Bet pašlaik tur sēdēja Lūvise, viņas mīļā Lūvise, kuru Ronja tik ilgi nebija redzējusi, nevarēja taču viņas māte justies kā nelūgts ciemiņš!
Ronja uzsmaidīja viņai.
— Jā, mēs bijām peldēties. Birka un es!
Birka! Un Ronja ieraudzīja, ka Birka jau taisās iet iekšā alā, un to viņa negribēja pieļaut. Tas nedrīkstēja notikt. Ronja pieskrēja pie Birkas un klusu jautāja:
— Vai tu nenāksi apsveicināties ar manu māti?
Birka aukstu pavērās Ronjā.
— Ar neaicinātiem ciemiņiem nesasveicinās, to man māte iemācīja, mani vēl pie krūts nesdama!
Ronja aizsvilās. Darīja sāpes tas, ka vajadzēja būt tik mežonīgi niknai un tik mežonīgi izmisušai. Tur stāvēja viņš, Birka, un ledusaukstām acīm skatījās uz Ronju; tas pats Birka, kam Ronja tikko bija bijusi tik tuvu un gribējusi sekot pat Glūpa- gāzā. Nu Birka viņu pievīla un kļuva par svešinieku, ai, kā viņa neieredzēja Birku par to; nekad Ronja nebija jutusi tādu niknumu! Ja tā padomā, tad viņa neieredzēja ne tikai Birku. Ronja neieredzēja visu — itin visu un visus, kas viņu plosīja un mocīja tā, ka viņa vai pušu plīsa, — Birku un Lūvisi, un Matisu, un harpijas, un Lāčalu, un mežu, un vasaru, un ziemu, un to Undisi, kas bija mācījusi Birkām muļķības, kad viņš vēl bija krūts bērns, un tās nelietīgās harpijas… nē, lai paliek, ar harpijām jau viņa vienreiz bija izrēķinājusies! Tomēr vēl daudz ko viņa neieredzēja tik stipri, ka vai kliegt varēja, pat ja viņa bija piemirsusi, kas tas bija, bet kliegt viņai gribējās un tā, lai pāršķēlās kalni! »
Nē, Ronja nekliedza. Tikai nošņācās uz Birku, iekams viņš ielīda alā:
— Žēl, ka māte neiemācīja tev arī drusku uzvešanos. Kamēr viņai bija tāda izdevība.
Ronja aizgāja atpakaļ pie Lūvises un sāka skaidrot. Birka esot noguris, viņa sacīja, tad apklusa. Viņa noslīga uz akmens blakus savai mātei un, paslēpusi seju Lūvises klēpī, raudāja — ne jau tā, lai pāršķēlās kalni, bet klusi un nedzirdami.
— Tu zini, kādēļ esmu atnākusi, — Lūvise teica, un Ronja raudādama murmināja:
— Ne jau nu tāpēc, lai iedotu man maizi?
— Nē, — Lūvise atteica, noglaudusi Ronjai galvu, — maizi tu dabūsi, kad pārnāksi mājās.
Ronja iešņukstējās.
— Es vairs neiešu mājās.
— Jā, tad tas beigsies ar to, ka Matiss ielēks upē, — Lūvise mierīgi sacīja.
Ronja pacēla galvu.
— Vai viņš ielēks upē manis dēļ? Viņš taču nemin pat manu vārdu!
— Nomodā ne, — Lūvise turpināja, — Bet ik nakti viņš pa miegam raud un sauc tevi.
— Kā tu to zini? — Ronja jautāja. — Vai viņš atkal guļ tavā gultā? Vai viņš vairs neguļ pie Plikpaura Pēra?
— Nē, — Lūvise atteica. — Plikpauris Pērs vairs nespēja ar viņu izturēt. Un arī es tik tikko spēju. Bet kāda jau viņam vajag, kad klājas tik ļauni.
Viņa ilgi klusēja. Tad sacīja:
— Redzi, Ronja, ir smagi noskatīties tik necilvēcīgās mokās.
Ronja juta, ka nupat tas izlauzīsies — tas kliedziens, kam vajadzēja pāršķelt kalnus. Bet viņa sakoda zobus un mierīgi jautāja:
— Paklau, Lūvis, ja tu būtu bērns un tev būtu tēvs, kas tevi aizliegtu tik cieti, ka negribētu izrunāt pat tavu vārdu, vai tu atgrieztos pie viņa? Ja viņš nemaz nenāktu un tev to nelūgtu?
Lūvise brīdi pārdomāja.
— Nē, to es nedarītu. Viņam būtu jālūdz, lai es atgriežos, — to gan!
— Un to Matiss nemūžam nedarīs, — Ronja sacīja.
Viņa no jauna ieslēpa seju Lūvises klēpī un slacīja raupjos vilnas svārkus klusām asarām.
Bija pienācis vakars un satumsis; arī vissmagākās dienas reiz beidzas.
— Ej gulēt, Ronja, — Lūvise mudināja. — Es palikšu un maķenīt pasnaudīšu, un, gaismai austot, iešu uz mājām.
— Es gribu aizmigt tev uz ceļiem, — Ronja sacīja. — Un tu dziedāsi Vilka dziesmu!
Viņai ienāca prātā, kā pati bija mēģinājusi dziedāt Vilka dziesmu Birkām. Bet drīz vien Ronja bija nogurusi, un dziedāt Birkām vēl kādreiz. nedomāja — tas nu ir droši.
Bet Lūvise dziedāja, un uzreiz pasaule kļuva tāda, kādai tai jābūt. Ronja iegrima dziļā bērnības miegā un, uzlikusi galvu Lūvisei uz ceļiem, aizmiga zem zvaigznēm un nepamodās ātrāk, iekams nebija uzausis visgaišākais rīts.
Tad Lūvise jau bija projām. Bet savu pelēko lakatu viņa nebija paņēmusi līdzi, to viņa bija uzsegusi Ronjai. Tikko pamodusies, Ronja sajuta tā siltumu un ieelpoja smaržu. «Jā, tā ir Lūvises smarža,» viņa nodomāja, «lakats mazliet smaržo pēc zaķēna, kāds man reiz bija.»
Tālāk pie uguns, atspiedis galvu rokās, sarāvies sēdēja Birka, sarkanie vara krāsas mati apslēpa viņa seju. Tur viņš sēdēja un izskatījās tik bezcerīgi pamests, ka Ronjai iesāpējās sirds. Nu viņa aizmirsa visu citu un, lakatu pa zemi vilkdama, gāja pie Birkas. Bet viņa nedaudz šaubījās — varbūt Birka gribēja, lai liek to mierā.
Beidzot Ronjai tomēr vajadzēja pajautāt:
— Kas ir, Birk?
Viņš pacēla galvu un pasmaidīja.
— Es te sēžu un sēroju, māšel!
— Par ko tad? — Ronja brīnījās.
— Es sēroju par to, ka tu esi mana māsa tikai tad, kad tevi sauc Glūpagāza, bet citādi ne. Nevis tad, kad ar dažādiem vēstnešiem tevi sauc tēvs. Un tālab es izturos kā nelietis — arī par to es sēroju, ja gribi zināt.
«Kurš nesēro?» Ronja domāja. «Vai man nav jāsēro, ka nevaru nevienam izdabāt?»
— Bet to es tev no tiesas nevaru pārmest, — Birka turpināja. — Es zinu, tā tam ir jānotiek.
Ronja bikli paskatījās uz Birku.
— Vai tu joprojām gribi būt mans brālis?
— Jā, patiešām, — Birka atteica. — Es esmu pilnībā tavs brālis, uz visiem laikiem, un tu to zini! Bet nu tu arī uzzināsi, kāpēc es šo vasaru gribu nodzīvot bez jebkādiem vēstnešiem no Matisa pils un kāpēc es nespēju runāt par ziemu!
Patiešām, to viņa gribēja uzzināt vairāk par visu. Daudz viņa bija prātojusi, kāpēc Birka it nemaz nebaidās ziemas. «Pašlaik ir vasara, māšel,» viņš aizvien bija teicis tik mierīgi, itin kā ziema nemaz nevarētu atnākt.
— Mums, tev un man, ir tikai šī vasara, — Birka sacīja. — Un es nu reiz esmu tā radīts, ka neko daudz neiztaisu, vai esmu dzīvs vai ne, ja tu neesi pie manis. Un, ziemai atnākot, tevis te nebūs. Tad tev būs jādodas atpakaļ uz Matisa pili.
— Un kur tu? — Ronja jautāja. — Kur tu būsi?
— Šeit, — Birka atbildēja. — Protams, es jau varētu iet un lūgties, lai ņem mani atpakaļ Borkas cietoksnī, prom raidīts jau netikšu, to es zinu. Bet ko tas līdzēs? Tevis man, vienalga, pietrūks. Es nevarēšu pat redzēt tevi. Tāpēc es palikšu Lāč- alā.
— Un nosalsi, — Ronja piebilda.
Birka iesmējās.
— Varbūt nosalšu un varbūt ne! Esmu izdomājis, ka tu ar slēpēm šad tad varētu atvest man drusku maizes un sāls, un manu vilkādas kažoku, ja vien varēsi dabūt to ārā no Borkas cietokšņa.
Ronja kratīja galvu.
— Ja būs tāda ziema kā pērn, tad es necik ne- slēpošu. Jo netikšu cauri pat Vilka žokļiem. Un, ja būs tāda ziema kā pērn un tu dzīvosi Lāčalā, tad ar tevi būs beigas, Birk, Borkas dēls!
— Lai tad tā arī būtu! — Birka noteica. — Bet pašlaik ir vasara, māšel!
Ronja nopietni paskatījās uz viņu.
— Vasara vai ziema… kas saka, ka iešu atpakaļ uz Matisa pili?
— To saku es, — Birka teica. — Kaut man pašam nāktos tevi uz turieni aiznest. Nosalt es taisos viens pats, ja nu reiz tam jānotiek. Bet es saku, ka pašlaik ir vasara!
Vasara nav mūžīga, to Birka zināja, un to zināja arī Ronja. Bet nu viņi sāka dzīvot tā, it kā tā būtu mūžīga, un, cik labi vien spēja, viņi atvairīja visas mokošās domas par ziemu. Ik brīdi — no ausmas līdz rietam un naktī — viņi gribēja izjust un izbaudīt vasaras saldmi. Lai dienas nāk un iet, viņi dzīvos vasaras skurbumā, neļaujoties raizēm. Viņiem bija palicis vēl pavisam īss laiciņš.
— Un to mums neviens nesabojās, — Birka sacīja.
Šai ziņā Ronja viņam piekrita.
— Es uzsūcu sevī vasaru, tāpat kā meža bites sūc medu, — viņa stāstīja. — Es vācu lielu vasaras pikuci, no kā dzīvot, kad… kad vairs nebūs vasaras. Vai tu zini, kas tajā ir?
Un viņa pastāstīja Birkām.
— Tas ir viens vienīgs sacepums no saules lēktiem un melleņu čemuriem, kas pilni ar mellenēm, un vasaras raibumiem, kas tev uz rokām, un mēness gaismas vakaros pār upi; un zvaigžņu debesīm, un meža dienvidus tveicē, kad saule apspīd priedes, un sīka vakara lietutiņa, un daudz kā cita, un vāverēm, un lapsām, un zaķiem, un aļņiem, un visiem savvaļas zirgiem, kurus mēs pazīstam, un laika, kad mēs peldam un jājam mežā, — jā, nu tu dzirdēji, ka tas ir sacepums no visa tā, kas ir vasara!
— Tu esi laba vasaras cepēja, — Birka priecājās. — Turpini vien!
No rīta līdz vakaram viņi dzīvojās pa mežu. Viņi zvejoja un medīja, ko vajadzēja uzturam, bet citādi dzīvoja mierā ar visu apkārtējo radību. Viņi izstaigāja tālus ceļus, lai paraudzītos uz zvēriem un putniem, viņi rāpās kalnos un kokos, viņi jāja un peldējās mazos ezeriņos, kur tos netraucēja neviena harpija, — un vasaras dienas gāja savu gaitu.
Gaiss kļuva dzidrāks un vēsāks. Uznāca pāris aukstu nakšu, un upmalas bērzam galotnē piepeši parādījās dzeltenas lapas. Kādu agru rītu, sēžot pie uguns, viņi to pamanīja, bet par to nerunāja.
Un nāca jaunas dienas, nesdamas aizvien vairāk un vairāk skarbuma un dzidruma gaisā. Jūdzēm tālu varēja saredzēt, raugoties pāri zaļajiem mežiem, bet arī to, cik daudz dzeltenu un sarkanu krāsu bija visā šai zaļumā, — drīz visa upes krauja dega spilgti dzeltenās un sarkanās liesmās. Viņi sēdēja pie uguns un redzēja, cik tas ir skaisti, bet par to nerunāja.
Pār upi cēlās migla — biežāk nekā agrāk. Un kādu vakaru, kad vajadzēja iet uz avotu pēc ūdens, tā bija uzkāpusi virs meža. Pēkšņi viņus bija ietinusi visbiezākā migla. Birka nolika pie malas ūdens spaiņus un spēcīgi saņēma Ronju aiz rokas.
— Kas ir? — Ronja jautāja. — Vai tev bail no miglas? Tu domā, ka mēs neatradīsim mājas?
Birka nesacīja, par ko baiļojās. Bet viņš gaidīja. Te uzreiz mežā no tālienes atskanēja žēlabainā dziesma, kuru Birka tik labi pazina.
Arī Ronja rāmi stāvēja un klausījās.
— Vai dzirdi? Tur dzied pazemes balsis! Beidzot es dabūju tās dzirdēt!
— Vai tad tu agrāk nekad neesi tās dzirdējusi? — Birka jautāja.
— Nē, nekad, — Ronja atteica. — Tās grib ievilināt mūs pazemē, vai tu to zini?
— Zinu, — Birka atbildēja. — Vai tu gribētu iet tām līdzi?
Ronja smējās.
— Es taču neesmu galīgi traka! Bet Plikpauris Pērs saka…
Te Ronja apklusa.
— Ko saka Plikpauris Pērs? — Birka gribēja zināt.
— Ek, vai nav vienalga, — Ronja attrauca.
Bet, kamēr viņi tur stāvēja un gaidīja, kad migla
mazliet izklīdīs, lai var tikt mājās, Ronja domāja, ko tika sacījis Plikpauris Pērs:
— Kad pazemes balsis ar savām dziesmām pie- skandē mežu, tad var zināt, ka ir rudens. Un drīz būs ziema, tā ja, tā ja!