tad atnāca pavasaris — kā gaviļu sau- lēciens pār mežiem ap Matisa pili. Kusa sniegs. Straumēm tas tecēja lejā pa visām kalnu malām, meklēdams ceļu uz kalnu upi. No pavasara skurbuma upe krāca un putoja, un ar visām savām krācēm un rumbām dziedāja mežonīgo pavasara dziesmu, kas mūžam neapklusa. To Ronja dzirdēja ik brīdi, būdama nomodā un pat nakts sapņos. Garā, baigā ziema bija pagājusi. Vilka žokļos jau labi sen vairs neturējās sniegs. Tagad tiem cauri drāzās strautiņš un gar zirgu pakaviem skalojās ūdens, kad Matiss ar saviem laupītājiem kādā agrā rītā jāja caur šauro pāreju. Tā jādami, viņi dziedāja un svilpoja — hoi, nu beidzot sāksies brīnišķā laupītāju dzīve!
Un beidzot Ronja tiks uz savu mežu, pēc kura viņa tik ļoti bija noilgojusies. Jau labi sen viņai tur vajadzēja būt un redzēt, kas notiek viņas valstībā, — tikko bija sācis kust sniegs un sakustējušies ledi. Bet Matiss ietiepīgi bija turējis viņu pie mājas. Viņš palika tais ieskatos, ka pavasara mežs esot pilns baismu, un tikai tad, kad viņam pašam ar saviem laupītājiem bija pienācis laiks doties prom, viņš palaida arī Ronju.
— Nu tad ej ar, — viņš sacīja. — Tikai nenoslīksti kādā tumšā atvarā.
— Jā, to es izdarīšu gan, — Ronja attrauca. — Lai tev vienreiz būtu, par ko celt traci.
Matiss skumīgi raudzījās viņā.
— Ronja, meitiņ, — viņš nopūzdamies sacīja. Tad, iemeties seglos, saviem laupītājiem pa priekšu aizjāja lejup pa nokalni un prom bija.
Tiklīdz pēdējais zirga rumpis bija nozudis Vilka žokļos, Ronja aizdrāzās nopakaļ. Brizdama pa strauta auksto ūdeni, arī viņa dziedāja un svilpoja. Pēc tam viņa skrēja, skrēja un skrēja, līdz aizskrēja pie sava mežezeriņa.
Un tur bija Birka. Kā bija solījies. Viņš gulēja izstiepies uz plakana akmens. Ronja nezināja, vai viņš ir aizmidzis vai nomodā, un, paņēmusi akmeni, iemeta to ūdenī, lai pārbaudītu, vai viņš dzirdēs plunkšķi. Birka to sadzirdēja un, pielēcis kājās, panācās viņai pretim.
— Es jau ilgi gaidu, — viņš sacīja, un no jauna Ronja juta uzvilnījam prieku, ka viņai ir tāds brālis, kas viņu gaida un grib, lai viņa atnāk.
Un tagad Ronja šeit stāvēja, gluži kā uz galvas ievēlusies pavasarī. Visapkārt viņai valdīja tāds burvīgums; jā, tas piepildīja visu viņas augumu, un viņa iekliedzās kā putns — skaļi un spalgi; to viņai vajadzēja Birkām paskaidrot.
— Man jāizkliedz savs pavasara kliedziens, citādi es pārsprāgšu. Klausies! Tu taču dzirdi pavasari?
Kādu brīdi viņi stāvēja klusu un klausījās, kā viņu mežā vidžināja un šņāca, un šalca, un dziedāja, un čaloja. Visi koki un visi ūdeņi, un visi zaļie brikšņi bija dzīvības pilni, visapkārt skanēja pavasara svaigā, mežonīgā dziesma.
— Es stāvu un jūtu, kā no manis aizplūst ziema, — Ronja sacīja. — Drīz es būšu tik viegla, ka varēšu lidot.
Birka iebukņīja viņai.
— Tad lido! Mežonīgās harpijas jau droši vien lidinās apkārt, tu vari lidot tām līdzi.
Ronja smējās.
— Jā, es paraudzīšos, ko darīt.
Bet tad viņa izdzirda skrienam zirgus. Tie auļoja kaut kur lejā pie upes, un nu Ronjai vajadzēja pasteigties.
— Nāc! Es tik ļoti gribu noķert sev kādu savvaļas zirgu.
Un viņi skrēja, līdz tos ieraudzīja — simtiem zirgu, kas plīvojošām krēpēm joņoja cauri mežam tā, ka zem viņu pakaviem dunēja zeme.
— Tos būs iztramdījis kāds lācis vai vilks, — Birka sacīja. — No kā cita viņi lai sabītos?
Ronja purināja galvu.
— Tie nav izbijušies, tie tikai skrien, lai aizdzītu ziemas stingumu. Bet, kad viņi nogurs un sāks ganīties, tad es noķeršu vienu un aizvedīšu uz mājām, uz Matisa pili, — to es jau sen biju nodomājusi.
— Ko tu Matisa pilī iesāksi ar zirgu? Tu taču jāsi mežā! Mēs jau varam kādus pāris noķert un jāt tepat.
Nedaudz padomājusi, Ronja sacīja:
— Pat ļautiņiem no Borkas dzimtas ir prāts paurī, to es manu. Tā arī darīsim! Nāc, pamēģināsim!
Ronja atraisīja savu ādas siksnu. Tādu arī Birka bija sev iegādājies, un, iztaisījuši cilpas, viņi noslēpās aiz akmens pļavmalā, kur mēdza ganīties savvaļas zirgi.
Tas nekas, ka viņiem vajadzēja gaidīt.
— Es jau tikpat labi varu sēdēt še un būt pavasarī, — Birka sacīja.
Ronja zagšus palūkojās viņā un klusi nomurmināja:
— Tāpēc tu man patīc, Birk, Borkas dēls!
Ilgi viņi tā klusēdami sēdēja un bija pavasarī. Viņi dzirdēja svilpojam strazdus un kūkojam dzeguzi tā, ka viss mežs skanēja. Akmens sviediena attālumā no viņiem alas priekšā kunkuļoja jaun- piedzimušie lapsēni. Priežu galotnēs šaudījās vāveres, un viņi redzēja zaķus, kuri cilpoja pa sūnām un tad nozuda krūmājā. Pavisam tuvu piesau- lītē mierīgi gulēja odze, kas gaidīja mazuļus. Viņi to netraucēja, un tā netraucēja viņus. Pavasaris piederēja visiem.
— Tev taisnība, Birk, — Ronja sacīja. — Kāpēc man jāved zirgs prom no meža, kur ir viņa mājas? Bet jāt es gribu, un nu ir pienācis laiks to darīt.
Te uzreiz meža klajums bija pilns ar zirgiem. Tie mierīgi pastaigājās un krimta svaigo zāli.
Birka norādīja uz pāris skaistiem brūniem kumeļiem, kas ganījās gabaliņu nostāk no pārējā bara.
— Ko tu teiksi par tiem tur?
Ronja klusēdama pamāja. Un, turēdami cilpas pa metienam, viņi tuvojās tiem diviem, kurus vajadzēja sagūstīt. Viņi nāca no aizmugures lēnām un bez skaņas, lēnām, arvien tuvāk. Te Ronjai zem kājām iebrikšķējās sauss zars, un zirgu bars tūdaļ saausījās, gatavs bēgšanai. Bet, nemanījuši nekā bīstama — ne lāča, ne vilka, ne lūša, ne kāda cita ienaidnieka —, tie nomierinājās un no jauna sāka ganīties.
To darīja arī jaunie kumeļi, kurus Birka un Ronja bija sev nolūkojuši. Nu tos varēja sasniegt. Viņi klusu pamāja viens otram, uzreiz gaisā nozibēja divas cilpas, un nākamajā mirklī atskanēja tikai divu notvertu zirgu zviegšana, un zeme rībēja, kad, nozuzdams mežā, aizauļoja zirgu bars.
Divus ērzeļus viņi bija notvēruši — divus mežonīgus, jaunus kumeļus, kuri spārdījās, rāvās prom, plosījās, koda un mežonīgi cīnījās, lai tiktu brīvībā, kad Ronja un Birka gribēja tos piesiet katru pie sava koka.
Beidzot viņiem laimējās sapīt tiem kājas, un, kad tas bija izdarīts, viņi žigli atlēca nost, lai kumeļi viņus nesaspārdītu. Pēc tam viņi elsodami stāvēja un skatījās, kā zirdziņi spārdās un niķojas, līdz no tiem sāka pilēt putas.
— Jāt mēs jāsim, — Ronja sacīja. — Tā uzreiz jau tie nemaz neļausies jāt.
To saprata arī Birka.
— Vispirms mums jāliek noprast, ka negribam tiem neko ļaunu.
— Es jau izmēģinājos, — Ronja sacīja. — Ar maizes gabalu. Un, ja es ļoti veikli nebūtu atrāvusi roku, tad pārietu mājās pie Matisa ar pāris nokostiem pirkstiem aiz jostas. Tas nebūtu viņu darījis sevišķi jautru un priecīgu.
Birka nobāla.
— Tu gribi sacīt, ka tas rakaris koda tev, kad tu devi maizi? Un patiešām gribēja tev iekost?
— Pajautā viņam, — Ronja drūmi noteica. Viņa sarūgtināta skatījās uz nevaldāmo kumeļu,
kas tikai turpināja trakot un ārdīties.
— Rakaris — tas ir labs vārds, — viņa sacīja.
— Tā es viņu saukšu. Birka iesmējās.
— Tad tev pretī jādod vārds manējam.
— Jā, tas jau arī tikpat traks, — Ronja sacīja. — Par Trakuli vari to saukt.
— Klausieties jūs, savvaļas zirgi! — Birka sauca. — Nu mēs esam devuši jums vārdus. Rakaris un Trakulis jūs saucaties un piederat mums, vai jūs to gribat vai ne.
Rakaris un Trakulis negribēja vis, to varēja manīt. Viņi plosīja un kodīja ādas siksnas, tiem lija sviedri, un tomēr tie turpināja spārdīties un slieties pakaļkājās, un to mežonīgā zviegšana biedēja putnus un zvērus apkārtējā mežā.
Bet diena gāja uz vakarpusi, un tie pamazām nogura. Beidzot viņi mierīgi, nodurtām galvām stāvēja katrs pie sava koka, tikai laiku pa laikam bēdīgi un klusi iezviegdamies.
— Viņi gan būs izslāpuši, — Birka sacīja.
— Mums viņi jāpadzirdina.
Un viņi atraisīja savus tagad tik mīļos zirdziņus un aizveda tos pie ezeriņa, noņēma ādas siksnas un ļāva tiem dzert.
Zirgi dzēra ilgi. Padzērušies tie mierīgi stāvēja, apmierināti un sapņaini lūkodamies uz Birku un Ronju.
— Pēdīgi mēs tos pieveicām, — Birka apmierināts noteica.
Ronja papliķēja savu zirdziņu, ieskatījās tam dziļi acīs un skaidroja tam:
— Ja es sacīšu, ka jāšu, tad arī jāšu, vai saprati?
Tad Ronja stingri ieķērās Rakara krēpēs un
uzlidoja zirga mugurā.
— Nu, Rakari, — viņa ieteicās. Un, apmetuši plašu loku, uz galvas ielidoja ezeriņā. Viņa iznira
īstajā brīdī, lai redzētu, kā Rakaris un Trakulis pilnos auļos nozūd starp kokiem.
Birka pasniedza Ronjai roku un izvilka viņu ārā. Viņš to darīja, neteikdams ne vārda un neskatīdamies uz Ronju. Ronja, tāpat klusu ciešot, izrāpās krastā. Viņa nopurinājās, ka ūdens vien nošļakstījās visapkārt. Un nevaldāmi iesmējās:
— Šodien es vairs nejāšu!
Tad arī Birka nevarēja noturēt smieklu šalti:
— Arī es to nedarīšu!
Tad pienāca vakars. Aiz apvāršņa grima saule, nolaidās krēsla — pavasara krēsla —, tā bija tikai tāds savāds mijkrēslis, kas ietina kokus, kad nemaz neiestājās nakts un tumsa. Mežā palika kluss. Vairs nedzirdēja ne strazdus, ne dzeguzes. Visi lapsēni salīda savās alās, visi vāverēni un zaķēni savos dobumos un migās, odze palīda zem akmens. Nekas vairs nebija dzirdams, vien ūpja drūmie vaidi attālu prom, bet drīz apklusa arī tie.