Tonakt, kad piedzima Ronja, pār kalniem rībināja pērkons jā, tā bija tāda pērkona nakts, kad visi māži, kas mājoja Matisa mežā, pārbijušies nolīda savās alās un slēptuvēs, vienīgi briesmīgajām harpijām pērkona laiks patika labāk par jebkuru citu laiku, un tās kliegdamas un brēkdamas laidelējās apkārt Matisa kalna laupītāja pilij. Tas traucēja Lūvisi, kura gulēja un gaidīja bērnu, un viņa sacīja Matisam:
—Aiztrenc prom briesmīgās harpijas, lai te vienreiz ir kluss, citādi es pati nedzirdu, ko dziedu!
Patiešām, gaidot piedzimstam bērnu, Lūvise dziedāja. Viņa sacīja, ka tā esot vieglāk un, iespējams, bērns tad būšot priecīgas dabas, ja nākšot pasaulē ar dziesmu.
Matiss paņēma savu loku un pa pils šaujamlūku izšāva pāris bultu.
— Taisieties prom, mežonīgās harpijas! — viņš kliedza.
— Man šonakt bērns gaidāms, vai jūs to neapjēdzat, šausmones tādas!
— Ho, ho, viņam bērns gaidāms! — harpijas klaigāja. — Pērkonlaika bērns tas būs, maziņš un neglīts, kā nu ne, ho, ho!
Tad Matiss vēl reizi iešāva bultu harpiju barā. Bet tās tikai indīgi nosmējās par viņu un, nikni klaigādamas, aizlaidās pāri koku galotnēm.
Kamēr Lūvise gulēja, dziedāja un gaidīja bērnu un Matiss, cik vien labi spēdams, apstrādāja mežonīgās harpijas, Matisa laupītāji sēdēja apakšā lielajā velvju zālē pie pavarda, ēzdami, dzerdami un trokšņodami tikpat skaļi kā harpijas. Ar kaut ko taču viņiem vajadzēja noņemties tā sēžot un gaidot, un gaidīt viņi gaidīja visi divpadsmit — kas tur augšā torņa istabā tagad notiks. Jo visā viņu laupītāju mūžā Matisa pilī nebija piedzimis neviens pats bērns.
Visvairāk gaidīja Plikpauris Pērs.
— Vai tad nu drīz nebūs klāt tas laupītāju mazulis? — viņš taujāja. — Es esmu vecs un vārgs, un manai laupītāja dzīvei drīz būs pienācis gals. Iekams aizeju, būtu tīri labi dabūt redzēt jauno laupītāju vadoni.
Tikko viņš to bija izteicis, atvērās durvis un iedrāzās Matiss, tīri vai sajucis no prieka. Gavilēdams un uz augšu palēkdamies, viņš riņķoja apkārt zālei un neprātīgi kliedza:
— Man ir bērns! Vai dzirdat, ko es saku, man ir bērns!
— Kas atskrējis: zēns vai meitene? — Plikpauris Pērs no sava stūra apjautājās.
— Laupītāja meita, kāds prieks, kāda līksme! — Matiss sauca. — Laupītāja meita, tur viņa nāk!
Un pār augsto slieksni ar savu bērnu uz rokām pārkāpa Lūvise. Tad laupītāji uzreiz apklusa.
— Nu gan jums alus iestrēga kaklā! — Matiss sacīja. Viņš paņēma no Lūvises meiteni un nesa viņu apkārt rādīt laupītājiem.
— Skatieties! Ja gribat redzēt skaistāko bērnu, kāds jebkad ir dzimis laupītāju pilī!
Meita gulēja uz Matisa rokām un vaļējām acīm skatījās uz viņu.
— Sis mazulis jau šo to saprot, tas skaidri redzams, — Matiss sacīja.
— Kā viņu sauks? — Plikpauris Pērs gribēja zināt.
— Ronja, — Lūvise atteica. — Jau labi sen biju nolēmusi likt šo vārdu.
— Un ja nu būtu piedzimis puika? — Plikpauris Pērs iebilda.
Lūvise mierīgi un stingri uz viņu paskatījās.
— Ja reiz esmu nolēmusi, ka manu bērnu sauks par Ronju, tad arī būs Ronja.
Tad viņa pagriezās pret Matisu.
— Vai negribi dot viņu man?
Bet Matiss negribēja šķirties no meitas. Viņš tikai stāvēja un ar apbrīnu skatījās viņas dzidrajās acīs, uz viņas mazo muti, uz viņas melnajām matu pūkām, uz viņas bezpalīdzīgajām rociņām, un viņš notrīsēja aiz mīlestības.
— Bērniņ, šinīs mazajās roķelēs tu jau tagad turi manu laupītāja sirdi, — viņš sacīja. — Es to neapjēdzu, bet tā tas ir.
— Iedod nu tagad man paturēt! — Plikpauris
Pērs lūdza, un Matiss ielika viņam rokās Ronju tik vārīgi, it kā tā būtu zelta ola.
— Te nu tev būs jaunais laupītāju vadonis, par kuru tu tik ilgi tērgāji. Tikai nenosvied viņu zemē, jo tad šī būs tava pēdējā stundiņa.
Bet Plikpauris Pērs tikai uzsmaidīja Ronjai ar savu bezzobu muti.
— Viņa liekas tik viegla kā spalviņa, — viņš izbrīnējies ieteicās un pašūpoja bērnu.
Tad Matiss sadusmojās un izrāva bērnu viņam no rokām.
— Ko tad tu, aitasgalva, gribēji? Lielu, brangu laupītāju vadoni ar resnu vēderu un garu bārdu, vai?
Tad visi laupītāji saprata, ka pret šo bērnu viņi neko nedrīkst iebilst, ja grib, lai Matiss ir pie laba prāta. Un kaitināt viņu patiešām neklājās. Tādēļ viņi tūlīt ņēmās slavēt un cildināt jaunpiedzimušo. Ronjai par godu viņi iztukšoja arī daudzus kausus alus, ar to darīdami prieku Matisam. Viņš apsēdās goda vietā pie galda, reizi pa reizei parādīdams savu brīnumaino bērnu.
— Sitas te Borku vai traku pataisīs, — Matiss ierunājās. — Lai viņš sēž savā nožēlojamā laupītāja alā un aiz skaudības griež zobus; jā, piķis un zēvele, tā būs tāda zobu griešana, ka visām harpijām un pelēkajiem mošķuļiem Borkas mežā vajadzēs aizbāzt ausis, ticiet man!
Plikpauris Pērs apmierināts māja ar galvu un, viegli smīnēdams, sacīja:
— Kā tad, ka pataisīs traku. Jo nu Matisa dzimta turpināsies, bet Borkas dzimta pazudīs no zemes virsas kā divi deviņi.
— Jā, — Matiss piekrita, — uz mata kā divi deviņi, tas ir skaidrs kā pieci pirksti! Pēc manas saprašanas ir tā — ja jau Borkam nav laimējies tikt pie bērna, tad viņam arī nelaimēsies.
Tad atskanēja pērkona spēriens, kāds Matisa mežā vēl nebija dzirdēts. Tas bija tāds rībiens, ka pat laupītāji nobālēja un Plikpauris Pērs, nespēcīgs būdams, nokrita gar zemi. Arī Ronja negaidīti un žēli ieraudājās, un tas satricināja Matisu stiprāk nekā pērkona spēriens.
— Mans bērns raud! — viņš sauca. — Ko lai iesāk, ko lai iesāk?
Bet Lūvise stāvēja mierīga. Viņa paņēma no tēva bērnu un pielika sev pie krūts, un raudas tūliņ apklusa.
— Tas tik bija viens spēriens, — Plikpauris Pērs, daudzmaz nomierinājies, ieteicās. — Pie joda, zibens noteikti kaut kur iespēra!
Jā, zibens bija iespēris un turklāt pamatīgi — to varēja ieraudzīt uzaustot rītam. Simtgadīgā Matisa pils, kas atradās Matisa kalna galā, bija pāršķelta uz pusēm. No visaugstākā pils dzeguļa līdz pat visdziļākajai pagraba velvei pils tagad bija pārdalījusies divās daļās, kuras šķīra plaisa.
— Ronja, tavs bērna mūžs sākas ar vērienu, — Lūvise sacīja, kad ar bērnu uz rokas stāvēja pie pāršķeltās sienas un raudzījās uz postažu. Matiss plosījās kā meža zvērs. Kā kaut kas tāds varēja atgadīties viņa tēva vecajai pilij? Tomēr Matiss nespēja ilgi niknoties par vienu un to pašu un allaž atrada iemeslu, lai nomierinātos.
— Nūja, mums vairs nevajadzēs ņemties ar tiem daudzajiem labirintiem, pagrabiem un visu to drazu. Un, kas zina, varbūt nevienam vairs nevajadzēs maldīties pa Matisa pili. Jūs taču atceraties to reizi, kad Plikpauris Pērs pazuda un nebija atrodams četras dienas!
Plikpaurim Pērām labprāt netikās, ka viņam to atgādināja. Vai tad viņš bija vainīgs, ka viņam izgāja tik slikti? Viņš tikai bija mēģinājis izzināt, cik liela un kolosāla īstenībā ir Matisa pils, un, kā jau zinām, bija atklājis, ka tā ir pietiekami liela, lai ap- maldītos. Nabadziņš, kad Plikpauris Pērs beidzot atrada ceļu atpakaļ uz lielo akmens zāli, viņš bija tikko dzīvs. Paldies dievam, ka laupītāji bija bļaustījušies un taisījuši tik lielu ļembastu, ka viņš tos pa gabalu sadzirdēja, citādi nemūžam nebūtu atgriezies.
— Visu pili mēs tik un tā nekad neesam izmantojuši, — Matiss sacīja. — Un mēs jau dzīvosim savās zālēs, kambaros un torņa istabās kā līdz šim. Mani vienīgi kaitina tas, ka esam palikuši bez atejas. Jā, piķis un zēvele, tā tagad atrodas plaisas viņā malā, un man žēl tā, kurš nejaudās paciesties, līdz mēs ierīkosim jaunu.
Bet šo lietu nokārtoja ātri, un dzīve Matisa pilī ritēja tālāk uz mata kā agrāk. Tikai ar to atšķirību, ka tagad tur bija bērns. Mazs bērns, kurš, pēc Lū- vises domām, mazpamazām darīja Matisu un viņa laupītājus tādus kā pamuļķākus. Nebija jau tā, ka viņiem nāktu par ļaunu būt mazdrusciņ savaldīgākiem un smalkāk uzvesties, bet vajadzēja zināt mēru. Un bija jau arī neparasti noskatīties, kā divpadsmit laupītāji ar savu vadoni kā tādi nelgas sēž un gavilē par to, ka viens mazs bērns tikko iemācījies rāpot apkārt lielajai zālei, — it kā uz pasaules nekad nebūtu redzēts lielāks brīnums. Protams, neparasti ātri griežoties riņķī, Ronja bija iemanījusies atsperties ar kreiso kāju — šo paņēmienu laupītāji atzina par kaut ko ārkārtīgi apbrīnojamu.
— Bet, ja tā labi padomā, tad lielākā daļa bērnu jau iemācās rāpot, — Lūvise sacīja. — Bez kādiem skaļiem gaviļu saucieniem, un viņu tēviem tādēļ nav jāaizmirst viss uz pasaules un bez iemesla jāpamet savs darbs.
— Vai tad Borkam tagad vajadzēs vienam pašam laupīt Matisa mežā? — viņa sarūgtināta jautāja, kad laupītāji ar Matisu priekšgalā agri brāzās uz mājām, lai tikai dabūtu redzēt, kā Ronja apēd savu piena putru, iekams Lūvise viņu noliek gulēt šūpuli pie sienas.
Taču Matiss šajās runās neklausījās.
— Ronja, manu mīļo dūjiņ, — viņš sauca, kad Ronja, atspērusies ar kreiso kāju, rāpoja viņam pretī taisni pāri zālei, kolīdz Matiss pārkāpa slieksni. Un pēc tam viņš sēdēja ar savu dūjiņu klēpī un baroja to ar putru, kamēr viņa divpadsmit laupītāji skatījās. Putras bļoda stāvēja uz pavarda malas gabaliņu nostāk, un savu milzu ķepu dēļ Matisa kustības bija tādas kā neveiklas, un daudz putras nopilēja uz grīdas, un vēl Ronja pa brīžam pagrūda karoti tā, ka laba tiesa putras ielidoja Matisa uzacīs. Pirmo reizi laupītāji smējās tik nevaldāmi, ka Ronja sabijās un sāka raudāt, bet ātri vien viņa attapa, ka ir atklājusi kaut ko varen jautru, un to labprāt atkārtoja, kas iepriecēja vairāk laupītājus nekā uzjautrināja Matisu. Lai gan citādi Matiss domāja, ka viss, ko Ronja dara, ir nepārspējams un viņai pašai nav līdzīgas zemes virsū.
Pat Lūvisei bija jāsmejas, redzot Matisu tā sēžam ar savu bērnu klēpī un putru uzacīs.
— Mīļo Matis, kam gan var ienākt prātā, ka tu esi visvarenākais laupītāju vadonis pār visiem kalniem un mežiem! Ja Borka tevi tagad redzētu, viņš smietos tā, ka piečurātu bikses!
— Nu, no tā es viņu ātri vien atradinātu, — Matiss mierīgi atteica.
Borka, lūk, bija viņa niknākais ienaidnieks. Tāpat kā Borkas tēvs un tēvatēvs bija bijuši niknākie ienaidnieki Matisa tēvam un tēvatēvam; tiesa gan, kopš neatminamiem laikiem Borkas dzimta bija naidojusies ar Matisa dzimtu. Mūžīgi mūžam viņi bija bijuši laupītāji un bieds godīgiem cilvēkiem, kam ar saviem zirgiem, ratiem un vezumiem vajadzēja braukt cauri biezajiem mežiem, kur viņi mitinājās.
«Lai dievs ir žēlīgs tam, kam jātiek pāri Laupītāju takai,» — tā runāja ļaudis, ar to domādami šauro kalnu pāreju starp Borkas mežu un Matisa mežu. Jo tur uz vakts allaž stāvēja laupītāji. Un, vai tas bija Borkas laupītājs vai Matisa laupītājs, aplaupītajam tas bija viens pīpis — viņam taču vienalga, kurš laupa. Bet Matisam un Borkam gan nebija vienalga. Viņi cīnījās uz dzīvību un nāvi, un, ja pa Laupītāju taku nebrauca pietiekami daudz pajūgu, viņi laupīja viens no otra uz nebēdu, ko vien varēja dabūt.
Ronja par visu to nekā nezināja, viņa vēl bija par mazu. Viņa arī nenojauta, ka viņas tēvs ir bīstamais laupītāju vadonis. Ronjai tas bija tikai bārdainais, mīļais Matiss, kas smējās un dziedāja, un bļaustījās, un ēdināja viņu ar piena putru, — viņa Matisu mīlēja.
Bet Ronja auga acīm redzot un pamazām sāka izzināt apkārtējo pasauli. Ilgi viņa domāja, ka lielā velvju zāle ir visa pasaule. Un tajā viņa jutās labi, tur viņa tik droši sēdēja zem garā, milzīgā galda un rotaļājās ar čiekuriem un akmentiņiem, kurus viņai pārnesa mājās Matiss. Un lielā zāle jau nemaz nebija tik slikta vieta mazam bērnam. Daudz jautra tur varēja piedzīvot un daudz ko iemācīties.
Ronjai patika, ka laupītāji pa vakariem dziedāja pavarda priekšā. Viņa klusi sēdēja zem galda un klausījās, līdz prata visas laupītāju dziesmas. Vēlāk Ronja dzidrā balstiņā viņiem piebalsoja, un Matisam palika mute vaļā aiz pārsteiguma par savu nepārspējamo bērnu, kurš tik skaisti dziedāja. Arī dancot viņa iemācījās. Jo, kad laupītāji aizrāvās tā pa īstam, tad viņi dancoja un lēkāja apkārt zālei kā trakuļi, un drīz vien Ronja ielāgoja, kā tas darāms. Matisam par prieku arī viņa dancoja, lēkāja un taisīja laupītāju lēcienus. Un, kad vēlāk laupītāji sasēdās pie garā galda, lai atvēsinātos ar kausu alus, viņš lielijās ar savu nepārspējamo meitu.
— Viņa ir skaista kā maza harpija, piekrītiet man! Tikpat lokana, tikpat tumšacaina un tikpat melnmataina. Jūs vēl nekad neesat redzējuši tik daiļu bērnu, piekrītiet man!
Un laupītāji māja ar galvu un piekrita visi kā viens. Bet Ronja klusi sēdēja zem galda ar saviem čiekuriem un akmentiņiem un, ieraudzījusi laupītāju kājas pinkainajos apavos, rotaļājās, it kā tās būtu viņas nevaldāmās kazas. Tādas Ronja bija redzējusi kazu kūtī, uz kurieni Lūvise ņēma viņu līdzi, kad gāja tās slaukt.
Bet neko daudz vairāk Ronja arī nebija pieredzējusi savā īsajā mūžā. Viņa nekā nezināja, kas atradās ārpus Matisa pils. Un, lai kā viņam tas nepatika, kādā jaukā dienā Matiss saprata, ka nu tā stunda ir situsi.
— Lūvis, — viņš sacīja savai sievai. — Mūsu bērnam jāiepazīst dzīve Matisa mežā. Ļauj viņai iet!
— Ak, tad beidzot tu esi to sapratis, — Lūvise noteica. — Bijusi man teikšana, tas būtu noticis jau krietni agrāk.
Un no tās reizes Ronjai bija brīv klaiņot apkārt pēc sava prāta. Bet vispirms Matiss viņai šo to piekodināja.
— Piesargies no mežonīgajām harpijām un pelēkajiem mošķuļiem, un Borkas laupītājiem! — viņš sacīja.
— Kā es zināšu, kuras ir mežonīgās harpijas,
kuri pelēkie mošķuļi un kuri Borkas laupītāji? — Ronja jautāja.
— To tu pamanīsi, — Matiss atteica.
— Ak tā, — Ronja novilka.
— Un vēl tev jāpiesargās neapmaldīties mežā, — Matiss mācīja.
— Ko es iesākšu, ja apmaldīšos mežā? — Ronja jautāja.
— Uzmeklēsi īsto taku, — Matiss sacīja.
— Ak tā, — Ronja teica.
— Un vēl tev jāpiesargās neiekrist upē, — Matiss sacīja.
— Ko es iesākšu, ja iekritīšu upe? — Ronja jautāja.
— Peldēsi, — Matiss zināja teikt.
— Ak tā, — Ronja atteica.
— Un vēl tev jāpiesargās neievelties Elles rīklē, — Matiss turpināja.
Viņš domāja plaisu, kas dalīja uz pusēm Matisa pili.
— Ko es iesākšu, ja ievelšos Elles rīklē? — Ronja gribēja zināt.
— Tad tu vairs nekā neiesāksi, — Matiss noteica, un tūdaļ no viņa krūtīm izlauzās tāds rēciens, it kā tās būtu satvēris pats nelabais.
— Ak tā, — Ronja novilka, kad Matiss bija beidzis rēkt. — Tad jau es labāk neiekritīšu Elles rīklē. Vai būs vēl kas?
— Kaut nu nebūtu, — Matiss nopūtās. — Bet to tu ar laiku manīsi. Ej nu!
Ronja devās ceļā. Ātri vien viņa aptvēra, cik dumja bijusi, domādama, ka lielā velvju zāle jau ir visa pasaule. Pat milzīgā Matisa pils vēl nebija visa pasaule. Pat augstais Matisa kalns vēl nebija visa pasaule; nē, pasaule bija krietni lielāka. Tā bija tik liela, ka aizrāvās elpa. Zināms, viņa bija dzirdējusi Matisu un Lūvisi runājam par to, kas atrodas ārpus pils, — par kalnu upi viņi bija runājuši. Bet tikai tagad, ieraugot to mežonīgi krāčainu brāžamies dziļi lejā Matisa kalna pakājē, viņa saprata, kas kalnu upes tādas ir. Par mežu viņi bija runājuši. Bet tikai tagad, ieraugot to tik tumšu un savādu — ar lieliem šalcošiem kokiem —, viņa tā pa īstam saprata, kas meži tādi ir, un viņa klusu smējās par to, ka uz pasaules ir upes un meži. Viņa tik tikko spēja tam ticēt — padomā,
uz pasaules ir augsti koki un lieli ūdeņi, un tie ir dzīvi —, vai tad par to nav jāsmejas no prieka?
Viņa gāja pa taku, kas veda taisni visdrūmākajā mežā, un nonāca līdz meža ezeriņam. Tālāk viņa nedrīkstēja iet — tā Matiss bija piekodinājis. Un mežezers tur gulēja — melns tumšu egļu ielokā, vienīgi ūdensrozes, kuras peldēja pa ūdeni, mirdzēja baltas. Ronja nezināja, ka tās ir ūdensrozes, bet viņa uz tām ilgi skatījās un klusu smējās par to, ka uz pasaules ir ūdensrozes.
Pie meža ezeriņa viņa palika visu dienu un darīja daudz ko tādu, ko nekad agrāk nebija mēģinājusi. Viņa svieda egļu čiekurus ūdenī un smējās, manīdama, ka var likt tiem peldēt, tikai pašļak- stinot kājām ūdeni. Neko jautrāku viņa vēl nebija piedzīvojusi. Viņas pēdas jutās tik priecīgas un brīvas, kad varēja plakšķināties pa ūdeni, bet vēl priecīgākas tās kļuva, kad varēja rāpties. Ap ezeriņu zvilnēja lieli sūnaini akmeņi, kur rāpties, tur auga egles un priedes, kuru zaros varēja ieķerties. Ronja rāpās un lodāja, līdz saule sāka grimt aiz koku galotnēm. Tad Ronja apēda maizi un padzērās pienu, kas viņai bija līdzi ādas tarbiņā. Pēc tam viņa atlaidās sūnās uz brītiņu atpūsties, un augstu pāri viņas galvai šalca koki. Ronja gulēja un skatījās uz tiem, un klusi smējās, ka tie ir uz pasaules, un pēc tam iemiga.
Kad Ronja pamodās, bija tumšs vakars, un pāri egļu galotnēm viņa ieraudzīja mirdzam zvaigznes. Tad Ronja saprata, ka pasaule ir vēl lielāka, nekā viņa bija iedomājusies. Un viņu skumdināja tas, ka uz pasaules ir zvaigznes, bet nav aizsniedzamas, lai kā viņa pēc tām sniedzās.
Nu viņa bija palikusi mežā ilgāk, nekā atļauts. Nu vajadzēja doties mājās, citādi Matiss kļūs pavisam pikts, to viņa zināja.
Meža ezeriņā spoguļojās zvaigznes, viss pārējai bija tīts vismelnākajā tumsā. Bet pie tumsas viņa bija pieradusi. Tā Ronju nebaidīja. Vai gan ziemas vakaros Matisa pilī nebija diezgan tumšs, kad izdzisa uguns? — tumšāks par visiem mežiem; nē, no tumsas viņai nebija bail.
Kad Ronja jau taisījās iet, viņa atcerējās savu ādas tarbiņu. Tā bija palikusi guļam uz akmens, kur viņa sēdēja un ēda, un tagad pa tumsu viņa līda augšā, lai to paņemtu. Ronja ieprātojās, ka šeit, uz augstā akmens, viņa ir tuvāk zvaigznēm, un izstiepa rokas, lai dažas salasītu, ko paņemt līdzi uz mājām. Bet tas nebija izdarāms, un viņa, paņēmusi tarbiņu, gribēja kāpt lejā.
Un te Ronja ieraudzīja kaut ko, kas viņu izbiedēja. Visapkārt starp kokiem spīdēja acis; jā gan, ap akmeni bija salasījies vesels bars acu, kas viņu uzmanīja, un viņa to nebija pat pamanījusi. Nekad vēl Ronja nebija redzējusi acis, kas tumsā spīd, un viņai tās nepatika.
— Ko jums vajag? — viņa uzsauca. Bet nesaņēma atbildi. Vienīgi acis panācās tuvāk. Lēnām, sprīdi pa sprīdim tās virzījās arvien tuvāk, un viņa sadzirdēja balsu murdoņu — dīvainas, vecīgi sēcošas balsis murdēja un kā vienā balsī dūca:
— Pelēkie mošķuļi visi, cilvēks šeit, cilvēks šeit, Pelēkmošķuļu mežā, pelēkie mošķuļi visu, kodiet un sitiet to, pelēkie mošķuļi visi, kodiet un sitiet to!
Un piepeši tie jau bija pie paša akmens, šie savādie, pelēkie radījumi, kuri gribēja viņai ļaunu. Ronja tos neredzēja, bet juta to tuvumu tik stipri, ka notrīsēja. Un tagad viņa zināja, cik bīstami tie ir — pelēkie mošķuļi, no kuriem vajadzēja piesargāties, kā Matiss bija sacījis. Bet nu jau bija par vēlu. Jo patlaban tie sāka dauzīt pret akmeni nūjas, koka gabalus vai sazin ko. Meža klusumā tik nejauki dunēja, dimdēja un rībēja, ka
Ronja sāka kliegt — nu viņai bija bailes par savu dzīvību.
Kad viņa kliedza, mošķuļi pārstāja sist. Toties viņa izdzirda daudz ko ļaunāku. Tie bija sākuši rāpties augšā pa akmeni. No visām pusēm tumsā tie tuvojās viņai. Ronja dzirdēja pēdu skrapstoņu, un viņa dzirdēja to murmulēšanu: «Pelēkie mošķuļi visi, kodiet un sitiet to!» » '
Aiz izmisuma Ronja sāka kliegt vēl skaļāk un mežonīgi sita visapkārt ar ādas tarbiņu. Drīz tie būs viņai virsū un nokodīs viņu, to Ronja zināja. Viņas pirmā diena mežā kļūs par viņas pēdējo.
Bet tajā pašā mirklī viņa izdzirda aurošanu, un tik mežonīgi bļaut prata vienīgi Matiss. Jā, tur viņš nāca, viņas Matiss ar visiem saviem laupītājiem, viņu lāpas spīdēja starp kokiem, un mežā atbalsojās Matisa aurošana:
— Pazūdiet, pelēkie mošķuļi! Pazūdiet kā divi deviņi, iekams neesmu jūs noslīcinājis!
Tad Ronja izdzirda, kā būkšķēja mazie augumi, veldamies lejā no akmens, un lāpas gaismā viņa tos arī redzēja — pelēkus, sīkus mošķuļus, kas aizskrēja un pazuda mežā.
Viņa uzkāra kaklā ādas tarbiņu un nošļūca lejā no stāvā akmens, un tūlīt arī Matiss bija klāt un pacēla Ronju uz savām rokām, un, kamēr Matiss nesa viņu uz mājām, uz Matisa pili, viņa raudāja Matisam bārdā.
— Tagad tu zini, kas pelēkie mošķuļi tādi ir, — Matiss sacīja, kad viņi abi sēdēja pavarda priekšā, sildīdami Ronjas aukstās kājas.
— Jā, nu es zinu, kas pelēkie mošķuļi tādi ir, — Ronja piekrita.
— Bet, kā ar tiem tikt galā, to tu nezini, — Matiss turpināja. — Ja tev ir bailes, viņi to sajūt pa lielu gabalu, un tad mošķuļi ir bīstami.
— Jā, — Lūvise piebilda, — tiesa kas tiesa. Tāpēc pats drošākais Matisa mežā ir nebaidīties.
— To es iegaumēšu, — Ronja sacīja. Tad Matiss nopūtās un turēja viņu cieši, cieši.
— Bet tu taču atminies, ko es sacīju, no kā tev jāpiesargās?
Kā tad, ka Ronja atcerējās. Un turpmākās dienas Ronja nekā cita nedarīja kā vien piesargājās no tā, kas ir bīstams, un vingrinājās nebaidīties. Viņai vajadzēja piesargāties, lai neiekristu kalnu upē, — tā Matiss bija piesacījis, tādēļ viņa uz nebēdu lēkāja pa glumajiem akmeņiem upes malā, kur visstraujāk brāzās ūdens. Viņa taču nevarēja iet prom mežā un piesargāties, lai neiekristu upē. Lai no piesargāšanās būtu kāds labums, to vajadzēja darīt pie krācēm un nekur citur. Bet, lai līdz krācēm nokļūtu, viņai vajadzēja uzrāpties Matisa kalnā, kas bija pārkāries pāri upei. Tā Ronja varēja arī vingrināties, lai viņai nebūtu bailes. Pirmo reizi gāja grūti — viņu pārņēma tik lielas bailes, ka vajadzēja aizmiegt acis. Bet mazpamazām Ronja kļuva aizvien drosmīgāka un drīz vien zināja, kur atrodas plaisas, uz kurām atbalstīt kājas un kur varēja pieķerties ar kāju pirkstiem, lai noturētos un atmuguriski neiekristu krācē.
«Kāda laime, ka es atradu tādu vietu, kur var gan piesargāties, lai neiekristu krācē, gan vingrināties bezbailībā!» viņa nodomāja.
Tā Ronja vadīja savas dienas. Viņa piesargājās un vingrinājās vairāk, nekā Matiss un Lūvise nojauta, un beidzot kļuva lokana un spēcīga kā ņiprs dzīvnieciņš, kas ne no kā nebaidījās. Ne no pelēkajiem mošķuļiem, ne mežonīgajām harpijām, ne no apmaldīšanās mežā un ne no iekrišanas upē. Vēl viņa nebija sākusi piesargāties no ievelšanās Elles rīklē, bet bija nolēmusi * drīz to darīt.
Matisa pili gan viņa bija izpētījusi līdz pat pils mūra dzeguļiem. Viņa zināja atrast visas neapdzīvotās zāles, kur, izņemot viņu, neviens cits nebija spēris kāju, un viņa neapmaldījās ne pazemes ejās, ne tumšās alās, ne pagraba velvēs. Pils slepenās ejas un meža slepenās takas — tagad viņa pazina tās visas un visur atrada ceļu. Lai gan vislabprātāk viņai patika būt mežā, un tur viņa skraidīja augu dienu.
Bet, kad pienāca vakars un iestājās tumsa, un zāles pavardā kurējās uguns, tad Ronja pārradās mājās — nogurusi, cauru dienu piesargājoties un vingrinoties. Ap to laiku arī Matiss ar laupītājiem atgriezās no savām gaitām, un Ronja sēdēja kopā ar viņiem pie uguns un dziedāja laupītāju dziesmas. Tomēr par viņu laupītāju dzīvi Ronja nezināja nenieka. Viņa redzēja laupītājus vakaros pārjājam mājās — zirgu muguras bija apkrautas mantām; daudz mantu bija gan ādas maisos, gan kastēs, gan lādēs. Bet, kur laupītāji tās dabūja, neviens Ronjai nebija stāstījis, un viņa par to nebrīnījās vairāk kā par lietus rašanos. Gluži vienkārši mantas bija šai pasaulē, to viņa bija ielāgojusi.
Dažreiz Ronja dzirdēja runājam par Borkas laupītājiem, un tad viņa atcerējās, ka arī no tiem viņai ir jāpiesargās. Bet līdz šim viņa nevienu nebija satikusi.
— Ja Borka nebūtu tāds kverpis, man tīri vai būtu viņa žēl, — Matiss kādu vakaru sacīja. — Kareivji medī viņu pa visu Borkas mežu, pašlaik viņam vairs nekur nedod mieru. Un drīz tie izsvēpēs Borku no viņa laupītāja midzeņa; jā, jā, mēslu vabole jau viņš ir gan, bet tomēr drusku žēl!
— Borkas laupītāji ir mēslu vaboles — visa viņu varza, — Plikpauris Pērs sacīja, un visi viņam piekrita.
«Kāda laime, ka Matisa laupītāji ir krietni vien labāki,» Ronja nodomāja. Viņa noskatīja tos, kā tie sēdēja pie garā galda un strēba zupu. Bārdaini viņi bija un netīri, un ķildīgi, un nesavaldīgi.
Bet neviens nevarēja tos saukt par mēslu vabolēm, Ronjai dzirdot. Plikpauris Pērs un Cege, Pelje un Fjūsoks, Jūtiss un Jūens, Labass un Knūtass, Turre un Corms, Sturkass un Mazais Klipens — viņi visi bija Ronjas draugi un viņas dēļ gatavi iet caur uguni un ūdeni, to Ronja zināja.
— Kas gan nekaiš te, Matisa pili, — Matiss teica. — Te ikviens ir drošs kā lapsa alā un kā ērglis klints virsotnē. Ja te parādīsies kaut kādi āmurgalvas kareivji un sāks meklēt kašķi, tad viņi aizies kā divi deviņi, to viņi zina!
— Kā divi deviņi viņi aizies, un nosmirdēs vien! — Plikpauris Pērs apmierināts noteica. Tam piekrita visi laupītāji un smējās vien, iedomājoties, cik lielām āmurgalvām jābūt, lai mēģinātu iekļūt Matisa pilī. Tā gulēja uz klints, nepieejama no visām pusēm. Vienīgi dienvidu pusē pa kalnu lejup vijās šaura līkumota jājamtaciņa un pazuda lejā mežā. Bet no trim pusēm Matisa kalns bija stāvs — kurš āmurgalva gan iedomāsies rāpties augšā pa tādu — laupītāji kladzināja. Jo viņi nezināja, kur Ronja mēdza vingrināties bezbailībā.
— Un, ja šie nāks šurp pa jājamtaku, tad viņus apturēs pie Vilka žokļiem, — Matiss sacīja. — Tur mēs tos apstādināsim ar lieliem akmeņiem. Un šo to citu vēl jaukāku!
— Un šo to citu vēl jaukāku! — Plikpauris Pērs ķiķināja, iedomādamies, kā varētu apturēt
kareivjus pie Vilka žokļiem. — Daudz vilku tur esmu nokniebis savā mūžā, — viņš piemetināja, — bet nu esu par vecu un spēju nokniebt labi ja savas blusas, tā gan!
Ronja saprata, ka jājūt līdzi Plikpaurim Pērām, kas bija tik vecs, bet viņa nesaprata, kāpēc kareivjiem un āmurgalvām jānāk uz Vilka žokļiem kašķi meklēt. Turklāt viņa jau bija samiegojusies un nejaudāja arī par to galvu lauzīt. Viņa tikai ielīda savā gultā un gulēja nomodā, līdz bija noklausījusies Lūvisi dziedam Vilka dziesmu, kā viņa to darīja ik vakaru, kad laupītājiem bija pienācis laiks atstāt pavardu un doties uz saviem guļam- kambariem. Lielajā zālē gulēja tikai viņi trīs — , Ronja, Matiss un Lūvise. Ronjai patika gulēt savā gultā un, Lūvisei dziedot, pa aizkaru spraugu skatīties, kā uzdzirkstī un nodziest liesmu mēles. Cik vien Ronja spēja atminēties, viņa vakaros bija dzirdējusi māti dziedam Vilka dziesmu. Tad bija pienācis laiks iet gulēt, to viņa zināja, bet, pirms aizvēra acis, viņa līksmi nodomāja: «Rīt, tad es atkal celšos augšā!» Un Ronja bija kājās, tikko sāka aust jauna diena. Lai kāds bija laiks, uz mežu viņai vajadzēja iet, un Lūvise iedeva viņai līdzi maizi un pienu ādas tarbiņā.
— Pērkona nakts bērns tu esi, — Lūvise sacīja, — arī harpiju nakts bērns, tādus var ātri pie-
vilināt, tas katram zināms. Tik pielūko, lai harpijas tevi neaiznes!
Ne vienu reizi vien Ronja bija redzējusi virs meža lidināmies harpijas, bet žigli bija nolīdusi paslēpties. Harpijas bija visbīstamākās no visa bīstamā Matisa mežā, ja gribēja palikt dzīvs, no tām vajadzēja uzmanīties — tā Matiss tika piekodinājis. Un visvairāk viņu dēļ Matiss bija turējis
Ronju tik ilgi pilī. Skaistas, trakas un nežēlīgas bija harpijas. Ar akmens cietu skatienu tās izlūkodamas laidelējās virs meža, lai dabūtu kādu, ko varētu plosīt ar saviem asajiem nagiem.
Bet nekādas mežonīgas harpijas nespēja aizbaidīt Ronju prom no tām takām un vietām, kur viņa dzīvoja savu vientuļo meža dzīvi. Jā, vientuļa viņa bija, bet viņai arī neviena nevajadzēja. Kas gan lai viņai būtu vajadzīgs? Viņas dienas bija laimes un dzīvesprieka pilnas, un tās tāpat aizskrēja pārāk ātri. Vasara jau bija pagājusi, un iestājās rudens.
Uz rudens pusi mežonīgās harpijas allaž kļuva negantākas, un kādu dienu tās dzinās pakaļ Ronjai cauri mežam, līdz viņa sajuta, ka nupat ir klāt briesmas. Viņa gan spēja skriet žigli kā lapsa, gan zināja visas meža paslēptuves, tomēr harpijas viņu neatlaidīgi vajāja, un Ronja dzirdēja to griezīgos kliedzienus:
— Ho, ho, mazo skaisto cilvēciņ, nu tik asinis plūdīs, ho,ho!
Tad Ronja ienira ezeriņā un zem ūdens peldēja uz otru krastu. Izlīdusi ārā, viņa tur paslēpās zem kuplas egles. Un viņa dzirdēja, kā harpijas meklē un nikni klaigā:
— Kur ir mazais cilvēciņš, kur viņš ir, kur ir? Panāc tik šurp, tad mēs tevi plēsīsim un plosīsim, un asinis plūdīs, ho, ho!
Ronja palika sēžam savā paslēptuvē, līdz redzēja harpijas nozūdam pār koku galotnēm. Pašlaik viņai diez ko negribējās būt mežā. Bet līdz naktij un Vilka dziesmai bija vēl daudz stundu, tāpēc viņai ienāca prātā, ka varētu darīt, ko sen bija nodomājusi darīt. Viņa uzkāps uz pils jumta un piesargāsies, lai neieveltos Elles rīklē.
Daudz reižu viņa bija dzirdējusi, kā tonakt, viņai piedzimstot, bija pāršķēlusies Matisa pils. Matiss to stāstīja nenoguris.
— Piķis un zēvele, šito blīkšķi! Tev vajadzēja to dzirdēt!
— Jā, starp citu, tu jau to dzirdēji arī, būdams tāds mazs nabadziņš! Krakš — un mēs dabūjām divas pilis vienas vietā ar bezdibeni pa vidu. Un nekad neaizmirsti, ko esmu tev sacījis, — piesargies, ka neievelies Elles rīklē!
Un tieši to Ronja pašlaik darīja. Tā bija pati labākā nodarbošanās, kamēr pa mežu ālējās harpijas.
Uz jumta viņa bija kāpusi daudz reižu, bet nekad vēl nebija piegājusi tuvumā tai bīstamajai aizai, kas izskatījās kā ar nazi nogriezta — bez jebkādiem dzeguļiem. Nu viņa uz vēdera pielīda tai klāt un ielūkojās dziļumā, hū, tas bija briesmīgāks, nekā viņa bija domājusi!
Viņa paņēma no malas atlūzušu akmeni un iemeta to aizā un notrīsēja, izdzirdusi būkšķi dziļi lejā. Tas skanēja tik dobji un tik tāli; jā, šis patiešām bija dziļums, no kura jāpiesargās! Bet plaisa, kas šķīra abas pils daļas, nemaz tik plata nebija. Gan jau ar pamatīgu lēcienu varētu tikt pāri! Bet vai tad nu kāds būs tik traks? Nē, bet varbūt tomēr — tā varētu piesargāties un vingrināties kā līdz šim! No jauna viņa ielūkojās spraugā, hū, šito dziļumu! Tad viņa pacēla skatienu uz augšu, lai paraudzītos, kur vislabāk lēkt. Un tad viņa ieraudzīja kaut ko tādu, ka aiz pārsteiguma tikko neievēlās Elles rīklē.
Gabaliņu nostāk plaisas viņā pusē kāds sēdēja — kāds, kas bija apmēram tikpat liels kā viņa un kūļāja kājas virs Elles rīkles.
Ronja zināja, ka viņa nav vienīgais bērns pasaulē. Vienīgi Matisa pilī un Matisa mežā gan. Bet Lūvise tika sacījusi, ka citās malās esot bērnu, cik uziet, un turklāt divēji — tādi, kuri, izauguši lieli, būšot Matisi, un tādi, kuri būšot Lūvises. Ronja pati būs Lūvise. Un pēc sevis viņa sprieda, ka tas, kurš tur virs Elles rīkles sēž un kuļā kājas, būs Matiss.
Vēl viņš Ronju nebija ieraudzījis. Ronja skatījās, kā viņš tur sēž. Un viņa klusi smējās par to, ka viņš ir uz pasaules.