Plikpaurim Pērām bija taisnība. Kad pazemes balsis ar savām žēlajām dziesmām piepilda mežu, ir pienācis rudens. Pat ja Birka ar Ronju to negribēja pieņemt. Vasara bija lēnām nomirusi, nu rudens plīkšķināja tik neciešami spītīgi, ka pat Ronjai no tā metās nelabi, lai gan citkārt viņai lietus patika.
Vairākas dienas no vietas viņi tupēja alā un klausījās mūžīgo plakšķēšanu ārpusē uz akmens. Šādā laikā nevarēja uzturēt pat uguni, un viņiem sala tik stipri, ka beidzot nācās skriet mežā, lai sasildītos. No skriešanas viņiem kļuva mazliet siltāk un arī daudz slapjāk. Mājās, alā, viņi atkal izgrieza slapjās drēbes un, ietinušies zvērādās, sēdēja un raudzījās debesīs, vai neparādīsies kāds neliels gaišumiņš. Bet viss, kas pa alas ieeju bija redzams, bija viena lietus siena.
— Mums ir lietaina vasara, — Birka ierunājās. — Bet gan jau būs labāk!
Un beidzot pārstāja līt. Toties sacēlās viesuļvētra, kas satricināja visu mežu. Tā priedes un
egles izrāva ar visām saknēm un bērziem norāva lapas. Zudis bija zeltainais mirdzums, upes kraujā tagad vīdēja kaili koki, kuri žēli locījās niknajā vējā, kas centās tos izraut no zemes.
— Mums ir vējaina vasara, — Birka ieteicās. — Bet gan jau būs labāk!
Tomēr labāk nekļuva. Kļuva sliktāk. Uznāca aukstums, ar katru dienu kļuva aukstāks. Nu vairs nebija iespējams atvairīt domas par ziemu, vismaz Ronja to nevarēja. Pa naktīm viņa redzēja murgus. Kādu nakti Ronja redzēja Birku apsnigušu guļam sniegā, baltu seju un sarmu matos. Ronja iekliedzās un pamodās. Bija rīts, un Birka rosījās pie uguns. Viņa aizskrēja uz turieni un jutās atvieglota, ieraudzījusi, ka Birkām ir tie paši sarkanie mati — bez sarmas. Bet meži viņpus upes pirmo reizi bija nosarmojuši.
— Mums ir salnaina vasara, — Birka zobojās.
Ronja ar nepatiku vērās Birkā. Kā viņš spēja
būt tik mierīgs? Kā viņš varēja runāt tik vieglprātīgi? Vai viņš nekā nesaprata? Vai nemaz neraizējās par savu nabaga dzīvību? Matisa mežā nedrīkst baidīties, to viņa zināja, bet nu viņa sāka baidīties — tās bija nejaukas bailes par to, kas ar viņiem notiks, ziemai atnākot.
— Māšele nav priecīga, — Birka sacīja. — Būs laikam pienācis laiks viņai taisīties prom no šejienes un iet sildīties pie kādas citas uguns.
Tad Ronja iegāja atpakaļ alā un atkal apgūlās. «Pie kādas citas uguns,» — viņai taču nebija citur kur iet! Viņš domāja pavardu mājās, velvju zālē, un pietiekami jau Ronja ilgojās pēc šīs uguns šai nešķīstajā ledus aukstumā; ai, kā viņa ilgojās kaut reizi mūžā atkal sasildīties! Bet uz Matisa pili viņa nevarēja iet, ja jau reiz nebija Matisa bērns. Uguns mājās viņu nekad vairs nesildīs, to viņa zināja. Tā tas nu reiz bija. Lai notiek kas notikdams. Ko līdzēja gremzties, kad tik un tā vairs nebija izejas!
Ronja ieraudzīja, ka spainis ir tukšs. Tad viņai būs jāiet uz avotu pēc ūdens.
— Es nākšu, kolīdz būšu iekūris uguni, — Birka sauca viņai nopakaļ. Stiept ūdeni uz mājām bija smagi — to vajadzēja darīt diviem.
Ronja kāpa pa šauro taciņu gar kalna sienu — tur vajadzēja būt uzmanīgam un piesargāties, lai uz galvas nenoripotu lejā. Pēc tam viņa ātri noskrēja mazo gabaliņu pa mežu, pa bērzu un egļu mežu, līdz laucītei, kur atradās avots. Bet vēl lāgā netikusi līdz tam, Ronja piepeši apstājās. Pie avota uz akmens kāds sēdēja! Tur sēdēja Matiss — viņš un neviens cits! Viņa uzreiz pazina melno pinkaino galvu, un sirds krūtīs ietrīsējās. Un tagad Ronja sāka raudāt — stāvēja starp bērziem un klusi raudāja. Tad viņa ieraudzīja, ka arī Matiss raud; jā, uz mata kā toreiz viņas sapnī tas vientuļš sēdēja mežā — skuma un raudāja. Vēl Matiss nebija pamanījis Ronju, bet tad pacēla acis un viņu ieraudzīja. Tad Matiss pacēla roku virs acīm, slēpdams asaras, — tik izmisis un bezpalīdzīgs viņš bija, ka Ronja nespēja to izturēt. Iekliegdamās viņa metās Matisa apkampienos.
— Mans bērns, — Matiss čukstēja. — Mans bērns!
Pēc tam viņš skaļā balsī sauca:
— Mans bērns ir atkal pie manis!
Ronja raudāja viņa bārdā un šņukstēdama jautāja:
— Vai es nu esmu tavs bērns, Matis? Vai es patiešām atkal esmu tavs bērns?
Un Matiss raudādams atbildēja:
— Jā, kā jau allaž tu esi bijusi, Ronja, meitiņ! Mans bērns, pēc kura esmu raudājis dienām un naktīm. Mans dievs, kādas mokas esmu cietis!
Matiss turēja Ronju gabaliņu nostāk, lai varētu saskatīt viņas seju, un padevīgi jautāja:
— Vai tā ir tiesa, ko Lūvise saka: ka tu nāksi mājās, ja vien es tevi lūgšu?
Ronja klusēja. Un šai mirklī viņa ieraudzīja Birku. Starp bērziem viņš stāvēja — bālu seju un skumīgām acīm. Tik nelaimīgs viņš nedrīkstēja būt — Birk, manu brāli, par ko tu domā, ja tu izskaties tik bēdīgs?
— Vai tā ir tiesa, Ronja, tu tagad nāksi man līdzi uz mājām? — Matiss vēlreiz jautāja.
Ronja klusēdama lūkojās uz Birku — Birk, manu brāli, vai tu atceries Glūpagāzu?
— Nāc, Ronja, iesim nu, — Matiss mudināja.
Un, tur stāvēdams, Birka zināja, ka nu ir pienācis laiks. Laiks teikt ardievas un dot Ronju atpakaļ Matisam ar pateicību par aizdošanu. Tā tam jānotiek, viņš taču pats to bija vēlējies. Un sen to bija zinājis. Kāpēc tas darīja tik lielas sāpes? Ronja, tu nesaproti, cik tas ir smagi, bet dari to ātri! Ej nu!
— Lai gan es vēl neesmu lūdzis tevi to darīt, — Matiss atcerējās. — Tagad es to daru. Es tevi no sirds lūdzu, Ronja, nāc atkal pie manis uz mājām!
«Nekad mūžā man vēl nav bijis tik grūti,» Ronja
domāja. Nu viņai tas jāpasaka, tas satrieks Matisu, to viņa saprata, bet tas ir jāpasaka. Ka Ronja grib palikt pie Birkas. Ka nevar atstāt viņu vienu nosalstam mežā ziemā — Birk, manu brāli, neviens mūs nemūžam nešķirs, vai tad tu to nezini?
Tikai tagad Matiss ieraudzīja Birku un smagi nopūtās. Bet tad uzsauca:
— Panāc šurp, Birk, Borkas dēls! Es gribu tev kaut ko sacīt!
Birka negribīgi tuvojās un ne vairāk, kā nepieciešams. Izaicinoši paskatījies uz Matisu, viņš jautāja:
— Ko tu gribi?
— Taisnību sakot, tevi iekaustīt, — Matiss atbildēja. — Bet to es nedarīšu. Toties es tevi ļoti lūdzu: nāc tagad man līdzi uz mājām, uz Matisa pili! Ne jau tāpēc, ka tu man patiktu, dieva dēļ, to neiedomājies! Bet manai meitai tu patīc, tā esmu sapratis, un, kas zina, varbūt arī es ar laiku pieradīšu. Beidzamā laikā esmu šo to pārdomājis!
Kad Ronja aptvēra, ko Matiss tika pasacījis, viņai krūtīs kaut kas iedziedājās. Ronja juta, ka kaut kas atraisās. Tas nejaukais ledus gabals, ko viņa pēdējā laikā bija nēsājusi sevī, tas izkusa kā pavasara strautiņā — kā tēvs varēja to panākt ar dažiem vārdiem? Kā piepeši varēja notikt tas brīnumainais, ka Ronjai vairs nevajadzēja izvēlēties starp Birku un Matisu? Tos abus, kurus viņa mīlēja, — nu viņai nevajadzēja nevienu no viņiem zaudēt! Bija noticis brīnums — tieši šeit un tieši šai mirklī! Pilna prieka, mīlestības un pateicības Ronja paskatījās uz Matisu. Un uz Birku. Tad viņa pamanīja, ka viņš it nemaz nav priecīgs. Birka izskatījās samulsis un aizdomīgs, un Ronjai sametās bail. Tik ietiepīgu un stūrgalvīgu dabu kā viņam; padomā, ja nu Birka negrib saprast savu labumu, ja nu viņš negrib nākt līdzi!
— Matis, — Ronja ieteicās, — man jāparunā ar Birku divatā!
— Kāpēc tā? — Matiss jautāja. — Nūja, es tikmēr iešu un apskatīšos savu veco Lāčalu. Bet runā ātri, jo mums laiks iet mājās!
— Mums laiks iet mājās! — Birka nicīgi noteica, kad Matiss bija aizgājis. — Uz kādām mājām? Vai viņš domā, ka es būšu viņa iekaustāmais puika pie Matisa laupītājiem? Nemūžam!
— Iekaustāmais puika! Cik tu esi dumjš! — Ronja sacīja un bija dusmīga. — Vai tu labāk gribi nosalt Lāčalā?
Brīdi klusējis, Birka sacīja:
— Jā, domāju gan!
Tad Ronju pārņēma izmisums.
— Dzīvība ir tāda manta, kuru vajag glabāt, vai tu to nesaproti? Un, ja tu paliksi pa ziemu Lāčalā, tad izpostīsi savu mūžu! Un manu!
— Kāpēc tu tā saki? — Birka brīnījās. — Kā es varu izpostīt tavu mūžu?
Tad Ronja izmisusi un noskaitusies iekliedzās:
— Tāpēc, ka tad es palikšu pie tevis, tu, aitas- galva! Vai tu to gribi vai ne!
Birka stāvēja klusi un ilgi skatījās Ronjā, tad teica:
— Vai tu zini, ko tu runā, Ronja?
— Zinu gan, — Ronja atkliedza. — To, ka nekas nevar mūs šķirt! Un arī tu to zini, aitasgalva tāds!
Tad Birka pasmaidīja savu visjaukāko smaidu, un viņš izskatījās skaists, kad smaidīja.
— Tavu dzīvi es negribu izpostīt, māšel! To es vismazāk vēlos darīt. Es sekošu tev, kur vien tu iesi. Pat tad, ja man būs jādzīvo pie Matisa laupītājiem, līdz dabūju galu!
Viņi bija nodzēsuši uguni un visu sakravājuši. Nu viņi atstāja Lāčalu, un tas bija grūti. Bet Ronja pačukstēja Birkām klusi, tā, lai Matiss nedzird un nesāk nevajadzīgi baiļoties:
— Nākamo pavasari mēs atkal pārvāksimies uz šejieni!
— Jā, jo tad mēs joprojām būsim dzīvi! — Birka sacīja, un tā vien likās, ka viņam ir prieks par to.
Arī Matiss bija priecīgs. Viņš gāja pa priekšu
cauri mežam un dziedāja tik skaļi, ka visi savvaļas zirgi viņu ceļā izbiedēti aizskrēja starp kokiem. Visi, izņemot Rakari un Trakuli. Tie rāmi stāvēja un gaidīja, domādami, ka nu atkal būs skriešanās.
— Šodien ne, — Ronja mierināja, noglaudīdama savu zirgu. — Bet varbūt jau rīt. Varbūt vēl daudz dienu, ja nebūs pārāk liels sniegs!
Un Birka papliķēja Trakuli.
— Jā, mēs vēl atgriezīsimies! Turieties tik pie dzīvības!
Viņi ieraudzīja, ka zirgiem jau ir izaugusi biezāka spalva, drīz tie būs pavisam pinkaini, lai aizsargātos pret aukstumu. Arī Rakaris un Trakulis izdzīvos līdz pavasarim.
Bet Matiss bija aizgājis tālu uz priekšu mežā un dziedāja, nu viņiem vajadzēja pasteigties to noķert. Un, kad viņi bija ilgi gājuši, viņi tuvojās Vilka žokļiem. Tur Birka apstājās.
— Matis, — viņš sacīja, — es vispirms gribu aiziet uz mājām, uz Borkas cietoksni, un apskatīties, kā dzīvo Undise ar Borku. Bet es esmu tev dikti pateicīgs, ka varu nākt pie tevis un satikt Ronju vienmēr tieši tad, kad gribu.
— Jā, jā, — Matiss novilka, — viegli jau man nebūs, bet nāc vien!
Tad viņš iesmējās.
— Vai zināt, ko saka Plikpauris Pērs? Tas teļapakausis domā, ka fogts un kareivji beidzot uzvarēs, ja mēs nepiesargāšoties. Un tāpēc būtu gudrāk, viņš saka, ja Matisa laupītāji un Borkas laupītāji mestos uz vienu roku; jā, plānprātīgu domu viņam netrūkst, tam vecajam nelgām!
Viņš līdzcietīgi paskatījās uz Birku.
— Žēl, ka tavs tēvs ir tāds mēslu vabole, citādi par to varbūt varētu padomāt.
— Tu pats esi laba mēslu vabole! — Birka draudzīgi sacīja, un Matiss atzinīgi pasmaidīja.
Birka sniedza Ronjai roku. Seit, lejpus Vilka žokļiem, viņi mēdza atvadīties.
— Mēs vēl redzēsimies, laupītājmeit! Visas dienas, to tu zini, māšel!
Ronja pamāja ar galvu.
— Visas dienas, Birk, Borkas dēls!
Kad Matiss ar Ronju ienāca velvju zālē, laupītāji uzreiz apklusa. Neviens neiedrošinājās gavilēt — tas bija tik sen, kad viņu vadonis bija atļāvis Matisa pilī jebkādu gavilēšanu. Vienīgi Plikpauris Pērs aiz prieka iztaisīja savam vecumam nedabīgi augstu lēcienu, palaizdams vieglu purkšķi. Bet to viņš uzņēma mierīgi.
— Kaut kādam salūtam tak jābūt, kad ļaudis pārrodas mājās, — sacīja Plikpauris Pērs. Un par to Matiss tik stipri un ilgi smējās, ka laupītājiem aiz laimes asaras saskrēja acīs. Tie bija pirmie smiekli, kurus viņi dzirdēja kopš tā nelaimīgā rīta pie Elles rīkles, un laupītāji steidzās piebalsot. Viņi smējās locīdamies — visi smējās, arī Ronja. Bet tad no aitu kūts ienāca Lūvise un iestājās klusums. Nevar taču smieties, kad redzi, kā māte saņem savu pazudušo, tikko mājās pārnākušo bērnu, — arī par to laupītājiem savā vientiesībā saskrēja asaras acīs.
— Lūvis, vai tu nevarētu man sataisīt lielo ūdens baļļu? — Ronja jautāja.
Lūvise pamāja ar galvu.
— Jā, es jau sildu ūdeni!
— Tā jau es domāju, — Ronja sacīja. — Tu esi māte, kas domā par visu. Un netīrāku bērnu tu vēl nekad nebūsi redzējusi!
— Nē, nebūšu vis!
Ronja gulēja savā gultā paēdusi, tīra un sasildījusies. Viņa bija ēdusi Lūvises maizi un izdzērusi stopu piena, un pēc tam Lūvise bija berzusi viņu lielajā veļas baļļā, līdz āda spīdēja. Nu viņa gulēja savā vecajā gultā un caur aizkariem skatījās, kā pavardā lēnām kuras uguns. Viss bija tā, kā tam jābūt. Lūvise bija nodziedājuši viņai un Matisam Vilka dziesmu. Bija laiks gulēt. Ronja bija samiegojusies, bet domas vēl arvien klaiņoja apkārt.
«Lāčalā, tur tagad gan ir auksts,» Ronja domāja. «Un es te guļu, un man ir silti līdz pat kāju pirkstiem. Vai nav savādi, ka tu vari būt laimīgs par tādiem sīkumiem!» Pēc tam viņa iedomājās par Birku un prātoja, kā viņam klājas savā Borkas cietoksnī. «Kaut nu arī viņš būtu sasildījies līdz pat kāju pirkstiem,» Ronja domāja un aizvēra acis. «To es viņam rīt pajautāšu.»
Pils zāle slīga klusumā. Bet no Matisa puses atskanēja nobažījies sauciens.
— Ronja!
— Kas ir? — viņa pusmiegā murmināja.
— Es tikai gtibēju dzirdēt, vai tu patiešām tur esi, — Matiss atteica.
— Zināms, ka es te esmu, — Ronja novilka.
Un tūlīt aizmiga.