Gāja dienas, pēc pavasara atsteidzās vasara, iestājās silts laiks. Un uznāca lietus. Dienām un naktīm tas gāzās lejā pār mežu, un, atdzēries valgumu, mežs kļuva tik svaigs un zaļš, kāds nekad nebija redzēts. Kad lietus rimās un atkal parādījās saule, mežs vasaras siltumā kūpēja, un Ronjai bija jāpavaicā Birkām, kā viņš domājot — vai tik labas smaržas maz esot citos mežos uz pasaules. Birka atteica, ka, pēc viņa domām, neesot vis.
Lijas brūce jau labi sen kā bija sadzijusi. Viņi bija palaiduši ķēvi vaļā, un nu tā atkal dzīvoja pie savvaļas zirgiem. Bet pienu viņi no tās tomēr dabūja. Lijas bars pa vakariem mēdza uzturēties labi tuvu alai, un katru vakaru Ronja ar Birku gāja mežā un to sauca. Viņa iezviegdamās atbildēja — tā paziņodama, kur atrodas, jo labprāt gribēja, ka vinu slauc.
Arī pārējie bara zirgi drīz pārstāja baidīties no cilvēkbērniem. Kad Liju slauca, tie dažreiz ziņkārīgi pienāca klāt — neko tik savādu tie vēl nebija redzējuši. Rakaris un Trakulis nāca bieži un bija tik tuvu, ka Lija atglauda ausis un mēģināja tiem iekost. Bet zirgi par to nelikās zinis. Delverīgi tie turpināja grūstīt viens otru un taisīt mežonīgus lēcienus, jo bija taču jauni un gribēja rotaļāties. Un tad piepeši tie metās auļos un pazuda mežā.
Bet nākamajā vakarā tie atkal bija klāt. Nu jau ar tiem varēja parunāties. Beidzot tie ļāva pat sevi noglaudīt. Ronja un Birka glaudīja tos ilgi, un likās, ka zirdziņiem tas tīri vai patīk. Tomēr viņu acīs visu laiku varēja lasīt nebēdnību, it kā viņi gribētu teikt: «Mūs jūs neapmānīsiet!»
Bet kādu vakaru Ronja sacīja:
— Ja esmu teikusi, ka jāšu, tad arī jāšu!
Bija Birkas kārta slaukt, un Rakaris un Trakulis
stāvēja cieši līdzās un skatījās.
— Vai tu dzirdēji, ko es sacīju?
To viņa prasīja Rakarim. Un piepeši, ieķērusies tam krēpēs, uzlēca zirga mugurā. Tas nosvieda Ronju zemē, bet ne tik ātri kā iepriekšējo reizi. Nu jau Ronja bija sagatavojusies un zināja viņa stiķi. Rakarim ilgi nācās cīkstēties, līdz tika no Ronjas vaļā, taču beidzot tas izdevās, un ar niknu bļāvienu viņa novēlās uz muguras. Ronja piecēlās nedaudz savainota un braucīja savus jēlos elkoņus.
— Rakaris tu esi un paliksi, — viņa teica. — Bet vēl reizi es tikšu tev klāt!
Un to viņa izdarīja. Katru vakaru pēc slaukšanas abi, Ronja un Birka, mēģināja iemācīt Rakarim un Trakulim smalkāku uzvešanos. Bet šitādus nezvērus nespēja izdīdīt nekāda mācība, un, kad Ronja bija nosviesta zemē pietiekami daudz reižu, viņa sacīja:
— Nu man vairs nav nevienas vietiņas, kas nebūtu sadauzīta un nesāpētu.
Ronja iebukņīja Rakari.
— Un tā ir tava vaina, tu, mēslu vabole!
Bet Rakaris stāvēja itin mierīgi un izskatījās gaužām apmierināts ar sevi.
Ronja redzēja Birku cīnāmies ar Trakuli. Tas bija tikpat nejauks kā Rakaris, bet Birka bija stiprs un turējās zirga mugurā; jā, nudien, mugurā viņš turējās, līdz Trakulim apnika un tas padevās.
— Skaties, Ronja! — Birka sauca. — Viņš stāv mierīgi.
Trakulis satraukti zviedza, bet stāvēja mierīgi. Un Birka to glaudīja un slavēja bez mēra tā, ka Ronjai beidzot vajadzēja pateikt, kā nākas.
— Sirds dziļumos viņš ir mēslu vabole, arī viņš, — liec to vērā!
Ronju kaitināja tas, ka Birka spēj savaldīt Trakuli, kad viņa pati netika galā ar Rakari. Un vēl vairāk viņu kaitināja tas, ka turpmākos vakarus Birka ļāva Ronjai slaukt vienai, un viņa tupēja uz ceļiem un slauca, kamēr viņš Trakuļa mugurā sīkiem riksīšiem jādelēja viņai apkārt. Lai tikai palielītos, kāds Birka ir zirgu puisis.
— Vai nu ar, vai bez zilumiem, — Ronja beidzot teica, — pagaidi tik, līdz būšu beigusi slaukt, tad tikai te būs jāšana!
Un tā notika. Tur, nekā nenojauzdams, staigāja Rakaris, un piepeši viņam mugurā atkal bija Ronja. To viņš negribēja un metās pilnos auļos, lai nosviestu Ronju zemē, bet nobijās un saniknojās, kad manīja, ka tas nav izdarāms. Nē, šoreiz tas nenotiks, tā Ronja bija nolēmusi. Stingri viņa ieķērās tā krēpēs, ar ceļiem piespiedās zirgam un palika sēžam zirga mugurā. Tas iejoņoja taisni mežā tā, ka egļu un priežu zari sitās Ronjai gar ausīm, tas sāka auļot, un Ronja izbailēs kliedza:
— Palīgā! Tas aizies kā divi deviņi, palīgā!
Bet Rakaris bija pavisam zaudējis jēgu. Viņš
drāzās, it kā gribētu pārrauties pušu, un Ronja gaidīja, ka kuru katru brīdi viņa novelsies un lauzīs kaklu.
Tad Birka uz Trakuļa drāzās Ronjai pakaļ. Šim zirgam nebija līdzīga ātrrikšotāja — drīz vien viņš bija blakus un jau garām Rakarim. Tad Birka to spēcīgi satvēra. Rakarim, kas bija drāzies pilnos auļos, vajadzēja apstāties, un — pa pusei uz galvas — Ronja pārlidoja tam gandrīz pāri. Bet viņa ieķērās cieši krēpēs un atkal iztaisnojās, un Rakaris apvainots stāvēja — nu viņš bija iztrakojies. No viņa pilēja putas, un viņš trīcēja pie visām miesām. Bet Ronja glaudīja un bez mēra slavēja zirgu, ka viņš tik labi skrējis, un tas viņu nomierināja.
— Lai gan, taisnību sakot, tev vajadzētu sadot pa kaklu, — Ronja teica. — Tas ir brīnums, ka es vēl esmu dzīva!
— Vēl lielāks brīnums ir, ka mēs jājam, — Birka sacīja. — Skaties, nu tie abi nezvēri beidzot zina, kā tas ir un kurš te ir noteicējs. — Lēnā riksī viņi aizjāja atpakaļ pie Lijas, paņēma pienu un atstāja Rakari un Trakuli draiskojamies savā nodabā. Un vilkās uz mājām, uz savu alu.
— Birka, — Ronja iejautājās, — vai tu esi pamanījis, ka tagad Lija dod mazāk piena?
— Jā, viņa laikam gaida jaunu kumeļu, — Birka domāja. — Un tad viņa pārstās dot pienu pavisam.
— Un mums atkal būs jādzer avota ūdens, — Ronja teica. — Un bez maizes mums arī drīz būs jādzīvo.
Milti, kas Ronjai bija līdzi no mājām, bija beigušies. Viņi bija izcepuši pēdējos cietos sausās maizes rituļus uz sakarsētajiem akmeņiem alas priekšā. Vēl alā bija maize, bet drīz viņi būs pavisam bez tās. Tomēr badā viņiem dzīvot nevajadzēs — mežā bija daudz ezeriņu, kas pilni ar zivīm, arī meža putnu te bija, cik uziet. Ja draudēs bads, tad kādu rubeni vai medni jau viņi ar cilpu allaž varēs notvert. Ronja vāca ēdamas zālītes un zaļās lapas — to viņai bija iemācījusi Lūvise. Un bija ienākušās meža zemenes. Sarkanas tās papilnam spīdēja visapkārt brikšņos; drīz arī mellenes būs gatavas.
— Nē, badoties mums nevajadzēs, — Ronja sacīja. — Bet pirmā diena bez maizes un piena — tā man nepatiks!
Un šī diena pienāca ātrāk, nekā viņi bija gaidījuši. Zināms, Lija vakaros uzticīgi atbildēja viņu saucieniem, bet tai vairs nepatika, ka to slauc, — to varēja manīt. Beidzot Ronja izslauca vairs tikai pāris lāšu, un ar to Lija gribēja sacīt, ka nu ir diezgan.
Tad Ronja saņēma ķēves galvu rokās un ieskatījās viņai acīs.
— Paldies tev, Lija, par šo te laiku! Nākamvasar tev būs jauns kumeliņš, vai tu to zini? Un tev atkal būs piens. Bet to dabūs tavs kumeļš, nevis mēs.
Ronja glaudīja ķēvi. Viņai gribējās ticēt, ka Lija ir sapratusi viņas vārdus, un viņa teica Birkām:
— Pasaki arī tu paldies!
Un Birka pateicās. Ilgi viņi palika pie ķēves, un, kad viņi to atstāja, Lija panācās kādu gabalu līdzi gaišajā vasaras vakarā. Bija gandrīz vai tā, it kā viņa saprastu, ka nu ir beidzies tas brīnumainais, ko viņa bija piedzīvojusi un kas nepavisam nelīdzinājās viņas īstajai savvaļas zirga dzīvei. Mazie cilvēciņi, kas bija radījuši visu šo brīnumaino, tagad posās no viņas projām, un ķēve brīdi stāvēja un noskatījās tiem pakaļ, līdz tie nozuda starp eglēm.
Tad Lija atgriezās savā barā.
Jādami viņi dažreiz vakaros redzēja ķēvi, un, ja viņi to pasauca vārdā, Lija par atbildi iezvie- dzās, bet nekad neatstāja baru, lai nāktu pie viņiem. Savvaļas zirgs bija Lija un par mājas zirgu nekad nekļūs.
Bet Rakaris un Trakulis, ieraudzījuši Ronju un Birku, tūdaļ aulekšoja pretim. Nu viņi nezināja nekā jaukāka kā vien auļojot sacensties — katrs ar savu jātnieku mugurā. Un Ronjai ar Birku bija liels apmierinājums par saviem garajiem jājieniem krustu šķērsu pa mežu.
Bet kādu vakaru viņiem dzinās pakaļ mežonīga harpija. Zirgi no bailēm bija kā bez atmaņas, tie neļāvās vairs vadīties, ne arī apstāties. Un Ronjai ar Birku nekas cits neatlika kā lēkt nost un ļaut zirgiem skriet. Bez jātnieka zirgiem nav ko baidīties. Tie bija cilvēki, kurus mežonīgās harpijas neieredzēja un gribēja notvert, nevis meža dzīvnieki.
Bet Ronjai ar Birku patlaban draudēja briesmas. Pārbijušies viņi metās katrs uz savu pusi. Abus divus harpija nevarēja notvert, bet viņi zināja, ka tā savā muļķībā to mēģinās. Un tas bija viņu glābiņš. Kamēr harpija dzenāja Birku, Ronja paguva aizskriet. Grūtāk bija Birkām. Bet, kad harpija saniknota lūkojās, kur palikusi Ronja, un uz īsu mirkli Birku aizmirsa, viņš aši noslēpās aiz pāris lieliem klints bluķiem. Tur viņš ilgi sēdēja un gaidīja, ka kuru katru brīdi harpija viņu atkal atradīs.
Taču ar mežonīgajām harpijām bija tā: ko viņas nevarēja saskatīt, tā nemaz nebija. Nu vairs nebija neviena no cilvēku dzimtas, kam viņa varētu izskrāpēt acis, un viņa niknumā aizlaidās uz kalniem, lai pavēstītu to visām savām cietsirdīgajām māsām.
Birka redzēja harpiju nozūdam, un, kad bija drošs, ka tā neatgriezīsies, viņš pasauca Ronju. Un Ronja izlīda no savas paslēptuves zem egles, un aiz prieka par savu izglābšanos abi sāka dancot. Kāda laime, ka nevienu no viņiem mežonīgās harpijas nav saplosījušas, nedz arī aiznesušas uz kalnu alām mūža ieslodzījumā!
— Matisa mežā nedrīkst baidīties, — Ronja sacīja. — Bet, ja tev gar ausīm švīkstinās mežonīgās harpijas, tad nebaidīties ir grūti.
Rakari un Trakuli nekur neredzēja, un tāpēc viņiem vajadzēja kājām iet garo ceļu uz mājām, uz Lāčalu.
— Bet es varu soļot kaut visu nakti, ja vien man ir miers no mežonīgajām harpijām, — Birka teica.
Un viņi gāja cauri mežam, viņi turēja viens
Otra roku un daudz runāja — pēc visām izbailēm būdami priecīgi un satraukti. Bija jau sācis krēslot, piestājās skaists vasaras vakars, un viņi sprieda, cik gan viss ir brīnišķīgs pat tad, ja uz pasaules dzīvo mežonīgas harpijas. Cik jauki ir dzīvot meža brīvībā tiklab dienu, kā nakti — zem saules, mēness un zvaigznēm un gadalaiku mierīgajā ritumā; pavasarī, kas tikko bija aizgājis, vasarā, kas bija pašā plaukumā, un rudenī, kas drīz nāks.
— Bet ziemu… — Ronja ieteicās un apklusa.
Viņa ieraudzīja rumpainīšus un putu troļļus,
un pelēkos mošķuļus, kas trinās apkārt un ziņkārīgi lūrēja te aiz akmeņiem, te aiz eglēm.
— Krēslas radības, — Ronja sacīja, — tās mierīgi pārlaiž arī ziemu.
Tad viņa atkal apklusa.
— Māšel, pašlaik ir vasara, — Birka atgādināja.
Un Ronja, protams, juta, ka tā tas ir.
— So vasaru gan es paturēšu atmiņā, cik ilgi vien dzīvošu, — viņa teica.
Birka pavērās visapkārt krēslainajā mežā, un viņam metās savādi ap dūšu, viņš nesaprata, kāpēc. Nesaprata, ka vieglo smeldzi krūtīs rada vasaras skaistums un miers, nekas cits.
— So vasaru, — viņš ierunājās un paskatījās uz Ronju, — jā, šo vasaru es nēsāšu sevī līdz mūža galam, to es zinu.
Tad viņi pārnāca mājās — Lāčalā. Un uz laukumiņa alas priekšā sēdēja Mazais Klipens un gaidīja.