Tajā vakarā Ronja ar savu tēvu kadu bridi pasēdēja pavarda priekšā, un viņa atcerējās, ko bija gribējusi uzzināt.
— Kas tas ir, ko tu esi ņēmis bez prasīšanas? Kā Borka sacīja.
— Khm, — Matiss norūca. — Kā es baiļojos, ka tu miglā neatradīsi mājas, Ronja!
— Bet es taču atradu! — Ronja atteica. — Saki man, kas tas ir, ko tu esi ņēmis bez prasīšanas?
— Paskaties tur, — Matiss, nenovērsdamies no uguns, rādīja, — vai neredzi: tas ir uz mata kā tāds vecis! Ka tevi nelabais, uz mata kā Borka!
Bet Ronja liesmās nespēja saskatīt nekādu Bor- ku, un tas viņu arī neinteresēja.
— Kas tas ir, ko tu esi ņēmis bez prasīšanas? — viņa tiepās.
Kad Matiss neatbildēja, to darīja Plikpauris Pērs.
— Daudz ko! Kā tad, ka daudz ko, nudien! Man vajadzētu tikai sākt skaitīt…
— Liec labāk mieru! — Matiss dusmīgi noteica. — Ar to es pats tikšu galā.
Visi laupītāji, izņemot Plikpauri Pēru, jau bija devušies uz saviem guļamkambariem, un Lūvise bija ārā, lai uz nakti pabarotu vistas, kazas un aitas, tālab vienīgi Plikpauris Pērs dabūja dzirdēt Ma- tisu skaidrojam Ronjai, kas laupītājs tāds īsti ir. Tāds, kas ņem lietas un lietiņas bez prasīšanas un bez atļaujas.
Par to nu Matisam kaunēties nevajadzēja, gluži otrādi! Viņš aizvien slavināja sevi un lielījās, ka ir visvarenākais laupītāju vadonis pār visiem kalniem un mežiem. Bet nu viņš drusku sastomījās, kad viņam to vajadzēja stāstīt Ronjai. Protams, Matiss bija nodomājis darīt viņai to zināmu maz pamazām, tas taču bija nepieciešams. Bet viņš bija gribējis vēl kādu laiku nogaidīt.
— Tādam nevainīgam bērnam kā tu, Ronja, meitiņ, es par to necik daudz netiku agrāk stāstījis.
— Nē, nevienu pašu vārdu tu neesi bildis, — Plikpauris Pērs apgalvoja. — Nedz arī mēs drīkstējām ko sacīt.
— Vecais vīrs, vai tu drīz neiesi pie miera? — Matiss apjautājās. Bet Plikpauris Pērs atteica, ka to viņš nedarīšot vis. So te stāstu viņš gribēja dzirdēt.
Un Ronja saprata. Nu viņa beidzot aptvēra, no kurienes viss nāca. Viss, kas laupītājiem bija zirgu mugurās, kad viņi vakaros pārjāja mājās, visas mantas maisos un paunās, visi dārgumi šķirstos
un lādēs. Tādas lietas neauga kokos. Viņas tēvs tās gluži vienkārši atņēma citiem cilvēkiem.
— Bet vai viņi nav dikti dusmīgi, kad tā paņem viņu mantas? — Ronja jautāja.
Plikpauris Pērs ķiķināja.
— Aiz dusmām šņāc kā zostēviņi! — viņš apgalvoja. — Ai, ai, ai, to tev vajadzētu dzirdēt!
— Vecais vīrs, būtu labi, ja tu beidzot dotos pie miera, — Matiss sacīja. Bet par to Plikpauris Pērs joprojām negribēja dzirdēt.
— Dažs labs raud arī, — viņš stāstīja Ronjai, bet tad Matiss iebļāvās:
— Tagad tu turēsi muti, vai arī es izlingošu tevi ārā!
Pēc tam viņš noglauda Ronjai vaigu.
— Tev jāsaprot, Ronja! Tā jau tas notiek. Tā tas allaž ir darīts. Par to nav ko celt traci.
— Nē, kur nu, — Plikpauris Pērs piebilda. — Bet ļaudis gan pie tā nemūžam nevar pierast. Tie tikai kauc, raud un lādas, ka prieks skatīties!
Matiss nikni paglūnēja uz viņu, bet tad atkal pievērsās Ronjai.
— Mans tēvs bija laupītāju vadonis tāpat kā mans tēvatēvs un tēvatēvatēvs — to tu zini. Un es neesmu deģenerējies. Es arī esmu laupītāju vadonis, visvarenākais pār visiem kalniem un mežiem. Un tu taču, Ronja, meitiņ, arī kļūsi par tādu pašu vadoni!
— Es? — Ronja iesaucās. — Nemūžam! Neparko, ja cilvēki kļūst dusmīgi un raud!
Matiss kasīja pakausi. Nu viņam bija raizes. Viņš gribēja, lai Ronja mīlētu un apbrīnotu viņu tāpat, kā viņš mīlēja un apbrīnoja Ronju. Un nu viņa kliedz «Nemūžam!» un it nemaz negrib būt par laupītāju vadoni kā viņas tēvs. Tas darīja Ma- tisu nelaimīgu. Kaut kā viņam vajadzēja Ronjai iestāstīt, ka tas, ar ko viņš nodarbojas, ir labi un pareizi.
— Saproti, Ronja, meitiņ, es ņemu tikai no tiem, kas ir bagāti, — viņš apzvērēja. Tad maķenīt apdomājās.
— Un dodu tiem, kas ir nabagi, — tā es daru.
Tad Plikpauris Pērs ieķiķinājās.
— Jā nudien, tiesa kas tiesa! Veselu miltu maisu tu iedevi tai nabadzīgajai atraitnei ar astoņiem bērniem, vai atminies?
— Kā tad, — Matiss piekrita, — to es izdarīju no visas tiesas.
Viņš apmierināts nobraucīja savu melno bārdu. Nu viņš bija dikti mierā gan ar sevi, gan Plikpauri Pēru.
Plikpauris Pērs atkal sāka ķiķināt.
— Laba atmiņa gan tev ir, Matis! Rau, kopš tās reizes būs apritējuši turpat vai desmit gadi. Jā gan, nabagiem tu dod, kā nu ne. Kā likts, katru desmito gadu.
Tad Matiss iebļāvās.
— Ja tu neiesi pie miera, tad es zinu kādu, kas tev palīdzēs uz turieni aizvelties!
Bet to nemaz nevajadzēja. Jo no āra ienāca Lū- vise. Plikpauris Pērs nozuda bez jebkādas palīdzības. Ronja iegāja gultā, un, kamēr Lūvise dziedāja Vilka dziesmu, pavardā izdzisa uguns. Ronja gulēja un klausījās un nemaz neraizējās, vai viņas tēvs ir laupītāju vadonis vai nav. Tas bija viņas Matiss, un to viņa mīlēja, lai ko tas darīja.
Tonakt viņa gulēja nemierīgi un sapņoja par pazemes balsīm un viņu vilinātājdziesmām, bet, no rīta pamodusies, nekā vairs neatcerējās.
Birku gan viņa atcerējās. Turpmākās dienas viņa dažreiz iedomājās par Birku — diez kā viņam klājas tur, Borkas cietoksnī. Un cik ilgs laiks paies, līdz Matiss beidzot izdzīs viņa tēvu un visus viņa laupītāj salašņas no savas pils.
Katru dienu Matiss kala jaunus, milzīgus plānus, bet liela labuma no tiem nebija.
— Neder, — Plikpauris Pērs sacīja, lai ko arī Matiss izdomāja. — Tev jābūt viltīgam kā vecam lapsu kūmiņam, jo ar varu tā lieta neies.
Matisam nevedās būt viltīgam kā lapsas kūmiņam, bet viņš darīja visu, kas viņa spēkos. Un, kamēr viņi tā prātoja, nekas daudz netika salaupīts. Laikam jau arī Borkas laupītājiem bija citi darbi padomā. Un cilvēki, kuriem šajās dienās vajadzēja doties pa Laupītāju taku, mutes vien ieplēta, nemanīdami nevienu laupītāju. Viņi nesaprata, kāpēc te viss ir tik mierīgi. Kur palikuši visi meža laupītāji? Fogta kareivji, kas tik neatlaidīgi bija vajājuši Borku, atrada alu, kur viņš bija mitinājies, bet nu tā bija tukša un pamesta. Borku nekur neredzēja, un kareivji bija priecīgi, ka beidzot var atstāt Borkas mežu, kas pret rudeni bija kļuvis tumšs, auksts un lietains. Viņi zināja, ka tālāk projām, Matisa pilī, arī mājoja laupītāji, bet labprāt negribēja to atcerēties. Sliktākas vietas par to vairs nebija, un laupītāju vadoni, kas tur siroja, bija grūtāk notvert nekā ērgli klints virsotnē. To viņi labāk atstāj mierā.
Visvairāk laika Matiss izšķieda, mēģinādams izzināt, kas pils ziemeļu galā Borkas laupītājiem ir padomā un kā vislabāk tikt tiem klāt. Tāpēc viņš katru dienu devās izlūkgājienā. Kopā ar pāris vīriem viņš apjāja apkārt mežam no ziemeļiem, bet iebrucējus nekur nemanīja. Tur viss bija kā izmiris — it kā tur nebūtu neviena Borkas laupītāja. Pamatīgi garas virvju kāpnes gan viņi bija sev novijuši, lai bez pūlēm varētu tikt augšā un lejā pa klints sienu. Vienu vienīgu reizi Matiss ieraudzīja tās nolaistas zemē. Tad viņš vai saprašanu pazaudēja un kā neprātīgs metās pie kāpnēm, lai tiktu augšā. Viņa laupītāji, degdami cīņas kārē, sekoja Matisam. Bet tad no Borkas cietokšņa izšāvās bultu lietus, un Mazais Klipens dabūja vienu bultu gurnā, tā ka divas dienas sagulēja uz gultas. Skaidrs bija viens — virvju kāpnes tiek nolaistas tikai visstingrākajā apsardzībā.
Rudens tumsa pašlaik smagi klājās pār Matisa pili, un laupītājiem tik ilga dīkā sēdēšana par labu nenāca. Viņi kļuva nepacietīgi un ķīvējās biežāk nekā parasti, tā ka Lūvisei beidzot nācās viņus asi norāt.
— Ar saviem ķīviņiem un savām gaudām jūs man bungādiņas pārplēsīsiet! Vācieties prom un, ja nevarat dzīvot mierā un saticībā, pazūdiet kā divi deviņi!
Tad laupītāji noklusa, un Lūvise lika viņus pie derīga darba — iztīrīt un sakopt vistu kūti, aitu kūti un kazu stalli —, pie tāda darba, kuru viņi no sirds ienīda. Bet neviens no tā netika vaļā, izņemot Plikpauri Pēru un tos, kuri tobrīd stāvēja sardzē pie Vilka žokļiem un augšā pie Elles rīkles.
Arī Matiss darīja, ko spēja, lai uzturētu laupītājos dūšu. Viņš ņēma tos līdzi aļņu medībās. Ar šķēpiem un lokiem viņi devās uz rudenīgo mežu, un Plikpauris Pērs smīnēja vien, kad viņi pārradās mājās, vilkdami līdzi četrus lielus aļņu tēviņus, ko bija nomedījuši.
— Cik ilgi tad var ēst tikai vistas zupu, aitas zupu un biezputru vien, — viņš sacīja. — Nu būs kaut kas, ko zelēt, un mīkstākie gabali jau allaž tiek bezzobainajam, to taču katrs saprot.
Un Lūvise cepa aļņa gaļu un kūpināja aļņa gaļu, un sālīja to, lai papildus ar vistas cepešiem un aitu ciskām varētu izvilkt ziemu.
Ronja, kā jau parasti, dzīvojās pa mežu. Tagad tur viss bija tik kluss, bet, lai tur uzturētos, arī rudenīgais mežs viņai bija labs diezgan. Sūna bija zaļa, mitra un mīksta zem viņas kailajām pēdām, tur tik jauki smaržoja pēc rudens, un koku zari mirdzēja no valguma. Bieži lija. Viņa sēdēja sarāvusies zem kuplas egles, un viņai patika klausīties, kā ārpusē čabina lietus. Dažreiz lija tik spēcīgi, ka viss mežs šalca no lietus, — arī tas viņai patika. No zvēriem tikpat kā neviens nerādījās. Viņas lapsas dzīvojās pa alu. Bet dažreiz krēslā viņa redzēja staigājam aļņus un savvaļas zirgus ganāmies starp kokiem. Viņa gaužām gribēja noķert sev savvaļas zirgu un bija mēģinājusi daudz reižu, bet nekad viņai nebija laimējies. Tie bija tik bikli un laikam jau grūti savaldāmi. Tomēr bija pienācis laiks Ronjai dabūt zirgu. To viņa bija teikusi arī Matisam.
— Jā, kad tu būsi pietiekami stipra, lai pati to noķertu, — viņš bija atbildējis.
«Un vienreiz es to izdarīšu,» viņa nodomāja. «Es noķeršu vienu skaistu zirdziņu un aizvedīšu
to uz Matisa pili, un uzlikšu tam iemauktus, tāpat ka Matiss to ir izdarījis ar visiem saviem zirgiem.»
Citādi rudenīgais mežs bija savādi tukšs.' Nozuduši bija visi radījumi, kas tur parasti mājoja. Tie droši vien bija salīduši savās alās un paslēptuvēs. Dažreiz, bet diezgan reti, no kalna lejup atlaidās mežonīgās harpijas, bet tagad tās laikam bija nomierinājušās un labprātāk uzturējās augšā, savās kalnu alās. Tuvumā nerādījās arī pelēkie mošķuļi. Tikai vienu reizi Ronja redzēja pāris pa- lūram aiz kāda akmens. Bet no pelēkajiem mošķu- ļiem viņa vairs nebaidījās.
— Pazūdiet kā divi deviņi! — viņa uzkliedza, un tie sēkdami pazuda.
Birka nekad netika redzēts Ronjas mežā. Un par to viņa tikai priecājās. Vai viņa priecājās? Dažbrīd Ronja pati nezināja, kā tas īsti ir. ^ Tad atnāca ziema. Uzkrita sniegs, uznāca aukstums, un sarma pārvērta Ronjas mežu ledus mežā — visskaistākajā, kāds jebkad redzēts. Viņa tur slēpoja, un, kad krēslā atgriezās mājās, viņai matos bija sarma, un, lai gan viņai bija ādas dūraiņi un zābaki, atnadži un kāju pirksti bija sasprēgājuši. Bet nekāds sniegs un aukstums nespēja atturēt Ronju no meža. Nākamajā dienā viņa atkal bija tur. Dažkārt Matiss kļuva nemierīgs, redzot viņu drāžamies pa pakalniem lejā uz Vilka žokļiem, un viņš sacīja Lūvisei, kā jau to bieži bija darījis:
— Kaut tik nu izietu labi! Kaut tik viņai neatga- dītos kaut kas ļauns! Jo tad manai dzīvei ir beigas.
— Par ko tu gremzies? — Lūvise brīnījās. — Tas bērns tiks ar sevi galā labāk par jebkuru laupītāju, cik reižu tas man tev jāsaka!
Un, zināms, Ronja tika ar sevi galā. Bet kādu dienu atgadījās kaut kas tāds, ko Matisam labāk bija neuzzināt.
Pa nakti bija sasnidzis daudz sniega, izjaucot visas Ronjas slēpju pēdas. Nu viņai bija jāiebrauc jaunas, un tas bija grūts darbs. Aukstums bija pārvilcis sniegam plānu sērsnas kārtu, un tā nebija diez cik stipra. Slēpes visu laiku grima sniegā, un nu beidzot viņa vairs nejaudāja braukt. Tagad viņa gribēja uz mājām.
Ronja bija uzbraukusi kalna korē, un pa otru pusi viņai vajadzēja braukt lejā. Tā bija stāva nogāze, bet viņai bija slēpju nūjas, ar ko bremzēt, un viņa bez baiļu brāzās lejā, ka sniegs kūpēja vien. Pa ceļam gadījās paugurs, un Ronja pārlidoja tam pāri. Bet lidojumā pazaudēja vienu slēpi, un, kad viņas kājas pieskārās zemei, viena kāja iegrima dziļā caurumā. Savu slēpi viņa redzēja pazūdam lejā pa nogāzi, bet pati palika sēžam ar kāju līdz celim caurumā. Iesākumā viņa smējās par to, tad pārstāja, pamanīdama, cik viss ir nelāgi. Viņa nevarēja tikt ārā — nelīdzēja ne spēcīga raustīšana, ne vilkšana. No cauruma atskanēja murmināšana,
un viņa uzreiz nesaprata, kas tur murmina. Bet piepeši viņa ieraudzīja kādu gabalu nostāk no sniega traušamies ārā veselu baru rumpainīšu. Tos bija viegli pazīt pēc resnajiem rumpīšiem, krunkainajām sejiņām un izspūrušajiem matiem. Pa lielākai daļai rumpainīši bija mīļi un miermīlīgi un ļaunu nedarīja. Bet šie, kas stāvēja un ar savām vientiesīgajām acīm tagad blenza uz Ronju, šie bija neapmierināti, to varēja manīt. Viņi ņurk- šķēja un nopūtās, un kāds no viņiem drūmi jautāja:
— Kam viņ' tā mums dar'?
Un pārējie tūdaļ piebalsoja:
— Kam viņ' tā mums dar'? Izlauž jumtu, kam tā, kam?
Ronja saprata, ka ir iegrūdusi kāju viņu zemes alā. Rumpainīši tādas taisīja, ja neatrada ziemošanai labu dobumotu koku.
— Es tur nekā nevaru darīt, — Ronja sacīja.
— Palīdziet man tikt vaļā!
Bet rumpainīši tikai blenza viņā, nopūzdamies tikpat grūti kā pirmīt:
— Viņ' ieķērusies jumtā, kam viņ' šita dar'?
Ronja kļuva nepacietīga.
— Tad palīdziet man, lai varu tikt prom no šejienes! — Bet tā vien likās, ka tie nedz dzirdēja, nedz saprata. Tie tikai vientiesīgi lūrēja uz viņu un pēc tam žigli nozuda savā zemes alā. No apakšas viņa izdzirda rumpainīšu neapmierināto murmināšanu. Bet piepeši tie sāka bļaut un klaigāt, it kā priecātos par kaut ko.
— Tas iet! — viņi kliedza. — Redz, kas par šūpul'! Tas iet!
Un Ronja juta, ka uz viņas kājas kaut ko pakar — kaut ko smagu.
— Maziņš puisīts tur labi karājas! — rumpainīši bļaustījās. — Šūpulī, redz! Tak tomēr mums vaj'dzēj' to dumo kāju jumtā.
Bet Ronja negribēja gulēt aukstumā un sniega un turēt šūpuli dažiem dumjiem rumpainīšiem. Viņa mēģināja no jauna, viņa rāva un vilka no visa spēka, lai tiktu vaļā. Un tad rumpainīši uzgavilēja:
— Maziņš puisīts, nu viņš riktīgi tiek šūpots, redz!
Matisa mežā baidīties nedrīkstēja, to Ronja bija dzirdējusi jau no mazām dienām un bija mēģinājusi pierast pie tā. Tomēr dažreiz tas nebija iespējams.
Tieši šobrīd tas it nemaz nebija iespējams. Padomā, ja nu viņa nemaz nevarēs tikt projām, padomā, ja šonakt viņai būs te jāpaliek un jānosalst! Viņa ieraudzīja tumšos sniega mākoņus virs meža — vēl krietni snigs, sasnigs daudz sniega! Varbūt viņa apsnigusi gulēs zem tā — mirusi un nosalusi — un šūpos uz savas kājas mazu rumpai- nīti. Tad pirmais, ko Matiss ieraudzīs, būs viņa nabaga meita, kas ziemā būs nosalusi mežā.
— Nē, nē! — viņa kliedza. — Palīgā! Nāciet man palīgā!
Bet kas gan varēja viņu sadzirdēt šai tukšajā mežā? It neviens — to viņa zināja. Tomēr viņa kliedza, līdz vairs nejaudāja. Un tad viņa izdzirda rumpainīšus apakšā sūrojamies:
— Jau cauri ar šūpošanu! Kam tā, kam?
Bet pēc tam Ronja vairs nekā nevarēja sadzirdēt. Jo nu viņa ieraudzīja vienu mežonīgu harpiju. Kā liela, melna un skaista plēsoņa tā laidelējās virs meža, zem tumšajiem padebešiem, tad nolaidās zemāk un pielidoja tuvāk. Tieši uz Ronju tā lidoja, un viņa aizmiedza acis. Nu vairs nebija glābiņa, to viņa saprata.
Klaigādama un smiedamās harpija nolaidās blakus Ronjai.
— Mazais, skaistais cilvēciņš! — viņa spalgi kliedza, paraudama Ronju aiz matiem. — Guļ tikai te un atpūšas, jā, jā, jā, jā!
Tā iesmējās no jauna, un tie bija ārkārtīgi nejauki smiekli.
— Strādāt tu dabūsi! Pie mums kalnos! Līdz asinis plūdīs! Citādi mēs plēsīsim tevi, citādi kodīsim tev!
Ar saviem asajiem nagiem harpija sāka raut un pluinīt Ronju, bet, kad Ronja tomēr stingri turējās, tā saniknojās.
— Vai gribi, lai es tevi kožu un plēšu?
Harpija noliecās pār Ronju, un tās melnās, akmens cietās acis spīdēja aiz ļaunuma.
Tad tā no jauna gribēja Ronju izvilkt ārā, bet, lai kā tā rāva un plēsa, tas viņai neizdevās, un beidzot harpija pagura.
— Tad es atvedīšu savas māsas, — viņa klaigāja. — Rīt mēs tevi paņemsim sev līdz! Tad tu vairs te negulēsi un neatpūtīsies nekad, nekad vairs!
Un viņa aizlidoja pāri koku galotnēm un pazuda augšā kalnos.
«Rīt, kad atlidos mežonīgās harpijas, tad šeit gulēs vairs tikai ledus pikucis,» Ronja nodomāja.
Apakšā pie rumpainīšiem viss bija apklusis. Viss mežs bija kluss, gaidīdams drīz atnākam nakti. Arī Ronja negaidīja nekā cita. Viņa mierīgi gulēja un vairs necīnījās. «Lai tā nāk arī,» viņa domāja, «pēdējā aukstā, tumšā nakts, kas mani nogalēs.»
Bija sācis snigt. Lielas pārslās bira viņai uz sejas. Tās izkusa, sajaukdamās ar asarām. Jo nu Ronja raudāja. Viņa domāja par Matisu un Lūvisi. Nekad vairs viņa tos neredzēs, un Matisa pilī neviens vairs nebūs priecīgs. Nabaga Matiss, viņš kļūs traks no bēdām! Un nebūs vairs Ronjas, kas to mierina, kā viņa to allaž darīja, kad Matiss bija bēdīgs. Nē, nu vairs nebija neviena, ko mierināt, nebija neviena, no kā gaidīt mierinājumu, it neviena!
Te Ronja izdzirda kādu saucam viņas vārdu. Dzidri un skaidri tas skanēja, bet viņa noprata, ka tas būs bijis sapnī. Un viņa sāka raudāt. Nekad vairs neviens nesauks viņu vārdā — vienīgi sapnī. Un drīz viņa vairs arī nesapņos.
Bet tad viņa no jauna izdzirda balsi!
— Ronja, vai tad tu uz mājām neiesi?
Negribīgi viņa atvēra acis. Un tur stāvēja Birka; jā, tur uz slēpēm stāvēja Birka!
— Lejā es atradu tavu slēpi, un laime, ka ta, citādi tev būtu jāpaliek te guļam.
Viņš nolika slēpi viņai blakus sniegā.
— Tev laikam vajag palīdzēt?
Tad Ronja sāka raudāt tik skaļi un tik nevaldāmi, ka pašai bija kauns par to. Asaru dēļ viņa nevarēja atbildēt Birkām, un, kad viņš noliecas, lai Ronju pieceltu, viņa apķēras tam ap kaklu, izmisīgi murminādama:
— Neej prom no manis! Nekad neej prom no manis!
Par šiem vārdiem Birka pasmaidīja.
— Neiešu, ja vien tu turēsies no manis virves atstatumā! Laid mani vaļā un nebrēc, lai varu paraudzīties, kā tevi izvilkt!
Viņš noņēma savas slēpes, pēc tam nogūlās uz vēdera blakus caurumam un iebāza tajā roku, cik vien dziļi varēja. Pēc ilgas knibinašanās notika neredzēts brīnums. Ronja varēja izvilkt kāju, viņa bija brīva!
Bet rumpainīši tur apakša bija dusmīgi, un viņu mazulis brēca.
— Atmodin' mazo puisīti, un šim tiek zemes acēs, kam viņ' tā dar'?
Ronja raudāja, viņa nevarēja vien rimties. Birka pasniedza viņai slēpi.
— Nebrēc nu! — viņš sacīja. — Citādi tu nemaz nejaudāsi tikt mājās!
Ronja dziļi ievilka elpu. Jā, nu raudāšanai bija jāmet miers. Viņa nostājās uz slēpēm un palūkoja, vai kājas spēs viņu nest.
— Es mēģināšu, — viņa sacīja. — Bet tu taču arī brauksi?
— Es arī braukšu.
Atspērusies Ronja aizbrāzās lejā pa stāvo nogāzi, un Birka viņai sekoja. Visu laiku, kamēr viņa, cīnīdamās ar puteni, slēpoja mājup, viņai aizmugurē brauca Birka. Reizi pa reizei viņai bija jāatskatās, vai Birka tur ir. Ronjai bija briesmīgi bail, ka piepeši Birka pazudīs un atstās viņu vienu. Bet viņš sekoja Ronjai virves atstatumā, līdz viņi nonāca pie Vilka žokļiem. Tur viņiem vajadzēja šķirties. Tālāk Birkām pa slepeniem ceļiem bija jādodas uz Borkas cietoksni. Kādu brīdi viņi klusēdami stāvēja baltajā pārslu birumā, un nu vajadzēja atvadīties. Tas bija grūti, to Ronja juta, viņa par visu vari gribēja, lai viņš neiet prom.
— Birk, — viņa sacīja. — Es vēlētos, kaut tu būtu mans brālis.
Birka smaidīja.
— Es jau varu būt tavs brālis, ja tu tā vēlies, laupītājmeit!
— Es to vēlos! — Ronja sacīja. — Bet vienīgi tad, ja tu sauksi mani par Ronju!
— Ronja, māšel! — Birka sacīja. Un nozuda putenī.
— Šodien tu ilgi biji mežā, — Matiss sacīja, kad Ronja bija apsēdusies pie uguns, lai mēģinātu sasildīties. — Vai tev labi gāja?
— Jā, diezgan labi, — viņa atteica, pastiepdama pret siltumu savas ledusaukstās rokas.