NĀkamo ritu agri viņi devas leja uz upi, lai paraudzitos, vai tikla nav ieskrejusi kāda zivs
— Zivis jāvelk, iekams nokūko dzeguze, — Ronja sacīja.
Viņa mundri lēkāja Birkām priekšā pa taciņu. Tā bija šaura taciņa, kas aizvijās stāvus gar kalna augšpusi cauri bērzu jaunaudzei. Ronja ieelpoja tikko izplaukušo bērzu smaržu; tik labi viss smaržoja, smaržoja pēc pavasara, tas viņu iepriecināja — tāpēc viņa tā lēkāja.
Aiz Ronjas, vēl īsti nepamodies, nāca Birka.
— Ja vien tur būs kāda zivs, ko vilkt! Tu varbūt domā, ka mums būs pilns tīkls?
— Sai kalnu upē dzīvo laši, — Ronja sacīja. — Būtu savādi, ja kaut viens no tiem nebūtu ielē- cis mūsu tīklā.
— Un savādi būtu, ja tu, māšel, drīz uz deguna neielēktu straujajā upē.
— Tas būtu mans pavasara lēciens, — Ronja skaidroja.
Birka smējās.
— Pavasara lēciens; jā, šī taciņa tam ir kā radīta. Kā tu domā, kas to ir ieminis?
— Varbūt Matiss, — Ronja minēja. — Vēl dzīvodams Lāčalā. Laši viņam garšoja. Tie viņam pastāvīgi ir garšojuši.
Te Ronja apklusa. Kas Matisam garšoja vai negaršoja, par to viņa negribēja domāt. Ronja atminējās nakts sapni — arī to viņa gribēja aizmirst. Bet doma par to kā uzmācīga mēslu muša lidoja atpakaļ un neatstāja Ronju. Līdz brīdim, kad Ronja ieraudzīja lasi, kas spirinājās un spīdinājās viņu izliktajā tīklā. Liels bija šis lasis, kas dos viņiem pārtiku daudzām dienām, un, izvilcis to no tīkla, Birka apmierināts sacīja:
— Māšel, no bada tev mirt nevajadzēs, to es apsolu.
— Līdz pienāks ziema, — Ronja piebilda.
Bet līdz ziemai bija tālu, kāpēc viņai tagad par
to raizēties? Viņa negribēja vairs nekādu uzmācīgu domu, kas lidinās pakaļ kā mēslu mušas.
Alā viņi atgriezās ar zarā uzdurtu lasi un vilkdami nopakaļ vētras nogāztu bērzu. Tas bija piesiets pie viņu ādas siksnām, un viņi smagi vilka to pa taku, kā vilcējzirgi velk malkas vezumu. Viņiem bija nepieciešams kokmateriāls. No tā būs koka trauki un citas derīgas lietas — tā viņi bija iecerējuši.
Birka bija apdarinājis bērza zarus. To veicot, viņš bija savainojis kāju, un tagad no brūces pilēja asinis. Ejot uz taciņas palika asiņainas pēdas, bet Birkām tas nerūpēja.
— Par to nav ko uztraukties. Brūcei jāasiņo, līdz tai apnīk.
— Neesi nu tik pārdrošs, — Ronja sacīja. — Varbūt te uzklīst kāds lācis un, saodis tavas pēdas, sāk prātot, kur vēl var dabūt tik jaukas asinis?
Birka smējās.
— Tad es viņam parādīšu tās ar šķēpu rokās.
— Lūvise, — Ronja ieteicās, — viņa uz asiņojošās vietas mēdza likt izžāvētas baltās sūnas. Es domāju, ka mums tās jāsagādā, jo nevar zināt, kad tu nākamreiz iecirtīsi stilbā.
Un tā viņa izdarīja; veselu klēpi balto sūnu viņa atnesa no meža un izlika saulē kaltēties. Kad Ronja pārradās mājās, Birka pacienāja viņu ar oglēs ceptu lasi. Un tā nebija pēdējā reize. Labu laiku viņi nedarīja nekā cita kā vien ēda lasi un taisīja koka traukus. Izcirst kaut ko noteiktu nebija grūti, viņi darīja to pārmaiņus, un tā neviens sevi nesavainoja. Drīz vien viņiem iznāca pieci lieliski koka kluči, kas prasīt prasījās, lai no tiem izgrebj traukus. Daudz tādu vajadzēja — tā viņi bija nolēmuši. Bet jau trešajā dienā Ronja iejautājās:
— Kā tu domā, Birk, kas ir nejaukāks? Cepts lasis vai tulznas plaukstās?
Birka atteica, ka uz to viņš nevarot atbildēt, jo viens esot tikpat nelāgs kā otrs.
— Lai gan es zinu. Mums vajadzētu cērtamo dzelzi. Griezt ar nazi vien ir īsts verga darbs.
Bet cita darba rīka viņiem nebija, un viņi pārmaiņus gan greba, gan grieza, līdz iznāca kaut kas līdzīgs traukam.
— Vairāk tādu es savā mūžā netaisīšu, — Birka atteica. — Nu es pēdējo reizi uztrīšu nazi. Padod man to!
— Nazi? — Ronja brīnījās. — Tas ir pie tevis.
Birka kratīja galvu.
— Nē, pēdējo reizi tas bija pie tevis. Dod to šurp!
— Man nav naža, — Ronja sacīja. — Vai tu nedzirdi, ko es saku?
— Kur tu esi to likusi?
Ronja sadusmojās.
— Nē, kur tu esi to licis? Pēdējoreiz tas bija pie tevis.
— Nu gan tu melo, — Birka teica.
Klusēdami un sarūgtināti viņi meklēja nazi.
Visur — alā iekšā un tās priekšā, ārpusē. Un vēlreiz alā, tad atkal ārpusē. Bet naža nekur nebija.
Birka pameta vēsu skatu uz Ronju.
— Man liekas, ka es tev sacīju, ka bez naža mežā nav iespējams dzīvot.
— Tad tev vajadzēja to labāk pieskatīt, — Ronja nepadevās. — Starp citu, tu esi tāds mēslu vabole, kas apvaino otru, kad pats dara nejaucī- bas.
Birka kļuva bāls no niknuma.
— Lūk, kā, ak, tāda tu esi, laupītājmeit! Tas izskatās pēc tevis, to es redzu. Un ar tevi man jādzīvo kopā!
— Tu vari to nedarīt, Borkas laupītāj, — Ronja deva padomu. — Dzīvo kopā ar savu nazi! Ja vari to atrast. Un pazūdi kā divi deviņi!
Viņa pameta Birku, bet niknuma asaras par visu vari spiedās viņai acīs. Lai Birku neredzētu, Ronja dosies mežā. Nekad vairs viņa negribēja Birku redzēt, nekad vairs negribēja ar viņu runāt!
Birka redzēja Ronju nozūdam. Tas Birku vēl vairāk sakaitināja, un viņš sauca nopakaļ:
— Lai harpijas tevi aiznes! Pie tām tu jutīsies kā mājās!
Tad viņš ieraudzīja sūnas, kas mētājās pa zemi. Tās bija Ronjas muļķīgais izdomājums, un aiz niknuma viņš spēra tās prom.
Zem sūnām gulēja nazis. Birka ilgi blenza uz to, iekams paņēma. Tik pamatīgi taču viņi bija izmeklējušies pa sūnām. Kā tagad nazis varēja tur gulēt, un kura vaina tā bija, ka tas tur gulēja?
Sūnas visādā ziņā bija Ronjas vaina, tik daudz viņš zināja. Turklāt viņa bija dumja un netaisna, un neciešama. Citādi Birka būtu meties Ronjai pakaļ un pateicis, ka nazis ir atradies. Lai viņa dzīvo mežā, līdz apnīk un atkal kļūst par cilvēku!
Birka trina nazi, līdz tas kļuva ass. Tad viņš sēdēja, turēja to un juta, cik tas labi ieguļ plaukstā. Šis bija brīnišķīgs nazis, kas vairs nebija pazudis.
Pazudušas bija vienīgi Birkas dusmas. Trinot nazi, tās bija pārgājušas. Nu taču viņam vajadzēja justies apmierinātam. Birkām taču tagad bija savs nazis. Bet nebija Ronjas. Vai tāpēc Birka sajuta krūtīs tik savādu dūrienu?
«Dzīvo kopā ar savu nazi!» Tā Ronja bija teikusi. Un nu Birka atkal sadusmojās. Kur tad viņa pati dzīvos? Ne jau tādēļ, ka Birkām par to būtu kāda daļa, — lai Ronja vācas, kur grib. Bet, ja viņa neatgriezīsies — un pavisam drīz —, tad lai vaino pati sevi. Tad viņai Lāčala būs slēgta bez žēlastības. To viņš gan labprāt būtu gribējis Ronjai pateikt. Bet Birka nedomāja skraidīt pa mežu un meklēt Ronju, lai to pasacītu. Pienāks laiks, un Ronja nāks lūgties un diedelēt un gribēs atpakaļ, un tad viņš to pateiks.
— Tev vajadzēja nākt agrāk! Tagad ir par vēlu.
Birka izrunāja šos vārdus skaļi, lai dzirdētu, kā tie skan, un noskurinājās — tādi vārdi cilvēkam, kas ir viņa māsa! Bet Ronja pati bija izvēlējusies. Birka nebija dzinis viņu prom.
Gaidīdams viņš mazliet ieēda lasi. Kad to ēda pirmās trīs četras reizes, tas bija briesmīgi garšīgs. Bet patlaban, pēc desmitās reizes, kumosi it kā izauga mutē un tos tikko varēja norīt.
Lai gan šis tomēr bija ēdiens. Ko ēda tāds, kas klīda mežā, ko ēda Ronja? Laikam jau saknes un zaļās lapas, ja viņa tādas atrada. Bet arī tā nebija Birkas bēda. Ronja varēja tur klīst, līdz izdils. Jo viņa jau laikam to gribēja. Ja jau vēl nenāca.
Stundas gāja, un bez Ronjas apkārt valdīja savāds tukšums. Kad nebija Ronjas, Birka nevarēja atrast nodarbošanos. Un savādais dūriens krūtīs lika vairāk sevi manīt.
Birka redzēja pār upi ceļamies miglu. Tad viņš atcerējās to reizi sen atpakaļ, kad viņš ar pazemes balsīm cīnījās par Ronju. Nekad viņš Ronjai to nebija atgādinājis, un viņa laikam nemaz nezināja, ka ir tāda, ko balsis spēj pievilināt. Cik toreiz Ronja bija netaisni izturējusies pret Birku! Arī vaigā viņa toreiz iekoda tā, ka vēl tagad bija neliela rēta. Bet tomēr Birkām bija patikusi Ronja; jā, jau kopš pirmās reizes, kad viņš ieraudzīja Ronju, viņam tā bija patikusi. Arī par to viņš nekā nebija bildis. Un tagad bija par vēlu. Turpmāk viņš dzīvos alā viens pats. Ar savu nazi… kā Ronja spēja pateikt kaut ko tik nežēlīgu? Mīļuprāt viņš būtu iesviedis nazi upē, lai tikai dabūtu atpakaļ Ronju, — tagad viņš to zināja.
Vakaros pār upi bieži cēlās migla, par to nebija ko baiļoties. «Bet kas varēja būt drošs,» Birka domāja, «ka tieši šovakar tā neietin mežu?» Pazemes balsis tad varbūt atkal pacelsies no saviem dziļumiem. Kas tad pasargās Ronju no viņu vilinā- tājbalsīm? Bet arī tā vairs nebija viņa daļa. Bet, lai būtu kā būdams, ilgāk tas vairs nebija izturams. Birkām jādodas mežā — viņam jāatrod Ronja.
Birka skrēja aizelsdamies. Pa visām takām un zināmām vietām viņš to meklēja, kur domāja — Ronjai jābūt. Viņš sauca Ronju vārdā, līdz izbijās pats no savas balss, un baidījās pievilināt ziņkārīgās, mežonīgās harpijas.
«Lai harpijas tevi aiznes!» tā viņš bija saucis Ronjai nopakaļ, nu ar kaunu viņš to atminējās. Varbūt tā arī būs noticis, ja jau Ronjas nekur nebija. Vai arī viņa būs devusies uz Matisa pili? Varbūt Ronja pašlaik tupēja uz ceļiem Matisa priekšā un diedelēja, un lūdzās, lai varētu nākt atpakaļ un atkal būt Matisa bērns. Uz Lāčalu diedelēt un lūgties gan Ronja nenāks; nē, Matiss bija tas, pēc kura Ronja ilgojās, to varēja manīt. Kaut arī viņa negribēja to izrādīt Birkām. Tagad gan Ronja būs priecīga, tagad viņai būs kāds, kam uzvelt vainu, lai varētu atstāt Lāčalu un to, kas bija viņas brālis!
Ilgāk vairs nebija vērts meklēt. Birka atmeta ar roku, nu viņam jāiet mājās uz savu alu un vientulību, lai cik drūmi tas būtu.
Pavasara vakars bija tik skaists kā Dieva brīnums, bet Birka to nemanīja. Viņš nejuta vakara smaržas un nedzirdēja putnu dziesmas, viņš neredzēja zaļo zāli un puķes, viņš vienīgi juta, ka no bēdām smeldz sirds krūtīs.
Te Birka izdzirda, ka attālāk nāves bailēs zviedz zirgs. Birka skrēja uz turieni, un, jo tuvāk pieskrēja, jo mežonīgāki kļuva zviedzieni. Un tad klajumā starp eglēm viņš ieraudzīja zirgu. Tā bija ķēve, kurai no brūces krūtīs stipri plūda asinis. Ķēve izbijās no Birkas — tā vismaz likās —, bet prom nebēga, tikai vēl uztrauktāk iezviedzās, it kā savā nelaimē lūgtu palīdzību un glābiņu.
— Tavu nabadziņu, — Birka ieteicās, — kas tevi tik briesmīgi apstrādājis?
To pašu mirkli viņš ieraudzīja Ronju. Viņa iz- brāzās no eglēm, un seja viņai bija vienās asarās.
— Vai tu redzēji lāci? — Ronja sauca. — Ai, Birk, viņš atņēma ķēvei kumeliņu — lācis to no- galēja!
Ronja izmisusi raudāja, bet Birka juta tikai vismežonīgāko prieku — Ronja bija dzīva, viņu lācis nebija nositis; ne Matiss, ne harpijas nebija Birkām atņēmušas Ronju — kāds prieks!
Bet Ronja stāvēja pie ķēves un skatījās, kā tā asiņo, un tad viņā ierunājās Lūvises balss, un viņa zināja, kas jādara.
Ronja uzsauca Birkām:
— Pasteidzies! Atnes baltās sūnas, citādi ķēve noasiņos pavisam!
— Bet tu? Tu taču nevari te palikt, lai tev uzklūp lācis?
— Skrien! — Ronja sauca. — Man jāpaliek pie ķēves, tai vajag mierinātāja. Un baltās sūnas! Bet ātri!
Un Birka skrēja. Kamēr viņš bija projām, Ronja stāvēja un turēja ķēves galvu savās plaukstās. Cik labi vien prazdama, viņa murmināja mierinošus vārdus, un ķēve stāvēja mierīgi — kā ieklausīdamās. Viņa vairs nezviedza, varbūt vairs nejaudāja. Pār zirga augumu ik pa brīdim pārskrēja trīsas. Dziļu rētu lācis bija ieplēsis. Nabaga ķēve, viņa bija mēģinājusi aizstāvēt savu kumeliņu, bet nu tas bija miris. Un varbūt ķēve juta, ka lēnām un nepielūdzami dzīvība aizplūdīs arī no viņas pašas. Bija jau krēsla, drīz iestāsies nakts, un ķēve vairs nesagaidīs rītu, ja Birka nepagūs atgriezties, iekams nav par vēlu.
Bet Birka atgriezās. Ar pilnu klēpi sūnu. Un vēl nekad Ronja nebija redzējusi mīļāku skatu, to Birka kādreiz dabūs zināt, bet pašlaik gan ne. Pašlaik bija jāpasteidzas.
Viņi lika baltās sūnas pie brūces un redzēja, cik ātri tās kļūst sarkanas. Tad viņi lika vēl sūnas un pēc tam ar ādas siksnu piesēja tās pie ķēves krūtīm. Viņa stāvēja mierīgi un ļāva tam notikt, it kā saprazdama, ko bērni dara. Bet no tuvākās egles savu galvu pabāza rumpainītis, un viņš to nesaprata.
— Kam viņ' šitā dar'? — tas sadrūmis jautāja.
Bet Ronja ar Birku, ieraudzījuši rumpainīti, nopriecājās, jo zināja, ka tad lācis ir prom. Vilki un lāči vairās no visiem tumsas radījumiem. Nekādiem rumpainīšiem, putu troļļiem un pelēkajiem mošķuļiem, un nekādām harpijām nevajadzēja baidīties no plēsīgiem zvēriem. Pietika ar tumsas radību smaku vien, lai lācis klusām nozustu meža biezoknī.
— Kumeliņš, rau, — rumpainītis sacīja. — Nav vairs! Pagalam! Neskrien vairs!
— To mēs zinām, — Ronja bēdīgi teica.
Tonakt viņi palika pie ķēves. Tā bija sargāšanas nakts un salšanas nakts, bet viņi par to nebēdāja. Viņi sēdēja zem kuplas egles un runājās par daudz ko, tikai ne par savu strīdu. It kā viņi būtu to aizmirsuši. Ronja mēģināja pastāstīt, kā ieraudzījusi lāci nogalējam kumeļu, bet apklusa. Tas bija pārāk grūti.
— Tā jau atgadās gan Matisa mežā, gan visos citos mežos, — Birka sacīja. Nakts vidū viņi apmainīja sūnas uz brūces, pēc tam brītiņu nosnaudās un pamodās, kad sāka svīst gaisma.
— Redzi, vairs neasiņo! — Ronja iesaucās. — Sūnas ir sausas.
Viņi devās uz mājām, uz alu. Ķēvi viņi veda līdzi, to nevarēja atstāt vienu. Grūti un sāpīgi tai bija iet, bet tā labprāt sekoja bērniem.
— Rāpties kalnā viņa nejaudā arī tad, kad ir vesela, — Birka ierunājās. — Kur mēs viņu liksim?
Netālu no alas starp eglēm un priedēm atradās avotiņš, kas deva viņiem ūdeni. Uz turieni vini
aizveda ķēvi.
— Dzer, lai tu dabū jaunas asinis, — Ronja teica.
Ķēve dzēra daudz un ilgi. Pēc tam Birka piesēja to pie bērza.
— Lai viņa paliek šeit, kamēr sadzīs brūce. Uz šejieni neatklīdīs neviens lācis, par to es galvoju.
Ronja noglauda ķevi.
— Nebēdā neko, — viņa mierināja. — Nākamgad tev būs jauns kumeliņš.
Tad Ronja pamanīja, ka no ķēves pupiem tek piens.
— Šo pienu vajadzēja dzert tavam kumeļam, — Ronja sacīja. — Bet tu vari atdot to mums.
No alas viņi atnesa koka trauku — tagad tas lieti noderēja. Un Ronja slauca ķēvi un dabūja pilnu trauku. Ķēve izslaukta jutās atvieglota. Un Birka priecājās par pienu.
— Mēs esam dabūjuši mājlopu, — viņa teica. — Un mums jādod tam vārds. Kā tu domā, kā mēs vinu sauksim?
Ronja gari neprātoja.
— Es domāju, sauksim viņu par Liju. Kad Matiss bija mazs, viņam bija ķēve, vārdā Lija.
Un viņi vienojās, ka Lija ir labs vārds ķēvei. Ķēvei, kas nemirs. Lija dzīvos, tas tagad bija skaidrs. Viņi saplūca zāli un atnesa ķēvei, un tā sāka kāri ēst. Tad arī viņi sajuta izsalkumu; nu vajadzēja doties uz mājām, uz alu, un ar kaut ko remdināt izsalkumu. Bet, kad viņi gāja prom, Lija pagrieza galvu un nemierīgi noskatījās bērniem pakaļ.
— Nebaidies, — Ronja drošināja. — Mēs drīz atkal atnāksim. Un paldies tev par pienu, ko tu mums iedevi!
Tā bija debešķīga laime dzert atkal pienu — svaigu un vēsu — atvēsinātu avotā. Un viņi sēdēja laukumiņā alas priekšā un ēda maizi, un dzēra pienu, un redzēja, kā uzlec saule, vēstīdama jaunu dienu.
— Žēl, ka nazis pazuda, — Ronja ieminējās.
Tad Birka beidzot izvilka nazi un ielika to Ronjai saujā.
— Un labi, ka tas atkal atradās. Tas tikai gulēja zem sūnām un gaidīja, līdz mēs izbārsimies un izstrīdēsimies.
Labu brīdi Ronja sēdēja klusa, tad ierunājās:
— Zini, ko es te sēžot domāju? Es domāju par to, cik viegli visu var sabojāt pilnīgi nevajadzīgi.
— Turpmāk mēs piesargāsimies no nevajadzīgā, — Birka teica. — Bet vai tu zini, par ko es te sēžot domāju? Es domāju par to, ka tu esi vairāk vērta nekā tūkstošiem nažu!
Ronja skatījās uz Birku un smaidīja.
— Nu gan tu runā kā galīgi jucis!
Tā Lūvise dažkārt mēdza teikt Matisam.