Zirnis pamodās tumsā un domāja, ka ir jau pakārts. «Es esmu miris,» viņš domāja, «un te laikam ir elle. Brīnums, ka šeit tik maz uguns. Pat nav nemaz. Savādi — pavisam tumša elle un bez uguns.»
Šai brīdī viņš dzirdēja durvīs noskrapstam atslēgu. Viņš ieslēpās kaktā, pavisam aizmirsis, ka nav kur bēgt, un bailīgi lūkojās uz durvīm, kas vērās vaļā, gaidīdams sardzes citroniešu un bendes ierašanos.
Citronieši tiešām ieradās, bet viņu vidū bendes vietā bija pats bruņinieks Tomāts, sasiets kā desas struņķis.
Zirnis pietrūkās kājās un grasījās mesties Tomātam virsū, bet tad apstājās.
— Ko es daru? Viņš taču ir tāds pats cietumnieks kā es.
Kaut arī viņam pret bruņinieku nebija nekādu simpātiju, viņš tomēr pieklājīgi apvaicājās:
— Jūs arī esat apcietināts?
— Apcietināts? Sakiet labāk, ka notiesāts uz nāvi. Rīt, gaismai austot, mani pakārs — tūliņ pēc jums. Vai tad jūs nezināt, ka šinī kamerā ievieto uz nāvi notiesātos?
Advokāts bija ļoti pārsteigts.
— Citrons ir ļoti saniknots par to, — turpināja Tomāts, — ka viņam neizdevās atrast sarežģījuma atrisinājuma pavedienu. Vai zināt, ko viņš izdarīja? Viņš apsūdzēja mani grāfienēm, ka es esot pret pili vērstās sazvērestības galva, un notiesāja mani uz nāvi pakarot.
Zirnis nezināja, vai priecāties vai līdzi just. Pēdīgi viņš iesaucās:
— Ja tas tā, bruņiniek, tad turieties: mirsim kopā!
— Vājš mierinājums, — piezīmēja bruņinieks, — tomēr atļaujiet man lūgt piedošanu, ka jūsu tiesāšanas laikā es par jums neizrādīju sevišķu interesi. Saprotiet, izšķīrās jautājums par manu paša dzīvību.
— Ko nu, kas bijis, izbijis, nerunāsim vairs par to, — smalkjūtīgi atrunājās Zirnis.
— Mēs esam likteņa biedri nelaimē, centīsimies viens otram palīdzēt.
— Arī es tāpat domāju, — noteica Tomāts ar manāmu atvieglinājuma sajūtu. — Esmu priecīgs, ka jūs neturat uz mani ļaunu prātu.
Viņš izvilka no kabatas tortes gabaliņu, daloties brālīgi ar Zirni, kas, redzot tādu augstsirdību, negribēja ticēt pats savām acīm.
— Tas ir viss, ko viņi man atstājuši, — teica Tomāts, skumji purinādams galvu.
— Tā jau klājas šinī pasaulē. Vakar jūs vēl bijāt faktiskais pils saimnieks, šodien vairs tikai cietumnieks.
Tomāts ēda torti un nekā neatbildēja.
— Vai zināt, — viņš vēlāk ieteicās, — esmu gandrīz vai apmierināts ar to, ko šis Sīpoliņš man nodarījis. Būtībā viņš ir veikls puika un visu, ko izdarījis, ir izdarījis aiz cēlas sirds, lai palīdzētu nabaga ļaudīm.
— Tā gan, — apstiprināja Zirnis.
— Kas to lai zina, — turpināja Tomāts, — kas zina, kur pašlaik atrodas izbēgušie cietumnieki. Es labprāt kaut ko darītu viņu labā.
— Bet ko tad jūs varat darīt, atrazdamies šādos apstākļos?
— Jums taisnība. To jau es pats nezinu.
— Arī es nezinu, — teica Zirnis, kas bija kļuvis pavisam runīgs, redzot, ka Tomāts ir tik laipns pret viņu, — bet es zinu, kur paslēpta Ķirbīša mājiņa.
Dzirdot šos vārdus, bruņiniekam sirds vai pārstāja pukstēt.
«Tomāt,» viņš sev sacīja, «tagad iegaumē labi visu, ko teiks šis muļķis: varbūt tev vēl ir kāda cerība izglābties.»
— Vai jūs tiešām to zināt? — viņš skaļā balsī jautāja, pagriezies pret advokātu.
— Protams, zinu, bet es to nekad neteikšu. Es negribu vairs šiem nabaga ļautiņiem darīt pāri.
— Šīs jūtas dara jums lielu godu, advokāt. Arī es, ja to zinātu, nesacītu. Negribu, ka manas vainas dēļ šiem cilvēciņiem uzbruktu jaunas likstas.
— Ja tā, — teica Zirnis, — tad ar prieku spiežu jūsu roku.
Tomāts pastiepa savu roku un ļāva viņam to krietni ilgi spiest. Tagad Zirnim sagribējās papļāpāties.
— Vai zināt, — viņš jautri teica, — viņi mājiņu paslēpuši pāris soļu attālumā no pils, un mēs visi bijām tik stulbi, ka tas nevienam neienāca prātā.
— Un kur tad viņi to paslēpuši? — vienaldzīgā tonī apjautājās Tomāts.
— Tagad es to jums varu pateikt, — smējās Zirnis. — Rīt jūs mirsiet kopā ar mani, un mēs aiznesīsim noslēpumu sev līdzi kapā.
— Protams, jūs taču zināt, ka rīt, gaismai austot, mēs mirsim un mūsu pelnus izkaisīs vējā.
Zirnis pievirzījās vēl tuvāk savam cietuma biedram un, čukstēdams ausī, izstāstīja, ka Ķirbīša mājiņa paslēpta mežā un nodota Mellenīša gādībā.
Tomāts ļāva viņam izrunāt visu līdz galam, tad satvēra viņa roku, strauji saspieda to un iesaucās:
— Dārgais draugs, esmu jums ļoti pateicīgs, ka uzticējāt man šo svarīgo ziņu! Jūs glābjat manu dzīvību.
— Es glābju jūsu dzīvību? Jums patīk jokus dzīt.
— It nemaz, — atbildēja Tomāts pieceldamies. Viņš piegāja pie durvīm un sāka tās dauzīt ar dūrēm, kamēr atnāca sardzes citronieši un atvēra.
— Vediet mani nekavējoties pie Citrona, — viņš pavēlēja savā parastajā valdonīgajā tonī. — Man viņam jāpaziņo svarīgi atklājumi!
Patiešām, bruņinieks atklāja visu Citronam, kas nu bija tik apmierināts, ka aiz prieka nezināja, kur dēties. Tika nolemts, ka nākamajā rītā tūliņ pēc tam, kad būs izpildīts nāvessods Zirnim, viņi dosies uz mežu pēc mājiņas.