Tiklīdz viņi bija apgūlusies savās egļzaru gultās, Ronja lūkoja nodziedāt Birkām Vilka dziesmu. Atceroties, kā Lūvise to bija dziedājusi viņai un Matisam, kamēr Matisa pilī vēl viss bija pa vecam, viņai no krūtīm izlauzās tik žēla nopūta, ka Ronja nespēja turpināt.
Un Birka jau taisījās iemigt. Visu dienu, gaidīdams Ronju, viņš bija pūlējies, lai iztīrītu lāča migu, kur dzīvnieks bija gulējis ziemas miegu. Sausu malku un egļu zarus gulēšanai Birka bija atvilcis mājās no meža. Birkām šī bija bijusi mokoša diena, un drīz jau viņš gulēja.
Ronja gulēja nomodā. Alā bija tumšs un auksts, bet viņai nesala. Birka bija aizdevis Ronjai kaz- ādu, ko paklāt uz zariem, un mājās no gultas viņa bija paņēmusi vāverādu segu. Bija tik silti un mīksti tajā ietīties. Ne jau aukstuma dēļ Ronja bija nomodā. Tomēr miegs kā nenāca, tā nenāca.
Ilgi Ronja tā gulēja un nebija tik priecīga, kā gribētos. Pa alas ieeju viņa saskatīja gaišās pavasara debesis un dziļi gravā dzirdēja upi krācam; tas viņai palīdzēja pārvarēt skumjas.
«Pār Matisa pili plešas tās pašas debesis,» viņa domāja. «Un tā pati upe šņāko, ko es dzirdēju mājās.»
Un tad Ronja aizmiga.
Viņi abi atmodās, kad otrpus upes pār koku galotnēm pacēlās saule. Liesmojoši sarkana tā izripoja no rīta dūmakas un kā ugunsgrēks apspīdēja mežus tuvu un tālumā.
— Esmu nosalis zils, — Birka sacīja. — Bet ausmā jau parasti ir visaukstāk, vēlāk mazpama- zām kļūs siltāks. Vai to zināt nav mierinājums?
— Uguns būtu daudz labāks mierinājums, — Ronja ieteicās. Arī viņa trīcēja. Birka sabikstīja ogles, kas kūpēja zem pelniem. Un viņi sēdēja pie sava ugunskura, ēda maizi un dzēra, kas bija palicis pāri no kazas piena Ronjas koka pudelē. Kad pēdējais malks bija izdzerts, Ronja ieteicās:
— Turpmāk mēs dzersim avota ūdeni un neko citu.
— No tā mēs resni nekļūsim, — Ronja piebilda. — Bet arī nenomirsim.
Paskatījušies viens uz otru, viņi iesmējās. Viņu dzīve Lāčalā būs grūta, to saprata abi, bet tas neatņēma viņiem drosmi. Ronja pat neatminējās, ka naktī bija sadrūmusi. Tagad viņi bija paēduši un sasildījušies, bija visgaišākais rīts, un abi jutās brīvi kā putni. Likās, it kā tikai tagad viņi to bija aptvēruši. Viss pēdējā laika smagums un grūtums tagad jau bija aiz muguras — to viņi nodomāja aizmirst, to viņi nekad vairs negribēja atcerēties.
— Ronja, — Birka ieteicās, — vai tu saproti, ka mēs esam tik brīvi, ka varam pilnā kaklā smieties par to?
— Jā, un šī ir mūsu valstība, — Ronja sacīja.
— To mums neviens nevar atņemt, nedz arī aizdzīt mūs no šejienes prom.
Kamēr saule pakāpās augstāk, viņi palika sēžam pie ugunskura; apakšā mutuļoja upe, un visapkārt bija pamodies mežs. Koku galotnes viegli šūpojās rīta vējā, dzeguzes kūkoja, un dzenis kala kādā tuvējā priedes stumbrā, un viņpus upes mežmalā iznāca aļņa ģimene. Un tur viņi abi sēdēja un jutās tā, it kā valdītu pār visu to — upi, mežu un visu dzīvo radību, kas tajā mājoja.
— Aizbāz ausis, jo tagad tu dzirdēsi manu pavasara kliedzienu, — Ronja sacīja.
Un viņa kliedza tik skaļi, ka atbalsojās kalnos.
— Vienu es vēlos vairāk par visu, — Birka ieminējās. — Kaut es pagūtu paķert savu loku, iekams tu ar saviem kliedzieniem pievilini mežonīgās harpijas.
— Paķert… no kurienes? — Ronja jautāja.
— No Borkas cietokšņa?
— Nē, no meža, — Birka atbildēja. — Bet visu es uzreiz nevarēju atstiept. Tādēļ ierīkoju slēptuvi kādā dobumotā kokā, un tur man ir šis tas, kas atnesams uz šejieni.
— Matiss vēl negribēja dot man loku, — Ronja teica. — Bet es varu sev tādu izdrāzt, ja drīkstu paņemt tavu nazi.
— Drīksti, ja vien to labi sargāsi. Tas mums ir vislielākais dārgums, to iegaumē. Bez naža mēs mežā nevarēsim iztikt.
— Ir vēl daudz kas, bez kā mēs mežā nevarēsim iztikt, — Ronja piebilda. — Par spaiņiem, ar ko nest ūdeni, — vai esi par tiem padomājis?
Birka iesmējās.
— Kā tad, ka esmu domājis. Bet es netaisos nest ūdeni.
— Un tāpēc ir labi, ka es zinu, kur varu paņemt spaini, — Ronja ieteicās.
— Kur tad?
— Pie Lūvises veselības avota. Mežā, nolejus pie Vilka žokļiem. Viņa sūtīja Sturkasu uz turieni pēc veselības ūdens Plikpaurim Pērām vēdera kaitei. Bet Sturkasam uzbruka pāris mežonīgu harpiju, un viņš pārnāca mājās bez spaiņiem. Šodien viņš tos paņems, Lūvise gādās par to, tici man! Bet, ja es pasteigšos, varbūt paspēšu pirms viņa.
Un viņi steidzās abi. Žigli viņi noskrēja garo ceļu cauri mežam un paņēma vajadzīgo. Pagāja labs laiks, iekams viņi tika atpakaļ pie alas. Ronja ar spaiņiem, Birka ar loku un daudz ko citu no slēptuves. To visu viņš sarindoja alas priekšā, lai parādītu Ronjai, kas viņam ir. Cirvis, galoda, katliņš, zvejas rīki, cilpas, ar ko ķert meža putnus, bultas lokam, mazs šķēps — tīri noderīgas mantas tādam, kam jādzīvo mežā.
— Jā, es redzu, ka tu zini, kas mums, meža ļaudīm, jāmāk, — Ronja sacīja. — Sagādāt ēdienu un aizsargāties pret mežonīgām harpijām un plēsīgiem zvēriem.
— To es zinu, — Birka piekrita. — Mums gan…
Tālāk viņš netika, jo Ronja spēcīgi parāva viņu
aiz rokas un izbiedēti pačukstēja:
— Klusu! Alā kāds ir.
Viņi aizturēja elpu un ieklausījās: jā, kāds atradās viņu alā; kāds bija pamanījies tur ielavīties, viņiem promesot. Birka paņēma savu šķēpu, un viņi klusu stāvēja un gaidīja. Varēja dzirdēt, ka iekšā kāds kustas, un nepatīkama bija neziņa, kas tas ir. Bez tam izklausījās, ka tur ir vairāki. Varbūt ala ir pilna harpijām, kas guļ un gaida, ka kuru katru mirkli varēs brāzties ārā un ietriekt viņos savus nagus?
Beidzot viņi vairs nespēja izturēt klausīšanos un gaidīšanu.
— Nāciet ārā, mežonīgās harpijas! — Birka sauca. — Ja gribat redzēt visasāko šķēpu šai mežā!
Bet ārā neviens nenāca. Toties no iekšas atskanēja nikna šņākšana.
— Cilvēks šeit, Pelēkmoškulu mežā! Pelēkie moškuli visi, kodiet un sitiet to!
Tad Ronja saniknojās.
— Ārā, jūs pelēkie mošķuļi! — viņa kliedza.
— Taisieties un pazūdiet kā divi deviņi! Citādi es jums matus noplēsīšu!
Un pelēkie mošķuļi ņudzinājās ārā no alas. Tie sēca un šņāca uz Ronju, bet viņa šņāca pretim, un Birka parādīja tiem savu šķēpu. Tad tie steigā likās prom pa kalnu. Tie rāpās un līda lejā pa stāvo nogāzi uz upes pusi. Laba tiesa zaudēja līdzsvaru un, dusmīgi pīkstēdami, stāvus ievēlās krācēs, tā ka pelēko mošķuļu murskuļi aizlīgoja lejup pa upi. Tomēr pēdīgi tiem laimējās izrāpties krastā.
— Tie ir nadzīgi uz peldēšanu, tie nezvēri, — Ronja sacīja.
— Un uz maizes ēšanu, — Birka piebilda, kad, iegājuši alā, abi ieraudzīja, ka pelēkie mošķuļi bija nolocījuši veselu sausās maizes rituli no viņu krājuma.
Vairāk ļaundarību tie nebija paguvuši pastrādāt. Bet pietika ar to, ka tie bija te ienākuši.
— Tas nemaz nav labi, — Ronja raizējās.
— No vinu tenkošanas šņāks un sēks viss mežs, un drīz ikviena mežonīgā harpija zinās, kur mēs atrodamies.
Bet Matisa mežā baidīties nedrīkstēja, to Ronja tika dzirdējusi jau no mazām dienām. Un būtu muļķīgi šausmināties priekšlaikus, to viņi ieskatīja abi, Ronja un Birka. Tāpēc mierīgi sakārtoja alā savus pārtikas krājumus, ieročus un darbarīkus. Pēc tam atnesa ūdeni no meža avotiņa un izlika upē tīklu, lai noķertu zivis; no upmalas viņi atvēla gludus akmeņus un iztaisīja īstu pavardu, un nostaigāja tālus ceļus, lai sadabūtu kadiķa koku Ronjas lokam. Tad klajumā, kur parasti, viņi ieraudzīja ganāmies savvaļas zirgus. Mīļiem vārdiem viņi mēģināja tuvoties Rakarim un Trakulim, bet tie nelikās zinis. Ne Rakaris, ne Trakulis ko saprata no laipnības. Viegliem lēcieniem tie nozuda, lai paganītos citā vietā, kur tiem liks mieru.
Atlikušo dienas daļu Ronja sēdēja alas priekšā un drāza sev loku un bultas. Loka auklai viņa ziedoja gabalu ādas siksnas. Pēc tam ilgi un dedzīgi mēģinājās šaušanā, un beidzot viņai izdevās aizšaut prom abas bultas. Ronja tās meklēja, līdz sāka tumst. Tad meklēšanai nācās atmest ar roku. Lai gan lielas raizes tas viņai nedarīja.
— Rīt es izdrāzīšu jaunas.
— Ja vien piesargāsi nazi, — Birka piekodināja.
— Jā, es zinu, ka tas mums ir visdārgākais. Nazis un cirvis!
Pēkšņi viņi pamanīja, ka ir jau vakars. Un ka abi ir izsalkuši. Diena bija aizskrējusi, viņiem
nemitīgi darbojoties. Viņi bija staigājuši un skrējuši, un veduši, un vilkuši, un kārtojuši, un viņiem nebija atlicis laika just izsalkumu. Bet nu abi ķērās pie sātīgām vakariņām — maizes, kazas siera un aitas ciskas, uzdzerdami virsū dzidro avota ūdeni tieši tā, kā Ronja bija paredzējusi.
Šai gadalaikā nakts nebija īsti tumša, bet nogurums lika manīt, ka diena ir galā un ka viņiem gribas gulēt.
Alas krēslā Ronja dziedāja Birkām Vilka dziesmu, un šoreiz tā skanēja daudz labāk. Tomēr viņai no jauna uzmācās skumjas, un viņa jautāja Birkām:
— Diez vai viņi Matisa pilī domā par mums? Mūsu vecāki?
— Būtu savādi, ja nedomātu, — Birka atteica.
Ronja norija kamolu, iekams runāja- tālāk:
— Varbūt viņi bēdājas?
Birka mazliet padomāja.
— Kā nu kurš. Undise bēdājas, bet vairāk ir dusmīga, tā man liekas, Borka arī ir dusmīgs, bet visādā ziņā skumīgāks.
— Lūvise bēdājas, to es zinu, — Ronja sacīja.
— Un Matiss? — Birka jautāja.
Ronja ilgi klusēja. Tad teica:
— Gan jau viņš ir apmierināts, tā man šķiet. Ka esmu projām, lai varētu mani aizmirst.
Un viņa centās tā domāt. Bet savā sirdī viņa zināja, ka tā nav.
Naktī Ronja sapņoja, ka Matiss viens sēž tumša, melna meža vidū un raud tik gauži, ka pie viņa kājām ir izveidojies avots. Un dziļi avotā sēž Ronja un atkal ir maza, un rotaļājas ar čiekuriem un akmeņiem, kurus dabūjusi no Matisa.