Tonakt pār Matisa pili un apkārtējiem mežiem nāca tāds sniegs, ka pat Plikpauris Pērs neatminējās pieredzējis tik lielas kupenas. Četriem vīriem vajadzēja bīdīt pils lielos vārtus, lai pa tiem varētu izspraukties un norakt vismaz lielumu sniega. Arī Plikpauris Pērs pabāza degunu ārā un nopētīja balto, izmirušo klajumu — viss nu gulēja zem sniega segas. Vilka žokļi bija pilnīgi aizķepēti. «Ja turpinās snigt tā kā pašlaik, tad cauri šai kaln- aizai varēs tikt ne ātrāk kā pavasarī,» tā domāja Plikpauris Pērs.
— Tu, Fjūsok, — viņš sacīja, — ja tu nezini lielāka prieka kā lāpstot sniegu, tad vēl labu laiku es varu apsolīt daudz jautru brīžu!
Plikpauris Pērs lielākoties pareģoja pareizi, un taisnība viņam bija arī šoreiz. Ilgu laiku sniegs gāzās zemē blāķiem dienu un nakti. Laupītāji raka un lādējās, bet savs labums no sniega bija — nevajadzēja turēt sardzi pret Borkas dienderiem ne pie Vilka žokļiem, ne arī pie Elles rīkles.
— Borka jau gan ir muļķāks par sivēnu, — Ma- tiss sacīja, — bet tik necilvēciski dumjš taču viņš nebūs, ka gribēs kauties, iegrimis līdz padusēm sniegā.
Tik dumjš nebija arī Matiss, un pie tam tieši šobrīd tas viņam diez ko nebija prātā. Viņam bija daudz nopietnākas lietas, ko domāt. Pirmo reizi mūžā Ronja bija saslimusi. Nākamo rītu pēc mežā pavadītās dienas, kas tik tikko nekļuva par viņas pēdējo dienu, Ronja pamodās ar lielu karsoni un sev par brīnumu juta, ka viņa nemaz negrib celties augšā kā parasti.
— Kas tev noticis? — Matiss, nometies ceļos pie viņas gultas, iekliedzās. — Ko tu runā? Tu taču nebūsi slima?
Viņš saņēma Ronjas roku un juta, cik tā ir karsta: jā, viņš manīja, ka Ronja deg kā ugunīs, un izbijās. Nekad vēl Matiss nebija redzējis viņu tādu. Vesela kā rutks Ronja ir bijusi visas savas dzīves dienas. Bet te nu gulēja Ronja, viņa meita, kuru viņš tik ļoti mīlēja, un viņš zināja! Viņš zināja, kas būs! Viņam atņems Ronju, viņa nomirs, viņš sajuta to tik stipri, ka sirds krūtīs iesāpējās. Un viņš nesaprata, ko lai iesāk ar savām neprātīgajām bēdām. Vislabprātāk viņš būtu gribējis sist galvu pret sienu un rēkt, kā to parasti darīja. Bet nevarēja taču baidīt nabaga bērnu — tik daudz saprašanas viņam tomēr bija. Tādēļ viņš uzlika roku uz viņas kvēlošās pieres, murminādams:
— Tas labi, ka tev ir silti, Ronja, meitiņ! Kad slimo, tad jau jābūt silti.
Bet Ronja pazina savu tēvu, un, lai gan viņai bija karsonis, viņa mēģināja to mierināt.
— Nemuļķojies, Matis! Tas vēl nav nekas. Varēja būt daudz ļaunāk.
«Varēja būt tā, ka es no ziemas līdz pavasarim gulētu zem sniega prom mežā,» viņa domāja. Nabaga Matiss, no jauna viņa iztēlojās, cik salauzts būtu tēvs, un asaras sariesās Ronjai acīs. To redzēdams, Matiss nodomāja, ka viņa tur guļ un sēro, ka viņai tik jaunai jāmirst.
— Mīļo bērniņ, protams, ka tu paliksi vesela, tik neraudi vien! — viņš sacīja, skaļi apspiezdams šņukstus. — Bet kur ir tava māte? — viņš tūlīt iebļāvās un raudādams izskrēja pa durvīm.
Kāpēc Lūvise nestāvēja ar zāļu tējām pret karstumiem rokās, kad Ronjas dzīvība karājās matu galā, — to viņš gan gribētu zināt!
Matiss izmeklējās viņu aitu kūtī, bet tur viņas nebija. Neēdušas savā aizgaldā blēja aitas. Lai gan tās drīz vien pamanīja, ka nav atnācis īstais barotājs. Jo šis stāvēja, noliecis pie aizgalda malas savu pinkaino galvu, un raudāja tik nevaldāmi, ka aitas stipri satrūkās.
Matiss turpināja kaukt, līdz Lūvise, pabeigusi savu darāmo pie vistām un kazām, ienāca pa durvīm. Tad viņš iebļāvās:
— Siev, kāpēc tu neesi iekšā pie sava slimā bērna?
— Vai man ir slims bērns? — Lūvise mierīgi apjautājās. — To es nezināju. Bet tiklīdz būšu iedevusi aitām, kas tām pienākas…
— To es varu izdarīt! Ej pie Ronjas! — viņš kliedza un tad mazliet klusāk nosēca:
— Ja vien viņa vēl ir pie dzīvības!
Viņš sāka mest ārā no gubeņa apšu slotas, un, kad Lūvise bija aizgājusi, barodams aitas, viņš sūdzēja tām savas bēdas.
— Jūs vis nezināt, ko tas nozīmē, kad ir bērns! Jūs nezināt, kāda ir sajūta, kad jāzaudē savs vismīļākais jēriņš!
Te piepeši viņš apklusa, jo nu atcerējās, ka pavasarī visām aitām bija atskrējuši jēriņi. Un kas no tiem bija palicis pāri… no visiem gandrīz
tikai aitu škinki!
Lūvise deva savai meitai dzert zāļu tējas pret karsoni, un pēc trim dienām Ronja bija vesela. Matisam par prieku un izbrīnu. Ronja bija tāda pati kā agrāk, tikai mazdrusciņ domīgāka. Trīs dienas guļot, viņa bija paguvusi šo to pārdomāt. Kā nu būs? Ar Birku. Brāli viņa bija dabūjusi, bet kad viņa varēs ar to satikties? Slepenībā tam jānotiek. Viņa taču nevarēja stāstīt Matisam, ka ir draugos ar Borkas laupītāju. Tas būtu tas pats, kas iebelzt viņam ar veseri pa galvu, tikai vēl daudz ļaunāk, un viņš būs daudz niknāks un vairāk satriekts nekā jebkad. Ronja nopūtās: kāpēc viņas tēvam allaž vajadzēja būt tik nesavaldīgam? Vai viņš bija priecīgs vai nikns, vai bēdīgs — tas vienalga —, varmācīgs un nesavaldīgs viņš bija pārlieku, ar to pietiktu veselai laupītāju bandai.
Ronja nebija paradusi melot savam tēvam. Viņa tikai noklusēja, ko zināja, kas darīs tēvu bēdīgu vai dusmīgu. Vai bēdīgu un dusmīgu vienlaikus — kāds viņš kļūs, ja Ronja pastāstīs par Birku. Bet tur nekā nevarēja līdzēt — ja viņa tagad ir dabūjusi brāli, tad viņa arī gribēja būt ar to kopā, pat ja tas jādara paslepšus.
Bet kur gan paslepšus varēja aiziet pa tādu sniegu? Uz mežu tikt nevarēja, jo Vilka žokļi bija ciet, un pie tam šis ziemas mežs Ronju nedaudz baidīja. Kādam laikam viņai ar to pietika.
Ap Matisa pili turpināja gaudot sniega vētra. Sniegs tik nāca zemē griezdamies, un beidzot Ronja saprata, cik viss ir nelādzīgi: ne ātrāk kā pavasarī viņa atkal dabūs redzēt Birku. Viņš bija tik tālu no Ronjas, it kā viņi abi dzīvotu tūkstošiem jūdžu attālumā viens no otra.
Un tā bija sniega vaina. Ar katru jaunu dienu Ronja kļuva aizvien piktāka un piktāka, un arī laupītāji no sirds ienīda šo laiku. Katru rītu viņi ķīvējās, kuram kārta rakt sniegu. Dažiem vajadzēja atrakt taku uz avotiņu, no kurienes ņēma ūdeni.
Tas atradās pusceļā uz Vilka žokļiem, un tāda sniega rakšana bija smags darbs, sniegs šķetināja pilnas acis, un pēc tam vajadzēja stiept mājās smagos ūdens spaiņus, lai pietiktu tiklab cilvēkiem, kā lopiem.
— Slinki jūs esat kā vērši, — Lūvise pukojās. — Izņemot tās reizes, kad kaujaties vai laupāt, tad jūs strādājat nadzīgi.
Un slinkie laupītāji ilgojās pēc pavasara, kad atkal sāksies viņu laupītāju dzīve. īsinot garo laiku, viņi raka arvien vairāk un vairāk sniega un meta kauliņus, un dancoja laupītāju dančus, un pavarda priekšā dziedāja laupītāju dziesmas — kā viņi to arvien bija darījuši.
Arī Ronja kopā ar visiem meta kauliņus un dziedāja, un dancoja, bet pēc pavasara un sava pavasara meža viņa ilgojās uz mata tāpat kā laupītāji. Tad viņa beidzot dabūs redzēt Birku, dabūs parunāt ar viņu un dabūs zināt, vai tas ir tiesa, ka Birka grib būt viņas brālis, kā viņš bija solījies toreiz sniegputenī.
Bet gaidīt bija grūti, un Ronja nevarēja paciest, ka ir ieslodzīta. Viņa kļuva nemierīga, un bija tik garš laiks. Tādēļ kādu dienu viņa nogāja pazemes velvēs, kur sen nebija bijusi. Vecie cietumnieku kambari bija kaut kas tāds, kas Ronjai nepatika. Tie bija izkalti klintī vesela rinda. Plikpauris Pērs gan apgalvoja, ka neviens tur nav sēdējis kopš
neatminamiem laikiem, kad Matisa pili valdīja lieli vīri un mazi kungi, — sen, iekams tā kļuva par laupītāju pili. Nonākusi velvju sasmakušajā dzestrumā, Ronja tomēr juta, ka kalnu sienas vēl glabā sen mirušo cietumnieku vaidus un nopūtas, un viņai sametās neomulīgi ap dūšu. Ar lākturi viņa apgaismoja tumšos stūrus, kur kādreiz bez cerībam ieraudzīt dienas gaismu bija sēdējuši nabaga ieslodzītie. Brīdi viņa klusi stāvēja un sēroja par agrāko cietsirdību Matisa pilī. Tad viņa noskurinājās un, ciešāk ietinusies vilkādas kažokā, čāpoja tālāk pa pazemes eju, kas gar cietumnieku kambariem stiepās pa visu pils apakšu. Te viņa bija gājusi ar Plikpauri Pēru. Viņš Ronjai bija parādījis, ko negaiss bija izdarījis tonakt, kad piedzima Ronja. Nepietika, ka tas bija izplēsis Elles rīkli. Tieši zem rīkles zibens bija pāršķēlis arī kalnu, un tādēļ pazemes eja vidū bija aizgruvusi un pilna akmens šķembām.
«Te ceļš ir galā, te tev jāapstājas,» Ronja sacīja tieši tāpat, kā bija teicis Plikpauris Pērs, kad viņi te bija atnākuši.
Bet tad viņa sāka prātot. Nogruvums otrā pusē — tur taču eja turpinājās, to viņa zināja, arī to Plikpauris Pērs tika sacījis. Ronju vienmēr bija kaitinājis tas, ka viņa nevar aiziet tālāk, un tagad kaitināja vairāk nekā citkārt. Jo, kas zina, kaut kur aiz akmens šķeltnēm varbūt pašlaik ir Birka?
Domīga viņa palika stāvam un skatāmies uz no- gruvušajām akmens kaudzēm. Un vispēdīgi viņa bija izdomājusi.
Labu laiku Ronja nebija diez cik bieži redzama akmens zālē. Ik rītu viņa nozuda — neviens nezināja, kur, un ne Matiss, ne Lūvise nebrīnījās, kur viņa uzturas. «Gan jau Ronja rok sniegu tāpat kā visi,» viņi domāja; turklāt bija pieraduši, ka viņa nāca un gāja pēc sava prāta.
Bet Ronja neraka sniegu. Viņa vāca nost akmens šķeltnes, līdz sāpēja rokas un mugura. Un, kad viņa vakaros pārguruši ievēlās gultā, vienu viņa zināja droši. Nekad savā mūžā viņa vairs neņems rokā nevienu akmeni — ne lielu, ne mazu. Bet nebija vēl uzausis rīts, kad Ronja jau atkal bija pazemē. Un viņa kā apsēsta ķērās pie darba, lai spaini pēc spaiņa krautu pilnu ar akmens šķeltnēm. Viņa ienīda to — visu šo savākto akmens šķeltņu kaudzi — tik stipri, ka no viņas naida vien tai vajadzēja izkust. Bet kaudze neizkusa vis, tā palika, kur bijusi, un Ronjai vajadzēja staipīt pašai vienu spaini pēc otra un iztukšot tos tuvākajā i ietumnieku kambarī.
Bet reiz pienāca diena, kad kambaris bija pilns, uti tad akmens kalns pie nogruvuma bija sarucis liktai, ka, mazdrusciņ piepūloties, tam jau varēja pārrāpties pāri otrā pusē. Ja vien uzdrīkstējās! Ronja juta, ka tagad viņai jāapdomājas. Vai viņa uzdrošināsies iet iekšā taisni Borkas cietoksnī? Un kas ar viņu tur notiks? To viņa nezināja, bet zināja, ka ir nonākusi uz bīstamiem ceļiem. Tomēr laikam gan nebija neviena tik bīstama ceļa, ko viņa negribētu izmēģināt, lai nokļūtu pie Birkas. Pēc tā viņa ilgojās. Kā tas bija noticis, to viņa neaptvēra. Ronja taču nebija ieredzējusi Birku un bija vēlējusies, lai viņš un viņa Borkas laupītāji pazūd kā divi deviņi. Un te nu viņa stāvēja un vienīgais, ko vēlējās, bija, lai beidzot tiktu viņpus akmens šķeltnēm un redzētu, vai ir iespējams sameklēt Birku.
Tad viņa izdzirda troksni. Otrā pusē kāds staigāja — viņa dzirdēja soļus. Kas gan cits tas varētu būt, ja ne Borkas laupītājs? Viņa aizturēja elpu un neuzdrošinājās pakustēties; viņa stāvēja kā zemē iemieta un klausījās, un gribēja tikt no turienes prom, iekams tas tur aiz akmeņu kaudzēm nav viņu pamanījis.
Tad viņš, šis Borkas laupītājs, sāka svilpot! Mazu vienkāršu melodiju. Tādu viņa bija dzirdējusi agrāk; jā, patiesi, viņa bija to dzirdējusi jau agrāk! Birka bija svilpojis to, kad centās atbrīvot Ronju no rumpainīšu alas. Vai tas bija Birka, kas tur stāvēja tik tuvu Ronjai, jeb vai visi Borkas laupītāji svilpoja tieši šo melodiju?
Viņa dega aiz nepacietības to uzzināt, bet prasīt nevarēja, tas būtu bīstami. Tomēr kaut kā viņai vajadzēja izzināt, kas ir svilpotājs, un arī viņa ņēmās svilpot. Ļoti klusu un to pašu melodiju. Tad otrā pusē viss palika klusu. Labu laiku tur valdīja tik nelāgs klusums, ka viņa jau taisījās skriet prom no pazemes, — ja nu pēkšņi pāri akmeņu kaudzei pārrāpjas kāds nepazīstams Borkas laupītājs, lai iecirstu Ronjā savus nagus?
Bet tad viņa izdzirda Birkas balsi. Klusa un nedroša tā bija, it kā viņš nezinātu, ko īsti lai domā.
— Ronja?
— Birk! — viņa iekliedzās tik nevaldāmi priecīgi, ka vai elpa aizrāvās. — Birk, ai, Birk!
Tad viņa apklusa. Un pēc tam ievaicājās:
— Vai tā ir tiesa, ka tu gribi būt mans brālis?
Ronja dzirdēja Birku iesmejamies viņpus akmeņu šķeltnēm.
» »
— Mana māsa, — viņš teica. — Es priecājos, ka varu dzirdēt tavu balsi, bet es gribētu tevi arī redzēt. Vai tev ir tikpat melnas acis kā parasti?
— Nāc un paskaties, — Ronja ieteicās.
Tālāk viņa netika. Jo nu izdzirda kaut ko tādu,
ka viņai elpas pietrūka, un viņa apklusa. Ronja dzirdēja, ka tālu prom atveras smagās pagraba durvis un atkal ar blīkšķi aizcērtas un nu kāds nāk lejup pa kāpnēm. Jā, kāds nāca, un, ja viņa uz vietas neizdomās, ko darīt, tad viņa būs pagalam! Un Birka arī! Ronja dzirdēja soļus, tie nāca arvien tuvāk. Pa garo eju kāds lēnām un nepielūdzami nāca šurp. Viņa to dzirdēja un zināja, ko tas nozīmē, un tomēr viņa stāvēja kā muļķīte izbijusies un nekustējās ne no vietas. Tikai tad, kad bija jau gandrīz par vēlu, viņa beidzot atdzīvojās un steidzīgi pačukstēja Birkām:
— Rīt
Tad viņa drāzās pretim tam, kas tur nāca. Lai kas tas butu, viņš nedrīksteja redzēt, ko viņa pastrādājusi pie nogruvuma.
Tas bija Plikpauris Pērs, un viņš nopriecājās, ieraugot Ronju.
— Kā es tevi meklēju! — viņš sacīja. — Dies pasarg tevi no harpijām — ko tu te dari?
Iekams vēl nav par vēlu, Ronja aši paņēma viņu zem rokas un pagriezās.
— Mūždien taču nevar rakt sniegu, — viņa sacīja. — Nāc, tagad es gribu prom no šejienes.
Patiešām, to viņa gribēja! Tikai tagad viņa attapās, ko bija izdarījusi. Viņa bija pavērusi ceļu uz Borkas cietoksni — to Matisam būtu vajadzējis zināt! Ne jau tāpēc, ka viņš bija viltīgs kā vecs lapsu kūmiņš, bet tik daudz viņš sapratīs, ka beidzot te ir ceļš un izdevība, kā tikt klāt Borkam. «To jau viņam pašam sen vajadzēja ieprātoties,» Ronja nodomāja. Bet viņa bija priecīga, ka Matiss to nebija izdarījis. Savādi gan, viņa vairs negribēja, lai Borkas laupītājus izsviež no Matisa pils. Tur tiem jāpaliek Birkas dēļ. Birku nedrīkst sviest ārā, un, ja viņa spēs to aizkavēt, neviens neiekļūs Borkas cietoksnī pa to ceļu, ko viņa bija atvērusi. Tādēļ pašlaik viņai jāraugās, lai Plikpaurim Pērām nerastos nevajadzīgas pārdomas. Viņš gāja Ronjai blakus un izskatījās tāds blēdīgs. Lai gan tāds bija vienmēr. Likās, ka viņš zina visus noslēpumus. Bet, lai cik viltīgs viņš bija, šoreiz Ronja pārspēja viņu viltībā. Viņas noslēpumu Plikpauris Pērs nebija atklājis. Vismaz pagaidām ne.
— Nē, nē, mūždien nevar rakt sniegu, — viņš piekrita. — Bet mest kauliņus gan var dienu un nakti. Kā tu domā, Ronja?
— Kauliņus mest var dienu un nakti. Un jo sevišķi pašlaik, — Ronja sacīja, dedzīgi vilkdama viņu sev līdzi augšup pa stāvajām pagraba kāpnēm.
Viņa meta kauliņus ar Plikpauri Pēru līdz pat Vilka dziesmai. Bet viņas domas visu laiku kavējās pie Birkas.
«Rīt!» Tas bija pēdējais, ko viņa iedomājās, tovakar aizmiegot. «Rīt!»