Turpmākās dienas Matisu lielajā zālē neredzēja, nedz arī viņš atnāca pie Vilka žokļiem, kur vajadzēja notikt bērnu maiņai. Lai saņemtu savu meitu, tur ieradās Lūvise. Viņai līdzi nāca Fjū- soks un Jūens, un tie veda sev līdzi Birku. Borka un Undise ar saviem laupītājiem jau gaidīja pie Vilka žokļiem, un Undise, niknuma un triumfa pilna, aizsvilās, ieraudzījusi Lūvisi:
— Šitāds bērnu laupītājs, tas Matiss, nav brīnums, ka viņam kauns rādīties citiem acīs!
Lūvise neturēja par vajadzīgu atbildēt. Viņa saņēma Ronju un gribēja aiziet no turienes prom, ne vārda nepārmijusi. Daudz Lūvise bija prātojusi, kāpēc viņas meita no brīvas gribas devās Borkam rokās, bet te pie satikšanās viņa sāka kaut ko nojaust. Viņi, Ronja un Birka, skatījās viens uz otru tā, it kā būtu vieni paši pie Vilka žokļiem un visā pasaulē; jā, jebkurš pamanītu, ka tie divi ir sadziedājušies.
Undise to tūdaļ pamanīja, un redzētais viņai nepatika. Spēcīgi viņa parāva Birku.
— Kas tev ir kopīgs ar viņu?
— Viņa ir mana māsa, — Birka atteica. — Un viņa ir izglābusi man dzīvību.
Raudādama Ronja pieglaudās Lūvisei.
— Tāpat kā Birka ir izglābis manējo, — viņa murmināja.
Bet Borka bija kļuvis sarkans no dusmām.
— Vai mans dēls man aiz muguras turas kopā ar mana nāvīgākā ienaidnieka pēcteci?
— Viņa ir mana māsa, — Birka no jauna sacīja un paskatījās uz Ronju.
— Māsa! — Undise iekliedzās. — Jā, jā redzēsim, kā būs pēc pāris gadiem!
Viņa satvēra Birku un gribēja to aizvilkt prom.
— Neaiztiec mani! — Birka iesaucās. — Es pats aiziešu, un es negribu, ka tavas rokas man pieskaras.
Viņš pagriezās un gāja. Un Ronjai no krūtīm izlauzās kliedziens:
— Birk!
Bet viņš bija prom.
Palikusi vienatnē ar Ronju, Lūvise gribēja viņai šo to pavaicāt, bet veltīgi.
— Nevaicā man, — Ronja teica.
Tad Lūvise atstāja Ronju mierā, un viņas klusēdamas gāja uz mājām.
Plikpauris Pērs sagaidīja Ronju tā, it kā viņa būtu paglābusies no nāves briesmām.
— Cik labi, ka tu esi dzīva! — viņš priecājās. — Nabaga bērns, kā es par tevi baiļojos!
Bet Ronja aizgāja un klusi apgūlās savā gultā, un aizvilka aizkaru.
— Matisa pilī ir tikai vienas nelādzības, — Plikpauris Pērs sacīja, drūmi kratīdams galvu. Tad pačukstēja Lūvisei:
— Matiss ir manā guļamkambarī. Bet viņš tikai guļ, blenž sienā un nerunā ne vārda. Arī augšā celties viņš negrib un arī ēst ne — ko mēs ar viņu iesāksim?
— Gan viņš nāks, kad būs pietiekami izbadējies, — Lūvise sacīja. Bet viņa bija noraizējusies un ceturtajā dienā, iegājusi Plikpaura Pēra kambarī, sacīja:
— Nāc ēst, Matis! Nedumpojies! Visi sēž ap galdu un gaida uz tevi!
Pēdīgi Matiss atnāca — drūms un novājējis, tā ka tikko varēja viņu pazīt. Ne vārda neteicis, viņš apsēdās pie galda un sāka ēst. Arī visi viņa laupītāji klusēja. Tāds klusums velvju zālē vēl nekad nebija pieredzēts. Ronja sēdēja savā parastajā vietā, bet Matiss viņu neredzēja. Arī Ronja vairījās uz viņu paskatīties. Tikai vienu reizi Ronja paslepus pašķielēja uz Matisa pusi un ieraudzīja,
ka viņš tik loti nelīdzinās tam tēvam, kādu viņa > » ' »
pazina. Jā, viss bija tik ļoti pārmainījies un kļuvis šausmīgs! Viņa gribēja rauties kājās un pazust,
lai nevajadzētu būt Matisa tuvumā, lai tiktu prom un būtu viena. Bet viņa neapņēmīgi palika sēžam un nezināja, ko iesākt ar savām lielajām bēdām.
— Nu, jautrībnieki, vai būsiet paēduši? — Lūvise īgni jautāja, kad maltīte bija galā. Tik lielu klusumu viņa nespēja paciest.
Burkšķēdami laupītāji cēlās kājās un, cik vien ātri varēja, nozuda ārā pie saviem zirgiem, kas nu jau ceturto dienu stāvēja dīkā steliņģos. Kad vadonis guļ Plikpaura Pēra kambarī un blenž sienā, tad taču viņi nevar doties laupīt. Pēc laupītāju domām, tas bija bēdīgi, jo tieši ap šo laiku cauri mežiem brauca vairāk ceļinieku nekā parasti.
Ne vārda nesacījis, Matiss nozuda no zāles un todien vairs nebija redzams.
Un Ronja atkal aizdrāzās uz mežu. Trīs dienas viņa tur bija skraidījusi, meklēdama Birku, bet viņš nenāca; Ronja nesaprata, kādēļ. Ko tie bija izdarījuši ar viņu? Vai Birka bija ieslodzīts, lai
viņš nevarētu atskriet uz mežu un satikties ar Ronju? Grūti bija tā gaidīt un nekā nezināt.
Ilgi Ronja sēdēja pie ezeriņa, un arī tagad ap viņu bija pavasara burvīgums. Bet bez Birkas nebija nekāda prieka par to. Ronja atcerējās agrākās dienas, kad viņa bija viena un viņai bija pieticis ar mežu vien. Cik tas likās sen! Tagad Ronjai vajadzēja Birku, ar ko visā dalīties. Bet laikam viņš neatnāks arī šodien, un, nogaidījušies līdz pagurumam, Ronja piecēlās, lai dotos prom.
Tad nāca Birka. Viņa dzirdēja to svilpojam egļu vērī un mežonīgā priekā metās uz turieni. Tur viņš bija! Un ar pūlēm viņš stiepa lielu paunu.
— Es nu pārceļos uz mežu, — Birka sacīja.
— Borkas cietoksnī es vairs ilgāk nevaru dzīvot.
Ronja izbrīnījusies blenza uz viņu.
— Kāpēc tā?
— Esmu tā radīts, ka ķīviņus un stiprus vārdus nevaru paciest mūžīgi, — viņš teica. — Ar trim dienām man ir diezgan!
«Matisa klusēšana ir ļaunāka par stipriem vārdiem,» domāja Ronja. Un pēkšņi viņa zināja, kas darāms, — varēja taču grozīt to, kas bija tik neizturams. Birka to bija izdarījis, kāpēc lai arī viņa tā nedarītu?
— Es arī gribu projām no Matisa pils! — Ronja noteikti iesaucās. — Es gribu! Jā, gribu!
— Es esmu alā piedzimis, — Birka sacīja.
— Un alā varu dzīvot. Bet vai tu to varēsi?
— Ar tevi kopā es varu dzīvot vienalga kur! — Ronja iesaucās. — Jo sevišķi Lāčalā!
Kalnam visapkārt bija daudz alu, bet neviena nelīdzinājās Lāčalai. To Ronja uzzināja, kopš sāka klaiņot te pa mežu. To viņai bija parādījis Matiss. Puika būdams, viņš pats tur bija dzīvojis. Pa vasarām. Pa ziemu tur mēdza gulēt lāči — tā Matisam
tika stāstījis Plikpauris Pērs. Tāpēc viņš bija iesaucis to par Lāčalu, un kopš tā laika tai bija tāds vārds.
Lāčala izgāja uz upi — augstu virs tās taisni starp divām kalnu sienām. Lai tiktu līdz alai, vajadzēja iet pa klints nokāri gar kalna pusi, kas iesākumā bija šaura un likās bīstama. Bet vidū, pie alas, nokare izveidojās par platu laukumu. Tur augstu virs krāčainās kalnu upes varēja sēdēt un vērot, kā pār kalniem un mežiem visā savā krāšņumā uzaust rīts. Ronja bija sēdējusi tur daudz reižu; jā, šai alā varēja dzīvot, to viņa zināja.
— Es atnākšu uz Lāčalu vēlu vakarā, — viņa sacīja. — Ja tu būsi tur.
— Jā, kur gan citur, — Birka teica. — Es būšu tur un tevi gaidīšu.
Tovakar Lūvise dziedāja Ronjai Vilka dziesmu kā parasti, kā to bija dziedājusi, dienai aizejot, — tiklab prieka, kā bēdu dienās.
«Bet šovakar es klausos to pēdējo reizi,» Ronja domāja, un tā bija drūma doma. Grūti bija atstāt savu māti, bet vēl grūtāk — vairs nebūt Matisa meitai. Tāpēc viņai jādodas mežā, kaut arī viņa nekad vairs nedzirdētu Vilka dziesmu.
Un nu tam jānotiek. Tiklīdz Lūvise būs aizmigusi. Gaidīdama Ronja gulēja gultā un skatījās ugunī. Savā gultā nemierīgi grozījās Lūvise. Bet beidzot palika mierīga, un pēc elpas vilcieniem Ronja noprata, ka nu viņa ir aizmigusi.
Tad Ronja klusiņām piecēlās un ilgi stāvēja uguns gaismā un skatījās uz savu aizmigušo māti.
«Manu mīļo Lūvis,» viņa domāja, «varbūt mēs vēl redzēsimies un varbūt ne.»
Lūvises izlaistie mati bija noklājuši visu spilvenu. Ronja pārbrauca ar pirkstu pār sarkani brūnajām matu šķipsnām. Vai tiešām tā bija viņas māte, kas te gulēja un izskatījās tik bērnišķīga? Arī nogurusi un vientuļa bez Matisa sev blakus gultā. Un tagad arī viņas bērns to atstās.
«Piedod,» Ronja murmināja. «Bet man jāiet!»
Klusām viņa izlavījās ārā no akmens zāles un paņēma savu paunu, kas bija labi noslēpta drēbju kambarī. Nesamais bija smags, tā ka Ronja tikko varēja to pastiept. Un, nonākusi līdz Vilka žokļiem, viņa nosvieda paunu pie Ceges un Corma kājām. Tonakt viņi stāvēja sardzē. Ne jau tāpēc, ka Matisam rūpēja nolikt sardzi, bet Plikpauris Pērs jo dedzīgi to darīja viņa vietā.
Cege iepleta acis uz Ronju.
— Dies pasarg tevi no harpijām, kur tu iesi nakts vidū?
— Es pārceļos dzīvot uz mežu, — Ronja sacīja. — Tā tu Lūvisei pasaki.
— Kāpēc tu pati to nepateici? — Cege brīnījās.
— Nevarēju, jo tad viņa mani nelaistu! Un es negribu, ka mani aizkavē.
— Un ko teiks tavs tēvs? — Corms jautāja.
— Mans tēvs, — Ronja domīgi novilka. — Vai tad man ir tēvs?
Uz atvadām viņa sniedza tiem roku.
— Sveicini visus! Neaizmirsti Plikpauri Pēru! Kad dancosiet un dziedāsiet savas dziesmas, atcerieties arī mani!
Tas bija vairāk, nekā Cege ar Cormu spēja noklausīties. Viņiem acīs sariesās asaras, un arī Ronja apraudājās.
— Man liekas, ka Matisa pilī nu ir gals dancošanai, — Cege drūmi noteica.
Ronja paņēma savu paunu un uzsvieda to plecā.
— Pasaki Lūvisei, lai viņa pārāk nesēro un nebaiļojas. Es jau būšu mežā, ja viņa gribēs mani sameklēt.
— Un ko mēs lai sakām Matisam? — Corms jautāja.
— Neko, — Ronja nopūtās.
Tad viņa gāja. Cege un Corms klusi stāvēja un skatījās, līdz viņa nozuda takas līkumā.
Jau bija iestājusies nakts, un augstu pie debesīm spīdēja mēness. Pie ezeriņa Ronja apstājās, lai atpūstos, apsēdās uz akmens un juta, cik viņas mežs ir pavisam kluss. Viņa ieklausījās, bet nedzirdēja nekā cita kā vien klusumu. Mežs pavasara
naktī likās pilns noslēpumu, pilns burvestību, savādību un senatnības. Tur mājoja arī tas, kas bija bīstams, bet Ronja nejuta baiļu.
«Kaut tikai mežonīgās harpijas turētos tālāk, tad es būšu tikpat droša kā Matisa pilī,» viņa domāja. «Mežs ir manas mājas, kā tas allaž ir bijis, un vēl vairāk tagad, kad man citu māju nav.»
Ezeriņš gulēja melns, bet pāri tumšajam ūdenim stiepās šaura mēness taka. Tā bija skaista, un, to ieraudzījusi, Ronja nopriecājās: «Jā, savādi gan, ka varu būt priecīga un reizē bēdīga.» Bēdīga viņa bija Matisa un Lūvises dēļ, bet laimīga par visu to burvestīgo, skaisto un kluso, kas bija ap viņu pavasara naktī.
Un te mežā viņai turpmāk būs jādzīvo. Kopā ar Birku. Nu viņa atcerējās, ka Lāčalā viņu gaidīja Birka; ko viņa te sēž un prāto?
Ronja piecēlās un paņēma savu nesamo. Līdz turienei bija tālu, neviena taka neveda uz Lāčalu. Tomēr viņa zināja, kurp iet. Tāpat kā to zina zvēri. Un kā zina visi meža rumpainīši, putu troļļi un pelēkie mošķuļi.
Tā Ronja mierīgi soļoja caur mēnesnīcas apspīdēto mežu starp priedēm un eglēm, pa sūnām un melleņu ceriem, garām purvam, kur smaržoja vaivariņi, un garām melniem atvariem ar bezdibenīgu dziļumu; viņa rāpās pār nokritušajiem sūnainiem kokiem un brida pa urdzošiem strautiņiem — taisni
cauri mežam viņa nekļūdīgi gāja uz Lāčalu.
Ronja redzēja mēnesnīcā uz paugura dejojam putu troļļus. Tā viņi darot vienīgi mēnesnīcas naktīs, tika sacījis Plikpauris Pērs. Ronja apstājās uz brīdi un vēroja tos, bet tie viņu nemanīja. Savādu deju tie dejoja. Ļoti mierīgi un neveikli tie šūpojās, iedami riņķī un savādi dūkdami. Plikpauris Pērs sacīja, ka tāda esot viņu pavasara dziesma. Viņš bija mēģinājis nodūkt to Ronjai pa troļļu vīzei. Bet tā nemaz nebija tāda, kādu viņa to dzirdēja pašreiz, — kas skanēja tik senatnīgi un sērīgi.
Kad Ronja iedomājās par Plikpauri Pēru, viņai bija jādomā arī par Matisu un Lūvisi, un tas darīja viņai sāpes. Bet Ronja tās piemirsa, kolīdz beidzot bija atnākusi un ieraudzījusi uguni; jā, uz akmens alas priekšā Birka bija aizkūris uguni, lai viņiem nesaltu aukstajā pavasara naktī. Uguns spīdēja un liesmoja, Ronja redzēja to pa lielu gabalu un atcerējās, ko Matiss mēdza sacīt:
— Kur ir mājas, tur ir uguns!
«Un, kur ir uguns, tur var būt arī mājas,» nodomāja Ronja. «Lāčala tagad būs mājas!»
Un tur pašlaik vienā mierā pie uguns sēdēja Birka un ēda cepto gaļu. Viņš uzmauca gaļas gabalu uz iesma un pasniedza to Ronjai.
— Es esmu ilgi gaidījis, — viņš sacīja. — Ēd nu! Iekams tu dziedi Vilka dziesmu!