Otrā rītā ciemā ieradās valdnieks Citrons ar visu savu svītu, kurā bija četrdesmit galma citronu, un ar citroniešu bataljonu. Kā jums zināms, Citrona galmā visiem pie cepurēm bija piekārti zvaniņi, un, tiem zvanot, iznāca neparasts koncerts.
Izdzirdīs šo troksni, Puravs, kas pašlaik sukāja spoguļa priekšā ūsas, izliecās ārā pa logu, pamezdams savu darbu pusceļā. Tā viņš tika apcietināts un aizvests projām ar vienu ūsu uz augšu un otru uz leju.
— Ļaujiet man vismaz izsukāt arī kreiso ūsu! — lūdza Puravs sargus, kad tie viņu veda uz cietumu.
— Klusu, citādi mēs jums nogriezīsim ir kreiso, ir labo ūsu, lai nebūtu lieki jāpūlas, tās sukājot.
Puravs apklusa, jo baidījās pazaudēt savu vienīgo bagātību. Tika apcietināts arī Zirnis.
Advokāts kliedza un kārpījās pretī:
— Tas ir pārpratums! Es esmu advokāts un esmu bruņinieka Tomāta dienestā. Te notikusi kāda kļūda, atbrīvojiet mani nekavējoties!
Bet tas bija kā pret sienu, kā pret mūri.
Citronieši apmetās parkā. Sākumā viņi kavēja laiku, lasīdami Pētersīļa kunga uzrakstus, vēlāk, lai nekļūtu garlaicīgi, sāka plūkt puķes, makšķerēt zelta zivtiņas, šaut pa siltumnīcu stikliem un tamlīdzīgā veidā uzjautrināties.
Grāfienes, matus plēsdamas, staigāja no viena komandiera pie otra.
— Lūdzami, kungi, lieciet taču saviem ļaudīm ieturēt mēru! Viņi mums iznīcinās visu parku.
Komandieri pamatīgi apskaitās.
— Mūsu varoņiem, — viņi atbildēja, — pēc piepūles kara gaitās nepieciešama izklaidēšanās, un jums vajadzētu būt drusciņ atzinīgākām.
Grāfienes iebilda, ka Purava un Zirņa apcietināšana nevarējusi prasīt daudz pūļu.
Tad komandieris atbildēja:
— Labi. Tādā gadījumā liksim apcietināt arī jūs, tad viņi būs labāk nopelnījuši savu atalgojumu.
Grāfienēm nekas cits neatlika kā lasīties prom un iet žēloties pie paša Citrona. Tas, protams, bija iekārtojis sev apmešanās vietu pilī kopā ar visiem četrdesmit galma citroniem. Viņš bija izvēlējies sev visskaistākās istabas un izturējās bez kādas cieņas pret Tomātu, baronu, hercogu, Pētersīļa kungu un arī pret pašām grāfienēm.
Barons bija ļoti noraizējies.
— Jūs redzēsiet, — viņš čukstēja, — viņi apēdīs visus pārtikas krājumus, un mēs nomirsim badā. Viņi paliks šeit tik ilgi, kamēr nebūs visu apēduši, un tad aizies, atstādami mūs postā. Tā ir nelaime, tā ir katastrofa!
Valdnieks lika pasaukt pie sevis Puravu un sāka viņu nopratināt. Pētersīļa kungs, izšņaucis degunu rūtainajā kabatas drānā, gatavojās pierakstīt atbildes. Tomāts sēdēja valdniekam labajā pusē par priekšā teicēju.
Jādara zināms, ka Citrons, lai gan viņam uz galvas bija zelta zvaniņš, nebija visai gudrs virs, bez tam viņš bija arī ārkārtīgi izklaidīgs. Piemēram, tiklīdz atveda apcietināto, viņš iesaucās:
— Kādas ūsas! Es jums saku, ka visā valstī neesmu redzējis otras tik skaistas, tik garas un tik labi izsukātas ūsas!
Puravam, kamēr tas sēdēja cietumā, nebija cita darba kā tikai sukāt ūsas.
— Pateicos, jūsu gaišība, — viņš pazemīgi sacīja.
— Reiz nu mēs te esam, — turpināja valdnieks, — es gribu jūs iecelt Sudraba ūsu bruņinieka kārtā. Citroni, šurp!
Augstmaņi tūlīt ieradās.
— Atnesiet man Sudraba ūsu bruņinieka kroni!
Viņam atnesa kroni, tas ir, vienu ūsu, ko varēja uzlikt galvā; protams, šī ūsa bija no tīra sudraba.
Puravs bija pavisam apmulsis: viņš domāja, ka tiek saukts uz nopratināšanu, bet te viņu apbalvo ar tik augstu goda zīmi.
Viņš palocījās Citrona priekšā. Citrons ar gandarījumu uzlika viņam galvā kroni,
apkampa un noskūpstīja uz abām ūsām — vispirms uz kreisās, tad uz labās — un pēc tam piecēlās, lai ietu prom, jo viņš bija diezgan izklaidīgs.
Tad pie viņa pieliecās Tomāts un iečukstēja kaut ko ausī.
— Jūsu augstība, — murmināja Tomāts, — es visā padevībā lūdzu jūs ņemt vērā, ka esat iecēluši bruņinieka kārtā neģēlīgu noziedznieku.
— Kopš šā brīža, kad esmu viņu iecēlis bruņinieka kārtā, — sekoja augstprātīga atbilde, — viņš vairs nav noziedznieks. Tomēr viņu nopratināsim,
Un, pagriezies pret Puravu, Citrons viņam jautāja, vai viņš nezinot, uz kurieni aizbēguši cietumnieki. Puravs atbildēja, ka nekā nezinot. Pēc tam viņam vaicāja, vai viņš nezinot, kur esot noslēpta Ķirbīša mājiņa, un Puravs atkal atbildēja, ka nekā nezinot.
Tomāts saniknojās:
— Jūsu augstība, šis cilvēks melo! Mans priekšlikums ir spīdzināt viņu, kamēr tas pateiks patiesību, visu patiesību un neko citu kā tikai patiesību!
— Ļoti labi, ļoti labi, — teica Citrons, berzēdams rokas; viņš jau pavisam bija aizmirsis, ka pirms mirkļa apbalvojis Puravu, un bija ļoti sajūsmināts par iespējamo spīdzināšanu, jo viņš pēc dabas bija ļauns un nežēlīgs.
— Kā mēs viņu spīdzināsim? — noprasīja bende, kas bija ieradies ar visiem saviem rīkiem — dakšām, cirvjiem, durkļiem un sērkociņiem, lai vajadzības gadījumā varētu aizdedzināt arī sārtu.
— Izraujiet viņam ūsas! — pavēlēja valdnieks.
Bende sāka raustīt Purava ūsas, bet tās, veļas smagumu turot, bija tik pamatīgi norūdījušās, ka bende dabūja krietni vien pacīnīties, tomēr ūsas nespēja izraut. Puravs nejuta itin nekādu sāpju un smejas no visas sirds. Bende pūloties tik ļoti nogura, ka paģība. Puravu ievietoja slepenā kamerā un aizmirsa. Tur viņam vajadzēja pārtikt no jēlas žurku gaļas un ūsas izauga tik garas, ka savijās divos skrituļos kā vadu stieples.
Pienāca Zirņa kārta. Advokāts tūliņ krita valdniekam pie kājām un sāka tas dedzīgi skūpstīt, lūgdams:
— Piedodiet man, augstība, es esmu nevainīgs.
— Bēdīgi, mans advokāt, ļoti bēdīgi, ja jūs būtu vainīgs, es jūs tūliņ atbrīvotu. Bet, ja jūs esat nevainīgs, tad lieta ievirzās jums ļoti nelabvēlīgi. Vai jūs varat pateikt, uz kurieni ir aizbēguši apcietinātie?
— Nē, jūsu augstība, — drebēdams atbildēja Zirnis. Viņš patiešām to nezināja.
— Nu redzat? — izsaucās Citrons. — Ka es varu jūs atbrīvot, ja jūs nekā nezināt?
Zirnis lūdzoši paraudzījās uz Tomāta pusi, bet bruņinieks izlikās, ka ir ļoti nodarbināts ar deguna urbināšanu, un lūkojās griestos.
Zirnis jutās pazudināts, un tai pašā laika viņu pārņēma mežonīgas dusmas, redzot, ka viņa saimnieks un aizbildnis to pametis nelaimē.
— Vai jūs varat pateikt, — turpināja Citrons, — kur paslēpta Ķirbīša mājiņa?
To Zirnis zināja, jo tai rītā bija noklausījies Sīpoliņa sarunu ar ciema ļaudīm.
«Ja es izpaudīšu paslēptuves atrašanas vietu,» viņš domāja, «tad būšu brīvs. Bet kas man no tā tiks? Tagad esmu ar šiem draugiem iepazinies… Kamēr viņi varēja izmantot manu advokāta vardu un zināšanas, lai citus krāptu, viņi mani aicināja uz pusdienām un teica visādas laipnības. Nē, es negribu viņiem palīdzēt. Lai paši tiek galā. Lai notiek kas notikdams, no manis viņi nekā nedabūs zināt.» Un skaļā balsī viņš skarbi atbildēja:
— Nē, to es nezinu.
— Jūs melojat! — iebrēcās Tomāts. — Jūs to ļoti labi zināt, tikai negribat teikt.
Te Zirnis vairs neizturēja. Viņš pacēlās uz pirkstgaliem, lai izskatītos garāks, apveltīja Tomātu ar dzēlīgu skatienu un uzkliedza:
— Jā, tas ir tiesa, es to zinu! Es zinu ļoti labi, kur mājiņa paslēpta. Bet es jums to nekad neteikšu, it nekad!
Citrons skatījās uz viņu pilnīgā nesaprašana.
— Apdomājieties, — viņš teica, — ja jūs neatklāsiet savu noslēpumu, būšu spiests jūs pakārt.
Zirnis juta, ka aiz bailēm sāk trīcēt kājas, un viņš satvēra ar rokām kaklu, jo likās, ka ap to jau žņaudzas virve. Tomēr viņš bija izšķīries.
— Kariet mani! — viņš lepni atbildēja. — Pakariet tūlīt!
To pateicis, viņš nobālēja (zirņiem neparasta parādība) un pakrita nesamaņā.
Pētersīlis ierakstīja protokolā: «Apsūdzētais aiz kauna iekrīt ģībonī.»
Tad viņš izšņauca degunu kabatas lakatiņā un aizvēra grāmatu: pratināšana bija beigusies.