Veciem vīriem nav ko sēdēt un saldēt dibenu, kad tiekas meža zvēri, — Lūvise stingri sacīja, kad nākamajā dienā Plikpaurim Pērām bija drebuļi un sāpes visā ķermenī un viņš negribēja celties augšā. Savu gultu viņš atteicās atstāt vēl arī tad, kad drebuļi jau sen bija pārgājuši.
— Blenzt sienā es varu tiklab sēžot, kā guļot, — viņš sacīja.
Katru dienu Matiss ienāca pie viņa kambarī, lai pavēstītu, kā jaunā laupītāju dzīve iet uz priekšu. Matiss pats bija apmierināts. Viņš teica, ka Borka uzvedoties labi un muti nepalaižot. Saprātīgs vīrs viņš esot turklāt, un kopā viņi esot dabūjuši vienu labu laupījumu pēc otra. Fogta kareivjus viņi esot apmānījuši, ka prieks redzēt, un drīz Matisa mežā būšot tukšs no visiem uzmācīgajiem kareive- ļiem, — tā droši apgalvoja Matiss.
— Jā, jā, lielies, kad jāsi mājās, — Plikpauris Pērs burkšķēja, bet Matiss viņā neklausījās. Viņam arī nebija daudz laika to darīt.
— Izdilušais vārguli, — viņš maigi sacīja, pa- pliķēdams Plikpauri Pēru, iekams aizgāja. — Saņemies spēkā, lai vari vismaz nostāvēt uz kājām!
Un šai ziņā Lūvise darīja visu, ko vien spēja. Viņa atnesa siltu, spēcinošu zupu un daudz ko citu, kas Plikpaurim Pērām garšoja.
— Ieēd zupu, lai vari sasildīties, — viņa teica. Tomēr pat viskarstākā zupa nespēja izdzīt aukstumu no Plikpaura Pēra, un tas darīja raizes Lūvisei.
— Mēs varētu ienest viņu zālē un sasildīt, — Lūvise ieteicās Matisam kādu vakaru. Un, Matisa spēcīgo roku nests, Plikpauris Pērs atstāja savu vientulīgo kambari. Viņam vajadzēja gulēt kopā ar Matisu. Lūvise pārcēlās pie Ronjas.
— Beidzot es, vecs nabags, tikšu reiz pie siltuma, — Plikpauris Pērs priecājās.
Matiss bija tik karsts kā svelmējoša uguns, un Plikpauris Pērs pielīda viņam klāt kā bērns, kas meklē siltumu un mierinājumu pie savas mātes.
— Nebāzies man virsū, — Matiss sacīja. Bet tas nelīdzēja, Plikpauris Pērs tik līda vien klāt. Un, kad atausa rīts, viņš atteicās iet atpakaļ uz savu kambari. Šai gultā viņš jutās labi un šeit gri- gēja palikt. Te viņš varēja gulēt un skatīties, kā pa dienu rosās Lūvise, šeit vakaros pārradušies, ap viņu salasījās laupītāji un stāstīja savas dēkas; arī Ronja pārnākusi stāstīja, kā viņai ar Birku gājis pa mežu. Plikpauris Pērs jutās apmierināts.
— Kamēr es gaidu, es gribētu, lai šitā būtu visu laiku, — viņš sacīja.
— Ko ta tu gaidi? — Matiss vaicāja.
— Kā tev liekas, ko? — Plikpauris Pērs atvai- cāja.
Matiss nespēja uzminēt. Bet nemierīgu prātu viņš manīja, ka Plikpauris Pērs aizvien vairāk izdziest, un apjautājās Lūvisei:
— Kā tu domā, kas viņam ir?
— Vecums, — Lūvise atbildēja.
Matiss bailīgi uz viņu paskatījās.
— Bet no tā taču viņš nemirs?
— Mirs gan, — Lūvise atteica.
Tad Matiss ieraudājās.
— Nē, ej pa gaisu kā divi deviņi! — viņš bļāva. — Ar to es neesmu mierā!
Lūvise purināja galvu.
— Daudz ko tu vari noteikt, bet to noteikt tu nevari!
Arī Ronja raizējās par Plikpauri Pēru, un, jo vairāk viņš dzisa, jo vairāk tā pie viņa sēdēja. Nu viņš lielāko tiesu tikai gulēja un snauda, pa brīžam atvērdams acis un paskatīdamies uz Ronju. Tad viņš pasmaidīja un sacīja:
— Mans prieks un acuraugs, tu taču neaizmirsīsi, ko uzzināji?
— Nē! Kaut tikai varētu vien atrast, — Ronja sacīja.
— Gan jau varēsi, — Plikpauris Pērs apgalvoja. — Kad pienāks laiks, atradīsi!
— Jā, gan jau būs labi, — Ronja piekrita.
Gāja laiks, un Plikpauris Pērs kļuva aizvien
vārgāks. Beidzot pienāca nakts, kad pie viņa sēdēja visi — Matiss un Lūvise, un Ronja, un laupītāji. Plikpauris Pērs gulēja nekustīgi, aizvēris acis. Matiss nobijies meklēja kādas dzīvības zīmes. Bet ap gultu bija krēslains, lai gan bija uguns atblāzma un tauku sveces, kuras Lūvise bija iededzinājusi; nē, nevarēja samanīt nekādas dzīvības zīmes, un Matiss pēkšņi iekliedzās:
— Viņš ir miris!
Tad Plikpauris Pērs pavēra vienu aci un pārmetoši palūkojās uz Matisu.
— Zināms, ka neesmu miris! Vai tu domā, ka man nav tik daudz saprašanas, lai es pateiktu ardievas, pirms aizeju?
Pēc tam viņš labu laiku snauduļoja, un viņi tur stāvēja klusi un dzirdēja vienīgi atsevišķus viegli svelpjošus elpas vilcienus.
— Bet nu, — Plikpauris Pērs ieteicās un atvēra acis, — labie draugi, nu es atvados no jums visiem! Jo nu es miršu.
Un tā viņš nomira.
Ronja nekad vēl nebija redzējusi kādu mirstam, un viņa brītiņu raudāja. «Lai gan pēdējā laikā viņš izskatījās stipri noguris,» Ronja domāja, «tagad varbūt viņš varēs atpūsties kādā citā vietā, par kuru es nekā nezinu.»
Bet Matiss staigāja uz priekšu un atpakaļ pa zāli, visā galvā raudādams, un kliedza:
— Viņš pastāvīgi ir bijis! Un nu viņa vairs nav!
Un no jauna Matiss sauca vienu un to pašu:
— Viņš pastāvīgi ir bijis! Un nu viņa vairs nav!
Tad Lūvise sacīja:
— Matis, tu taču zini, ka neviens nevar dzīvot mūžīgi. Mēs piedzimstam un nomirstam — tā tas allaž ir bijis, par ko tu gremzies?
— Bet man viņa pietrūkst! — Matiss bļāva. — Man viņa pietrūkst tik ļoti, ka sirds plīst pušu!
— Vai tu gribi, lai es tevi drusku atbalstu? — Lūvise jautāja.
— Jā, dieva dēļ dari to! — viņš kliedza. — Un ari tu, Ronja!
Pēc tam viņš sēdēja, brīžam atspiezdamies pret Lūvisi un brīžam pret Ronju, un izraudāja savas sēras pēc Plikpaura Pēra, kas pastāvīgi bija bijis viņa dzīvē un nu vairs nebija.
Nākamajā dienā viņi Plikpauri Pēru apbedīja lejā pie upes. Ziema bija panākusies tuvāk, pirmoreiz sniga, un baltas, mīkstas pārslas krita uz Plikpaura Pēra šķirsta, kad Matiss ar saviem laupītājiem to nesa pēdējā gaitā. Šķirstu Plikpauris Pērs pats sev bija sanaglojis savās spēka dienās un visus šos gadus bija glabājis dziļi drēbju kambarī.
«Laupītājam zārku var ievajadzēties tad, kad viņš vismazāk to jauš,» — tā tika sacījis viņš, Plikpauris Pērs, un pēdējos gadus bija brīnījies, kādēļ tik ilgi jāgaida.
«Bet agri vai vēlu tas noderēs,» viņš sacīja.
Tagad tas noderēja.
Tukšums pēc Plikpaura Pēra smagi gūlās pār pili. Visu ziemu Matiss bija sadrūvējies. Arī laupītāji staigāja nošļukuši, jo Matisa oma noteica gan skumjas, gan priekus Matisa pilī.
Ronja ar Birku bēga uz mežu, kur pašlaik bija ziema, un, stāvēdama uz slēpēm kalna korē, viņa aizmirsa visas skumjas. Bet tās Ronja atminējās, kolīdz viņa pārbrauca mājās un ieraudzīja pavarda priekšā sēžam drūmo Matisu.
— Mierini mani, Ronja! — viņš lūdzās. — Palīdzi man remdēt bēdas!
— Drīz atkal būs pavasaris, tad būs vieglāk, — Ronja mierināja, bet Matiss tā nedomāja.
— Plikpauris Pērs vairs neredzēs nevienu pavasari, — viņš sarūgtināts sacīja. Un tam Ronja nespēja rast mierinājumu.
Bet ziema gāja. Un pienāca pavasaris — tas jau pienāk aizvien, lai kas arī dzīvo un mirst. Matiss kļuva priecīgāks — tāds viņš kļuva ik pavasari — svilpoja un dziedāja, jādams saviem laupītājiem pa priekšu cauri Vilka žokļiem. Tur lejā jau gaidīja Borka ar saviem vīriem. Hoi, nu pēc garās ziemas laupītāju dzīve beidzot atkal ritēs pilnā sparā! Par to viņi savā glupībā līksmoja abi, Matiss un Borka, kā jau daždien, būdami dzimuši laupītāji.
Viņu bērni bija krietni vien gudrāki. Tie priecājās par gluži ko citu. Par to, ka ir nokusis sniegs vismaz tik daudz, lai viņi beidzot varētu atkal jāt un lai viņi drīz varētu pārvākties atpakaļ uz Lāčalu.
— Un vēl es esmu priecīga, ka tu, Birk, nekad negribēsi būt par laupītāju, — Ronja teica.
Birka smējās.
— Nē, to jau es esmu zvērējis. Bet es prātoju — no kā mēs dzīvosim, tu un es?
— Es zinu, — Ronja sacīja. — Mēs būsim kalna vīri, ko tu saki par to?
Un viņa izstāstīja Birkām pasaku par Plikpaura Pēra sudraba kalnu — to, ko mazais pelēkais moš- ķulis pateicībā par izglābto dzīvību reiz sen, sen viņam bija parādījis.
— Sudraba gabali tur esot tik lieli kā akmeņi, — Ronja teica. — Un, kas zina, tā varbūt nemaz nav nekāda pasaka? Plikpauris Pērs zvērēja, ka tā esot patiesība. Kādu dienu mēs varam aizjāt uz turieni un paskatīties — es zinu, kur tas atrodas.
— Bet nav jau nekādas steigas, — Birka sacīja. — Turi to tikai slepenībā! Citādi saskries visi laupītāji un gribēs raust sudrabu!
Tad Ronja iesmējās.
— Tu esi tikpat gudrs kā Plikpauris Pērs. Viņš sacīja, ka laupītāji esot tikpat kāri uz laupīšanu kā klijāni, tāpēc es nedrīkstēju to sacīt nevienam citam kā tev!
— Bet pagaidām mēs gluži labi varam iztikt bez sudraba, māšel, — Birka teica. — Lāčalā vajag kā cita!
Pavasaris bija jūtams aizvien vairāk un vairāk, un Ronja baidījās par to brīdi, kad viņai būs jārunā
ar Matisu, ka nu viņa atkal grib pārcelties uz Lāč- alu. Taču Matiss bija viens apbrīnojams vīrs — ar viņu nekad neko nevarēja zināt.
— Mana vecā ala, jā, tā ir jauka, — viņš sacīja. — Nekur citur šai gadalaikā nav tik labi dzīvot kā tur! Vai ne, Lūvis?
Lūvise jau bija pieradusi pie Matisa mainīgajām domām un nelikās sevišķi izbrīnījusies.
— Ej vien, bērns, ja tavam tēvam tā tīk, — viņa atļāva. — Lai gan man tevis pietrūks.
— Bet rudenī tu taču nāksi mājās — tā jau tu mēdz darīt, — Matiss teica, it kā Ronja gadiem būtu ceļojusi no Matisa pils uz mežu un atpakaļ.
— Jā, es darīšu tā, kā mēdzu darīt, — Ronja apgalvoja priecīga un pārsteigta, ka šoreiz viss tik viegli izdevies. Viņa bija gaidījusi asaras un kliedzienus, un te nu Matiss sēdēja un izskatījās tikpat laimīgs, kā atcerēdamies savus bērnības priekus vecajā cūkkūtī.
— Jā, kad es dzīvoju Lāčalā, tad tik bija dzīve! — viņš atminējās. — Un patiesībā ala ir mana, to neaizmirstiet! Es varbūt jūs šad tad apciemošu!
Kad Ronja to pateica Birkām, viņš lepni sacīja:
— Man vienalga, lai nāk! Bet, — viņš piebilda, — man būs liels atvieglojums ik dienas neredzēt viņa melno, pinkaino galvu!
Ir agrs rīts. Tik skaists kā pirmais rīts virs zemes! Lāčalas jaunsaimnieki — tur viņi iet pa savu mežu, un ap viņiem ir ziedoņa burvīgums. Tas dzīvo visos kokos un visos ūdeņos, un visos zaļajos krūmājos, — tas vidžina un šalko, un bur- zguļo, un dzied, un čalo, — visapkārt skan pavasara svaigā, mežonīgā dziesma.
Un viņi ir atnākuši uz savu alu, uz savām mājām mežainē. Un viss ir kā agrāk — drošs un pazīstams: upe, kas tur lejā šņāc, meži rītausmā, viss — kā agrāk. Pavasaris ir jauns, bet tāds pats kā vienmēr.
— Nebaidies, Birk! — Ronja sacīja. — Tagad tu dzirdēsi manu pavasara kliedzienu!
Un viņa kliedza: spalgi kā putns — tas bija gaviļu kliedziens, kas aizskanēja tālu, tālu mežā.
Jaunākā skolas vecuma bērniem
Astrida Lindgrēne RONJA - LAUPITAJA MEITA Redaktors Vidvuds Medenis Mākslinieciskais redaktors Andris Lamsters Tehniskā redaktore Irēna Soide Korektore Anita Pleikšne
Nodota salikšanai 12.10.87. Parakstīta iespiešanai 21.07.88. Formāts 70x90/16. Ofseta papīrs Jft 1. Baņņikova garnitūra. Ofsetspiedums. 18,72 uzsk. iespiedi.; 38,83 uzsk. krāsu nov.; 9,94 izdevn. 1. Metiens 100 000 eks. (2. laidiens 50 001 -100 000 eks.) Pašūt. N<? 103590. Cena 80 kap. Izdevniecība «Li esma», 226256 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nv 87/32844/B-1015. Iespiesta Rīgas Paraugtipogrāfijā, 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11.