Misters Burkāns…
Acumirklīgi, kas tas par misteru Burkānu? Par šo personu mēs vēl neesam nekā dzirdējuši. No kurienes viņš uzradies? Kas viņam vajadzīgs? Vai viņš ir liels vai mazs, tievs vai resns? Tūlīt es jums to paskaidrošu.
Redzot, ka cietumnieki nav atrodami, Citrons pavēlēja izdarīt visas apkārtnes «pārķemmēšanu». Citronieši, apbruņojušies ar grābekļiem, pārsukāja kārtīgi visus laukus un pļavas, mežus un krūmus, meklēdami mūsu varoņus. Viņi strādāja dienu un nakti, sagrābstīja veselu kaudzi vecu papīru, žagaru, nomestu čūskādu, bet no Sīpoliņa un viņa draugiem nebija ne miņas.
— Dienaszagļi! — bļāva valdnieks. — Cita nekā jūs neesat izdarījuši kā tikai grābekļus saniekojuši! Gandrīz visiem zari izlauzti. Par to jums vajadzētu zobus izdauzīt.
Sardzes vīriem aiz bailēm sāka klabēt zobi, tā ka veselu stundas ceturksni bija dzirdams: tuk, tuk, tuk — it kā birtu krusa.
Viens no galma citroniem, kas reizēm apmeklēja kino, ierunājās:
— Pēc manām domām, derētu pieaicināt detektīvu.
— Kas tas ir — detektīvs?
— Tas ir pēdu dzinējs. Ja jūs, piemēram, esat pazaudējis pogu, viņš jums to — viens divi — atradīs. Tāpat, ja jums ir pazudis sardzes bataljons vai izbēguši cietumnieki, viņam tikai jāuzliek brilles, un uz līdzenas vietas viņš jums visu atradīs.
— Ja tā, tad lieciet ataicināt detektīvu!
— Es pazīstu vienu, kas mums varētu noderēt, — ieteica galminieks, — viņu sauc par misteru Burkānu.
Tā, nu jūs zināt, kas ir misters Burkāns. Tikko viņš atnāks, es jums pateikšu arī, kā viņš ģērbies un kādā krāsā viņam ūsas. Nē, to es nevarēšu vis pateikt, jo misteram Burkānam nav ūsu. Toties viņam ir suns, medību suns, vārdā Ošķis, kas viņam palīdz nest darbarīkus. Misters Burkāns nekad un nekur neiet bez duča tālskatu un binokļu, simt kompasu, desmit fotoaparātu, mikroskopu, tauriņu ķeramā tīkliņa un sāls kulītes.
— Ko jūs darāt ar sāli? — jautāja valdnieks.
— Ja atļauts teikt, jūsu augstība, es uzkaisu sāli izbēgušiem cietumniekiem uz astes un tad saņemu viņus ciet ar tauriņu ķeramo tīkliņu.
Valdnieks nopūtās.
— Baidos, ka šoreiz sāls jums nebūs noderīga: izbēgušie cietumnieki ir bez astēm.
— Ļoti smags gadījums, — nopietni piezīmēja misters Burkāns. — Ja viņi ir bez astēm — kā lai es viņus notveru? Kur lai es kaisu virsū sāli? Ja atļauts teikt, jūsu augstība, nevajadzēja ļaut cietumniekiem izbēgt no cietuma. Vai vismaz pirms izbēgšanas tiem vajadzēja piekārt astes, lai viņus varētu saņemt atkal ciet.
— Esmu redzējis kinofilmās, — ieteicās tas pats galminieks, kas jau pirmīt runāja, — ka izbēgušos dažreiz sagūsta, uzkaisot viņiem sāli uz galvas.
— Tas ir novecojis paņēmiens, — nicīgi atcirta misters Burkāns.
— Tas ir ļoti, ļoti novecojis paņēmiens, — atkārtoja Ošķis. Detektīva sunim bija tāds paradums, ka viņš bieži atkārtoja sava saimnieka vārdus, pievienojot no savas puses tiem dažas dziļdomīgas piezīmes, kā, piemēram, ļoti, ļoti.
— Man ir vēl viena ideja, — teica misters Burkāns.
— Mums ir daudz, daudz ideju, — atkārtoja Ošķis, pašapzinīgi sasliedams ausis.
— Sāls vietā varētu lietot piparus.
— Pareizi, pareizi! — ar sajūsmu piebalsoja valdnieks. — Ieberiet viņiem piparus acīs, un viņi tūliņ padosies.
— Es arī tā domāju, — piebilda Tomāts, — bet, lai viņiem varētu iebērt acīs piparus, viņi vispirms ir jāatrod.
— Tas jau ir grūtāk, — atzinās misters Burkāns, — bet es ar savu instrumentu palīdzību to mēģināšu izdarīt.
Misters Burkāns bija pamatīgs detektīvs: viņš bez instrumentiem nekad nekā nedarīja. Piemēram, gulēt ejot, viņš lietoja trīs kompasus: vienu, lai varētu atrast trepes, otru, lai atrastu savas istabas durvis, un trešo, lai atrastu gultu.
Ķirsēns reiz pagāja garām, lai drusciņ paskatītos uz misteru Burkānu un viņa suni Ošķi, un redzēja tos garšļaukus uz grīdas pētām kompasu un dedzīgi apspriežamies.
— Ar ko kungi te uz grīdas nodarbināti? Varbūt jūs meklējat caurumus grīdsegā, caur kuriem aizbēguši cietumnieki?
— Meklēju savu gultu, grāfa kungs. Visi var atrast savu gultu ar neapbruņotu aci, bet detektīva rīcībai jābūt zinātniski pamatotai. Mans amats uzliek man par pienākumu lietot pirmām kārtām visus attiecīgos tehniskos instrumentus. Kompasam, kā jums zināms, ir magnēta adata, kas vienmēr vērsta pret ziemeļiem. Ejot šādā virzienā, es nekļūdīgi varu atrast savu gultu.
Bet iznāca tā, ka, ejot šinī virzienā, detektīvs atsitās ar galvu pret skapja spoguli.
Tā kā viņam bija ciets pauris, spogulis sašķīda gabalu gabalos un sunim Ošķim nocirta astes galu; pāri palika tikai mazs strupucītis.
— Mūsu aprēķini būs bijuši kļūdaini, — teica Burkāns.
— Būs bijuši pavisam, pavisam kļūdaini, — apstiprināja Ošķis.
— Meklēsim citu ceļu!
— Meklēsim daudz citu ceļu, — piebalsoja Ošķis. — Iespējams, ka tie nenovedīs pie spoguļiem.
Šoreiz misters Burkāns kompasa vietā paņēma vienu no saviem visasākajiem jūras tālskatiem. Viņš pielika to pie acīm un sāka grozīt gan pa labi, gan pa kreisi.
— Ko jūs redzat, šef? — jautāja Ošķis.
— Redzu logu. Tas ir aizvērts, tam ir sarkani aizkari un četrpadsmit rūtis katrā pusē.
— Tas ir ļoti svarīgs atklājums! — izsaucās Ošķis. — Četrpadsmit un četrpadsmit ir divdesmit astoņi; ja mēs iesim šai virzienā, mēs varam divdesmit astoņas reizes sagraizīt sev galvu, un attiecībā uz sevi es nezinu, vai man vēl kas paliks pāri no astes.
Burkāns pagrieza tālskati uz citu pusi.
— Ko jūs redzat, šef? — norūpējies jautāja Ošķis.
— Redzu dzelzs konstrukciju. Tā ir ļoti interesanta konstrukcija: trīs kājas, sasietas kopā ar dzelzs stīpu. Šai konstrukcijai virsū ir balts jumts, acīmredzot emaljēts.
Ošķis bija pārsteigts par sava saimnieka apdāvinātību un spējām.
— Šef, — viņš piebilda, — ja nemaldos, līdz šim vēl neviens nav atklājis emaljētus jumtus.
— Mēs būsim pirmie, — turpināja Burkāns. — Detektīvam jāprot atrast mīklainas lietas arī gluži parastā guļamistabā.
Viņi devās virzienā uz dzelzs konstrukciju ar balto, emaljēto jumtu, bet vispirms nogūlās zemē un pielika ausi pie grīdas, lai pārliecinātos, vai tuvumā nav kāds zirgs.
Pēc desmit soļu pārgājiena viņi nonāca pie dzelzs konstrukcijas un piegāja tai tik tuvu klāt, ka apgāza tās jumtu.
Kāds pārsteigums un brīnums bija izcilajam detektīvam un viņa sevišķi izcilajam sunim Ošķim, kad no jumta uz viņu galvām un mugurām nolija auksta ūdens straume.
Baidīdamies no jaunām neveiksmēm, viņi uz vietas sastinga un pacietīgi ļāva tecēt ūdenim pa matiem un muguru.
— Es domāju, — neapmierināts rūca Burkāns, — es domāju, ka mums ir darīšana ar mazgājamo bļodu.
— Es domāju, — pievienojās Ošķis, — ka mums ir darīšana ar mazgājamo bļodu, kurā ir ļoti, ļoti daudz ūdens, kas domāts mutes mazgāšanai.
Burkāns piecēlās; to pašu darīja arī viņa uzticamais palīgs. Bez grūtībām Burkāns atrada gultu, kas atradās no viņa pusotra metra atstatumā, un devās uz turieni cienīgā
gaitā, pa ceļam turpinādams klāstīt savus dziļdomīgos novērojumus, kā, piemēram, šo:
— Mūsu arodā vienmēr jāsastopas ar draudošām briesmām. Mēs izskalojām sev galvu mazgājamās bļodas ūdenī, toties mums izdevās atrast gultu.
— Mēs sev pamatīgi jo pamatīgi izskalojām galvu, — savukārt noteica suns.
Viņam, starp citu, nemaz nesmaidīja laime, jo bija jāguļ uz grīdsegas ar galvu uz saimnieka kurpēm. Burkāns turpretim gultā krāca visu nakti un pamodās tikai ar pirmajiem saules stariem.
— Ošķi, pie darba! — viņš draudzīgi pasauca.
— Esmu gatavs, saimniek, — atbildēja suns, apsēzdamies uz strupā astes galiņa, kas viņam vēl bija atlicis pāri pēc negadījuma ar spoguli.
Viņi nevarēja nomazgāties, jo viss ūdens bija izlijis. Ošķis apmierinājās ar to, ka aplaizīja sev ūsas un pēc tam pārlaida vienu reizi ar mēli arī sava saimnieka sejai. Tad abi izgāja dārzā un uzsāka bēgļu meklēšanu.
Vispirms detektīvs izvilka maisiņu, kādu mēdz lietot loto spēlē. Tanī bija deviņdesmit numuru.
Viņš lūdza suni pasniegt viņam vienu numuru. Ošķis iebāza ķepu maisiņā un izvilka septīto numuru.
— Mums jādodas septiņi soļi pa labi, — pēc dažu minūšu ilgām pārdomām izlēma detektīvs.
Viņi devās septiņi soļi pa labi un nonāca nātru biezoknī. Nātres sadzēla Ošķim viņa nožēlojamās astes paliekas, bet Burkānam degunu, kas pēc brīža kļuva sarkans kā turku pipars.
— Laikam būs pielaista kāda kļūda, — atzinās detektīvs.
— Laikam būs pielaists daudz, daudz kļūdu, — skumji apliecināja Ošķis.
— Izmēģināsim citu skaitli.
— Izmēģināsim daudz, daudz citu skaitļu.
Šoreiz iznāca divdesmit astotais numurs, un misters Burkāns secināja, ka jāiet divdesmit astoņi soļi pa kreisi.
Viņi gāja divdesmit astoņus solus pa kreisi un iekrita zelta zivtiņu dīķi.
— Palīgā! Es slīkstu!— kliedza slavenais privātdetektīvs.
— Te es esmu, saimniek, — Ošķis pakalpīgi atbildēja, satvēra viņu ar zobiem aiz skausta un izvilka laukā.
Viņi apsēdās uz baseina malas apžāvēt drēbes.
— Es izdarīju vērtīgu atklājumu, — teica Burkāns.
— Ļoti, ļoti vērtīgu, — apstiprināja Ošķis, — bet arī diezgan slapju.
— Domāju, ka cietumnieki varētu būt bēguši pāri zelta zivtiņu baseinam.
— Varbūt viņi izrakuši apakšzemes eju tieši zem baseina?
Viņi lika pasaukt Tomātu un pieprasīja dot rīkojumu uzsākt rakšanu zem baseina, jo bija ļoti svarīgi norādījumi, kas lika domāt, ka cietumnieki aizbēguši tieši uz to pusi. Bet Tomāts kategoriski atteicās postīt baseinu. Viņš teica, ka, pēc viņa domām, bēgļi būšot izvēlējušies kādu ērtāku ceļu, un lūdza misteru Burkānu veikt savu izmeklētāja darbu citā vietā.
Burkāns nopūtās un pagrozīja galvu.
— Nepateicība ir pasaules alga, — viņš sacīja, — sviedri man līst aumaļām, es saņemu vienu aukstu peldi pēc otras, bet vietējā vara, kurai vajadzēja atbalstīt manu darbu, liek man ceļā visādus šķēršļus.
Par laimi, it kā nejauši garām gāja Ķirsēns, un detektīvs viņam jautāja, vai bez tās apakšzemes ejas, kas izrakta zem zelta zivtiņu dīķa, viņam esot zināma vēl kāda izeja no parka.
— Protams, — atbildēja Ķirsēns, — vārtiņi.
Misters Burkāns ātri apsvēra šo lietu un nāca pie slēdziena, ka šāda doma nav peļama. Viņš sirsnīgi pateicās jaunajam grāfam un virzījās uz vārtiņu pusi. Viņam pakaļ gāja Ošķis, kas vēl arvien skurināja no sevis ūdeni.
Ķirsēns viņiem sekoja, izlikdamies par ziņkārīgu puišeli, un, kad redzēja viņus izejam pa vārtiņiem uz meža ceļa pusi, iebāza divus pirkstus mutē un iesvilpās.
Burkāns strauji pagriezās atpakaļ.
— Vai jūs man ko sakāt?
— Nē, ne, Burkāna kungs. Es paziņoju vienam zvirbulim, ka esmu nolicis uz palodzes maizes drupatas.
— Cik jūs esat labsirdīgs, grāfa kungs. — Misters Burkāns palocījās un turpināja savu ceļu.
Ķirsēna svilpienam, kā jau varat iedomāties, atbildēja otrs svilpiens, protams, ne tik skanīgs, bet klusināts un atturīgs, un mežmalā, tieši pa labi no detektīva, sakustējās krūms. Ķirsēns smaidīja: viņa draugi bija modri. Viņš tiem bija paziņojis par mistera Burkāna ierašanos, un kopīgi tika izstrādāts neliels kaujas plāns.
Arī detektīvs redzēja krūma sakustēšanos. Viņi abi ar Ošķi nometās pie zemes un sastinga.
— Mēs esam ielenkti, — čukstēja detektīvs, spļaudams ārā putekļus, kas līda mutē un degunā.
— Mēs esam pilnīgi, pilnīgi ielenkti, — norūca suns.
— Mūsu uzdevums, — turpināja Burkāns, — kļūst ik brīdi sarežģītāks. Bet mums par katru cenu jāatrod cietumnieki.
— Mums jāatrod daudz, daudz cietumnieku.
Burkāns pēc sasprindzinātām pārdomām sāka pētīt krūmu ar kalnu tālskati.
— Tur vairs neviena nav, — viņš nāca pie atziņas. — Jūras laupītāji ir atkāpušies.
— Jūras laupītāji? — pārvaicāja Ošķis. — Vai tad mums arī ar jūras laupītajiem ir darīšana?
— Katrā ziņā! — stingri noteica Burkāns. — Kas tad slēpjas aiz krūmiem un izsauc šo neuzkrītošo, tomēr noslēpumaino kustēšanos, ja ne jūras laupītāji? Mums ir darīšana ar briesmīgu jūras laupītāju bandu. Mums nekas cits neatliek kā sekot viņiem pa pēdām. Tās mūs droši novedis līdz bēgļu paslēptuvei.
Ošķis nevarēja vien nobrīnīties par sava saimnieka aso prātu.
Jūras laupītāji atkāpās pa krūmu starpu diezgan redzamā veidā. Tas ir, jūras laupītāji nebija redzami, bet varēja redzēt kustamies krūmus, un Burkāns zināja, ka aiz tiem slēpjas jūras laupītāji, kas atkāpjas katrā ziņā tāpēc, lai izvairītos no izsekošanas un neizbēgamas krišanas Burkāna gūstā.
Jūras laupītāji nebija redzami arī vēl otra iemesla dēļ, par ko pastāstīšu vēlāk.
Kādus simt metrus tālāk ceļš ievijās mežā. Burkāns ar Ošķi nešaubīdamies gāja turp, paspēra dažus soļus, tad apstājās ozola ēnā atpūsties un sīki noskaidrot radušos stāvokli.
Detektīvs izvilka no savas instrumentu somas mikroskopu un saka rūpīgi pētīt ceļa putekļus.
— Nekādu pēdu, saimniek? — satraukti vaicāja Ošķis.
— Nekādu pēdu.
Tieši šai brīdī no jauna atskanēja garš svilpiens, pēc tam apspiests sauciens:
— Uū! Uū!
Burkāns ar Ošķi atkal nometās zemē.
Sauciens atkārtojās divas vai trīs reizes. Tagad vairs nebija nekādu šaubu. Jūras laupītāji savā starpā sazinājās.
— Mēs esam briesmās, — acis nepamirkšķinādams, nosprieda Burkāns un pielika roku pie tauriņu ķeramā tīkliņa.
— Mēs esam ļoti, ļoti lielās briesmās, — kā atbalss atsaucās suns.
— Jūras laupītāji ir pārtraukuši atkāpšanos un uzsāk aplenkšanu, lai varētu uzbrukt mums no aizmugures. Turi gatavībā piparus. Tiklīdz viņi būs redzami, tu iebērsi viņiem acīs piparus, bet es viņus sagūstīšu ar tīkliņu.
— Plāns ir pārdrošs, — ar apbrīnu sacīja Ošķis, — bet esmu dzirdējis valodas, ka jūras laupītāji esot apbruņoti ar kulebrīnām. Kas notiks, ja viņi, krituši gūstā, metīsies bēgt un atšaudīsies?
— Sasodīta būšana! — attapās Burkāns. — Par to es nebiju padomājis.
— Es domāju, — nāca ar priekšlikumu suns, sajūsmināts, ka viņam izdevies samulsināt slaveno privātdetektīvu, — es domāju, ka mēs varētu pielietot metodi «zaķis un mednieks».
— Un kāda tā būtu? — jautāja Burkāns.
— Tā ir metode, ko ārzemēs lieto zaķu medības. Starp diviem kokiem, kur pa dienu mēdz staigāt zaķi, izstiepj ļoti izturīgu virvi. Tai blakus noliek neasu nazi. Kad zaķis,
mednieku vajāts, nonāk pie virves, viņš izsaucas: «Nolādēts!» Bet tad viņš ierauga nazi un saka: «Nav nemaz tik ļauni, man noderēs šis nazis.» Viņš paņem nazi un sāk griezt. Taču, kā jau es teicu, mednieki izraudzījušies neasu nazi. Zaķis aizelsies svīst,
lādas un lamājas, bet viss velti: viņam neizdodas pārgriezt virvi, un viņš krīt mednieku rokās.
— Tā ir ļoti asprātīga metode, — teica Burkāns. — Bet, par nelaimi, man nav neasa naža. Man ir tikai ļoti asi pirmās šķiras asmeņi, spāņu marka. Un, ja labi apdomā, man nav arī virves.
— Nu, tad nekā nevar darīt, — noteica Ošķis.
Šai brīdī dažu soļu attālumā no detektīva, kas gulēja izstiepies zālē, kāda klusināta balss sauca:
— Mister Burkān! Mister Burkān!
— Sievietes balss, — pārsteigts sacīja detektīvs.
— Mister Burkān! — lūdzoši turpināja tā pati balss. Ošķis uzdrošinājās izteikt savus personiskos uzskatus.
— Man liekas, — viņš sacīja, — ka tur kāda sieviete atrodas briesmās. Varbūt viņa ir jūras laupītāju varā, saņemta gūsta kā ķīlniece. Pēc manām domām, mums jādara viss iespējamais, lai viņu atbrīvotu.
— To mēs nevaram, — sava palīga iejaukšanas aizkaitināts, teica Burkāns. — Mums ir jāķer bēgļi, nevis jāatbrīvo gūstekņi. Mēs esam saistīti ar pilnīgi noteiktu uzdevumu, un mēs nevaram darīt tieši pretējo tam, par ko mums maksā.
Bet balss laiku pa laikam turpināja žēlīgi lūgt:
— Mister Burkān, palīdziet man, lūdzu, lūdzu! Palīdziet man!
— Sieviete lūdz man palīdzību, — apdomājās detektīvs, — un es atsakos to sniegt? Vai tad man sirds nemaz vairs nav?
Ļoti noraizējies, viņš pataustīja sev kreisajā pusē un atviegloti nopūtās — sirds vēl pukstēja.
Balss attālinājās ziemeļu virzienā. Ziemeļpusē krūmi sparīgi kustējās, bija dzirdama soļu čabēšana un apslāpēts mežonīgas cīņas troksnis. Burkāns uzlēca kājās un, Ošķa pavadīts, metās skriešus uz ziemeļiem, neizlaizdams no acīm kompasu. Viņam aiz muguras atskanēja smiekli.
Burkāns sašutumā apstājās, pagriezās pret nepazīstamo, kas smējās viņam aiz muguras, un sauca, izrādīdams visu savu dvēseles cēlumu, cik jau nu viņam tā vispār bija:
— Smejies, smejies vien, tu nodevīgais laupītāj! Pēdējais smiesies visgardāk.
Jūras laupītājs atkal iesmējās, bet tad viņam uznāca klepus. Redīsīte laupītājam bija pamatīgi iesitusi pa muguru, lai tas beigtu smieties. Puplakstiņš (jūras laupītājs nebija neviens cits kā lupatlaša Puplaksta mazais dēlēns) iebāza sev mutē kabatas lakatiņu, lai varētu turpināt smieties pēc patikas.
— Tieši tagad, kad tik daudz paveikts, — bargi čukstēja Redīsīte, — tu gribi visu sabojāt!
— Bet viņš taču domā, ka mēs esam jūras laupītāji, — taisnojās Puplakstiņš.
— Nāc, — aicināja Redisīte, — mēs nedrīkstam pazaudēt viņa pēdas.
Burkāns ar Ošķi atkal skrēja uz ziemeļiem, dzīdamies pakaļ soļu čabēšanai un klusinātajam cīņas troksnim, kas vēl arvien bija dzirdams tai pusē, citiem vārdiem, viņi dzinās pakaļ diviem bērniem — Rācenītim un Tupenītei —, kas izlikās, ka savā starpā cīkstas. Tupenīte brīdi pa brīdim apstājās un, lai Burkāns nepazaudētu viņu pēdas, sauca savā mīlīgajā balstiņā:
— Palīgā! Detektīva kungs, palīgā! Es esmu jūras laupītāju gūstā. Nāciet mani atbrīvot!
Kā jau jūs paši varat iedomāties, bērni bija paspējuši aizvilināt detektīvu krietni tālu projām no tās alas, kurā atradās Sīpoliņš un pārējie mūsu draugi. Bet bērnu darbības plāns ar to neaprobežojās.
Drīz vien ar šo plānu dabūja iepazīties Burkāns un arī Ošķis — viņš, nabadziņš, pie tam pats pirmais.
Tai brīdī, kad Ošķim likās, ka nupat jau varēs jūras laupītājus satvert zobos un dot tiem svinīgas pamācības, ar viņu notika kaut kas pavisam savāds.
— Debestiņ! Es lidoju, — viņš vēl paguva iesaukties.
Un patiešām — viņš lidoja, jo bija nokļuvis slazdā, kas uzsvieda to ozola galotnē un turēja piesietu kā desas gabalu cieši klāt pie stumbra.
Burkāns bija palicis dažus soļus iepakaļ, un, kad viņš iznāca ceļa līkumā, tā uzticamais palīgs vairs nebija saredzams.
— Ošķi! — viņš sauca. Nekādas atbildes.
— Viņš, zaķus dzīdams, pa ceļam būs kaut kur aizkavējies. Desmit gadu laikā, kamēr viņš man kalpo, man vēl nav izdevies viņu atradināt no tieksmes meklēt sev izklaidēšanos.
Tā kā nekas nebija dzirdams, viņš atkal sauca:
— Ošķi! Ošķi!
— Es esmu šeit, saimniek, — viņam atbildēja žēlīga, līdz nepazīšanai pārvērtusies balss.
Likās, ka balss nāk no augšas. Detektīvs paskatījās uz augšu un tur starp ozola zariem ieraudzīja Ošķi, pieķērušos pie visaugstākā zara.
— Ko tu tur dari? — viņš bargi noprasīja. — Tev liekas, ka pašlaik ir piemērots brīdis kāpelēšanai pa kokiem? Tev liekas, ka tagad ir īstais laiks jokus dzīt? Labāk būtu, ja tu tūliņ kāptu zemē. Jūras laupītāji nav no tiem, kas uz mums gaidīs, un, ja mēs pazaudēsim viņu pēdas, tad nebūs neviena, kas atbrīvo daiļo gūstekni.
— Saimniek, ļaujiet jums paskaidrot, — lūdza Ošķis, veltīgi pūlēdamies izkļūt no slazda.
— Nav nekā, ko skaidrot, — lielās dusmās turpināja misters Burkāns. — Es pats ļoti labi paskaidrošu, nemaz neklausīdamies tavā melošanā, ka tev nepatīk gūstīt jūras laupītājus un ka tu labprātāk tvarsti vāveres pa koku zariem. Bet es esmu nopietns detektīvs, visslavenākais visā Eiropā un Amerikā, un nevaru turēt pie sevis darbā tādu draiskuli, kas nevar paiet garām nevienam kokam, nepadevies kārdinājumam uzrāpties tur augšā. Ļoti piemērota atrašanās vieta tāda detektīva palīgam, kāds esmu es! Bet nu man reiz pietiek. Tu esi atlaists.
— Saimniek, saimniek, ļaujiet taču man ko pateikt!
— Vari teikt, ko gribi, bet es nestāvēšu un neklausīšos tevī. Man ir daudz kas cits darāms. Man ir jāizpilda mans uzdevums, un nekas mani no tā neatturēs. Paliec sveiks, Ošķi! Novēlu tev atrast jautrāku nodarbošanos un mazāk stingru saimnieku.
Un pats sev es novēlu atrast nopietnāku palīgu. Tieši vakar es ievēroju pils parkā ķēdes suni, kas man būtu piemērots: godīgs, pazemīgs un nopietns. Tam nu gan nekad nenāktu prātā sākt medīt pa ozoliem kāpurus. Tātad dzīvo vesels, tu neuzticīgais suns!
Dzirdot šādus apvainojumus, nabaga Ošķis sāka nevaldāmi raudāt.
— Saimniek, saimniek, esiet uzmanīgs, citādi jums klāsies tāpat kā man.
— Smieklīgi. Es savu mūžu neesmu vēl pa kokiem kāpelējis, un tu jau nu nebūsi tas, kas varēs mani pamudināt atteikties no sava aroda, lai apkamptu ozola zarus.
Bet tieši tai brīdī, kad viņš izrunāja šos cēlos vārdus, misters Burkāns juta, ka viņu kaut kas satver aiz vidukļa tik cieši, ka aizraujas elpa. Viņš dzirdēja noklaukšķam atsperi un tad pats uzlidoja gaisā starp koku zariem; pie tam izrādījās, ka tas ir tas pats ozols, kurā bija uzrāpies Ošķis. Kad lidojums bija galā, viņš atradās divu sprīžu attālumā no sava suņa astes, ar pamatīgu tauvu cieši piesiets pie koka stumbra.
— Tā jau es jums teicu, — sacīja suns savā raudulīgajā balsī. Burkānam bija jāpieliek pārcilvēciskas pūles, lai šajā neērtajā stāvoklī uzturētu savu cieņu.
— It nekā tu man neesi teicis. Tavs pienākums bija brīdināt mani, ka es varu iekrist lamatās, nevis ļaut man zaudēt laiku pļāpāšanā.
Ošķis iekoda sev mēlē, lai nociestos neatbildējis. Viņš ļoti labi izprata sava saimnieka dvēseles stāvokli un negribēja viņu vēl vairāk apbēdināt.
— Te nu mēs esam. Slazdā, — noteica Burkāns. — Tagad jādomā, kā tikt ārā.
— Tas nebūs vis tik viegli, — sacīja kāda balstiņa viņiem pie kājām.
«Tā taču,» domāja Burkāns, «tā taču ir daiļās gūsteknes balss.»
Viņš paskatījās lejup, domādams, ka tur ieraudzīs veselu baru briesmīgu jūras laupītāju ar nažiem zobos un viņu vidū princesi vienās asarās, tai vietā viņš redzēja bērnu pulciņu, kas aiz smiekliem vāļājās pa zemi.
Redīsīte, Tupenīte, Puplakstiņš un Rācenītis smiedamies saķērās rokās un dejoja apkārt ozolam, dziedādami:
— Kungi, — dziļā nopietnībā uzsāka detektīvs, — varbūt kungi būs tik laipni un paskaidros man, ko šis joks nozīmē?
— Mēs neesam kungi, — atbildēja Puplakstiņš, — mēs esam jūras laupītāji.
— Un mēs esam gūstā kritušās princeses.
— Laidiet mūs tūliņ no šejienes zemē, citādi es būšu spiests spert visstingrākos soļus.
— Mēs spersim daudz, daudz stingru soļu, — pievienojās viņam suns, sirdīgi vicinādams savu strupo astes galu.
— Nedomāju vis, ka jūs varētu spert daudz stingru soļu, kamēr atrodaties šādā stāvoklī, — sacīja Redīsīte.
— Un mēs jūs papūlēsimies atstāt tur augšā, cik ilgi vien iespējams, — piebalsoja Rācenītis.
Misters Burkāns, nezinādams, ko teikt, klusēja. Stāvoklis bija ļoti smags, tomēr pietiekami skaidrs.
— Man liekas, ka stāvoklis ir skaidrs, — viņš čukstēja Ošķim ausī.
— Pavisam, pavisam skaidrs, — sērīgi apstiprināja Ošķis.
— Mēs esam krituši bērnu bandas gūstā, — turpināja detektīvs. — Kas tas man par negodu! Bez tam ir tikpat kā skaidrs, ka šie bērni ir bēgļu uzpirkti un viņu uzdevumā jauc mums pēdas.
— Ir tikpat, tikpat skaidrs, ka šie bērni ir bēgļu uzpirkti, — prātoja suns. — Es tikai apbrīnoju viņu lietpratību šo lamatu ierīkošanā.
Ošķim būtu bijuši vēl lielāki brīnumi, ja viņš būtu zinājis, ka slazdu pagatavojis pats Ķirsēns. Jaunais grāfs bija izlasījis daudz grāmatu par medībām, un viņam bija plašas zināšanas par visādiem ceļojumu piedzīvojumiem. Viņam gribējās reiz vienam pašam atrast izeju no kļūmīgā stāvokļa, nemeklējot — kā citām reizēm — Sīpoliņa palīdzību, un tas nu viņam bija izdevies spīdoši.
Aiz krūma paslēpies, viņš vēroja notikumu gaitu un bija apmierināts ar savu darbu.
«Divi pretinieki,» viņš domāja, «nu ir padarīti uz kādu laiku nekaitīgi.»
Rokas berzēdams, viņš aizgāja.
Redīsīte un pārējie devās uz alu, lai dalītos iespaidos ar Sīpoliņu. Bet, pie alas nonākuši, viņi tur nevienu neatrada. Ala bija tukša. Ugunskura pelni atdzisuši: vismaz kopš divām dienām uguns tur nebija kurināta.