Bija tā, it kā viss mežs gulētu. Bet pamazām tas tagad modās savai krēslas dzīvei. Sāka kūņoties visas krēslas radības, kas tur mājoja. Sūnās čabēja, lodāja un lavījās. Rumpainīši trīņājās starp kokiem, pinkainie putu troļļi rāpoja pa akmeņiem, un pelēkie mošķuļi bariem vien līda ārā no savām paslēptuvēm un šņāca, lai iebiedētu visus, kurp vien tie gāja. Un lejup no kalna laidās mežonīgās harpijas, visnežēlīgākās, vistrakākās no visiem meža radījumiem; tās spīdēja tik melnas pret gaišajām pavasara debesīm. Ronja ieraudzīja tās, un šis skats viņai nepatika.
— Te visapkārt ir vairāk māžu, nekā vajadzīgs! Bet nu es, būdama slapja un vienos zilumos, gribu mājās!
— Slapja un vienos zilumos tu esi gan, — Birka piekrita. — Bet tu jau arī esi nodzīvojusi veselu dienu pavasarī.
Ronja zināja, ka pārāk ilgi ir palikusi mežā. Un, atvadījusies no Birkas, viņa pūlējās izdomāt, kā apvārdot Matisu un likt tam saprast, kāpēc bijis jāpaliek pavasarī līdz vēlam vakaram.
Bet ne Matiss, ne arī kāds cits nelikās redzam Ronju, kad viņa ienāca zālē. Tur bija citas raizes.
Pavarda priekšā, bāls un aizvērtām acīm, uz aitādas gulēja Sturkass. Un viņam blakus uz ceļiem tupēja Lūvise un pārsēja brūci kaklā. Visi pārējie laupītāji stāvēja apkārt un skatījās. Vienīgi Matiss skraidīja uz priekšu un atpakaļ kā saniknots lācis. Viņš kliedza un ārdījās.
— Ak, šitie mēslu vaboles no Borkas dzimtas, šitie mēslu vaboles no laupītājiem! Ak, šiten tādi bandīti! Ak, es viņus nožmiegšu citu pēc cita, līdz neviens no viņiem vairs roku un kāju nespēs šai saulē pakustināt! Ak, ak!
Te Matisam aptrūka vārdu un bija dzirdama tikai nebeidzama rēkšana, līdz Lūvise stingri norādīja uz Sturkasu. Tad Matiss aptvēra, ka nabadziņam ir grūti panest tik lielu jezgu, un viņš negribīgi apklusa.
Ronja saprata, ka Matiss šobrīd nav īstais, ar kuru runāt. Par notikušo labāk pajautāt Plikpaurim Pērām.
— Tādus kā Borka vajadzētu pakārt, — Plikpauris Pērs sacīja. Un viņš pastāstīja, kāpēc.
Pie Laupītāju takas Matiss ar saviem ašajiem zēniem bija gulējuši un uzmanījuši laupījumu, stāstīja Plikpauris Pērs. Un tad, par laimi, bija braucis liels bars ļaužu — tirgotāji ar lieliem saiņiem, ēdienu un ādām, un piedevām vēl kaudzi naudas. Tiem nebija pieticis saprašanas aizstāvēties, un tālab arī viss tika atņemts.
— Vai viņi tad nedusmojās? — Ronja nomākta ievaicājās.
— Un kā vēl! Kā viņi lamājās un šūmējās, un plosījās! Bet bija jāsteidzas tikt prom. Droši vien viņi metās pie fogta sūdzēties.
Plikpauris Pērs ķiķināja. Taču Ronja nevarēja saprast, par ko te jāķiķina.
— Un tad, vai vari iedomāties, — Plikpauris Pērs turpināja, — kad nu mēs visu bijām sakrāvuši zirgiem mugurās, lai dotos uz mājām, tad ierodas Borka ar saviem dienderiem un arī grib laupījumu. Un, šitie rakari, viņi šauj! Tā Sturkass dabūja bultu tieši kaklā. Un tad, saprotams, arī mēs šāvām; jā, jā, gan jau kādi divi trīs no viņiem arī dabūja tikpat daudz, cik Sturkass.
Matiss pienāca īstajā brīdī, lai noklausītos pēdējos vārdus, un viņš grieza zobus.
— Pagaidi tik, šitas vēl ir tikai sākums, — viņš sacīja. — Es nožmiegšu visus pēc kārtas. Līdz šim es izturējos mierīgi. Bet nu visiem Borkas laupītājiem reiz būs gals.
Ronja juta, ka viņā mostas niknums.
— Bet, ja nu gals būs arī visiem Matisa laupītājiem, vai par to tu esi padomājis?
— Par to es nedomāju domāt, — Matiss atcirta. — Jo tā nebūs.
— Ko tu par to zini, — Ronja teica.
Pēc tam viņa aizgāja un apsēdās pie Sturkasa. Ronja uzlika roku viņam uz pieres un juta, ka viņam ir drudzis. Sturkass atvēra acis un, paskatījies uz Ronju, vāri pasmaidīja.
— Mani viņi tik viegli vis nenokniebs, — viņš sacīja, bet tas skanēja diezgan neskaidri.
Ronja saņēma viņa roku un turēja to.
— Nē, Sturkas, tevi viņi tik viegli vis nenokniebs.
Ilgi viņa tā sēdēja un turēja Sturkasa roku. Viņa nelēja asaras. Bet dziļi sevī viņa gauži raudāja. Pēc ievainojuma Sturkass sagulēja drudzī trīs dienas. Viņš bija smagi slims un gulēja pa pusei bezsamaņā. Bet Lūvise prata daudzas ārstniecības mākas un ar savām zālītēm un apliekamiem kā māte kopa Sturkasu, un visiem par izbrīnu ceturtajā dienā viņš bija augšā: gan vājš uz kājām, bet citādi pietiekami spirgts. Bulta bija trāpījusi kakla dzīslu, un, jo vairāk tā dzija, jo stiprāk savilkās. Tāpēc Sturkasa galva liecās uz vienu pusi, kas piešķīra viņam tādu sērīgu izskatu, un tomēr viņš bija tikpat dzīvīgs un jautrs kā allaž. Visi laupītāji priecājās, ka viņš izdzīvojis, un, ja tie dažreiz viņam uzsauca — Sķībpauris, kad tiem no viņa kaut ko vajadzēja, tas bija domāts pa jokam. Un Sturkass par to nebēdājās.
Bēdājās vienīgi Ronja. Nesaskaņa starp Matisu un Borku darīja viņas dzīvi grūtu. Viņa bija cerējusi, ka šī naidošanās pamazām norims pati no sevis. Pašlaik tā uzliesmoja no jauna un kļuva bīstama. Katru rītu, kad Matiss ar saviem laupītājiem izjāja caur Vilka žokļiem, Ronjai bija jāraizējas, cik no viņiem pārjās mājās neievainoti. Viņa nomierinājās tikai tad, kad vakarā visi sasēdās ap garo galdu. Bet nākamo rītu nemiers atkal bija klāt, un viņa jautāja savam tēvam:
— Kāpēc jums, Borkam un tev, tā jādzenas vienam pēc otra dzīvības?
— Prasi Borkam! — Matiss atteica. — Viņš izšāva pirmo bultu. Sturkass tev to pastāstīs.
Tomēr arī Lūvise beidzot nenocietās.
— Bērns ir gudrāks par tevi, Matis! Tas var beigties tikai ar asinspirti un nelaimi, un kam no tā būs kāds labums?
Kad viņam pretī nostājās gan Ronja, gan Lūvise, Matiss saniknojās.
— Kam no tā būs kāds labums? — viņš auroja. — Kam no tā būs kāds labums? Lai Borka beidzot aizvācas no Matisa pils, vai jūs, stulbeņi, to neapjēdzat?
— Un vai tam akurāt jānotiek, izlejot asinis tā, lai visi aiziet uz viņpasauli, iekams jūs paspēsiet to izdarīt? — Ronja jautāja. — Vai tad citas izejas nav?
Matiss skābi paskatījās uz viņu. Par to vēl varēja ķīvēties ar Lūvisi. Bet, ka Ronja nav ar viņu uz vienu roku, tas bija vairāk, nekā viņš spēja izturēt.
— Atrodi citu ceļu tu, kas esi tik dūšīga! Izdzen tu Borku no Matisa pils! Pēc tam lai viņš guļ kā netīra lapsa mežā ar visiem saviem sumpurņiem. Es tiem nekā nedarīšu.
Matiss apklusa un, nedaudz padomājis, nomurmināja:
— Bet, ja es nevaru nogalēt vismaz Borku, lai tad mani sauc par nelieti starp laupītājiem!
Katru dienu Ronja ar Birku satikās mežā. Tas bija viņas mierinājums. Bet nu viņa vairs nevarēja dzīvot pavasarī tik bezbēdīgi un to nevarēja arī Birka.
— Pat pavasaris mums ir sabojāts, — Birka sacīja. — Divu vecu, tiepīgu laupītāju vadoņu dēļ, kas izkūkojuši prātu.
«Cik bēdīgi,» domāja Ronja, «ka Matiss ir kļuvis par vecu, tiepīgu laupītāju vadoni, kas izkūkojis prātu. Viņas Matiss, viņas priede mežā, viņas stiprums, — kāpēc ir tāda sajūta, ka Birka ir tas, pie kā meklēt patvērumu, kad ir grūti?»
— Ja tu nebūtu mans brālis, — viņa sacīja, — tad es nezinu…
Viņi sēdēja pie ezeriņa, un ap viņiem bija ziedoņa burvīgums, bet viņi to tikpat kā nemanīja.
Ronja prātoja.
— Ja tu nebūtu mans brālis, tad es varbūt neraizētos par to, ka Matiss grib nogalēt Borku.
Ronja paskatījās uz Birku un iesmējās.
— Un tā ir tava vaina, ka man ir tik daudz bēdu!
— Es negribu, lai tev būtu bēdas, — Birka sacīja. — Bet arī man nav viegli.
Viņi ilgi sēdēja, un viņiem bija smagi, bet kopīgais smagums abiem bija mierinājums. Un tomēr viegli nebija.
— Ir tik nedroši, kad nezini, kas vakarā būs dzīvs, kas miris, — Ronja sacīja.
— Kaut arī neviens jau vēl nav miris, — Birka teica. — Taču tas atkarājas tikai no tā, vai fogta kareivji atkal būs sākuši mudžēt mūsu mežos. Matiss un Borka gluži vienkārši nespēs viens otru nonāvēt. Tiem pietiks ko uzmanīties, lai turētu atstatumā kareivjus.
— Jā, kā tad, un tā ir laime, — Ronja piekrita.
Birka smējās.
— Kas to būtu domājis, ka no fogta kareivjiem var būt kāds labums?
— Nedroša tāda dzīve ir tik un tā, — Ronja sacīja. — Un nedrošas būs visas mūsu mūža dienas tev un man.
Viņi aizgāja paskatīties, kā ganās savvaļas zirgi. Barā turējās arī Rakaris un Trakulis. Birka uzsvilpa tiem. Abi pacēla galvas un izskatījās tādi kā domīgi. Pēc tam atkal mierīgi turpināja ganīties. Varēja manīt, ka Ronja ar Birku šiem neko lielu nenozīmēja.
— Nezvēri jūs esat, — Birka sacīja. — Kaut arī ganāties te un izskatāties tik mīlīgi.
Ronja gribēja mājās. Pāris vecu, tiepīgu laupītāju vadoņu dēļ viņa vairs nevarēja mierīgi dzīvot mežā.
Todien, tāpat kā citas dienas, viņi, Ronja un Birka, šķīrās krietnu gabalu pirms Vilka žokļiem un tālu no visām laupītāju takām. Viņi zināja, kur jāja Matiss un kur gāja Borkas ceļi. Tomēr viņi allaž baiļojās, ka tos kāds neierauga kopā.
Ronja ļāva Birkām aiziet pa priekšu.
— Redzēsimies rīt! — viņš sacīja. Un aizskrēja.
Kādu brītiņu Ronja pakavējās, lai paskatītos uz
jaunajiem lapsēniem. Tie lēkāja un rotaļājās — prieks bija skatīties uz tiem. Bet Ronja nejuta nekāda prieka un drūmi prātoja, vai jebkad maz būs tā kā agrāk. Varbūt viņa nekad vairs savā mežā nespēs būt priecīga.
Tā viņa gāja uz mājām un nonāca līdz Vilka žokļiem. Tur sardzē stāvēja Jūens un Mazais Kli- pens, un viņi izskatījās mundrāki nekā citkārt.
— Steidzies uz mājām, tad redzēsi, kas noticis, — Jūens mudināja.
Ronja kļuva ziņkārīga.
— Tam jābūt kaut kam uzjautrinošam, tas pēc jums redzams.
— Jā, vari man ticēt! — Mazais Klipens ķiķināja. — Gan jau pati redzēsi.
Ronja sāka skriet. Kaut ko uzjautrinošu viņai nudien vajadzēja.
Drīz jau viņa bija pieskrējusi pie lielās zāles durvīm un iekšā dzirdēja Matisa smieklus. Tie bija skaļi, dārdoši smiekli, kas sasildīja Ronju un aizdzina nemieru. Un nu viņa gribēja zināt, kas Matisam liek tā smieties.
Steigšus viņa iemetās velvju zālē. Un, kolīdz Matiss viņu ieraudzīja, tā metās klāt un apkampa Ronju. Viņš pacēla Ronju augstu gaisā un pasvieda riņķī — tik nesavaldīgs viņš bija.
— Ronja, meitiņ, — viņš kliedza, — tev bija taisnība! Nevajag nekādas asinsizliešanas. Nu Borka aizies kā divi deviņi ātrāk nekā palaidīs pirmo rīta pirdienu, tici man!
— Kā tā?
Matiss rādīja.
— Paskaties! Paskaties, ko es tikko nogrābu pats savām rokām!
Akmens zāle bija pilna satrauktiem laupītājiem, kas lēkāja riņķī un taisīja traci, tāpēc Ronja uzreiz nevarēja saskatīt, ko Matiss rāda.
— Vai saproti, Ronja, meitiņ, es tikai pateikšu Borkam: «Vai tu paliksi vai iesi prom? Vai tu gribi atpakaļ savu čūskulēnu vai negribi?»
Tad viņa ieraudzīja Birku. Sasietām rokām un kājām, ar asiņainu pieri un izmisušu skatienu viņš gulēja dziļi stūrī, un viņam apkārt klaigādami un bļaudami lēkāja Matisa laupītāji:
— Hei, mazais Borkas dēls, kad tu iesi mājās pie sava tēva?
Ronja iekliedzās, un viņai no acīm izsprāga niknuma asaras.
— Tu nedrīksti tā darīt! — viņa kliedza un sita ar dūrēm Matisam, kur vien tika tam klāt. — Tu, nezvērs, tu nedrīksti tā darīt!
Matiss ar būkšķi nolaida Ronju zemē, nu viņš bija gana smējies. Un tik stipri viņu pārņēma dusmas, ka viņš nobāla.
— Ko mana meita saka, ko es nedrīkstu darīt? — viņš draudīgi jautāja.
— Es tev to pateikšu, — Ronja sacīja. — Laupīt tu vari naudu, mantas un kādas drazas vien
gribi, bet cilvēkus tu nedrīksti laupīt, jo tad es vairs negribu būt tava meita.
— Kas te runā par cilvēkiem? — Matiss ieteicās, bet viņa balsi i pazīt nevarēja. — Es esmu noķēris čūskulēnu, uti, mazu sumpurni un beidzot gribu dabūt tīru savu sentēvu pili. Pēc tam tu vari būt vai nebūt mana meita — kā gribi.
— Ptū, tevi! — Ronja kliedza.
Plikpauris Pērs pienāca un nostājās starp viņiem, jo bija nobijies ne pa jokam. Nekad viņš nebija Matisu redzējis ar tik pārvērstu un pārakmeņojušos seju, un tas biedēja Plikpauri Pēru.
— Vai nu tā jārunā ar tēvu, — Plikpauris Pērs sacīja, saņemdams Ronju aiz rokas. Bet viņa to izrāva.
— Ptū, tevi! — viņa iekliedzās no jauna.
Matiss šķita viņu nedzirdam. Bija tā, it kā viņam vairs nebūtu Ronjas.
— Fjūsok, — viņš sacīja drausmu pilnā balsī, — ej augšā pie Elles rīkles un aiznes Borkam vēsti, ķa es gribu viņu redzēt, kolīdz rīt uzlēks saule. Labāk lai viņš atnāk, — pasaki to viņam!
Lūvise klusēdama stāvēja un klausījās. Viņa sarauca uzacis, bet nekā nesacīja. Visbeidzot viņa piegāja pie Birkas. Ieraudzījusi brūci zēna pierē, viņa paņēma māla krūku ar dziedinošajām zāļu tējām un gribēja to nomazgāt, bet Matiss iebļāvās:
— Nepieskaries tam čūskulēnam!
— Čūskulēns vai ne, — Lūvise atteica, — bet šo brūci vajag nomazgāt.
Un tā tika nomazgāta.
Te pienāca Matiss. Viņš sagrāba Lūvisi aiz rokas un svieda to šķērsām pāri istabai. Ja Knūtass nebūtu viņu uztvēris, Lūvise ietriektos tieši gultas stabā.
Bet Lūvises sodam neviens nespēja izbēgt. Un, tā kā Matiss nebija sasniedzams, viņa ieknieba Knūtasam tik stipri, ka tas iestenējās. Tāda bija pateicība par to, ka viņš nebija ļāvis Lūvisei ietriekties gultas stabā.
— Ārā, visi vīrišķi! — Lūvise kliedza. — Pazūdiet kā divi deviņi; nekā cita jūs nedarāt kā tikai nelietības! Vai dzirdēji, Matis, arī tu pazūdi!
Matiss uzmeta Lūvisei tumšu skatienu. Tas būtu iebiedējis jebkuru, tikai ne Lūvisi. Sakrustotām rokām viņa stāvēja un noskatījās, kā viņš ar saviem laupītājiem atstāj zāli. Un viņam pār plecu tika pārmests Birka, kam vara krāsas mati nokarājās pār acīm.
— Ptū, tevi, Matis! — Ronja iekliedzās, pirms smagās durvis aizcirtās aiz tēva.
Tonakt Matiss negulēja gultā blakus Lūvisei kā parasti, un, kur viņš gulēja, Lūvise nezināja.
— Kas man daļas par viņu, — Lūvise sacīja. — Tagad es varu izstiepties gan platumā, gan garumā.
Bet aizmigt viņa nevarēja. Jo dzirdēja savu bērnu izmisīgi raudam, un bērns neļāvās mierināties. Tā bija nakts, kuru Ronjai vajadzēja aizvadīt vienai pašai. Ronja gulēja nomodā un ienīda savu tēvu tik stipri, ka juta — sirds krūtīs saraujas. Tomēr ir grūti nīst kādu, ko tu visas savas dzīves dienas esi ļoti mīlējis. Tādēļ Ronjai šī bija vissmagākā nakts.
Pēdīgi viņa aizmiga, bet uzrāvās augšā, tiklīdz sāka svīst gaisma. Drīz lēks saule, un tad viņai vajadzēja būt pie Elles rīkles un redzēt, kas tur notiks. Lūvise mēģināja Ronju aizkavēt, bet viņa neļāvās. Ronja gāja, un Lūvise klusēdama gāja viņai nopakaļus.
Un nu viņi tur stāvēja tāpat kā toreiz katrs savā pusē Elles rīklei — Matiss un Borka ar saviem laupītājiem. Arī Undise tur bija, un pa lielu gabalu Ronja dzirdēja viņas kliedzienus un lāstus. Tas bija Matiss, kuru viņa lādēja tā, ka ausis svila. Bet ilgi Matiss neļāva sevi apsaukāt.
— Vai tu nevari apklusināt savu sievu, Borka? — viņš jautāja. — Tev nenāktu par ļaunu paklausīties, kas man sakāms.
Ronja bija nostājusies Matisam aiz muguras, lai viņš to neredzētu. Pati viņa redzēja un dzirdēja vairāk nekā spēja izturēt. Blakus Matisam stāvēja Birka. Viņš vairs nebija saistītām rokām un kājām, bet ap kaklu viņam bija siksna, un šo siksnu Matiss turēja rokā, it kā vestu suni.
— Tu esi ciets vīrs, Matis, — Borka sacīja. — Un nekrietns vīrs. Ka tu gribi dabūt prom mani, to es saprotu. Bet panākt savu gribu, uzbrūkot manam bērnam, tas ir nekrietni!
— Es neesmu prasījis, lai tu izteiktu savas domas par mani, — Matiss sacīja. — Toties es gribu zināt — kad tu domā izvākties?
Borka klusēja, viņš bija tik ļoti sarūgtināts, ka vārdi iestrēga kaklā. Ilgi viņš, klusu ciešot, stāvēja, tad beidzot ieteicās:
— Vispirms man jāsameklē vieta, kur mēs bez baiļu varētu apmesties. Bet tas var izrādīties pagrūti izdarāms. Bet, ja tu atdosi manu dēlu, tad es dodu tev savu godavārdu, ka mēs aiziesim, iekams vasara būs galā.
— Labi, — Matiss piekrita. — Un es dodu tev savu godavārdu, ka tu dabūsi savu dēlu, iekams vasara būs galā.
— Es gribēju teikt, lai tu atdod viņu tūlīt, — Borka sacīja.
— Un es gribēju teikt, ka tu viņu nedabūsi, — Matiss atteica. — Bet mums Matisa pilī ir cietumnieku kambari. Viņam netrūks jumta virs galvas, ja iegadīsies lietaina vasara, — lai tas ir tev neliels mierinājums.
Stāvēdama Ronja klusi iestenējās. Tik cietsirdīgi viņas tēvs bija izdomājis, Borkam bija jāizvācas tūlīt, «ātrāk, nekā viņš palaidīs savu pirmo rīta pirdienu», tā taču Matiss bija sacījis. Citādi Birkām vajadzēs sēdēt ieslodzītam līdz pat vasaras beigām. Bet tik ilgi Birka tur neizturēs — to Ronja zināja. Birka nomirs, un viņai vairs nebūs brāļa.
Tēva, kuru viņa spētu mīlēt, Ronjai arī vairs nebūs. Tas darīja sāpes. Ronja gribēja sodīt Ma- tisu par to un arī par to, ka viņa vairs nespēja būt Matisa meita; ai, kā viņai gribējās, kaut Matiss ciestu, tāpat kā viņa cieta, un cik spēcīgi viņa vēlējās, kaut varētu Matisam visu izjaukt un iznīcināt viņa nodomus!
Un piepeši viņa zināja. Zināja, kas darāms. Reiz sen atpakaļ viņa bija tā izdarījusi un arī toreiz niknumā, bet ne tik apmāti kā pašlaik. Gandrīz kā pa murgiem Ronja ieskrējās un pārlidoja pāri Elles rīklei; Matiss ieraudzīja viņu lecam, un viņam no krūtīm izlauzās kliedziens. Tā kliedz meža zvērs, kas nokļuvis nāves bailēs, un viņa laupītājiem sastinga asinis dzīslās, jo neko briesmīgāku viņi vēl nekad nebija dzirdējuši. Un tad viņi ieraudzīja Ronju — savu Ronju — otrā pusē plaisai pie ienaidnieka. Nekas ļaunāks un nekas tik neaptverams vairs nevarēja notikt.
Neaptverams tas bija arī Borkas laupītājiem.
Viņi blenza uz Ronju — it kā viņu vidū būtu nolaidusies kāda mežonīga harpija.
Borka bija tikpat samulsis, bet ātri vien apķērās. Bija noticis kaut kas tāds, kas visu izmainīja, tik daudz viņš saprata. Te nu atlēca harpijai līdzīgā Matisa meita un palīdzēja viņam izkļūt no ķezas. Kāpēc viņa darīja kaut ko tik neprātīgu, viņš neaptvēra, bet pasteidzās aplikt Ronjai siksnu ap kaklu, un, to darīdams, viņš klusi smējās.
Pēc tam uzsauca Matisam:
— Arī mums šai pusē ir cietumnieku kambari. Tavai meitai tāpat netrūks jumta virs galvas, ja iegadīsies lietaina vasara. Apmierinies ar to, Matis!
Bet Matisam nevajadzēja nekāda mierinājuma. Kā aizšauts lācis viņš tur stāvēja un šūpoja savu smago ķermeni, it kā apspiestu kādas neciešamas mokas. Viņu uzlūkojot, Ronja ieraudājās. Matiss bija palaidis vaļā siksnu, kas turēja Birku piesietu, bet Birka palika stāvam bāls un izmisis, un viņš skatījās pāri Elles rīklei uz Ronju — kā viņa raudāja.
Tad pie Ronjas pienāca Undise un iebukņīja viņu.
— Raudi vien! Es arī raudātu, ja mans tēvs būtu tāds nezvērs!
Bet Borka pavēlēja Undisei pazust kā divi deviņi. Viņš sacīja, lai Undise te nejaucoties.
Ronja pati bija nosaukusi Matisu par nezvēru, un tomēr viņa vēlējās, kaut būtu varējusi to mierināt par to, ko bija Matisam nodarījusi un kas lika viņam ciest tādas mokas.
Arī Lūvise gribēja palīdzēt Matisam kā allaž, kad viņš bija nelaimē. Patlaban Lūvise stāvēja Matisam blakus, bet viņš to pat nepamanīja. Nekā
Matiss nemanīja. Pašlaik viņš bija viens pats visā pasaulē.
Tad Borka viņam uzsauca:
— Vai dzirdi, Matis, vai tu dosi atpakaļ manu dēlu vai nedosi?
Bet Matiss tikai stāvēja, šūpojās un nekā neatbildēja.
Tad Borka iebļāvās:
— Vai tu dosi atpakaļ manu dēlu vai ne?
Beidzot Matiss it kā atmodās.
— Zināms, ka atdošu, — viņš vienaldzīgi sacīja. — Kad vien gribi.
— Un es gribu tūlīt! — Borka teica. — Nevis kad vasarai pienāks gals, bet tūlīt!
Matiss pamāja ar galvu.
— Es jau teicu — kad vien gribi.
Bija tā, it kā tas vairs neattiektos uz viņu. Bet Borka ļauni smējās:
— Un to pašu brīdi tu dabūsi savu bērnu. Maiņas tirdzniecība paliek maiņas tirdzniecība, to jau tu pieproti, nelietis tāds!
— Man nav bērna, — Matiss teica.
Borkas priecīgais smīns apdzisa.
— Ko tu ar to domā? Vai tā atkal ir jauna nekrietnība, ko tu esi izdomājis?
— Nāc un ņem savu dēlu, — Matiss sacīja. — Bet man tu bērnu vari nedot atpakaļ. Jo man tāda nav.
— Bet man ir! — Lūvise tik draudīgi iekliedzās, ka no mūra dzeguļiem gaisā pacēlās vārnas. — Un šo bērnu es gribu atpakaļ, vai saprati, Borka! Tūlīt!
Tad viņa ieplēta acis uz Matisu.
— Arī tad, ja bērna tēvs ir galīgi pazaudējis saprašanu!
Matiss pagriezās un smagiem soļiem aizgāja.