Zooloģiskajā dārza valdīja pilnīgs klusums. Sargs gulēja Ziloņa nodalījumā, nolicis galvu tam uz snuķa. Viņam bija ciets miegs, un, kad Sīpoliņš ar Lāci klusītēm pieklauvēja pie durvīm, viņš nepamodās.
Zilonis maigi pabīdīja nost sarga galvu un pārlika to uz salmu kūļa, tad, pats nepakustēdamies, izstiepa savu snuķi un atvēra durvis, murminādams:
— Nāciet iekšā!
Abi mūsu draugi, raudzīdamies apkārt, ienāca.
— Labvakar, cienījamais Ziloni, — teica Sīpoliņš. — Ļoti atvainojamies, ka traucējam jūs tik vēlā stundā.
— Nekas, nekas, — atbildēja Zilonis, — es vēl nebiju iemidzis. Es nupat centos atminēt, ko redz sapnī mans sargs. Es vienmēr mēģinu atminēt, par ko viņš sapņo, kad guļ. Pēc tā, ko cilvēks sapņo, var spriest, vai cilvēks ir labs vai ļauns.
Zilonis bija vecs indiešu filozofs, un viņam vienmēr bija ļoti savdabīgas domas.
— Mēs lūdzam jūsu palīdzību, — sacīja Sīpoliņš, — jo zinām, cik jūs esat gudrs. Vai jūs nevarētu dot padomu, kā palīdzēt aizbēgt no zooloģiskā dārza mana drauga, lūk, šī Lāča, tētim un māmiņai?
— Jā, — norūca Zilonis starp ilkņiem, — varbūt es zinātu dot padomu, kā tas izdarāms, — bet kam tas vajadzīgs? Mežā nav labāk kā krātiņā, un krātiņā nav sliktāk kā mežā. Kopsavilkumā es tomēr domāju, ka ikvienam vajadzētu palikt savā vietā.
— Bet, ja nu jums tas tomēr tik ļoti svarīgi, — viņš pēkšņi pie bilda, — varu pateikt, ka lāču nodalījuma atslēgas atrodas mana sarga kabatā. Pamēģināšu tās izņemt, viņu nepamodinot. Viņam ir ciets miegs. Nedzirdēs.
Sīpoliņš ar Lāci gan ļoti šaubījās, vai tik sarežģīts pasākums ir veicams ar snuķa palīdzību, taču Zilonis tik maigi rīkojās ar šo garo rīku, ka sargs nekā nejuta.
— Te būs atslēgas, — teica Zilonis, izvilkdams snuķi no sarga kabatas. — Neaizmirstiet man pēc tam atnest tās atpakaļ.
— Varat būt mierīgs, — sacīja Sīpoliņš. — Pagaidām sirsnīgi jums pateicamies.
Vai patiešām jums negribētos bēgt ar mums kopā?
— Ja man būtu bijis nodoms bēgt, es nekādā ziņā nebūtu gaidījis, kamēr jūs abi atnāksiet man palīgā. Visu labu!
Paņēmis atkal sarga galvu uz sava snuķa, viņš saka to lēnītēm šūpot, lai iemidzinātu vēl ciešāk, kamēr abi mūsu draugi tiks ar visu galā:
Sīpoliņš ar Lāci izlīda no aizžogojuma un gāja uz lāču nodalījumu. Pēc pāris soļiem kāda balss sauca:
— Halo! Halo!
— Csss! — izbijās Sīpoliņš. — Kas sauca?
— Csss! Csss! — mēdījās tā pati balss. — Kas sauca?
— Beidz jokus dzīt, uzmodināsi vēl sargu! Balss atbildēja:
— Beidz dzīt jokus, uzmodināsi sargu!
— Vai, cik muļķīgi, — tā piebilda vēlāk, — man kauns.
— — Tas ir Papagailis, — pačukstēja Sīpoliņš Lācim. — Viņš atkārto visu, ko dzird. Bet, tā kā viņš nekā nesaprot no tā, ko dzird un ko pats saka, tad viņš bieži vien sarunā visādas ačgārnības.
Lācis gribēja būt pieklājīgs pret Papagaili un apvaicājās:
— Vai no šīs vietas var aiziet līdz lāču mītnei? Papagailis atkārtoja:
— Vai lāču mītne var aiziet līdz šai vietai? Vai, cik muļķīgi! Man atkal ir kauns.
Redzēdami, ka no viņa nekā nevarēs izzināt, abi mūsu draugi piesardzīgi virzījās uz priekšu. Kāds pērtiķis no sava būrīša viņiem uzsvilpa:
— Paklausieties, kungi, paklausieties!
— Mums nav laika, — atbildēja Lācis. — Mēs esam ļoti aizņemti.
— Tikai vienu mirklīti: es jau kopš divām dienām pūlos pārkost šo riekstu, bet tas man vēl nav izdevies. Nāciet man talkā!
— Kad nāksim atpakaļ, tad, — apsolīja Sīpoliņš.
— To jūs tikai tāpat vien sakāt, — teica Pērtiķis, galvu grozīdams. — Starp citu, es jau arī ierunājos tikai runāšanas pēc. Kāda man daļa gar šo riekstu un gar visas pasaules riekstiem. Es labprāt gribētu vēl nokļūt savā mežā un lēkāt šurp un turp pa zaru zariem un apmētāt ceļotāju galvas ar kokosriekstiem. Kāda gan vajadzība pēc kokosriekstiem, ja nav pērtiķu, kas tos var uzsviest kādam uz galvas? Nē, es jums vaicāju, kāda gan vajadzība pēc ceļotajiem, ja neviens viņus nevar izmantot sev par mērķi apmētāšanai ar kokosriekstiem. Es vairs neatceros, kad esmu sviedis pēdējo riekstu. Ceļotājam tad bija plika galva, pavisam sarkana, mērķēt uz to bija tīrais prieks. Atceros arī, ka…
Sīpoliņš ar Lāci bija jau gabalā un nekā vairs nedzirdēja.
— Pērtiķi, — Sīpoliņš paskaidroja Lācim, — ir muļķīgi dzīvnieki, kam patīk tukša pļāpāšana. Ja viņi sāk par kaut ko runāt, tad nekad nevar paredzēt, ar ko viņi savu runu beigs. Tomēr man šā nabaga Pērtiķīša žēl. Kāpēc viņam nenāk miegs?
Varbūt tāpēc, ka viņš nevar pārkost riekstu? Ne jau tāpēc. Viņam nenāk miegs tāpēc, ka neiziet no prāta viņa tālie meži.
Arī Lauva negulēja: viņš piemiegtām acīm uz tiem paskatījās, bet nepagrieza pat galvu, lai varētu redzēt, uz kuru pusi tie aiziet. Viņš bija dižciltīgs un gudrs, un ļaužu iešana un nākšana viņu neinteresēja.
Tā Sīpoliņš ar Lāci bez kādiem šķēršļiem nonāca līdz lāču mītnei.
Nabaga vecīši tūliņ pazina savu dēlu un stiepa caur režģiem viņam pretī rokas.
Sīpoliņš ļāva viņiem apkampties un skūpstīties, bet pats gādāja par krātiņa atslēgšanu. Pēc tam viņš teica:
— Vai nebeigsiet tagad pinkšķēt? Durtiņas ir vaļā, bet, ja jūs to neizmantosiet, pamodīsies sargs, un tad — ardievu, brīvība!
Kad abi gūstekņi izgāja no krātiņa, atkal sākās apsveicināšanās un apkampšanās, jo tagad vairs nebija režģu, kas tos šķirtu no viņu mazulīša.
Arī Sīpoliņš bija visai aizkustināts.
«Nabaga tēti,» viņš domāja, «arī es nevarēšu vien beigt tevi apmīļot tai dienā, kad man izdosies atbrīvot tevi no cietuma.»
— Bet tagad jāiet, — viņš teica labi skaļi.
Abi vecīši gribēja vispirms vēl aiziet atsveicināties no balto lāču ģimenes, kas dzīvoja pie ezeriņa, un tad gribēja apraudzīt žirafi, kas gan tobrīd gulēja savā krātiņā.
Pa to starpu zvēru dārza iemītnieki bija kļuvuši diezgan kustīgi, jo vēsts par lāču aiziešanu bija ātri aplidojusi visus līdz pat vistālākajam stūrītim. Lāči bija diezgan iemīļoti, tomēr arī viņiem bija savi ienaidnieki. Viņus neieredzēja Ronis (sena ģimenes naida dēļ). Tas sāka tik stipri rēkt, ka sargs, neskatoties uz savu cieto miegu, pamodās.
— Kas te notiek? — viņš jautāja Zilonim.
— Es īsti nezinu, — atbildēja vecais filozofs, — bet kam tad, pēc jūsu domām, vajadzētu notikt? Nekad nekas jauns nenotiek, un nekas jauns nenotiks arī šonakt. Jeb jūs varbūt domājat, ka skatāties kino, kur ik pēc desmit minūtēm notiek kas sevišķs?
— Varbūt tev taisnība, — teica sargs, — tomēr es paraudzīšos apkārt.
Ejot ārā no Ziloņa būdas, viņš gandrīz vai saskrējās krūtīs ar bēgļu trijotni.
— Palīgā! — viņš sāka kliegt. — Palīgā!
Viņa palīgi pamodās un aplenca dārzu. Bēgšana bija kļuvusi pilnīgi neiespējama.
Sīpoliņš ar trim lāčiem iespruka dīķī un paslēpās zem ūdens virsmas. Nelaimīgā
kārtā viņi bija iekļuvuši tieši Roņa dīķī.
— E-he-he! — viņiem aiz muguras kāds ļauni iesmējās. Tas bija pats Ronis.
— Kungi man atļaus pasmieties, — viņš teica. — E-he-he!
— Cienījamais kungs, — lūdza Sīpoliņš, drebot aiz aukstuma, — man labi saprotama jūsu jautrība. Bet vai jums tik ļoti patīk smieties par mums tieši šai brīdī, kad mūs vajā?
— Un kā vēl patīk! Es turklāt vēl pasaukšu sargu, lai tas nāk un saķer jūs ciet.
To viņš nesacīja veltīgi, jo tūlīt gāja saukt sargu un viņa palīgus. Jau pēc paris mirkļiem lāči bija izzvejoti no dīķīša, un sargam bija liels pārsteigums, kad divu pazudušo lāču vietā viņi atrada trīs. Bet vēl lielāks bija viņa pārsteigums, saķerot nepazīstamas sugas radījumu, kas runāja cilvēku valodā, teikdams:
— Sarga kungs, kā redzat, ir noticis pārpratums: es neesmu lācis.
— To es pats redzu: bet ko tu darīji dīķītī?
— Peldējos.
— Tad tu man vismaz samaksāsi sodu, jo peldēšanās sabiedriskās vietās ir aizliegta.
— Man nav naudas līdzi, bet ja jūs būtu tik labs…
— Es neesmu labs, un, kamēr tu man nebūsi samaksājis sodu, es tevi ielikšu pērtiķu būdā. Tur tu varēsi pārgulēt nakti, un tad redzēsim, kā būs rīt.
Pērtiķītis ar prieku saņēma atnācēju un nekavējoties turpināja savu juceklīgo stāstu.
— Es jums stāstīju, — viņš sacīja, apsēzdamies uz astes, — par ceļotāju ar sarkano galvu. Ja es saku, ka sarkana galva, tad tā arī bija sarkana. Es nekad nemeloju, protams, izņemot nepieciešamības gadījumus. Bet, zināt, man tomēr patīk drusciņ
pamēļot… Meliem piemīt sevišķa garša. Melojot es jūtu mutē saldumu, tādu saldumu, it kā…
— Paklausieties, — lūdza Sīpoliņš, — vai jūs nevarētu savu vaļsirdību pataupīt līdz rītam? Man gribētos tagad izgulēties, jo man jāatgūst spēki.
— Tad es vismaz padziedāšu jums šūpuļdziesmiņu, — piedāvājās Pērtiķis.
— Nē, pateicos, es labprāt iztikšu tāpat.
— Varbūt izklāt segas?
— Bet vai tad jūs pats neredzat, ka te nav segu?
— Es jau tāpat vien teicu, — rūca Pērtiķis. — Es tikai gribu būt pieklājīgs. Bet, ja jūs gribat, lai es esmu rupjš, es varu tūlīt jūsu vēlēšanos apmierināt.
To teikdams, Pērtiķis ļoti aizvainots pagrieza viņam muguru. Sīpoliņš pasmaidīja un pasteidzās izmantot iespēju, lai aizmigtu. Pērtiķis gaidīja, ka Sīpoliņš lūgs, lai viņš griežas atpakaļ, bet, tā kā nekas nebija dzirdams, viņš nolēma pārņemt iniciatīvu pats.
Tā nu viņš redzēja, ka zēns ir jau aizmidzis, apvainojās par to vēl vairāk, ievilkās kaktā un sāka no turienes viņu novērot.
Sīpoliņš nodzīvoja divas dienas Pērtiķa būrī, tā sagādādams lielu prieku bērniem, kas ar savām auklēm nāca uz zooloģisko dārzu un tomēr nekad nebija redzējuši pērtiķi, kas būtu apģērbts tāpat ka viņi.
Trešajā dienā Sīpoliņam izdevās aizsūtīt zīmīti Ķirsēnam. Tas iebrauca pilsētā tūlīt ar nākošo vilcienu, samaksāja sodu un tā palīdzēja viņam izkļūt ārā.
Sīpoliņš vispirms apvaicājās par saviem draugiem un ļoti noskuma, dzirdot, ka tie ir pazuduši bez vēsts.
— To es nespēju saprast, — viņš teica, šūpodams galvu. Alā viņi bija pilnīgā drošībā. Kas viņus piespieda no turienes aiziet?