tad pienāca rīts, un nu Ronjai vajadzēja iet pie Birkas. Žigli viņai bija jāaiziet. Turklāt vajadzēja pamanīties pa to īso brītiņu, kad viņa zālē bija viena pati, kamēr visi pārējie darīja dažādus rīta darbus. Kuru katru brīdi varēja parādīties Plikpauris Pērs, un no viņa jautājumiem Ronja gribēja izvairīties.
«Paēst es tikpat labi varu arī pazemē,» viņa nodomāja. «Te jau tāpat nevarēs mieru dabūt.»
Viņa ātri iebāza maizi ādas tarbiņā un ielēja kazas pienu koka pudelē, un, neviena nepamanīta, viņa nozuda lejā pagraba velvēs. Drīz viņa stāvēja pie akmens nogruvuma.
— Birk! — viņa sauca, baiļodamās, ka Birka tur nebūs. No kaudzes otras puses nenāca nekāda atbilde, un viņa bija tik sarūgtināta, ka vai raudāt gribējās; padomā, ja nu viņš neatnāk! Varbūt viņš ir visu aizmirsis vai, kas vēl ļaunāk, pārdomājis? Viņa taču piederēja pie Matisa laupītājiem un bija Borkas ienaidniece, galu galā varbūt viņš nemaz negrib ar tādu ielaisties?
Te piepeši kāds nostājās viņai aiz muguras un parāva aiz matiem. Viņa no bailēm iekliedzās. Vai tad nu Plikpaurim Pērām atkal jānāk okšķerēt un viss jāizjauc!
Bet tas nebija Plikpauris Pērs. Tas bija Birka. Viņš stāvēja un smējās, un viņa zobi spīdēja tumsā. Lāktura gaismā viņa neko daudz no Birkas nevarēja saskatīt.
— Es esmu gaidījis ilgi, — viņš sacīja.
Ronja juta, ka viņas sirds kļūst mazdrusciņ līksmāka; padomā, ka ir tāds brālis, kas viņas dēļ ir ilgi gaidījis!
— Un es? — viņa iejautājās. — Es esmu gaidījusi kopš tās reizes, kad tiku vaļā no rumpainī- šiem.
Pēc tam viņi labu brīdi nezināja, ko vēl lai saka, — abi stāvēja klusi, bet ļoti apmierināti, ka ir kopā.
Birka pacēla tauku sveci un pielika to Ronjai pie sejas.
— Melnās acis tev ir vēl aizvien, — viņš sacīja. — Tu esi tāda pati kā agrāk, tikai drusku bālāka.
Tikai tad Ronja pamanīja, ka Birka gan nebija tāds, kādu viņa to atcerējās. Viņš bija kļuvis vājāks, seja bija tik šaura un acis tik lielas.
— Ko tu sev esi izdarījis? — viņa brīnījās.
— Neko, — Birka atteica. — Bet es necik daudz
neesmu ēdis. Tomēr es esmu dabūjis vairāk ēdienu nekā jebkurš cits Borkas cietoksnī.
Pagāja mirklis, iekams Ronja aptvēra, ko viņš bija pateicis.
— Tu gribi sacīt, ka jums nav ēdiena? Ka jūs nevarat pieēst pilnu vēderu?
— Jau krietnu laiku neviens no mums nav paēdis. Visi mūsu pārtikas krājumi iet uz beigām. Un, ja drīz neatnāks pavasaris, tad mēs aiziesim kā divi deviņi. Uz mata kā tu gribēji, to tak tu atceries, — viņš sacīja un atkal iesmējās.
— Tas bija toreiz, — Ronja sacīja. — Tad man nebija brāļa. Bet tagad man ir.
Viņa attaisīja savu ādas tarbiņu un atdeva maizi Birkām.
— Ēd, ja esi izsalcis, — viņa sacīja.
Tad atskanēja savāda skaņa, it kā Birka būtu viegli iekliedzies. Un, paņēmis rupjos maizes gabalus katru savā rokā, viņš ēda. Bija tā, it kā Ronja nemaz tur nestāvētu. Viņš bija viens pats ar savu maizi un aprija to līdz pēdējam kumosam. Tad Ronja pasniedza viņam piena pudeli, un viņš kāri pielika to pie mutes un dzēra, līdz tā bija tukša.
Pēc tam viņš nokaunējies paskatījās uz Ronju.
— Vai tev to nevajadzēja pašai?
— Man mājās ir vēl, — viņa atbildēja. — Es neciešu badu.
Un acu priekšā viņa iztēlojās Lūvises bagātīgos krājumus: brīnišķīgo maizi, kazas sieru, sūkal- sieru, olas, mucas ar sālītu ēdienu, žāvētas aitu ciskas, kas karājās pie griestiem, apcirkņus ar miltiem, labību un zirņiem, krūzes ar medu, grozus pilnus ar lazdu riekstiem, maisiņus pilnus ar zālītēm un lapām, kuras Lūvise bija savākusi un izkaltējusi, ko likt pie vistu zupas, ar ko viņa dažkārt cienāja savējos. Ak, šī vistas zupa! Ronjai uzreiz sagribējās ēst, iedomājoties, cik labi tā garšoja pēc visa sālītā un žāvētā, ko citkārt vajadzēja ēst cauru ziemu.
Bet pie Birkas bija tīrais bads, viņa nesaprata, kādēļ. Birkām vajadzēja to pastāstīt.
— Redzi, pašlaik mēs esam nabaga laupītāji. Iekams atnācām šurp uz Matisa pili, arī mums bija kazas un aitas. Tagad mums ir tikai zirgi, un tos mēs pa ziemu nomitinājām pie kāda zemnieka tālu prom no Borkas meža. Paldies dievam, ka tā, citādi šai posta laikā mēs būtu tos apēduši. Milti un rāceņi, un zirņi, un sālītas zivis mums cik necik bija, bet arī šie krājumi iet uz beigām. Ptū, kāda mums bijusi ziema!
Ronjai bija tāda sajūta, it kā tā būtu viņas un Matisa pils vaina, ka Birkām klājas tik grūti, un nu viņš tur stāv tik vājš un izbadējies. Bet smieties viņš tomēr prata — par spīti visam.
— Nabaga laupītāji, jā, tieši tā! Vai tu nejūti, cik netīri un nabadzīgi es smirdu? — viņš irgāda- mies teica. — Arī ūdens mums tikpat kā nav. Mēs kausējam sniegu, jo dažreiz nemaz nav iespējams tikt uz mežu un aizrakties līdz strautiņam. Un vēl, vai tu kādreiz esi mēģinājusi kārtīgā sniega vētrā dabūt augšā ūdens spaiņus pa virvju kāpnēm? Noteikti nē, jo tad tu saprastu, kāpēc es smirdu kā viens sušķains laupītājs.
— Arī mūsu laupītāji smird tāpat, — Ronja viņu mierināja. Pati viņa smaržoja tīri labi, jo ik sestdienas vakaru Lūvise berza viņu pavarda priekšā lielā koka baļļā un katru svētdienas rītu ķemmēja utis gan viņai, gan Matisam. Kaut arī Matiss žēlojās, ka Lūvise plēšot viņam matus, un negribēja, ka viņu ķemmē. Bet tas neko nelīdzēja.
— Pietiek jau ar divpadsmit pinkainiem un utainiem laupītājiem, — Lūvise mēdza sacīt. — Laupītāju vadoni esmu nodomājusi ķemmēt uz dzīvību un nāvi — cik ilgi vien jaudāšu noturēt rokā utu ķemmi.
Ronja pētoši lūkojās Birkā, kas tur stāvēja lāktura gaismā. Lai gan viņš nebija ķemmēts, mati ap viņa galvu izskatījās kā vara ķivere, un galva likās tik skaista uz cēlā kakla un taisnajiem pleciem. «Man ir skaists brālis,» Ronja nodomāja.
— Tas nekas, ka tu esi nabadzīgs, utains un netīrs, — viņa sacīja. — Bet es negribu, lai tu būtu izsalcis.
Birka smējās.
— Kā tu zini, ka es esmu utains? Protams, ka es tāds esmu. Kaut arī es labāk esmu utains nekā izsalcis — tas nu ir droši.
Tagad viņš kļuva nopietns.
— Ptū, ka jācieš bads! Bet es būtu varējis vismaz Undisei pataupīt kādu maizes garozu.
— Es jau varu sagādāt vēl, — Ronja domīgi sacīja. Bet Birka purināja galvu.
— Nē, es taču nevaru pārnākt mājās pie Undi- ses ar maizi, nesakot, kur esmu to dabūjis. Un Borka kļūs traks no dusmām, ja dabūs zināt, ka es no tevis ņemu maizi un turklāt esmu kļuvis tavs brālis.
Ronja nopūtās. Viņa saprata, ka Borka laikam neieredz Matisa laupītājus tāpat, kā Matiss neieredzēja Borkas laupītājus; ak vai, kā viņai un Birkām viss bija sarežģījies!
— Mēs nekad nevarēsim citādi satikties kā paslepšus, — viņa bēdīgi sacīja, un Birka tam piekrita.
— Tā tas ir! Un man ir pretīgi darīt kaut ko paslepeni.
— Man arī, — Ronja teica. — Sālītas zivis un pārāk garas ziemas ir visļaunākais, ko es zinu, bet vēl ļaunāk ir slapstīties tīrās muļķības pēc.
— Bet tomēr tu to dari. Vai manis dēļ? Uz pavasara pusi būs vieglāk, — Birka sacīja, — tad mēs varēsim satikties mežā un nevis šai ledus- aukstajā pagrabā.
Viņiem abiem sala tik ļoti, ka zobi sāka klabēt, un beidzot Ronja sacīja:
— Es domāju, ka nu man jāiet, iekams nenosalstu pavisam.
— Bet rīt tu taču atnāksi? Pie sava utainā brāļa?
»
— Es atnākšu ar utu ķemmi un šo to citu, — Ronja teica.
Un šo solījumu viņa turēja. Agrās rīta stundās, cik ilgi vien bija zierna, viņa satikās ar Birku pagraba velvēs un uzturēja to pie dzīvības ar ēdienu no Lūvises klēts apcirkņiem.
Dažreiz Birkām bija kauns pieņemt viņas dāvanas.
— Man liekas, ka es zogu no jums, — viņš sacīja.
Bet par to Ronja smējās.
— Vai tad es neesmu laupītāja meita? Kāpēc tad es nevaru laupīt?
Bez tam viņa zināja, ka laba tiesa no tā, kas glabājās Lūvises pieliekamajos, bija salaupīts no bagātiem tirgoņiem, kad tie devās cauri mežam.
— Laupītājs ņem bez prasīšanas un atļaujas — tik daudz es vismaz esmu iemācījusies, — Ronja sacīja. — Un nu es daru tā, kā mani mācīja. Un tu ēd vien!
Katru dienu viņa iedeva Birkām arī maisiņu miltu un maisiņu zirņu, ko paslepšus nolikt Undi- ses pieliekamajā.
«Tik tālu ar mani jau ir,» viņa domāja, «ka es gribu uzturēt pie dzīvības Borkas laupītājus, dies pas', ja Matiss to zinātu!»
Birka pateicās par Ronjas devību.
— Katru dienu Undise brīnās, ka viņas apcirkņos vēl ir palicis drusku miltu un zirņu. Viņa domā, ka tas ir saistīts ar kaut kādām harpiju burvestībām, — Birka sacīja un kā parasti iesmējās. Tagad viņš bija gandrīz tāds pats kā agrāk, viņam vairs nebija tik izbadējies izskats, un ar to Ronja bija
ārkārtīgi mierā.
— Kas zina, — Birka sacīja, — varbūt manai
mātei ir taisnība par harpiju burvestībām. Tu jau arī izskaties kā maza harpija, Ronja.
— Tikai laba un bez nagiem, — Ronja sacīja.
— Jā, tik labu vēl neviens nav sastapis! Cik reižu tu domā izglābt manu dzīvību, māšel?
— Tikpat daudz reižu, cik tu izglābi manējo, — Ronja sacīja. — Mēs gluži vienkārši nevaram iztikt viens bez otra. To es pašlaik esmu sapratusi.
— Jā, tā nu tas ir, — Birka sacīja. — Lai tad Matiss un Borka domā, ko grib.
Bet Matiss un Borka nekā par to nedomāja, jo nenieka nezināja par māsas un brāļa satikšanos pagraba velvēs.
— Vai nu tu būsi paēdis? — Ronja jautāja. — Jo tūlīt es nākšu ar utu ķemmi.
Kā ieroci viņa satvēra ķemmi un nāca pie Bir-
kas. «Nabaga Borkas laupītāji, pat utu ķemmes viņiem nav savā nabadzībā! Bet tas jo labāk!» Viņai patika zem savām rokām just Birkas mīkstos matus, un viņa laida ķemmi matos biežāk, nekā patiesībā bija nepieciešams.
— Nu jau es būšu pārlieku tīrs no utīm, — Birka sacīja, — man liekas, tu veltīgi ķemmē.
— To mēs vēl redzēsim, — Ronja sacīja, no visa spēka vilkdama ķemmi caur Birkas matiem.
Bargā ziema pamazām atkāpās. Jau sāka kust sniegs, un kādu dienu stiprā mīkstonī Lūvise izdzina savus laupītājus sniegā, lai tie noberztos un dabūtu nost vismaz to lielo melnumu. Viņi
gan stīvējās pretim un neparko negribēja klausīt. Tas esot kaitīgi veselībai, apgalvoja Fjūsoks. Bet Lūvise nepalaidās. «Tagad ziemas smakai jāpazūd,» viņa sacīja, «lai kaut vai ikviens laupītājs dabū galu.» Bez žēlastības viņa dzina tos sniegā, un drīz tie pliki un mežonīgi bļaudami vāļājās visapkārt pa sniegainajiem pakalniem un vēlās uz Vilka žokļu pusi. Viņi lādējās par Lūvises necilvēcisko cietsirdību tā, ka ausis svila, bet berzējās, kā viņa bija piesacījusi. Neko citu viņi neuzdrošinājās.
Vienīgi Plikpauris Pērs ietiepīgi atteicās vāļāties sniegā.
— Tik un tā reiz būs jāmirst, — viņš sacīja. — Un es to gribu izdarīt ar tiem pašiem mellumiem, kas man ir.
— Man vienalga, — Lūvise noteica, — bet vispirms tu vismaz varētu sakopt matus un bārdas visiem pārējiem mežonīgajiem auniem.
Plikpauris Pērs sacīja, ka to viņš labprāt darīšot. Kad vajadzēja cirpt aitas un jērus, viņš veikli rīkojās ar dzirklēm, tā ka varot apstrādāt arī jebkuru mežonīgu aunu.
— Bet pie savām divām matu šķipsnām es nevienu klāt nelaidīšu. Tā ir tikai tāda nevajadzīga ņemšanās, jo drīz mani tāpat guldīs zemē, — un Plikpauris Pērs apmierināts noglauda savu pliko pakausi.
Tad Matiss satvēra viņu savās milzīgajās ķepās un pacēla krietnu gabalu no zemes.
— Par miršanu tu beidz runāt! Vēl nevienu dienu uz zemes es neesmu bez tevis nodzīvojis, tu, vecais dumiķi, un tu nedrīksti tik nodevīgi no manis aiziet un nomirt, to taču tu saproti!
— Puisīt, gan jau redzēsim, kā būs, — Plikpauris Pērs sacīja un izskatījās tīri apmierināts.
Atlikušo dienas daļu Lūvise pils pagalmā vārīja smirdīgās laupītāju drēbes. Un, kamēr viņu apģērbi žāvējās, laupītāji drēbju kambarī izmeklējās kādu drānas gabalu, ko uzvilkt mugurā; šīs drēbes savā laikā bija salaupījis un mājās pārstiepis Matisa tēvatēvs. «Kā gan cilvēks, kam ir cik necik saprašana, var sameistarot kaut ko tik briesmīgu,» Fjūsoks brīnījās un kā šaubīdamies vilka pār galvu sarkanu kreklu. Viņam vēl pietika, ko vilkt mugurā. Grūtāk gāja Knūtasam un Mazajam Klipe- nam: viņiem vajadzēja ņemt par labu svārkus un ņieburu, jo, kad viņi ieradās, vīriešu drēbes bija izbeigušās. Viņu omu tas, protams, neuzlaboja. Bet Matisam un Ronjai labu brīdi bija par ko uzjautrināties.
Lai salabtu ar saviem laupītājiem, Lūvise tovakar visus pacienāja ar vistas zupu. Viņi sēdēja pie garā galda sabozušies, tīri noberzušies un apgrieztiem matiem, ka ne pazīt. Pat smaka laupītājiem bija cita.
Bet, kad pār galdu uzdvesmoja burvīgā vistas zupas smarža, laupītāji pārstāja bozties. Un, tikko bija paēduši, tā viņi dziedāja un dancoja pa savai vīzei, lai gan mazliet savaldīgāk. No straujākiem lēcieniem jo sevišķi bija jāatturas Knūtasam un Mazajam Klipenam.