Nākamaja rīta Ronja pamodas agri. Viņas tevs jau sēdēja pie galda un ēda putru. Bet ēšana vedās lēnām. Sadrūmis viņš virzīja lielo karoti pie mutes, dažbrīd aizmirsdams muti attaisīt. Tā viņš arī necik neieēda. Un nebija lemts viņam dabūt vairāk pēc tam, kad Mazais Klipens, kas kopā ar Sturkasu un Cegi bija stāvējuši pa nakti sardzē pie Elles rīkles, pēkšņi iebrāzās pils zālē, bļaudami:
— Borka tevi gaida, Matis! Viņš stāv viņpus Elles rīkles un ārdās, un tūlīt grib ar tevi runāt!
To pateicis, Mazais Klipens aši palēca sāņus, kas bija prātīgi darīts, jo nākošajā mirklī viņam cieši gar ausīm aizlidoja koka trauks ar Matisa putru un ietriecās sienā, to visu nošļakstīdams.
— Tu pats to notīrīsi, — Lūvise stingri piekodināja, bet Matiss viņā neklausījās.
— Ak tā, Borka grib ar mani runāt! Piķis un zēvele, to prieku viņš dabūs, un pēc tam viņš labu laiku vairs nerunās! Ja vispār vēl kādreiz runās! — Matiss noteica un sakoda zobus tā, ka tie nošnirkstēja.
Tagad visi laupītāji drūzmēdamies nāca ārā no saviem guļamkambariem, gribēdami zināt, kas noticis.
— Zibensātrumā aprijiet savas putras! — Matiss pavēlēja. — Jo pēc tam mēs grābsim mežonīgo vērsi aiz ragiem un gāzīsim viņu Elles rīklē!
Ronja ģērbās. Tas bija ātri izdarāms, jo virs krekliņa viņai vajadzēja uzvilkt tikai īsu jērādas vamzi un vēl garās bikses. Un kailām kājām viņa staigāja augām dienām līdz pat sniegam. Nevajadzēja šķiest laiku, zābakus vai ādas apavus uzvelkot, kad, kā pašreiz, bija mazliet jāpasteidzas.
Ja viss būtu bijis kā parasti, Ronja jau drīz vien būtu skraidījusi pa mežu. Bet nekas vairs nebija kā parasti, un nu viņai vajadzēja kāpt uz jumta, lai redzētu, kas tur notiks.
Matiss mudināja savus laupītājus, un vēl pilnām mutēm viņi visi — pat Lūvise un Ronja — apņēmīgi virzījās augšup pa pils kāpnēm uz jumtu. Tikai Plikpauris Pērs viens palika sēžam pie putras šķīvja rūgti gremžamies, ka vairs nespēj piedalīties, kad notiek kaut kas aizraujošs.
— Pārāk daudz pakāpienu šajā mājā, — viņš murmināja. — Un pārāk vārgas kājas dažam labam.
Sis bija dzidrs, auksts rīts. Pirmie sarkanīgie saules stari apspīdēja dziļos mežus ap Matisa pili. Pāri pils robotajai apmalei Ronja varēja tajos nolūkoties. Tur lejā viņai gribējās būt, savā mierīgajā, zaļajā pasaulē. Nevis te pie Elles rīkles, kur tagad bija sastājušies Matisa laupītāji un Borkas laupītāji un blenza cits uz citu pāri bezdibenim, kas viņus šķīra.
«Tad, lūk, kāds viņš izskatās, šis nešķīstenis,» Ronja nodomāja, ieraudzījusi Borku savu laupītāju priekšā, kā viņš tur stāvēja nekaunīgs un izplestām kājām. «Nav jau viņš tik stalti noaudzis un smuks kā Matiss; tas ir labi,» viņa nodomāja. Bet viņš izskatījās spēcīgs, to nevarēja noliegt. Saprotams, viņš bija maza auguma, bet platiem pleciem un stiprs, un piedevām vēl sarkanmatains — sarkanās matu šķipsnas bija izspūrušas uz visām pusēm. Blakus viņam stāvēja kāds tikpat sarkaniem matiem, lai gan likās, ka tam galvā ir uzmaukta gluda vara ķivere. Jā, tur stāvēja Birka, un šķita, ka viņš uzjautrinās par gaidāmajiem kumēdiņiem. Viņš paslepus pamāja Ronjai, itin kā viņi būtu veci draugi; jā, tā šis sumpurnis laikam iedomājās!
— Tas ir labi, Matis, ka tu nāc tik makten steidzīgi, — Borka teica.
Matiss tumšu skatu glūnēja uz ienaidnieku.
— Es būtu atnācis agrāk, — viņš sacīja, — bet vispirms man vajadzēja padarīt kādu darbu.
— Kas tas par darbu? — Borka pieklājīgi apvaicājās.
— Agrā gaismiņā es sacerēju kādu dzejoli. Tas saucas «Žēlabu dziesma par beigtu Borkas laupītāju». Iespējams, ka Undisei tas būs neliels mierinājums, kad viņa būs kļuvusi atraitne!
Varbūt Borka bija iedomājies, ka Matiss ļausies vienoties un vairs neķildosies par to Borkas cietoksni. Bet tur nu viņš stipri alojās, to viņš manīja un nu kļuva dusmīgs.
— Labāk padomā, kā nomierināt Lūvisi, kurai vienādiņ jānoņemas ar tevi un jāpiepilda tava rīkle.
Undise un Lūvise, abas mierināmās, stāvēja katra savā Elles rīkles pusē, sakrustojušas rokas virs krūtīm, un cieši skatījās viena otrai acīs. Tā vien likās, ka viņas labi tiks galā arī bez mierināšanas.
— Uzklausi mani, Matis, — Borka iesāka. — Borkas mežā vairs ilgāk nebija dzīves. Kareivji tur čum un mudž kā sūdu mušas, un kaut kur jau vajadzēja iet ar sievu, bērnu un saviem laupītājiem.
— Var jau būt, — Matiss sacīja. — Bet tā, blīkš, blākš, nolaupīt mājokli, nemaz neprasot, — neviens, kas kaut cik prot kaunu, tā nedara.
— Tā ir laupītāja cienīga runa, — Borka sacīja. — Vai tu pastāvīgi neesi ņēmis, ko gribējis, bez jebkādas prasīšanas?
— Hm, — Matiss norūca. Tagad viņš izskatījās,
it kā nezinātu, ko atbildēt. Ronja nesaprata, kāpēc. Kas tas bija, ko Matiss bija ņēmis bez prasīšanas, tas viņai jādabū zināt.
— Jā, runājot par šo un vēl ko citu, — Matiss pēc īsa klusuma brīža atsāka. — Būtu uzjautrinoši dzirdēt, kā jūs tikāt iekšā; jā gan, jo tad varētu jūs izlingot ārā pa to pašu ceļu.
— Tā nu tu izlingosi, — Borka sacīja. — Kā mēs tikām iekšā? Redzi, te mums ir viens puišelis, kas var uzrāpties pa visstāvākajām kalnu sienām ar stipru virvi kā asti aizmugurē.
Viņš noglauda Birkas sarkano pakausi, un tas viegli pasmaidīja.
— Un šis puišelis augšā kārtīgi nostiprina virvi, lai mēs visi varētu tur uzrāpties. Un tad atliek tikai iet taisni pilī iekšā un iekārtot sev piemērotu laupītāju midzeni.
Kādu brīdi Matiss grieza zobus, kamēr norija rūgto kamolu. Tad sacīja:
— Cik man zināms, no ziemeļu puses nav nekādas ieejas.
— Cik tev zināms, — tu necik daudz vis neatceries un nezini, kas ir šai pilī, lai gan esi nodzīvojis te visu savu mūžu! Jo, redzi, tolaik, kad tā vairāk līdzinājās kungu mājai nekā pašlaik, kalponēm vajadzēja kādas durvis, pa kurām iet barot
cūkas. Tu taču vēl atceries, kur atradās vecā cūkkūts, kad tu vēl biji mazs? Kur mēs ar tevi ķērām žurkas, līdz tavs tēvs mūs uzgāja un mani tā ie- pļaukāja, ka likās — galva noripos.
— Jā, viņš gan izdarīja daudz laba, mans tēvs, — Matiss priecājās. — Visus Borkas nešķīsteņus viņš paturēja acīs, kur vien tika tiem klāt.
— Jā, jā, — Borka piekrita. — Un tas pļāviens pa ausi man iemācīja, ka visi no Matisa dzimtas ir mani mūžīgie ienaidnieki. Agrāk es neliku vērā, ka mēs piederam pie dažādām dzimtām, tu un es, un arī tu to nezināji.
— Bet nu es to zinu, — Matiss sacīja. — Un tagad te būs vai nu «Žēlabu dziesma par beigtu Borkas laupītāju», vai arī tu ar saviem dienderiem atstāsi pili pa to pašu ceļu, pa kuru ienāci.
— Žēlabu dziesma var iznākt gan vieniem, gan otriem, — Borka sacīja. — Bet Borkas cietoksnī es nu reiz esmu apmeties uz dzīvi un te palikšu.
— Kā būs ar palikšanu, to rādīs laiks, — Matiss atteica, un visi viņa laupītāji satraukti sāka šūmē- ties. Viņi tūdaļ gribēja ķerties pie saviem lokiem,
bet arī Borkas laupītāji bija apbruņoti, un kautiņš pie Elles rīkles varētu beigties slikti visiem, to ieskatīja abi — gan Matiss, gan Borka. Tādēļ tagad viņi šķīrās, kārtības labad viens otru vispirms nosunījuši.
Kad Matiss atgriezās pils zālē, viņš neizskatījās vis pēc diezin kāda uzvarētāja, un arī viņa laupītāji pēc tādiem neizskatījās. Plikpauris Pērs, klusu ciešot, viņus nolūkoja, tad viltīgi pasmaidīja savu bezzobu smaidu.
— Sito mežonīgo vērsi, — viņš sacīja, — to, kuru jums vajadzēja saķert aiz ragiem un iegāzt Elles rīklē, — vai tik no tā grāviena nenorībēja visa Matisa pils?
— Ēd biezputru, ja spēj to sakošļāt, un atstāj vēršus manā ziņā, — Matiss noteica. — Ar tiem es tikšu galā, kad būs pienācis laiks.
Bet, tā kā šimbrīžam laiks vēl nelikās pienācis, Ronja steidzās tikt ārā savos plašumos. Nu jau dienas bija īsākas. Pēc dažām stundām norietēs saule, bet līdz tam viņa gribēja būt savā mežā un pie sava ezeriņa. Tas gulēja tur saules mirdzumā un spīdēja kā vissiltākais zelts. Taču Ronja zināja, ka šis zelts ir mānīgs un ūdens auksts. Un tomēr viņa žigli nometa drēbes un uz galvas ienira ūdenī. No sākuma viņa kliedza, bet vēlāk smējās aiz prieka; un viņa peldēja un nira, līdz aukstums izdzina viņu krastā. Trīcēdama viņa vilka atkal mugurā savu ādas vamzi. Bet tas nelīdzēja, nu viņai vajadzēja skriet, lai sasildītos. Viņa uzņēma ātrumu un joņoja kā trollis caur kokiem un pāri akmeņiem, līdz vairs nejuta aukstumu un viņai sāka kvēlot vaigi. Pēc tam viņa skrēja tāpat vien — lai izjustu, cik viegli ir tā skriet. Priecīgi iesaukdamās, viņa brāzās cauri divām kuplām eglēm un tur uzskrēja virsū Birkām. Tad viņā atkal uzvilnīja dusmas. Nu jau arī mežā vairs nebūs miera!
— Uzmanīgāk, laupītājmeit! — Birka uzsauca. — Tik traki taču tev nav jāsteidzas?
— Cik man liela steiga, gar to tev nav nekādas daļas, — viņa nošņāca un skrēja tik tālāk. Bet tad palēnināja gaitu. Viņai iešāvās prātā, ka varētu aizlavīties atpakaļ un paskatīties, ko Birka dara viņas mežā.
Birka bija notupies pie alas, kur dzīvoja viņas lapsu ģimene. Tas viņu sakaitināja vēl vairāk. Zināms, katās bija viņas lapsas. Viņa bija vērojusi tās kopš pavasara, kad tām piedzima mazuļi. Nu lapsēni bija lieli, tomēr tiem tikās rotaļāties. Tie lēkāja un kodījās, un plēsās cits ar citu alas priekšā, bet Birka pietupies skatījās. Viņš bija uzgriezis Ronjai muguru, bet kaut kādā neizprotamā veidā viņš bija jutis, ka Ronja stāv viņam aiz muguras, un nepagriezies uzsauca:
— Ko tu gribi, laupītājmeit?
— Es gribu, lai tu liec mierā manus lapsēnus un pazūdi no mana meža!
Tad viņš piecēlās un pienāca Ronjai klāt.
— Tavi lapsēni! Tavs mežs! Lapsēni pieder paši sev, vai saproti? Un tie dzīvo lapsu mežā. Tas ir arī vilku un lāču, un aļņu, un savvaļas zirgu mežs. Un ūpju, un klijānu, un meža baložu, un vanagu, un dzegužu mežs. Un gliemežu, un zirnekļu, un skudru mežs.
— Es pazīstu visu dzīvi mežā, — Ronja sacīja. — Tev nav jānāk mani te mācīt!
— Tad tev būtu jāzina, ka šis ir arī harpiju un pelēko mošķuļu, un rumpainīšu, un putu troļļu mežs!
— Pastāsti man kaut ko jaunu, — Ronja iesaucās, — kaut ko tādu, ko es nezinu! Ja nevari, tad klusē!
— Turklāt tas ir mans mežs! Un tavs mežs, laupītājmeit; jā, arī tavs mežs! Bet, ja tu gribi paturēt to tikai sev, tad tu esi dumjāka, nekā es domāju, kad tevi pirmo reizi ieraudzīju.
Viņš nikni skatījās uz Ronju, un viņa gaiši zilās acis satumsa aiz nepatikas. Birkām nepatika Ronja, to varēja manīt, un ar to viņa bija mierā. Lai viņš domā, ko grib, — tagad Ronja gribēja uz mājām, lai nebūtu viņš jāredz.
— Es labprāt dalu mežu ar lapsām un ūpjiem, un zirnekļiem, bet ne ar tevi, — to pateikusi, viņa devās prom.
Tad Ronja ieraudzīja pār mežu ceļamies miglu. Villaina un pelēka tā cēlās augšup no zemes un vijās starp kokiem. Vienā acumirklī pazuda saule un nebija vairs zeltainā mirdzuma. Nu vairs nevarēja saskatīt ne taku, ne akmeni. Bet tas viņu nebiedēja. Gan jau viņa aizies līdz Matisa pilij arī caur visbiezāko miglu, gan jau viņa tiks mājās, iekams Lūvise dziedās Vilka dziesmu.
Bet kā būs ar Birku? Borkas mežā viņš varbūt zināja atrast visas stigas un takas, bet šeit, Matisa mežā, diez vai viņš jutās kā mājās. «Nu tad viņam jāpaliek vien pie lapsām,» Ronja nodomāja, «līdz uzausīs jauna diena — bez miglas.»
Te no miglas atskanēja viņa balss:
— Ronja!
Re kā, nu Birka zināja arī, kā viņu sauc! Nu viņa vairs nebija tikai laupītāja meita.
Un viņš iesaucās no jauna:
— Ronja!
— Ko tu gribi? — viņa kliedza pretim. Bet viņš jau bija panācis Ronju.
— Sī migla mani drusku biedē, — viņš sacīja.
— Ak tā, vai tu baidies, ka neatradīsi ceļu uz savu zagļu midzeni? Tad tu varēsi dalīt alu ar lapsām — tev taču tā patīk visā dalīties!
Birka smējās.
— Tu esi cietāka par kramu, laupītājmeit! Bet ceļu uz Matisa pili tu atradīsi labāk par mani. Vai tu ļausi man turēties pie tava vamža stērbeles, līdz būsim tikuši ārā no meža?
— Ne nu turēsies, nekā! — Ronja noteica. Bet atraisīja savu ādas siksnu, to pašu, kas Birku jau reiz bija izglābusi, un pasniedza siksnas vienu galu.
— Se! Bet turies no manis virves atstatumā, to es tev iesaku!
— Kā vēlies, niknā laupītājmeit, — Birka piekrita.
Un viņi sāka savu gājienu. Ap viņiem cieši kļāvās migla, un viņi gāja klusēdami — virves atstatumā, kā Ronja bija noteikusi.
Pašlaik tikai nedrīkstēja noiet no takas. Viskļūmīgākais solis varēja maldīgi ievest miglā — to Ronja zināja. Bet baiļu viņa nejuta. Viņas rokas un kājas juta ceļu; akmeņi, koki un krūmi bija viņas ceļazīmes; iešana vedās lēnām, bet gan jau viņa tiks mājās, iekams Lūvise dziedās Vilka dziesmu. Baidīties viņai nevajadzēja.
Tik neparastu gājienu viņa gan nekad vēl nebija piedzīvojusi. Bija tā, it kā visa meža dzīvība būtu apklususi un izmirusi, un tas viesa viņā savādu noskaņojumu. Vai tas bija viņas mežs, tas, kuru viņa pazina un mīlēja; kāpēc tas tagad bija tik kluss un šausmīgs? Un kas tur miglā slēpās? Kaut kas tur bija, kaut kas nepazīstams un bīstams, viņa tikai nezināja, kas. Un tas viņu biedēja.
«Drīz es būšu mājās,» viņa domāja, sevi mierinot, «drīz es gulēšu savā gultā un klausīšos, kā Lūvise dzied Vilka dziesmu.»
Bet tas nelīdzēja. Bailes pieauga, un viņa izbijās tik ļoti kā nekad savā mūžā. Viņa sauca Birku, bet iznāca tikai vārgs sauciens. Tas skanēja tik šausmīgi, ka sabiedēja viņu vēl vairāk. «Es sajukšu prātā,» viņa domāja, «un ar mani būs beigas !»
Tad dziļi no miglas atskanēja dažas liegas, burvīgi aicinošas skaņas — tā bija dziesma, visbrīnišķīgākā dziesma. Nekad vēl viņa nebija tādu dzirdējusi; ai, cik skaista tā bija, kā ar savu burvīgumu
tā piepildīja viņas mežu! Un tā aiztrauca visas bailes, tā viņu mierināja. Viņa nekustīgi stāvēja, ļaudama sevi mierināt. Cik tas bija skaisti! Un kā šī dziesma vilināja un aicināja! Jā, viņa juta, ka tie, kas dziedāja, gribēja, lai viņa atstāj taku un seko vilinošajām skaņām miglā.
Dziesma pieņēmās spēkā. Tā lika ietrīsēties
Ronjas sirdij, un uzreiz viņa aizmirsa Vilka dziesmu, kas viņu gaidīja mājās. Viņa aizmirsa visu, tagad viņa gribēja tikai nokļūt pie tiem, kas miglā vinu sauca.
— Jā, es nāku, — viņa atsaucās un paspēra dažus soļus nost no takas. Bet tad ādas siksna parāvās tik spēcīgi, ka viņa nokrita pie zemes.
— Kur tu ej? — Birka sauca. — Ja tu ļausi pazemes balsīm sevi pievilināt, tad tu būsi pazudusi, iegaumē to!
Pazemes balsis — par tām viņa bija dzirdējusi. Viņa zināja, ka vienīgi miglas laikā tās mēdza pacelties no saviem tumšajiem dziļumiem augšā mežā. Nekad viņa nebija satikusi kādu no tiem ļaudīm, bet tagad viņa tik un tā gribēja tiem sekot, kurp vien tie gāja. Ronja vēlējās dzīvot kopā ar vinu dziesmu, kaut arī viņai nāktos visu savu mūžu pavadīt zem zemes.
— Jā, es nāku, — viņa no jauna iesaucās un gribēja iet. Bet te Birka bija klāt un turēja viņu ciet.
— Laid mani vaļā! — viņa kliedza un mežonīgi sitās rokām. Bet viņš turēja Ronju ciet.
— Nedari sevi nelaimīgu, — viņš sacīja. Bet dziesmu dēļ viņa Birku nedzirdēja; pašlaik dziesma skanēja tik spēcīgi, ka ar savu šalkoņu piepildīja visu mežu un viņu pašu ar ilgām, kurām nebija iespējams pretoties.
— Jā, es nāku! — viņa no jauna iesaucās un kāvās ar Birku, lai tiktu vaļā. Viņa plēsa un rāva, kliedza un raudāja, un stipri iekoda viņam vaigā. Bet viņš turēja Ronju ciet.
Ilgi viņš turēja Ronju ciet. Un piepeši migla izklīda tikpat ātri, kā bija parādījusies. To pašu brīdi apklusa arī dziesma. Ronja paskatījās visapkārt. Bija tā, it kā viņa nupat būtu pamodusies no miega. Viņa ieraudzīja taku, kas veda uz mājām, un sarkano sauli, kas grima aiz koku galotnēm. Un vēl Birku. Viņš stāvēja gluži blakus Ronjai.
— Virves atstatumā, es sacīju, — Ronja viņam atgādināja. Pēc tam, ieraudzījusi viņa asiņaino vaigu, Ronja iejautājās:
— Vai tev lapsa iekodusi?
Birka neatbildēja. Viņš saritināja ādas siksnu un pasniedza to Ronjai.
— Paldies tev! Tagad es atradīšu ceļu uz mājām, uz Borkas cietoksni!
No matu apakšas Ronja paskatījās uz viņu. Piepeši nācās ļoti grūti tā pa īstam just nepatiku pret Birku — Ronja nesaprata, kādēļ.
— Pazūdi kā divi deviņi! — viņa draudzīgi sacīja. Un aizskrēja.