Tur sēdēja Mazais Klipens — plakanu degunu, pinkainiem matiem un pinkainu bārdu — tāds, kādu Ronja viņu aizvien bija pazinusi. Un pašlaik Ronjai likās, ka mīļāku skatu par šo viņa nekad nav redzējusi, un iekliegdamās metās tam klāt.
— Mazo Klipen… ak, tas esi tu… tu… esi atnācis!
Ronja aiz prieka sāka stostīties.
— No šejienes smuks skats, — Mazais Klipens sacīja. — Te jau var redzēt upi un mežu!
Ronja iesmējās.
— Jā, var redzēt upi un mežu! Vai tāpēc tu esi atnācis?
— Nē, Lūvise atsūtīja mani ar maizi, — Mazais Klipens teica. Un, attaisījis savu ādas tarbu, viņš izņēma piecus lielus maizes rituļus.
Tad Ronja no jauna iekliedzās:
— Birk, vai tu redzi! Maize! Mums ir maize!
Ronja paņēma maizi un pielika to pie mutes, un,
ieelpojot maizes smaržu, viņai sariesās asaras acīs.
— Lūvises maize! Es biju piemirsusi, ka uz pasaules var būt kaut kas tik brīnišķīgs.
Un Ronja lauza lielus kumosus un stūķēja tos mutē. Viņa gribēja iedot arī Birkām, bet tas stāvēja satumsušu skatienu, nerunīgs un, maizi nepaņēmis, nozuda alā.
— Jā, pēc Lūvises domām, tev ap šo laiku jau vajadzētu pietrūkt maizes, — Mazais Klipens stāstīja.
Ronja košļāja maizi — tai bija tik debešķīga garša, ka viņa sailgojās pēc Lūvises. Bet nu viņai vajadzēja pajautāt Mazajam Klipenam:
— Kā Lūvise zina, ka es esmu Lāčalā?
Mazais Klipens iespurdzās.
— Tu taču nedomā, ka tava māte ir muļķe? Kur gan citur lai tu būtu?
Klipens domīgs skatījās uz Ronju. Tur nu sēdēja viņu Ronja, viņu skaistā, mazā Ronja, un tikai bakāja iekšā maizi, it kā tas būtu viss, ko tai vajadzētu no dzīves. Nu viņam jāizteic savs sakāmais, tam jānotiek izmanīgi — tā Lūvise tika pie- sacījusi, un viņu pārņēma šausmas. Jo diez cik izmanīgs Mazais Klipens nebija.
— Paklau, Ronja, — viņš piesardzīgi sāka. — Vai tu drīz nenāksi mājās?
Alā kaut kas ierūcās. Tur bija kāds, kas klausījās un gribēja, lai Ronja to zina.
Bet Ronjai pašlaik rūpēja tikai Mazais Klipens.
Tik daudz ko viņa gribēja tam pajautāt, tik daudz ko viņa ilgojās uzzināt. Viņš sēdēja blakus Ronjai, bet, kad vajadzēja jautāt, tad bija sajūta, ka viņa nespēja uz to paskatīties. Ronja skatījās pāri upei un mežiem un jautāja klusi, tik klusi, ka Mazais Klipens tik tikko sadzirdēja:
— Kā pašlaik klājas Matisa pilī?
Un Mazais Klipens pateica, kā tas bija īstenībā:
— Bēdīgi pašlaik ir Matisa pilī. Nāc mājās, Ronja!
Ronja skatījās pāri upei un mežiem.
— Vai Lūvise tevi sūtīja, lai to pasacītu?
Mazais Klipens pamāja ar galvu.
— Jā! Bez tevis ir tik smagi, Ronja. Visi gaida, ka tu atgriezīsies mājās.
Ronja skatījās pāri upei un mežiem un klusu jautāja:
— Matiss? Vai arī viņš gaida, ka es nākšu mājās?
Mazais Klipens nolamājās.
— Tas sātana bestija! Kas zina, ko viņš domā un ko gaida!
Brīdi valdīja klusums, tad Ronja ieprasījās:
— Vai viņš kādreiz runā par mani?
Mazais Klipens sagrozījās, nu vajadzēja būt izmanīgam, tālab viņš klusēja.
— Saki vien, kā ir, — Ronja mudināja. — Vai Matiss nekad nemin manu vārdu?
— Nēē, — Mazais Klipens negribīgi novilka.
— Un, viņam dzirdot, to nedrīkst darīt arī neviens cits.
Ka tevi jupis, nu viņš bija izteicis to, par ko Lūvise bija piekodinājusi klusēt; jā, tas gan bija izmanīgi!
Viņš lūdzoši skatījās Ronjā.
— Mīļo draudziņ, viss būs labi, tu tikai nāc mājās!
Ronja purināja galvu.
— Es neiešu mājās! Tik ilgi neiešu, kamēr nebūšu Matisa bērns. To tu viņam aiznes sveiciena vietā tā, lai sadreb Matisa pils.
— Lielais paldies, — Mazais Klipens atteica. —Tādu sveicienu pat Plikpauris Pērs neuzdrošināsies nodot.
Plikpauris Pērs, starp citu, pašlaik esot tāds sakrities, stāstīja Mazais Klipens. Un kāpēc lai viņš tāds nebūtu, kad viss jau tā ir nelādzīgi? Matiss mūždien tikai lamājas un ārdās, nekas viņam vairs nav pa prātam, un arī laupīšana vedas čā- biski. Viss mežs mudž no kareivjiem, tie jau ir saņēmuši ciet Pelji un nosēdinājuši pie maizes un ūdens kādā no fogta cietuma kambariem. Tur sēž arī divi Borkas vīri, un fogts esot zvērējis — tā runāja — ka gada laikā visi Matisa meža laupītāji tikšot notverti un saņemšot savu pelnīto sodu. Ko tas varētu nozīmēt, brīnījās Mazais Klipens, varbūt nāvi?
— Vai viņš tagad nemaz nesmejas? — Ronja vaicāja.
Mazais Klipens izskatījās izbrīnījies.
— Kurš? Vai fogts?
— Es runāju par Matisu, — Ronja sacīja.
Un Mazais Klipens apgalvoja, ka neviens neesot dzirdējis Matisu smejamies kopš tā rīta, kad viņa acu priekšā Ronja pārlēca pāri Elles rīklei.
Mazajam Klipenam vajadzēja doties ceļā, iekams nav pārāk satumsis. Nu viņam jāiet uz mājām, un viņš noskurinājās par to, kas viņam būs jāsaka Lūvisei. Tādēļ viņš mēģināja no jauna.
— Ronja, nāc mājās! Nāc gan! Tev jānāk mājās!
Ronja purināja galvu, sacīdama:
— Aiznes Lūvisei labas dienas un pasaki simtu paldies par maizi!
Mazais Klipens aši iebāza roku ādas tarbā.
— Pasarg dievs, man taču bija tev jānodod arī sāls maisiņš! Ja pārnestu to mājās, tad gan kristu nežēlastībā.
Ronja paņēma maisiņu.
— Man ir māte, kas par visu domā! Viņa zina, kas vajadzīgs, lai varētu izdzīvot. Bet kā viņa zināja, ka mums palikuši vairs tikai pāris sāls- graudi?
— Laikam jau mātes to jūt, — domāja Mazais Klipens. — Ja viņu bērnam sāk pietrūkt kaut kā vajadzīga.
— To jūt tikai tāda māte kā Lūvise, — Ronja sacīja.
Ilgi viņa stāvēja un skatījās, kā Mazais Klipens aiziet; redzēja, cik veikli tas liek kājas pa šauro taku gar kalna sienu, un tikai tad, kad tas bija nozudis skatienam, Ronja iegāja alā.
— Ak tā, tu negāji vis viņam līdzi uz mājām pie tēva, — Birka teica. Viņš jau bija apgūlies savā egļu zaru gultā. Tumsā Ronja nevarēja Birku saskatīt, bet sacīto viņa dzirdēja, un ar to pietika, lai viņu saniknotu.
— Man nav tēva, — viņa teica. — Un, ja tu nepiesargāsies, tad varu palikt arī bez brāļa!
— Piedod, māšel, ja esmu netaisns, — Birka sacīja. — Bet es taču zinu, par ko tu dažkārt domā, te staigādama.
— Jā, — no tumsas atbildēja Ronja, — te staigādama, es domāju, ka vienpadsmit ziemas esmu dzīvojusi pasaulē, bet divpadsmitajā man būs jāmirst. Bet es tik ļoti gribu palikt dzīvot uz zemes. Ja vien tu spēj to saprast!
— Aizmirsti savas ziemas, — Birka mācīja. — Pašlaik ir vasara!
Un bija vasara. Jo dienas jo vairāk juta vasaru — dzidrāku, siltāku viņi pat atminēties nespēja. Ik dienas pusdienas tveicē viņi peldējās aukstajā upes ūdenī. Kā upes ūdri viņi peldēja un nira, un ļāva straumei sevi nest, līdz Glūpagāzas spēcīgā dunoņa vēstīja, ka nu viņi ir bīstami tuvu. Glū- pagāzā — tur pār varenu klints radzi savas ūdens masas gāza straujā kalnu upe, un, kam bija dārga dzīvība, tas neļāvās šādām straumēm.
Ronja un Birka zināja, kad briesmas bija pavisam tuvu.
— Kolīdz ieraugu pirmo Glūpas bluķi parādāmies no ūdens, — Ronja stāstīja, — tad zinu, ka nu ir briesmas klāt.
Glūpas bluķis — tas bija liels akmens gabals pašā upes vidū nedaudz augšpus gāzās. Ronjai ar Birku tā bija brīdinājuma zīme. Nu vajadzēja doties uz krastu, un tas bija grūti un mokoši. Pēc tam viņi, aizelsušies un nosaluši zili, gulēja krastā un ļāva saules stariem sevi sasildīt, kamēr paši ziņkārīgi vēroja ūdrus, kuri upmalā nenogurdami peldēja un nira.
Kad pret vakaru palika vēsāks, viņi devās uz mežu jāt. Kādu laiku Rakaris ar Trakuli bija turējušies atstatu. Harpija, vajādama zirgus, bija tos iebaidījusi, tāpēc tie baidījās arī no tādiem, kas sēdēja zirgu mugurās. Labi ilgi zirgi bija slēpušies. Bet nu laikam bija visu aizmirsuši, un tie auļoja šurp un labprāt gribēja atkal skrieties. Ronja ar Birku ļāva tiem izskrieties, cik vien tīk, un pēc tam lēnām un ilgi jāja pa savu mežu.
— Šādi rēni vasaras vakari ir kā radīti jāšanai, — Ronja teica. Un domāja: «Kāpēc mežā aizvien nevar būt vasara? Un kāpēc es nevaru būt priecīga?»
Viņa taču mīlēja savu mežu ar visu, kas tur mājoja. Visus kokus, visus ezeriņus un mežezerus, un strautus, kam viņi jāja garām, visus sūnainos kalnājus, visas zemeņu laucītes un melleņu vietas, visas puķes, visus dzīvniekus un putnus viņa mīlēja — kāpēc gan dažreiz bija tik skumīgi, un kāpēc reiz jānāk ziemai?
— Par ko tu domā, māšel? — Birka jautāja.
— Es domāju par to, ka… zem tā milzīgā akmens dzīvo putu troļļi, — Ronja teica. — Es tos redzēju tur pavasarī dejojam. Un putu troļļi un rumpainīši man patīk, bet nevis palēkie mošķuļi un mežonīgās harpijas, to tu tāpat labi zini!
— Kuram gan tie patīk, — Birka atteica.
Tagad sakrēsloja ātrāk. Gaišo nakšu laiks bija pagājis. Vakarā viņi sēdēja pie savas uguns un redzēja pie debesīm uzdzirkstam bālas zvaigznes. Un, jo dziļāka kļuva krēsla, jo vairāk un vairāk zvaigžņu iedegās — dzidras un spožas tās apspīdēja mežu. Vēl tās bija vasaras debesis, bet Ronja zināja, ko zvaigznes gribēja vēstīt: «Drīz būs rudens!»
— Jā, mežonīgās harpijas es ienīstu, — viņa ieteicās. — Un savādi, ka mums tik ilgi bijis no tām miers. Tās laikam nezina, ka mēs dzīvojam Lāčalā.
— Tas ir vienīgi tādēļ, ka harpijām ir pašām savas alas kalnā viņpus meža un nevis upmalā, — Birka skaidroja. — Var jau arī būt, ka pelēkie mošķuļi reizi par visām reizēm būs turējuši mutes, citādi mums jau sen harpijas būtu uzklupušas.
Ronja notrīsēja.
— Par to nav vērts runāt, — viņa sacīja. — Ka vēl neatmānām tās šurp.
Satumsa nakts. Un uzausa rīts, iestājās jauna, silta diena, un viņi peldējās kā parasti.
Tad atlidoja mežonīgās harpijas. Nevis viena vai divas, bet daudzas — liels, nežēlīgs bars. Piepeši visa padebess bija pilna harpijām. Tās laidelējās virs upes un bļaustījās, un klaigāja.
— Ho, ho! Mazi skaisti cilvēciņi ūdenī! Nu tik asinis plūdīs, ho, ho!
— Nirsti, Ronja! — Birka uzsauca. Un viņi nira un peldēja zem ūdens, līdz vajadzēja ievilkt gaisu, lai nenoslāptu. Un, ieraudzījuši, ka debesis aptumšo arvien jauni un jauni harpiju bari, viņi saprata, ka nu vairs nav glābiņa. Šoreiz viņiem neizbēgt.
«Harpijas parūpēsies, lai man vairs nevajadzētu raizēties par ziemu,» Ronja ar rūgtumu nodomāja, izdzirdusi kliedzienus, kas netaisījās rimties.
— Mazi skaisti cilvēciņi ūdenī, nu tik mēs plēsīsim, nu tik asinis plūdīs, ho, ho!
Bet, pirms harpijas devās uzbrukumā, tām patika baidīt un mocīt. Drīz vien tās plēsīs un nogalinās, bet tikpat uzjautrinoši tām likās lidināties riņķī un klaigalēt, un iebaidīt. Gaidot uz lielharpijas pavēli, kas nozīmētu: «Nu ir laiks!» Un lielharpija, vismežonīgākā un nežēlīgākā no visām, platiem vēzieniem laidās pār upi — ho, ho, viņai nekur nevajadzēja steigties! Bet pagaidiet tikai, drīz viņa pati pirmā iecirtīs nagus vienā no tiem, kas tur spirinās pa ūdeni. Vai lai ņem to ar melnajiem matiem, vai? To ar sarkanajiem matiem viņa nekur nemanīja, bet gan jau viņš atkal iznirs, ho, ho, tad viņu sagaidīs daudzi asi nagi, ho, ho!
Ronja ienira un, ievelkot gaisu, atkal parādījās virs ūdens. Viņas acis meklēja — kur ir Birka? Viņa to neredzēja, nekur neredzēja, un Ronja izmisumā ievaidējās. Kur viņš ir: vai noslīcis? Vai Birka būtu atstājis Ronju vienu ar harpijām?
— Birk! — viņa izbailēs iekliedzās. — Birk, kur tu esi?
Te lielharpija brēkdama laidās lejā uz Ronju, un viņa steidzīgi aizvēra acis… «Birk, manu brāli, kā tu varēji atstāt mani vienu visbriemīgākajā un grūtākajā brīdī?»
— Ho, ho, — harpija klaigāja, — nu asinis plūdīs! — Bet vēl mazliet tā gribēja pagaidīt, tikai mazliet un tad… — Ho, ho!
Viņa apmeta jaunu līkumu virs upes. Un piepeši Ronja izdzirda Birkas balsi.
— Ronja, nāc ātri!
Pa straumi peldēja vētras nogāzts bērzs ar zaļām lapām galotnē, un pie tā cieši turējās Birka. Ronja redzēja viņa galvu tik tikko paceļamies virs ūdens; bet tur viņš bija — Birka nebija Ronju atstājis, ai, kāds mierinājums!
Bet, ja Ronja tagad nepasteigsies, tad straume aizraus Birku, un viņš vairs nebūs sasniedzams. Ronja līdz pagurumam nira un peldēja… un tad bija pie Birkas. Viņš pastiepa roku un pievilka Ronju sev klāt, un tur nu viņi karājās pie viena zara, cik labi vien iespējams, paslēpti zem bērza lapotnes.
— Paklau, Birk, — Ronja elsoja, — es domāju, ka tu esi noslīcis.
— Vēl neesmu, — Birka sacīja. — Bet daudz netrūka! Vai dzirdi Glūpagāzu?
Un Ronja izdzirda varenā ūdens šņākoņu — tā bija Glūpagāzas balss. Straume pašlaik nesa viņus uz tās dziļumiem, viņi jau bija pārlieku tuvu — to Ronja zināja, to viņa redzēja. Un pieauga ātrums, arī dunoņa. Nu varēja just, cik nepielūdzami gāza velk viņus pie sevis. Drīz, drīz viņus iesviedīs šai braucienā, pēdējā — tajā, ko
brauc tikai vienu reizi.
Un tad Ronja gribēja būt tuvu Birkām. Viņa piekļāvās cieši pie Birka un zināja, ka viņš jūt to pašu: «Labāk Glūpagāza nekā harpijas!»
Birka aplika roku ap Ronjas pleciem. Lai notikt^ kas notikdams, viņi būs kopā — māsa un brālis —, nu viņus nekas vairs nešķirs.
Bet harpijas saniknotas meklēja. Kur palikuši mazie cilvēciņi? Nu jau bija laiks plēst, kāpēc vairs nav mazo cilvēciņu?
Tur bija tikai koks ar lapotu galotni, ko straume žigli nesa pa upi. To, kas slēpās zem zaļajiem zariem, to harpijas neredzēja, un pārskaitušās tās laidelējās riņķī un tikai meklēja un meklēja.
Bet Ronja ar Birku jau bija tālu prom un vairs nedzirdēja kliedzienus. Viņi dzirdēja vienīgi dunoņu, kas pieņēmās spēkā, un zināja, ka nu beigas ir tuvu.
— Māšel, — Birka sacīja.
To Ronja nedzirdēja, bet nolasīja no Birkas lūpām. Un, lai gan neviens no viņiem nevarēja sadzirdēt ne vārda, viņi runājās viens ar otru. Par to, kas jāpasaka, iekams nav par vēlu. Un cik labi ir mīlēt kādu tik stipri, ka nevajag baidīties pat no visgrūtākā, — par to viņi runājās, — lai gan neviens no viņiem nedzirdēja ne vārda.
Bet pēc tam viņi vairs nerunāja. Tikai, aizvēruši acis, cieši turēja viens otru.
Te piepeši nāca spēcīgs grūdiens, kas lika viņiem atmosties. Bērzs bija uzskrējis virsū Glūpas bluķim. Atsities pret to, bērzs pagriezās riņķī. Tas mainīja virzienu, un, iekams straume vēl nebija to paspējusi uztvert, tas jau bija aizslīdējis labu gabalu uz upmalas pusi.
— Ronja, pamēģināsim! — Birka uzsauca.
Viņš atrāva Ronju nost no zara, pie kura tā cieši
turējās. Un tūdaļ viņus satvēra putojošais mutulis. Nu vajadzēja cīnīties katram par sevi, vajadzēja sisties uz dzīvību un nāvi pret nežēlīgo straumi, kas no visa spēka gribēja ieraut viņus Glūpagāzā. Tik tuvu viņi varēja saskatīt krasta mierīgo ūdeni. Tik tuvu un tomēr pārāk tālu.
«Glūpagāza beigās uzvarēs,» Ronja domāja. Viņa vairs nejaudāja. Nu viņa gribēja padoties, tikai nogrimt, ļaut, lai straume ar viņu pazūd Glūpagāzā.
Bet viņai priekšā bija Birka. Viņš pagrieza galvu un atskatījās. Reizi pa reizei Birka pagriezās pret viņu, un Ronja no jauna mēģināja. Mēģināja un mēģināja. Līdz vairs nespēja.
Bet tad jau viņa bija mierīgākos ūdeņos un Birka vilka Ronju sev līdzi uz krastu. Pēc tam arī viņš vairs nejaudāja.
— Bet mums jāvar… tev jāvar, — Birka elsoja.
Un pēdējiem spēkiem, izmisuši viņi iztrausās krastā. Tur saules siltumā viņi uz vietas aizmiga un pat nezināja, ka bija izglābušies.
Ne ātrāk kā ap saules rietu viņi nonāca mājās, Lāčalā. Un tur uz laukumiņa alas priekšā sēdēja un gaidīja Lūvise.
— ans bērns, — sacīja Lūvise. — Kādi tev slapji mati! Vai tu biji peldēties?
Ronja rāmi stāvēja un lūkojās uz savu māti. Tur viņa sēdēja, atbalstījusies pret kalna sienu, stipra un droša kā pati klints. Ar mīlestību Ronja skatījās uz māti un vēlējās, kaut viņa būtu atnākusi kādu citu reizi. Vienalga kad, tikai ne pašlaik! Pašlaik Ronja gribēja būt vienatnē ar Birku. Likās, it kā viņas dvēsele vēl liesmotu pēc visa nežēlīgā un baismā; ai, kaut Ronja varētu mierīgi parunāties ar Birku un kopā ar viņu priecāties par to, ka vini ir dzīvi!