāstīja viņam visu, kas tai bija atgadījies ar Riekstkodi un peļu karali, un beidzot paziņoja, kāda veida pakalpojumu viņa no tā gaida.
Vienīgais, kas šinī stāstā atstāja uz Frici dziļu iespaidu, bija ziņa, ka viņa huzāriem tiešām pietrūcis dūšas cīņas karstākajā brīdī. Viņš vēl noprasīja Marijai, vai apvainojums ir tiešām patiess. Saņēmis apstiprinošu atbildi un zinādams, ka mazā meitene nespēj melot, viņš pievērsās skapim un noturēja saviem huzāriem runu, kura šķiet tos ļoti apkaunoja. Bet tas vēl nebija viss: lai sodītu visu pulku, tā komandieru personā viņš degradēja citu pēc cita visus virsniekus un noteikti aizliedza taurētājiem uz veselu gadu spēlēt maršu „Gvardes huzāri". Tad, pagriezies pret Mariju, tas sacīja:
— Kas attiecas uz Riekstkodi, kas man liekas esam dūšīgs puisis, tad es domāju, to lietu varēs nokārtot: es vakar atlaidu no dienesta vienu vecu kirasieru majoru, protams, piešķirot tam pensiju, viņš bija savus gadus izkalpojis un, man šķiet, tam nav vairs vajadzīgs viņa zobens, kuram bija lielisks asmenis.
Atlika vienīgi atrast majoru. Uzsāka meklēšanu un atrada to dzīvojot no pensijas, ko Fricis bija piešķīris, kādā mazā nomaļā patversmē, skapī uz trešā plaukta, visattālākajā stūrītī. Kā Fricis jau bija iedomājies, nenācās grūti noņemt viņam zobenu, kas bija kļuvis lieks, un tanī pašā brīdī tas tika uzkārts Riekstkodim kaklā.
Bailes mocīja Mariju un neļāva tai nākamajā naktī iemigt. Viņa vēl bija pavisam nomodā, kad izdzirda atskanam zāles pulksteņa divpadsmit sitienus. Tiklīdz bija izskanējis pēdējais sitiens, kad savāds troksnis sāka sāka nākt no skapja puses. Bija dzirdama spēcīga zobenu šķindoņa, it kā divi nāvīgi pretinieki būtu sadūrušies. Pēkšņi viens no abiem cīkstoņiem ievaidējās kvik!
— Peļu karalis! — iesaucās Marija prieka un vienlaikus arī šausmu pārņemta.
Sākumā viss palika klusu; bet drīz pie durvīm atskanēja klusi, pavisam klusi klauvējieni un smalka balstiņa izdvesa šādus vārdus:
— Mana mīļā Zilberhauza jaunkundze, es nesu priecīgu ziņu! Atveriet man, es jūs lūdzu.
Marija pazina jaunā Droselmeijera balsi. Viņa steidzīgi uzģērba savu kleitiņu un atvēra durvis. Tur stāvēja Riekstkodis, turot savā labajā rokā asiņainu zobenu un kreisajā rokā sveci. Ieraudzījis Mariju, viņš tūlīt nometās viņas priekšā uz viena ceļa un sacīja:
— Tā esat jūs, lielkundze, kas man iedvesāt varonīgo garu, kas pašlaik manī izpaudās, un kas manai rokai deva spēku sakaut nekauņu, kurš iedrošinājās jūs apdraudēt. Šis ļaunais peļu karalis tagad guļ tur savās asinīs. Lūdzu nenoraidiet, lielkundze, uzvaras trofejas, ko jums piedāvā kavalieris, kas jums būs padevīgs līdz nāvei!
Šos vārdus runājot, Riekstkodis novilka no kreisās rokas peļu karaļa septiņus kroņus, kurus viņš bija aplicis aproces vietā, un pasniedza tos Marijai, kas tos ar prieku pieņēma.
Tad Riekstkodis, tādas labvēlības iedrošināts, piecēlās un turpināja:
— Ak, mana dārgā Zilberhauza jaunkundze, tagad, kad esmu uzvarējis savu ienaidnieku, kādas brīnišķīgas lietas es varētu jums parādīt, ja jūs būtu tik laipna man dažus soļus nākt līdzi. Ak, dariet to, mīļā jaunkundze, es jūs lūdzu!
Marija ne mirkli nekavējās sekot Riekstkodim, zinādama, cik lielā mērā viņa pelnījusi tā pateicību, un droša, ka viņam nevar būt nekādu ļaunu nodomu.
— Es jums sekošu, — viņa sacīja, — mans dārgais Droselmeijera kungs. Bet tas nedrīkst būt ļoti tālu un ceļojums nedrīkst pārāk ilgi vilkties, jo vēl neesmu pietiekami izgulējusies.
— Tad es izvēlēšos īsāko ceļu, — sacīja Riekstkodis, — lai gan tas būs grūtākais.
To sacījis, viņš devās pa priekšu, un Marija tam sekoja.