Atpakaļ uz pili Ķirsēns un Sīpoliņš brauca ar vilcienu.
Ak tā, par šo vilcienu es vēl neko jums neesmu stāstījis. Vai zināt, tas bija pavisam neparasts vilciens! Tam bija tikai viens vagons, un visas sēdvietas atradās pie loga, tā ka nevienam, kas gribēja priecāties par dabas skatiem, nevajadzēja strīdēties. Bērniem tā, protams, bija īsta paradīze. Šis vilcieniņš arī resnajiem šķita kā īsta paradīze, jo vagona sienās bija ierīkoti izciļņi, kur tie varēja atbalstīt vēderu, lai justos ērti.
Vilcienā iekšā kāpjot, Ķirsēns un Sīpoliņš izdzirda Puplaksta balsi. Viņš sacīja:
— Drošāk, barona kungs! Vēl vienu reizīti — un mēs būsim iekšā.
Barons Apelsīns patlaban kāpa vilcienā, un, protams, lielā vēdera dēļ viņam to nebija viegli izdarīt. Puplaksts viens pats nekādi nevarēja viņu dabūt augšā pa vagona kāpnītēm. Viņš pasauca palīgā divus nesējus, bet arī trijatā tiem izdevās tikai par vienu pakāpienu to pavirzīt uz augšu. Galu galā pieskrēja stacijas priekšnieks un palīdzēja stumt. Viņš nebija atcēlis svilpi no lūpām, tāpēc kādā piepūles mirklī atskanēja spalgs svilpiens. Mašīnists domāja, ka tas ir vilciena atiešanas signāls, un nospieda rokturi. Vilciens sāka iet.
— Apturi! Apturi! — kliedza stacijas priekšnieks.
— Palīgā! Palīgā! — kliedza barons Apelsīns.
Bet tā bija viņa laime, jo, vilcienam sakustoties, viņš ar vienu grūdienu ievēlās vagonā. Tur viņš atviegloti nopūtās, novietoja vēderu uz izciļņa un tūlīt atraisīja produktu sainīti, kurā bija vesels cepts jērs.
Visi šie starpgadījumi ļāva Ķirsēnam un Sīpoliņam iekāpt vilcienā, nevienam nemanot. Arī braucot barons viņus neredzēja, jo bija pārāk nodarbināts ar ēšanu. Puplaksts gan viņus ieraudzīja, bet Sīpoliņš pielika pie lūpām pirkstu, lai cieš klusu, un lupatlasis ar zīmēm parādīja, ka ir sapratis un neteiks ne vārda.
Jā, bet es taču jums iesāku stāstīt par vilcienu tai brīdī, kad atnāca barons.
Šis vilciens bija ievērojams arī ar mašīnistu. Viņš bija ļoti labs vilciena vadītājs, tas tiesa. Bet viņš turklāt bija dzejiski noskaņots. Braucot garām pļavai, viņš pēkšņi apstādināja lokomotīvi un aizgāja saplūkt pīpeņu vai vijolīšu pušķi. Ļaudis bija ar to nemierā.
— Vai mēs brauksim vai ne?
— Tā ir krāpšana! Maksājiet atpakaļ biļešu naudu!
— Vai jūs domājat savu lokomotīvi kurināt ar puķēm, nevis ar oglēm? — jautāja kāds, kam prāts nesās uz jokiem.
Arī konduktors bija ļoti jauks cilvēks. Miglainās dienās pasažieri žēlojās, ka neesot redzamas dabas ainavas.
— Kas tas par dzelzceļu? — uztraucās dabas jaukumu mīļotāji. — Skaties pa logu un nekā neredzi! Tas ir tikpat kā ceļojums čemodānā.
— Vai jūs to uzskatāt par preču vilcienu?
Tad konduktors mierīgi un pacietīgi nostājās pasažieriem aiz muguras un rādīja viņiem dabas ainavas ar roku. Viņš visu zināja no galvas un varēja visu izstāstīt bez redzēšanas.
— Tur pa labi, — viņš stāstīja, — ir pārbrauktuve. Gaišmatainā pārmijniece vēdina sarkano karodziņu — glīta meitene zili dzeltenā kleitiņā.
Ļaudis skatījās, neredzēja nekā cita kā tikai miglu, tomēr apmierināti smaidīja.
— Tieši mūsu priekšā, — turpināja konduktors, — ir ezers. Tas ir liels ezers, kurā ir pat sala un laiva. Laivai ir sarkanas, četrstūrainas buras, bet galā tām plīvo karodziņš — zils ar zelta zvaigznēm. Ezers ir rāms, zivis uzpeld virspusē, kur tās noķer putni. Ūdens ir debeszils.
Ļaudis skatījās ārā, redzēja tur tikai pelēkus miglas vālus, tomēr apmierināti smaidīja.
Barons Apelsīns tieši tāpēc vien brauca ar vilcienu, lai varētu paklausīties dabas skatu aprakstus. Viņš bija pārāk slinks un pārāk aizņemts ar ēšanu, lai pats skatītos pa logu. Viņam labāk patika ēst ceptu jēru, aizvērtām acīm baudīt tā garšu un klausīties konduktora maigajā, mierīgajā balsī, kas skaidroja:
— Pa kreisi ir ganāmpulks. Aitas ir baltas, baltas, melns ir tikai viens jēriņš, kas jautri lēkā un plūc pīpenītes, jo zaļa zāle viņam vēl negaršo. Sunim kaklā piekārts zvaniņš — vai jūs dzirdat?
Patiešām bija dzirdamas zvaniņa skaņas: dzin… dzin…
Tā visi pārliecinājās, ka konduktors stāstīja patiesību.
Ķirsēns ar Sīpoliņu klusu klausījās konduktora stāstā, aizmirsdami uz brītiņu savas rūpes. Kā lai neizgaist bēdas, ja vilciens tik maigi šūpo un logiem garām slīd koki, kalni, mājas, un, ja arī miglas dēļ neredz tos garām slīdam, tomēr skaidrs, ka tas viss tur ir un neviens to nevar noliegt. Un, ja nu vēl pieredzes bagātais konduktors tik laipnā balsī visu pēc kārtas izskaidro, tad arī migla pazūd kā uz burvja mājienu!
Atstāsim tagad savus abus draugus, ērti iegrimušus vilciena mīkstajos sēdekļos turpat vai barona Apelsīna deguna priekšā, kurš bija kā apreibis no ceptā jēra smaržas, un iesim paraudzīsimies, kas notiek citur.
Tieši tai brīdī, kad vilciens brauca gar mežu, misteru Burkānu un Ošķi atbrīvoja kāds meža cirtējs. Viņi gandrīz trīs dienas bija karājušies ozola galotnē.
Abi detektīvi izstaipīja kājas un skriešus tūlīt devās prom, lai turpinātu savu izmeklēšanu. Meža cirtējs pārsteigts noraudzījās viņiem pakaļ un taisījās jau cirst ozolu nost, bet tad ieraudzīja veselu citroniešu rotu nākam kāda zemākas pakāpes citrona vadībā.
— Mierā! — nokomandēja zemākās pakāpes citrons. Meža cirtējs nolaida cirvi zemē un izstiepās miera stājā.
— Brīvi! — vēlreiz nokomandēja zemākās pakāpes citrons. Meža cirtējs nostājās brīvi.
— Vai neesat redzējis garām ejam suni un viņa saimnieku?
Jums jāzina, ka Burkāna un Ošķa pazušana pilī radīja lielu satraukumu, un tika nolemts izsūtīt vienu citroniešu rotu viņu meklēšanai. Meža cirtējs, tāpat kā visi nabadzīgie ļaudis, policijai diez kā neuzticējās. Abi ozolā piesietie, līdzko viņš tos atbrīvoja, tūliņ bija metušies pie zemes klausīties, vai netuvojas indiāņi. Tāpēc viņš tos bija noturējis par prātā jukušiem. Tomēr policistiem viņš to neparko nestāstīja.
«Ja citronieši viņus meklē, lai apcietinātu,» viņš nodomāja, «tad tiem jābūt lāga cilvēkiem.»
— Viņi aizgāja uz to pusi, — meža cirtējs pateica, rādīdams pretējā virzienā, nekā bija aizgājis Burkāns.
— Lieliski, — teica zemākās pakāpes citrons, — mēs viņus tūliņ panāksim. Mierā!
Meža cirtējs pieņēma miera stāju sveicienam un noskatījās, kā tie aizjoņo prom. Tad noslaucīja sviedrus un sāka atkal cirst savu ozolu.
Apmēram pēc stundas ceturkšņa atskanēja sparīgi soļi un parādījās meistars Vīnodziņš, Ķirbītis, Mellenītis, Zirnis, Bumbieris un Ķirbiene un visi reizē jautāja, vai viņš neesot redzējis ejam garām Sīpoliņu.
— Es tādu gan nepazīstu, — izbrīnījies atbildēja meža cirtējs, — taču neesmu arī redzējis nevienu zēnu garām ejam.
— Ja jūs viņu ieraugāt, tad paziņojiet, lūdzu, ka mēs viņu meklējam jau veselas trīs dienas, — sacīja meistars Vīnodziņš, kas izskatījās pēc grupas vadoņa.
Visi atkal steidzīgi aizgāja.
Nebija pagājusi ne stunda un ozols gandrīz jau bija nocirsts, kad pagāja garam Sīpoliņš ar Ķirsēnu. Jaunais grāfs bija nolēmis todien vēl neatgriezties mājas, bet palīdzēt draugam meklēt pazudušos biedrus. Meža cirtējs izstāstīja, ka redzējis viņus ierodamies un aizejam, un Sīpoliņš saprata, ka draugi savukārt meklē viņu. Biedru pazušanas noslēpums līdz ar to bija atrisināts.
Iekams bija pienācis vakars, meža cirtējam pagāja garām vēl daudz ļaužu. Vispirms Redīsīte ar pārējiem bērniem; arī viņi meklēja Sīpoliņu. Pēdīgi neviens cits kā Tomāts un Pētersīļa kungs, kuri meklēja Ķirsenu, būdami pārliecināti, ka viņu ir nolaupījuši bēgļi.
Taču nabaga meža cirtējam šāsdienas pārdzīvojumi nemaz vēl ne bija galā. Ap saules rietu viņam vēl bija jāpaceļ galva, jo izdzirda veselu zvaniņu koncertu. Viņš domāja, ka tie būs tie paši citronieši, kurus viņš jau no rīta bija redzējis, tomēr šoreiz tas bija pats Citrons. Noraizējies, ka viņa kareivji tik ilgi neatgriežas, viņš pats bija devies tiem pretī.
Grāfienes Ķirses brauca viņam līdzi karietē: viņas bija jautras un priecīgas, it kā dotos medībās.
Meža cirtējs gribēja paslēpties, jo zināja, ka nabaga ļaudis nedrīkst rādīties valdniekam acis, lai nesagādātu tam gremošanas traucējumus. Bet kāds augstākās pakāpes citrons, kas sēdēja karietē pa labi no valdnieka, ieraudzīja viņu un uzsauca:
— Ei, skrandaini!
— Ko pavēlēs jūsu augstība? — izdvesa meža cirtējs.
— Vai jūs esat redzējis citroniešu rotu paejam garām?
Meža cirtējs, kā jums jau zināms, bija redzējis ne tikai citroniešu rotu vien. Taču, runājot ar valdnieku Citronu, vienmēr ir labāk, ja izliekas, ka nezina nekā.
Tā viņš arī atbildēja, ka nekā nezina. Ja viņš būtu sacījis: «Jā, es viņus redzēju,» tad viņam vēl kaut ko pajautātu, kamēr pēdīgi nosodītu un iemestu cietumā. Bet, tā kā viņš nekā nezināja, tie viņam neko nevarēja padarīt. Valdnieka svīta attālinājās tajā pašā virzienā, kur bija aizgājuši citronieši.
Vakars pienāca ātri, un tūlīt — teiksim, pat mūsu stāsta interesēs — kļuva tumšs.
Tumsā visi stāsti liekas saistošāki un ne tikai stāsti vien, bet arī izmeklēšana un pēdu dzīšana.
Tiešām, tai brīdī, kad tumsa pārņēma mežu, mūsu stāsts izvērtas par pēdu meklēšanas un pakaļdzīšanās sacīkstēm, kurās riteņbraukšanas čempioni būtu guvuši labus panākumus. Žēl, ka jūs nevarat tur piedalīties!
Tātad aina ir šāda: Burkāns dzen pēdas; citronieši meklē Burkānu; valdnieks meklē savus citroniešus; meistars Vīnodziņš ir Sīpoliņa meklētāju grupas vadītājs; Sīpoliņš ar Ķirsenu meklē meistaru Vīnodziņu; Redīsīte meklē Sīpoliņu; Tomāts un Pētersīļa kungs meklē Ķirsēnu. Bet pazemē, ja jums nevienam tas vēl nav ienācis prātā, Kurmiene meklē visus. Iepriekšējā dienā viņa bija uz brītiņu iegriezusies alā, kurā bija apmetušies izbēgušie cietumnieki, un atradusi tur šāda satura zīmīti:
«Sīpoliņš pazudis. Ejam viņu meklēt. Ja esat par viņu ko dzirdējusi, lūdzam paziņot.»
Tiklīdz Kurmiene bija izlasījusi zīmīti, viņa dedzīgi sāka rakņāt visos virzienos. Virs galvas viņa dzirdēja nepārtraukti staigājam ļaudis: gan pa vienam, gan mazos pulciņos, gan lielā barā, pie kam visi gāja tādā steigā, ka Kurmiene nepaspēja pacelties līdz virszemei un, paskatīties, kad viņi jau bija pazuduši.
— Gluži kā Pītera Pena salā, — Kurmiene noteica, jo bija dzirdējusi runājam par šo slaveno personu un viņa salu, kur visi skraidīja ka apsviluši.
Nebija vienīgi vilku.
Vilki nerādījās. Viņi bija pārliecināti ka pašlaik notiek lielas vilku medības, un tāpēc tupēja savās paslēptuvēs.