Tad viņš Ronju ieraudzīja, un arī viņš iesmējās. — Es zinu, kas tu esi, — viņš sacīja. — Tu esi tā pati laupītāju meita, kas skraidelē pa mežu. Es tevi reiz tur redzēju.
— Un kas tu tāds esi? — Ronja jautāja. — Un kā gan tu te gadījies?
— Es esmu Birka, Borkas dēls, un te dzīvoju. Nupat šonakt mēs ievācāmies.
Ronja cieši skatījās viņā.
— Kādi mēs?
— Borka un Undise, un es, un mūsu divpadsmit laupītāji.
Pagāja labs brīdis, iekams viņa aptvēra to neiedomājamo, ko bija pateicis Birka; tad beidzot viņa vaicāja:
— Tu gribi sacīt, ka visa pils ziemeļu puse ir pilna ar mēslu vabolēm?
Viņš iesmējās.
— Nē, šeit dzīvo vienīgi godīgi Borkas laupītāji, bet tur pāri, kur tu dzīvo, tur čum un mudž
no meslu vabolēm, tas jau pastavigi tiek daudzināts!
Ak tā, pastāvīgi tiekot daudzināts! Kāda nedzirdēta nekaunība! Viņai iekšā viss sāka vārīties. Bet ļaunākais vēl bija priekšā.
— Bez tam, — Birka turpināja, — šī vairs nav nekāda pils ziemeļu puse. No šīs nakts tā saucas Borkas cietoksnis — to tu liec aiz auss!
No niknuma Ronjai aizrāvās elpa. Borkas cietoksnis! To iedomājoties vien, varēja nosmakt! Kādi nelieši viņi bija, šie Borkas laupītāji! Un šitas nekrietnelis, kas tur sēdēja un ķiķināja, viļ»® bija viens no viņiem!
— Piķis un zēvele! — viņa iesaucās. — Pagr" tik, lai tas nāk Matisam ausīs, tad visi Bo laupītāji aizies kā divi deviņi un nosmirdēs
— Jā, tā tu domā, — Birka noteica.
Bet Ronja iedomājās par Matisu un notrīsēja. Viņa bija redzējusi to plosāmies aiz niknuma un zināja, kas tas ir. Bet nu laikam būs tā, ka Matisa pils pāršķelsies vēlreiz, to viņa saprata un iestenējās.
— Kas tev notika? — Birka jautāja. — Vai tev kļuva slikti?
Ronja neatbildēja. Viņa bija dzirdējusi jau pietiekami daudz, diezgan daudz nekrietneļa runu un nekaunību. Nu šeit kaut kas jādara. Drīz pārnāks mājās Matisa laupītāji, un tad, piķis un zēvele, pat visniecīgākā mēslu vabole — Borkas laupītājs — būs ārā no Matisa pils ātrāk, nekā viņš tur iegājis!
Viņa piecēlās, lai ietu. Bet tad ieraudzīja, ko Birka nodomājis darīt. Patiešām, tas nekrietnelis gribēja lēkt pāri Elles rīklei! Viņš stāvēja tur otrā pusē, Ronjai pretim, un nu viņš ieskrējās. Tad Ronja iekliedzās:
— Ja tu spersi te savu kāju, es tev došu tā pa purnu, ka deguns sašķīdīs!
— Ha, ha! — Birka iesmējās un ar vienu lēcienu bija pāri aizai. — Atkārto tu tāpat, ja vari! — viņš irgājās.
Tā viņam nevajadzēja sacīt, to Ronja necieta. Pietika jau, ka viņš un viņa mēslu vaboles bija ierīkojuši cietoksni Matisa pilī, bet neviens Borkas laupītājs lai nenāk te un netaisa tādus lēcienus, kādus Matisa laupītājs nespētu atkārtot!
Un viņa to izdarīja. Ronja pati nezināja, kā tas nācās, bet piepeši viņa lidoja pāri Elles rīklei un nolēca otrā pusē.
— Tu nemaz neesi tik neapķērīga! — Birka sacīja un tūdaļ lēca vēlreiz. Bet Ronja uz viņu negaidīja. Ar jaunu lēcienu viņa vēlreiz lidoja pāri aizai. Lai viņš tur stāv un lūr uz vinu, cik grib!
— Tev taču vajadzēja sadot man pa purnu, kāpēc tad tu to nedari? — Birka jautāja. — Es tūliņ būšu klāt.
— Redzu, — Ronja sacīja. Un klāt bija. Bet arī tagad viņa to negaidīja. No jauna viņa lēca un, lai tiktu no Birkas vaļā, bija nodomājusi tā lēkt, līdz viņai pietrūks elpas.
Pēc tam viņi vairs nerunāja. Viņi tikai lēca. Trakumā un nevaldāmā niknumā viņi uz priekšu un atpakaļ lēkāja pāri Elles rīklei. Bija dzirdama tikai viņu smagā elsošana. Vienīgi vārnas, kas sēdēja uz dzeguļiem, šad tad ieķērcās. Citādi viss bija tik nejauki kluss. Bija tā, it kā visa Matisa pils tur kalnā būtu aizturējusi elpu, gaidot, ka drīz jānotiek kaut kam šausmīgam un biedējošam.
«Jā, drīz mēs abi divi nonāksim Elles rīklē,» Ronja domāja. «Bet tad vismaz būs galā šī mūžīgā lēkāšana!»
Patlaban Birka no jauna lidoja pāri aizai tieši viņai pretim, un arī viņa gatavojās lēkt. Kuro reizi — to viņa vairs nezināja; likās, ka viņa nekad neko citu nav darījusi kā vien lēkusi pāri bezdibeņiem, lai tiktu vaļā no Borkas nekrietneļiem.
Tad Ronja ieraudzīja, kā Birka lēkdams paslīd uz kāda vaļīga akmens bezdibeņa malā. Un, pirms Birka pazuda dziļumā, viņa dzirdēja to iekliedzamies.
Pēc tam viņa dzirdēja tikai vārnas. Viņa aizvēra acis un vēlējās, kaut šī diena nebūtu bijusi. Kaut Birkas nebūtu bijis. Un kaut viņi nekad nebūtu lēkuši.
Beidzot viņa uz vēdera pielīda klāt pie malas un ieskatījās aizā. Un tad viņa ieraudzīja Birku. Viņš stāvēja lejā vai nu uz akmens, vai sijas, vai kaut kā, kas bija atlūzis no pārsprāgušās sienas. Tur pietika vietas tikai viņa kājām, bet vairāk arī nekam. Viņš stāvēja, un zem viņa pletās dziļā Elles rīkle, un viņa rokas mežonīgi tvarstījās, lai kaut kur pieķertos — pie kaut kā tāda, kas neļautu viņam iegāzties bezdibenī. Bet Birka zināja — un to zināja arī Ronja —, ka bez palīdzības viņam no turienes neizkļūt. Viņam būs tur jāstāv, līdz izsīks spēki, un tad vairs nebūs neviena Birkas, Borka dēla, — to zināja viņi abi.
— Paliec turpat! — Ronja uzsauca, un viņš mazliet irgojās:
— Jā, nekas cits jau man nav atlicis!
Bet nobijies viņš bija, to varēja manīt.
Ronja norāva pīto ādas siksnu, ko viņa pastāvīgi nēsāja pie jostas satītu kamolā. Daudz reižu siksna bija viņai palīdzējusi, rāpjoties un lodājot pa mežu. Nu viņa aizmeta cilpu siksnas vienā galā, bet otru apsēja sev ap vidu. Tad viņa nolaida siksnu Birkām un redzēja, kā iespīdas Birkas acis, kad tā skanēdama no augšas slīdēja pretim. Jā, viņa manīja, ka siksna ir tieši tik gara, cik vajag,
un tā šitādam Borkas nekrietnelim ir tīrā laime!
— Apmet sev riņķī, ja vari! — viņa uzsauca.
— Pēc tam tu varēsi rāpties, kad es saukšu! Bet ātrāk ne!
Pērkons, kas iespēra tonakt, kad viņa piedzima, no mūra dzeguļa bija atlauzis akmens bluķi. Un tagad, kā par laimi, tas gulēja atstatu no aizas malas. Ronja nogūlās uz vēdera aiz akmens un uzsauca:
— Rāpies!
Un drīz viņa juta, ka ap vēderu savelkas siksna. Birkām rāpjoties, katrs rāviens lika viņai ievaidēties.
«Drīz es pārsprāgšu uz pusēm tāpat kā Matisa pils,» Ronja domāja un sakoda zobus, lai nevajadzētu kliegt.
Tad siksna piepeši kļuva vaļīga, un tur stāvēja Birka un skatījās uz viņu. Ronja palika guļam un palūkoja, vai vēl var paelpot. Tad Birka sacīja:
— Ak tā, tu te guli!
— Jā, te es guļu, — Ronja atbildēja. — Vai nu tu būsi beidzis lēkt?
— Nē, vēl reizi man jālec. Lai nokļūtu īstajā pusē. Man taču, zināms, jānokļūst mājās — Borkas cietoksnī!
— Vispirms noņem manu ādas siksnu, — Ronja pieprasīja un piecēlās. — Es negribu būt saistīta ar tevi ilgāk, nekā vajadzīgs.
Viņš noraisīja no sevis siksnu.
— Nē, kur nu, — viņš sacīja. — Bet no šī brīža es varbūt tomēr esmu saistīts ar tevi. Bez siksnas.
— Ne nu esi, nekā! — Ronja teica. — Tu, ar savu Borkas cietoksni! Pazūdi kā divi deviņi!
Viņa savīkstīja dūri un ieblieza Birkām tieši pa degunu.
Viņš pasmaidīja.
— To tu gan vairs neatkārto, es tev silti iesaku! Bet tas bija laipni no tevis, ka tu izglābi man dzīvību, par to tev paldies!
— Pazūdi kā divi deviņi, es sacīju! — Ronja sacīja un neatskatīdamās skrēja prom. Bet, kad viņa jau bija pie akmens trepēm, kas no dzeguļa veda lejā Matisa pilī, viņa izdzirda Birku saucam:
— Tu, laupītājmeita, mēs taču kādreiz vēl redzēsimies!
Viņa pagrieza galvu un redzēja Birku ieskrie- namies savam pēdējam lēcienam. Tad viņa iekliedzās:
— Es ceru, ka tu ievelsies tur vēlreiz, mēslu vabole tāds!
Viss bija daudz ļaunāk, nekā Ronja bija gaidījusi. Matiss no dusmām tā pārskaitās, ka pat viņa laupītāji nobijās.
Tomēr vispirms neviens negribēja ticēt tam, ko sacīja Ronja, un nu vienreiz Matiss sadusmojās uz viņu.
— Dažreiz jau nav par ļaunu stāstīt pasakas un melst blēņas. Bet tev vajadzētu atradināties no šitik pārliecīgām muļķībām. Borkas laupītāji Matisa pilī — tu gan vari izdomāt. Tīri vai asinis sāk vārīties, lai gan zinu, ka tie ir meli.
— Tie nav meli, — Ronja palika pie sava. Un no jauna viņa mēģināja iestāstīt Matisam, ko bija dabūjusi zināt no Birkas.
— Tu melo, — Matiss sacīja. — Vispirms jau Borkam nav zēna. Viņam nemaz nevar būt bērnu, tas jau pastāvīgi tiek daudzināts.
Visi laupītāji klusēja, viņi neiedrošinājās nekā sacīt. Tomēr Fjūsoks beidzot atdarīja muti:
— Nu viņam laikam tomēr būs piedzimis puišelis. Tas, kas Undisei piedzima aiz tīrā pārbīļa tonakt, kad rībināja pērkons. Kad mums nāca pasaulē Ronja, tu taču atminies!
Matiss, acis ieplētis, skatījās uz viņu.
— Un man to neviens nav teicis? Kas te vēl ir par vellišķībām, ko es neesmu dabūjis zināt?
Viņš mežonīgu skatu pavērās apkārt un ierēkdamies satvēra divus alus kausus, katru savā dūrē, un trieca tos pret sienu, ka alus nošļakstēja vien.
— Un Borkas čūskulēns tagad staigā pa Matisa pils jumtu? Un tu, Ronja, esi runājusi ar viņu?
— Viņš runāja ar mani, — Ronja atbildēja.
Rēkdams Matiss paņēma aitas cepeti, kas bija
uzlikts uz garā galda, un meta to pret sienu, ka tauki vien pašķīda.
— Un tu saki, tas čūskulēns stāsta, ka viņa pagāna tēvs ar visām savām laupītāju salašņām ir ievākušies pils ziemeļu galā?
Saprotams, Ronja bija baidījusies, ka Matiss vis negribēs daudz klausīties, bet zaudēs vai saprašanu no niknuma. Bet, lai Borkas laupītājus varētu izlingot ārā, bija vajadzīgs niknums, un tālab viņa sacīja:
— Jā, un tagad to sauc par Borkas cietoksni, liec to aiz auss!
Ierēkdamies Matiss satvēra putras katlu, kas karājās uz uguns, un svieda to pret sienu, ka putra nočūkstēja vien.
Lūvise bija sēdējusi klusi un tikai klausījusies un skatījusies. Nu viņa bija dusmīga, un to varēja manīt. Ar kārbu svaigi izdētu olu, kas nupat bija ienestas no vistu kūts, viņa piegāja pie Matisa.
— Ņem, — viņa sacīja. Tikai pēc tam tu visu notīrīsi, to ņem vērā!
Matiss paņēma olas un, neprātīgi aurodams, pa vienai meta tās pret sienu, tā ka šķidrums nolipi- nāja sienas.
Un tad viņš ieraudājās.
— Drošs kā lapsa alā un ērglis klints virsotnē, tā es sacīju. Bet nu…
Viņš nometās uz grīdas ar visu savu lielo augumu, un tur viņš gulēja un raudāja, un kliedza, un lādējās, kamēr Lūvisei tas apnika.
— Nē, nu tam jādara gals, — viņa sacīja. — Ja tev utis saviesušās kažokā, tad nelīdz te gulēt un plosīties! Labāk celies augšā un kaut ko dari!
Laupītāji izsalkuši jau sēdēja ap galdu. Pacēlusi no grīdas aitas cepeti, Lūvise to mazliet ap- slaucīja.
— Tas būs kļuvis vienīgi mīkstāks, — viņa mierinoši sacīja un sāka griezt visiem saviem laupītājiem biezas šķēles.
Matiss sadrūvējies uzslējās kājās un arī apsēdās savā vietā pie galda. Bet ēst viņš nekā neēda. Viņš sēdēja, atspiedis rokās savu melno, pinkaino galvu, un klusi rūca, dažbrīd nopūzdamies tik skaļi, ka to varēja dzirdēt visā pils akmens zālē.
Tad pie viņa piegāja Ronja. Viņa aplika roku Matisam ap kaklu un piespieda savu vaigu pie Matisa vaiga.
— Nebēdājies, — viņa sacīja. Vajag tikai izlidi- nāt viņus ārā!
— Tas var izrādīties pagrūti, — Matiss smagi nopūtās.
Visu vakaru viņi sēdēja pavarda priekšā un centās izdomāt, kā to izdarīt. Kā lai dabū utis ārā no kažoka, kā Borkas laupītājus ārā no Matisa pils, kur tie jau ir iekārtojušies? — to Matiss gribēja zināt. Bet pirmām kārtām Matiss gribēja zināt, kā šitie nešķīsteņi, šitie sumpurņi bija varējuši tikt iekšā pils ziemeļu galā, ka neviens pats Matisa laupītājs to nebija pamanījis. Visiem, kam ar zir-
giem vai kājām vajadzēja tikt Matisa pilī, bija jāiet cauri Vilka žokļiem, un tur dienu un nakti stāvēja sardze. Tomēr neviens nebija redzējis ne ēnu no kāda Borkas laupītāja.
Plikpauris Pērs indīgi nosmējās.
— Nu, kā tad tu, Matis, biji iedomājies? Ka tie soļos cauri Vilka žokļiem, pieklājīgi sacīdami: «Dodiet nu vietu, labie draugi, jo šonakt mēs esam nodomājuši ievākties pils ziemeļu galā.»
— Kā tad viņi te ienāca, tu, kas tik labi visu zini?
— Ne jau nu caur Vilka žokļiem un lielajiem pils vārtiem, — Plikpauris Pērs atteica. — Protams, ka no ziemeļu puses, kur mēs nesargājam.
— Nē, kādēļ mums tur vajadzīga sardze? Tur taču nav nekādas ieejas pilī — vienīgi stāva kalna siena. Varbūt viņi spēj lidot pa gaisu kā mušas? Un tad ielaižas iekšā pa mazajām šaujamlūkām, ko?
Tad Matisam pēkšņi kaut kas ienāca prātā, un viņš ieurbās ar acīm Ronjā.
— Starp citu, ko tu darīji augšā uz jumta?
— Es piesargājos, lai neieveltos Elles rīklē, — Ronja atbildēja.
Viņa nožēloja, ka nebija pavaicājusi Birkām mazliet vairāk. Tad varbūt viņš būtu pateicis, ko Borkas laupītāji darīja, lai iekļūtu ziemeļu galā. Bet nu bija par vēlu gausties.
Pa nakti Matiss nolika sardzi ne vien pie Vilka žokļiem, bet arī augšā uz jumta.
— Borkas nekaunība jau robežu nepazīst, — viņš sacīja. — Tā vien skaties, kā mežonīgs vērsis viņš atdrāzīsies pāri Elles rīklei un gribēs mūs pavisam izdzīt no Matisa pils.
Viņš paņēma savu alus kausu un trieca to pret sienu tā, ka alus izšļakstījās pa visu zāli.
— Es tagad eju gulēt, Lūvis! Nevis lai aizmigtu, bet lai pārdomātu un lādētos, un lai tik kāds uzdrošinās mani traucēt!
Arī Ronja tovakar ilgi neaizmiga. Piepeši viss bija tik bēdīgs un nejēdzīgs. Kāpēc tā vajadzēja notikt? Sitas Birka — viņa taču bija tik priecīga, to pirmo reizi ieraugot! Un, kad nu viņa beidzot sastapa kādu savā vecumā, kāpēc tam visādā ziņā bija jābūt mazam, nejaukam Borkas laupītājam?