Mežs, kuru Ronja mīlēja, — ari rudens mežs, ziemas mežs, — tagad atkal bija viņas draugs tāpat kā agrāk. Pēdējo laiku sēdēdama Lāčalā, viņa bija sajutusi to tik draudīgu un naidīgu. Nu Ronja un Birka jādelēja apkārt pa sarmaino mežu, kas viņai dāvāja vienīgi līksmi, un Ronja stāstīja Bir-
kam:
— Ja zini, ka, mājās pārnākot, varēsi sasildīties līdz pat kāju pirkstiem, tad mežā var uzturēties jebkurā laikā. Nevis tad, ja pēc tam jāguļ un jādrebinās aukstā alā.
Un Birka, kas bija nodomājis pārlaist ziemu Lāčalā, no tiesas bija apmierināts, ka var sildīties pie pavarda mājās, Borkas cietoksnī.
Tur viņam jādzīvo — to Birka saprata, un to saprata arī Ronja. Citādi Matisa kalna pilī izceltos vēl lielāks ienaids.
— Un vai zini, kad es pārrados, viņi kļuva pār mēru priecīgi — Undise un Borka, — Birka teica. — Es nekad nebūtu domājis, ka viņi par mani tik ļoti raizējas!
— Jā, tu vari tur dzīvot, — Ronja sacīja.
— Līdz pat pavasarim!
Matisam arī likās apsveicami, ka Birka uzturējās pie savējiem.
— Protams, protams, — viņš sacīja Lūvisei.
— Tas sumpurnēns var nākt un iet, kad vien grib. Es gan lūdzu viņu nākt mums līdzi uz mājām. Bet man ir liels atvieglojums, ka ik brīdi nevajag skatīties uz viņu sarkano pauri!
Dzīve Matisa pilī ritēja savu gaitu, un patlaban tur atkal valdīja jautrība. Laupītāji dziedāja un dancoja, un Matiss smējās savus dārdošos smieklus uz mata kā agrāk.
Bet laupītāju dzīve vis negāja uz priekšu kā agrāk. Cīņa ar fogta kareivjiem bija kļuvusi niknāka. Matiss zināja, ka nu tie patiešām ir viņam uz pēdām. Un, kāpēc, to viņš Ronjai pastāstīja.
— Tikai tāpēc vien, ka mēs kādā tumšā naktī izpestījām Pelji no nejaukā cietuma kambara, kur viņš sēdēja. Un pie tās pašas reizes arī divus no Borkas sumpurņiem.
— Mazais Klipens gan domāja, ka Pelji pakārs, — Ronja ieteicās.
— Manus laupītājus neviens nekar, — Matiss sacīja. — Un nu es tam nelietim fogtam esmu parādījis, ka laupītāji nav ar pliku roku ņemami!
Bet Plikpauris Pērs prātnieciski purināja savu kailo galvu.
— Tāpēc arī mums mežs ir pilns ar kareivjiem kā sūdu mušām. Un fogts beidzot uzvarēs, Matis, cik reižu man tas tev jāsaka?
Nu jau viņš, Plikpauris Pērs, atkal sāka savu gaušanos par to, ka Matisam un Borkam vajagot izlīgt, iekams nav par vēlu. Ar fogtu un visiem viņa daudzajiem kareivjiem varbūt varētu tikt galā viena vienīga stipra laupītāju banda, nevis divas, kas lielāko daļu sava laika izšķiež, viena otru apmānot un kaujoties par laupījumu kā vilki ap gaļas gabalu. Tā runāja Plikpauris Pērs.
Tādas valodas Matisam netikās dzirdēt. Pietika jau, ka šad un tad viņš pats par to zūdījās.
— Tu runā tā, it kā tev būtu kāda saprašana, vecais vīrs, — Matiss īgņojās. — Savā ziņā jau tev ir arī taisnība. Bet kas tādai laupītāju bandai būs par vadoni, kā tu domā?
Viņš ļauni iesmējās.
— Borka, ko? Es, Matiss, esmu varenākais un spēcīgākais laupītāju vadonis pār visiem kalniem un mežiem un domāju tāds palikt! Bet nevar jau būt drošs, ka mīļotais Borka to sapratīs.
— Tad pierādi viņam to, — Plikpauris Pērs ieteica. — Divcīņu ar viņu tu taču vinnēsi, tu, lielais vērsi!
To Plikpauris Pērs viltīgi bija izprātojis vientuļos brīžos. Divcīņa, kas parādīs Borkam viņa vietu un darīs viņu saprātīgu; pēc tam Matisa pilī būs viena vienīga laupītāju banda, kur visi kopīgiem spēkiem līdzēs uzvest kareivjus uz nepareizām pēdām un sagandēs tiem dzīvi, līdz tie nogurs vajāt laupītājus. Vai tas nebūtu viltīgi?
— Man liekas, ka visviltīgāk būtu izbeigt laupīšanu, — Ronja ierunājās. — Tā man vienmēr ir licies.
Plikpauris Pērs uzsmaidīja viņai savu laipno bezzobu smaidu.
— Tur tev, Ronja, gan ir taisnība! Tik gudra tu esi! Bet es esmu par vecu un nespēcīgu, lai to spētu iedzīt Matisam paurī!
Matiss sirdīgi uz viņu paskatījās.
— Un to saki tu, kas pats esi bijis drošsirdīgs laupītājs gan pie mana tēva, gan pie manis! Beigt laupīšanu! No kā tad mēs vēlāk dzīvosim, vai par to tu esi domājis? •
— Vai tu nemaz neesi pamanījis, — Plikpauris Pērs iejautājās, — ka ir cilvēki, kas nav laupītāji un tomēr dzīvo?
— Jā, bet kā? — Matiss sadrūvējies prasīja.
Ak vai, varot dažādi, Plikapuris Pērs skaidroja.
— Es zinu, ko varētu tev iemācīt, ja nezinātu, ka tu esi un paliksi laupītājs, līdz tevi pakārs. Bet Ronjai, kad pienāks laiks, es pastāstīšu kādu mazu, labu noslēpumu.
— Kādu noslēpumu? — Matiss saausījās.
— Kā jau tikko minēju, — Plikpauris Pērs turpināja, — to es pastāstīšu Ronjai, lai tajā dienā, kad tevi pakārs, viņa nepaliktu bez atspaida!
— Pakārs, pakārs un pakārs! — Matiss sirdījās. — Tagad tu apklusti, vecais nelaimes putns!
Un dienas gāja, Matisam neklausot Plikpaura Pēra padomu. Bet kādā agrā rītā, iekams Matisa laupītāji vēl nebija paspējuši apseglot savus zirgus, uz Vilka žokļiem atauļoja Borka un paģērēja, ka gribot runāt ar Matisu. Borka nesa nelaimes vēsti. Un, tā kā viņa nāvīgākais ienaidnieks ne pārāk sen tik cēli bija izglābis no fogta cietuma divus Borkas vīrus, viņš gribēja Matisam atdarīt un to brīdināt. Borka sacīja, lai todien neviens laupītājs, kam dārga dzīvība, nerādot mežā savu degunu. Jo nu tie atkal esot gatavībā. Borka nāca tieši no Laupītāju takas, kur kareivji bija ierīkojuši slēpni. Divus no viņa vīriem tie jau bija paguvuši notvert un trešo, kad tas mēģināja bēgt, smagi ievainoja ar bultu.
— Sitie nelieši i maizes kumosu nenovīd nabaga laupītājam, — Borka rūgti noteica.
Matiss sarauca uzacis.
— Nē, drīz mums vajadzēs tiem iemācīt prasties kaunu! Sitā vairs ilgāk nevar iet!
Tikai pēc tam viņš attapa, ka bija pasacījis «mēs», un smagi nopūtās. Brīdi Matiss stāvēja kluss un mēroja ar skatienu Borku no galvas līdz kājām.
— Mums varbūt vajadzētu… mesties kopā, — viņš beidzot izdabūja, pats notrīsēdams par saviem vārdiem. Tā runāt ar Borkas dēlu! Viņa tēvs un tēvatēvs, un tēvatēvatēvs, to izdzirduši, apgrieztos kapā otrādi!
Bet Borka izskatījās atdzīvojies.
— Nu tu reiz pateici kaut ko gudru, Matis! Viena stipra laupītāju banda, tas būtu labi! Zem viena stipra vadoņa! Es zinu vienu, kas derētu! — to pateicis, viņš izslējās. — Būdams tik stiprs un apņēmīgs!
Tad Matiss izgrūda briesmīgus smieklus.
— Panāc šurp, tad es tev parādīšu, kurš der par vadoni!
Un tā Plikpauris Pērs panāca savu gribu. Jānotiek divcīņai, to Matiss ar Borku beidzot bija ieskatījuši par pareizu. Matisa vīriem bija liels uztraukums par tik ievērojamu jaunumu, un cīņas rītā viņa laupītāji tā šūmējās, ka Lūvisei nācās izdzīt tos ārā.
— Ārā! — viņa kliedza. — Es nespēju klausīties šito jandāliņu!
Pietika jau klausīties Matisu. Viņš staigāja pa zāli uz priekšu un atpakaļ, plātīdamies un zobus griezdams, ka viņš samīcīšot Borku tā, ka pat Un- dise viņu pēc tam nepazīšot.
Plikpauris Pērs smīnēja.
— Lielies, kad jāsi mājās, allaž sacīja mana māte!
Un Ronja ar nepatiku lūkojās uz savu cīņas kāro tēvu.
— Es negribu redzēt, kā tu kādu samīci!
— Tas tev arī nebūs jāredz, — Matiss sacīja. Sievietēm un bērniem, pēc visām parašām, tur nav ko darīt. Uzskatīja, ka tiem nav jāredz, kas notiek pie «meža zvēru tikšanās». Tā dēvēja šāda veida mērošanos spēkiem, un ar saviem rupjajiem paņēmieniem tā šo vārdu attaisnoja.
— Lai gan tu, Plikpauri Pēr, piedalīsies visādā ziņā, — Matiss apgalvoja. — Saprotams, tu esi sanīcis, bet meža zvēru tikšanās tevi uzmundrinās. Nāc, vecais vīrs, lai uzceļu tevi zirgā. Jo nu ir laiks!
Bija auksts, saulains rīts ar sarmas klātu zemi, un laucītē lejpus Vilka žokļiem stāvēja Matisa laupītāji un Borkas laupītāji, ar saviem šķēpiem izveidojuši apli ap Matisu un Borku. Tagad šeit kļūs zināms un pierādīsies, kurš vislabāk der par vadoni.
Turpat līdzās augšā kalna korē, ievīstīts zvērādā, sēdēja Plikpauris Pērs. Viņš izskatījās kā veca, izspūrusi vārna, bet acis viņam spīdēja gaidās, kad viņš dedzīgi sekoja notiekošajam lejā.
Cīkstoņi bija nometuši visas savas drēbes, izņemot kreklus, un nu tie kailām kājām mīdījās pa sasalušo zemi. Iesildīdamies viņi taustīja un braucīja roku muskuļus un svaidīja kājas.
— Liekas, ka tev deguns tāds nosalis, Borka, —
Matiss ieteicās. — Bet es tev apsolu, ka drīz tu sasildīsies!
— Un es tev apsolu tādu pašu labumu, — Borka apgalvoja.
Pie meža zvēru tikšanās bija pieļaujami visādi knifi un bezkaunīgi paņēmieni. Drīkstēja lauzt un liekt, un plēst, un plosīt, un skrāpēt, un kost; kailām kājām arī drīkstēja spert, bet tikai ne starp kājām. To uzskatīja par ļaunu darbu, un tāds, kas ķērās pie šāda paņēmiena, ar to pašu arī cīņu zaudēja.
Bet nu Fjūsoks deva zīmi, uz ko visi gaidīja, — nu bija laiks sākt, un Matiss un Borka ar kaujas saucienu izdrāzās viens otram pretī un sāka cīkstēties.
— Mani māc skumjas, — Matiss sacīja, ar savām lāča ķepām satverdams Borku ap vidu, — ka tu esi tāds mēslu vabole, — to teikdams, viņš saspieda Borku tik stipri, ka tam izspiedās sviedri, — citādi es jau labi sen būtu iztaisījis tevi par savu apakšvadoni, — viņš izdarīja vēl vienu šaušalīgu tvērienu, — un tagad man nevajadzētu izspiest tev taukus no nierēm, — te viņš saspieda Borku tik spēcīgi, ka tas sāka sēkt.
Kad Borka bija beidzis sēkt, viņš atspieda savu cieto galvu pret Matisa degunu tā, ka izsprāga asinis. — Mani māc skumjas, — Borka sacīja, — ka jāsabojā tavs purns, — to teikdams, viņš saspieda
to no jauna, — jo tu jau agrāk biji tik nesmuks, ka otru tādu grūti atrast, — nu viņš satvēra vienu Matisa ausi un parāva to. — Divas ausis, — vai tev nepietiek ar vienu? — viņš jautāja, paraudams ausi vēl reizi tā, ka tā atplīsa no pamatnes. Bet viņš pazaudēja tvērienu, kad to pašu brīdi Matiss apgāza viņu un ar dzelzs cietu dūri ietrieca viņam sejā un saspieda to vēl plakanāku. — Man pārlieku lielas sāpes dara tas, — Matiss sacīja, — ka jāsamīca tevi tā, lai Undisei uznāk raudiens, ik reizi uzskatot tevi dienas gaismā! — Matiss no jauna spieda viņam seju, bet nu Borkam izdevās satvert zobos gabaliņu no Matisa delnas un iekost. Matiss iekliedzās, viņš mēģināja roku izraut, bet Borka turēja to ciet, līdz vairs nespēja dabūt elpu. Tad Matisa acu priekšā Borka izspļāva pāris ādas strēmelīšu. — Te tev būs, aiznes mājās kaķim, — viņš sacīja, stipri elsdams, jo nu Matiss ar visu savu svaru bija uzgūlies viņam virsū. Un drīz izrādījās — kaut arī Borkam bija stipri zobi, taču citādi viņš ar Matisu nevarēja mēroties spēkiem.
Kad cīņa bija galā, Matiss stāvēja kā laupītāju vadonis — asiņains no skata, un ap augumu viņam plandījās sīkas strēmeles, kas bija palikušas pāri no krekla. Bet kā vadonis gan — no galvas līdz kājām —, tas bija jāatzīst visiem laupītājiem, kaut arī dažiem tas likās drūmi, jo sevišķi Borkam.
Borka bija stipri savainots, viņš bija tuvu raudām, un Matiss labprāt gribēja teikt viņam pāris mierinošu vārdu.
— Brāli Borka, — jā, no šī brīža mēs esam brāļi, — Matiss sacīja. — Vadoņa vārdu un godu tu vari paturēt visas savas mūža dienas un pats vari valdīt savus vīrus. Bet neaizmirsti, ka Matiss ir visvarenākais vadonis pār visiem kalniem un mežiem, un no šī brīža mans vārds visu nosaka — to iegaumē!
Borka mēmi pamāja — sevišķi runīgs viņš šobrīd nebija.
Bet to pašu vakaru Matiss turēja mielastu viesiem — Matisa pils laupītājiem — gan saviem, gan Borkas —, varenas dzīres ar ēdienu pārpilnību un krietni daudz alus.
Un, vakaru vadot, Matiss un Borka aizvien vairāk tapa brāļi. Brīžam smiedamies un brīžam raudādami, tie sēdēja blakus pie garā galda un atcerējās savu bērnību, kad vecajā cūku kūtī abi bija dzenājuši žurkas. Daudz kā cita uzjautrinoša tie varēja pastāstīt, un viņiem vēl tagad bija ko atcerēties. Visi laupītāji, skaļi smiedamies, klausījās ar labpatiku; pat Birkām un Ronjai, kuri sēdēja galda viņā galā, bija prieks klausīties. Viņu smiekli skanēja tik skaļi un dzidri pār laupītāju rupjajām balsīm, ka Matiss ar Borku nevarēja vien nopriecāties. Ilgu laiku Matisa pilī neviens nebija smējies — ne Birka, ne Ronja —, un Matiss ar Borku vēl nebija lāgā pieraduši pie laimes, ka bērni atkal ir mājās. Tāpēc viņu ausīm šie smiekli likās kā vismaigākā mūzika, un tas mudināja viņus plātīties vēl vairāk par saviem bērnības varoņdarbiem.
Te piepeši Matiss ieteicās:
— Nesēro, Borka, ka tev šodien neveicās! Borkas dzimtai var pienākt labāki laiki. Kad mēs ar tevi vairs nebūsim, tad, jādomā, vadonis būs tavs dēls. Jo mana meita negrib, un, kad viņa saka — nē, tad tā arī ir, to viņa mantojusi no savas mātes.
To izdzirdis, Borka no sirds izskatījās apmierināts. Bet Ronja pāri galdam uzsauca:
— Un vai tu domā, ka Birka grib būt par laupītāju vadoni?
— To viņš grib, — Borka bija cieši pārliecināts.
Tad Birka nogāja no galda un nostājās tā, lai
visi varētu viņu redzēt. Pacēlis savu labo roku, viņš deva svētu zvērestu: lai kas arī notiktu, viņš nekad nebūs laupītājs.
Drūms klusums nolaidās pār velvju zāli. Borka sēdēja asaru pilnām acīm, noskumis par savu dēlu, kas tik nedabiski atsakās iet tēva pēdās. Bet Matiss raudzīja viņu mierināt.
— Man ir nācies pierast, — viņš sacīja, — un arī tev nāksies. Sājos laikos ar bērniem neko nevar panākt. Tie dara, kā paši grib, — atliek vienīgi samierināties. Bet viegli tas nav!
Abi vadoņi ilgi sēdēja un drūmi raudzījās nākotnē, kur Matisa dzimtas un Borkas dzimtas lepnā laupītāju dzīve būs vienīgi pasaka un ātrai aizmirstībai nolemtas atmiņas.
Tikai pamazām tie atkal atgriezās pie žurku medībām cūku kūtī un, par spīti saviem ietiepīgajiem bērniem, nolēma priecāties. Un viņu laupītāji sacentās, lai ar jautrām laupītāju dziesmām un mežonīgiem dančiem aizdzītu drūmumu. Tie griezās riņķī tik trakulīgi, ka grīdas dēļi krakšķēja; pat Birka ar Ronju lēca līdzi taktī, un Ronja iemācīja Birkām daudzus priecīgus laupītāju lēcienus.
Pa to laiku Lūvise ar Undisi savā nodabā sēdēja kambarī. Viņas ēda un dzēra, un runājās. Lielākoties viņu domas bija atšķirīgas, tikai par vienu viņas bija vienis prātis: cik varen jauki ir šad un tad atpūtināt ausis un nedzirdēt i pīkstienu no kāda vīrieša cilvēka.
Bet pils zālē turpinājās svētki. Līdz Plikpauris Pērs aiz noguruma piepeši novēlās uz grīdas. Par spīti savam vecumam, viņš bija pieredzējis vienu priecīgu un jautru dienu, bet nu vairs nejaudāja, un Ronja palīdzēja viņam aiziet uz guļamkambari. Tur viņš apmierināts un bez spēka atkrita savā gultā, un Ronja apsedza viņu ar zvērādu.
— Manu veco sirdi mierina tas, — Plikpauris Pērs sacīja, — ka ne tu, ne Birka negribat būt laupītāji. Ar prieku to varēja darīt agrākus laikus, tad
es neko nesacītu. Bet nu ir bargāki laiki, nu tu, cilvēks, vari tikt pakārts, iekams paspēsi noskaitīt tēvreizi.
— Jā, un cilvēki tad kliedz un raud, kad viņiem atņem to, kas viņiem pieder, — Ronja piebilda. — Es to nemūžam nespētu izturēt.
— Nē, mans bērns, to tu nemūžam nespētu izturēt, — Plikpauris Pērs sacīja. — Bet nu es tev pastāstīšu kādu mazu, labu noslēpumu, ja tu apsolies to neteikt nevienai dzīvai dvēselei.
Un Ronja apsolījās.
Tad Plikpauris Pērs saņēma viņas mazās, siltās rokas, lai sasildītu savas, kas bija aukstas, un pastāstīja.
— Tu, mans prieks un mana līksme, — viņš sacīja. — Kad es biju jauns un dzīvojos pa mežu uz mata kā tu, man gadījās reiz izglābt dzīvību kādam mazam pelēkam mošķulim, ko harpijas par visu vari gribēja nogalēt. Pelēkie mošķuļi jau ir vieni salašņas, bet tas bija tāds kā citādāks, un pateicīgs viņš pēc tam bija tik ļoti, ka gandrīz vai netiku no viņa vaļā. Viņš ietiepās un gribēja man dot… re, arī Matiss ir klāt, — Plikpauris Pērs sacīja, jo nu durvīs stāvēja Matiss un gribēja zināt, kur Ronja tik ilgi paliek. Svētki bija beigušies, un bija laiks Vilka dziesmai.
— Vispirms man jānoklausās līdz galam šī pasaka, — Ronja sacīja.
Un, kamēr Matiss ietiepīgi stāvēja un gaidīja, Pikpauris Pērs iečukstēja turpinājumu viņai ausī.
— Tad jau labi, — Ronja noteica, kad bija visu dzirdējusi.
Tad pienāca nakts. Visa Matisa pils ar visiem saviem rupjajiem laupītājiem drīz jau gulēja. Tikai Matiss grūši žēlojās savā guļas vietā. Lūvise bija pamatīgi ieziedusi visas viņa brūces un visus sasitumus, bet nekas nelīdzēja. Tikai tagad viņš sāka just sāpes, un, tiklīdz pakustināja kaut mazo pirkstiņu, vainas radīja neizsakāmas ciešanas. Matiss ne acu neaizvēra, un viņu kaitināja tas, ka Lūvise var tik mierīgi gulēt. Beidzot viņš to pamodināja.
— Man sāp, — viņš gaudās. — Un mana vienīgā cerība ir, ka tas rakaris Borka guļ un mokās vēl trakāk!
Lūvise pagriezās pret sienu.
— Ek, vīrišķi, — viņa noteica un tūliņ aizmiga.