Viss bija noticis vienkārši tā: Zemenīte bija ziņojusi Redīsītei, kādas briesmas draud Zirnim, Redīsīte bija skrējusi ziņot Sīpoliņam, kas kopā ar citiem atbrīvotajiem cietumniekiem bija apmeties kādā alā netālu no Ķirbīša mājiņas.
Sīpoliņš bija aizņēmies no meistara Vīnodziņa īlenu galvas kasīšanai, jo šis bezcerīgais stāvoklis prasīja pamatīgu kasīšanos.
Beidzis kasīt galvu, Sīpoliņš atdeva īlenu meistaram Vīnodziņam un teica pavisam vienkārši:
— Paldies, izdomāju.
Un aizskrēja. Neviens nejautāja, ko īsti viņš bija izdomājis. Ķirbītis apmierinājās ar nopūtu.
— Ja viņš saka, ka izdomājis, tad viņš ir izdomājis. Sīpoliņš labu laiciņu klīda pa laukiem, kamēr atrada meklējamo.
Galu galā viņš nonāca pie kādas pļaviņas, kas bija kā sētin nosēta ar kurmju rakumiem un kur ik pa brītiņam kā sēnīte izauga jauns pauguriņš. Kurmiene strādāja.
Sīpoliņam vajadzēja tikai pagaidīt, kamēr viens no šiem pauguriņiem pacēlās no zemes tieši zem viņa kājām, tad viņš nometās ceļos un sāka saukt:
— Kurmien! Kurmien! Te es — Sīpoliņš!
— Ak jūs tas esat, — diezgan vēsi atsaucās Kurmiene. — Es no tās reizes vēl tagad esmu pusakla. Jums ir padomā priekšlikums par otru ceļojumu pazemē, lai meklētu visādus gaišus caurumus?
— Nerunājiet tā, Kurmien, ar jūsu palīdzību es nokļuvu pie saviem draugiem.
Mums bija iespēja atbrīvoties, un tagad mēs dzīvojam pagaidu mītnē kādā alā, kas nav tālu no šejienes.
— Pateicos par informāciju, bet mani tas itin nemaz neinteresē. Sveiki!
— Kurmien! Kurmien! — atkal sauca Sīpoliņš. — Uzklausiet taču mani!
— Nu labi, runājiet, tikai izmetiet no galvas domu, ka man būtu vēl jebkāda vēlēšanās jums palīdzēt.
— Ne jau man vajag palīdzības, bet advokātam Zirnim. Rīt viņu pakārs.
— Labi darīs, — atbildēja Kurmiene. — Es labprāt ietu palīdzēt aizmest cilpai mezglu. Advokāti man nav simpātiski, un zirņi man arī nepatīk.
Īsi sakot, Kurmienes pierunāšana prasīja krietni daudz pūļu, bet Sīpoliņš bija pārliecināts, ka tas izdosies: neraugoties uz skarbo ārieni, Kurmienei bija zelta sirds, un taisnas lietas labā viņa nekad savu palīdzību neliedza.
Tā arī bija: pienāca brīdis, kad Kurmiene bija aizkustināta un teica:
— Beidziet taču reiz pļāpāt, Sīpoliņ! Jums ir tāda mēle, kas mūžam nezina miera.
Labāk pasakiet, uz kuru pusi jārok!
— Ziemeļu, ziemeļrietumu virzienā, — aši atteica Sīpoliņš, palēkdamies aiz prieka gaisā.
Sīpoliņš nebija vēl paspējis attapties, kad Kurmiene jau bija izrakusi eju līdz pat karātavām, zem kurām tad novietojās abi ar Sīpoliņu. Kad atvērās lūka un Zirnis nokrita zemē, piekārts pie virves kā svina gabals pie svērteņa, Sīpoliņš zibensātrumā pārgrieza virvi, pasniedza advokātam iedzert kartupeļu sīrupu, kuru Kurmiene bija paņēmusi līdzi, un pāris reižu mazliet iepļaukāja, lai tas drīzāk atjēgtos. Kā jau to varat iedomāties, Zirnis bija pavisam apdullis: viņš bija pārliecināts, ka ir jau miris un atrodas paradīzē.
— Ai, Sīpoliņš, — viņš iesaucās, — jūs arī esat miris? Kas par sagadīšanos, ka mēs abi esam nokļuvuši paradīzē!
— Advokāt, mostieties taču, — iejaucās valodā Kurmiene, — te nav ne paradīze, ne arī elle, un es neesmu ne svētais Pēteris, ne arī velns. Es esmu vecā Kurmiene, un man jāsteidzas savās darīšanās. Tāpēc taisieties, ka tiekat drīzāk prom, un centieties retāk gadīties man ceļā. Katrreiz, kad satieku Sīpoliņu, es dabūju saules dūrienu.
Bedrē zem lūkas īstenībā bija pavisam tumšs, bet Kurmienes acīm tur bija tik ļoti gaišs, ka viņai sāka sāpēt galva.
Beidzot Zirnis saprata, ka viņš ar Sīpoliņa un Kurmienes palīdzību ticis sveikā cauri, un nemitējās pateikties saviem glābējiem. Viņš apkampa vispirms vienu, tad otru, pēc tam gribēja apkampt abus reizē, bet tas viņam neizdevās, jo rokas bija par
īsām. Kad viņš bija nomierinājies, visi devās prom pa eju. Kurmiene izraka gluži jaunu eju, kas izbeidzās tieši tajā alā, kur dzīvoja meistars Vīnodziņš, Ķirbītis, Bumbieris un visi pārējie.
Advokātu sagaidīja ar lielām gavilēm; visi bija aizmirsuši, ka Zirnis kādreiz bijis viņu ienaidnieks.
Kurmiene atvadījās no saviem jaunajiem draugiem ar asarām acīs un sacīja:
— Ja jums būtu kaut drusciņ saprašanas, jūs nāktu dzīvot pie manis pazemē. Tur nav ne karātavu, ne Tomātu, ne Citronu, ne citroniešu. Tur var mierīgi dzīvot tumsā, un tas ir vissvarīgākais. Bet, lai nu kā, ja es jums esmu vajadzīga, iesviediet zīmīti šajā caurumā. Es šad tad nākšu garām paraudzīties. Nu tad uz redzēšanos.
Visi atsveicinājās ar lielu sirsnību. Vēl atvadīšanās nebija beigusies, kad Zirnis iesita sev ar knipi pa pieri tik spēcīgi, ka apvēlās ar kājām gaisā.
— Tādu neuzmanību! Tādu izklaidību! Izklaidība mani pazudinās.
— Vai jūs ko aizmirsāt? — laipni apvaicājās Ķirbiene, pieceldama viņu no zemes un izpurinādama drēbes.
Zirnis izstāstīja notikumu ar Tomātu un beigās noteica:
— Šinī brīdī sargi noteikti jau ir aizgājuši uz mežu, lai paņemtu mājiņu.
Sīpoliņš izspruka ārā tik ātri kā pelēns un pāris lēcienos bija jau zem Mellenīša ozola. Mājiņas vairs nebija.
Mellenītis, paslēpies starp divām ozola saknēm, izmisumā raudāja:
— Ak vai, mana skaistā mājiņa! Ak vai, mana skaistā mājiņa!
— Vai te bija citronieši? — Sīpoliņš taujāja.
— Viņi aiznesa visu: šķēru pusi, bārdas naža asmeni, zīmīti un zvaniņu.
Sīpoliņš pakasīja galvu. Tagad būtu vajadzīgi divi īleni, lai atrastu galvā kādu padomu, bet Sīpoliņam nebija neviens. Viņš līdzjūtīgi uzlika Mellenītim roku uz pleca un veda viņu sev līdzi uz alu.
Redzot viņus abus pārnākam, neviens vairs nekā nejautāja. Visiem bija skaidrs, ka Tomāts ir gribējis atriebties, un šoreiz tas viņam izdevies.