— Mīļais cilvēk, — vaicāja Sīpoliņš, — kā jums ienāca prātā līst iekšā tādā sprostā? Es gribētu zināt, kā jūs no turienes tiksiet ārā.
— Tas ir pavisam viegli, — atbildēja vecais vīrs, — iekšā tikšana ir daudz sarežģītāka. Es labprāt ielūgtu tevi, jaunais cilvēk, uz glāzi alus, bet diviem te nepietiek vietas, un, ja labi apdomā, man arī nav alus.
— Man taču nemaz neslāpst, — atbildēja Sīpoliņš. — Tātad šī ir jūsu māja?
— Jā, — atbildēja večuks, kuru sauca par Ķirbīti, — pamaza gan tā ir, bet, kamēr nepūš vējš, var tīri labi iztikt.
Ķirbītis bija tikko beidzis celt savu mājiņu. Jums jāzina: jau kopš zēna dienām Ķirbītis bija ieņēmis galvā domu, ka viņam vajadzīga māja, un tāpēc krāja ķieģeļus — ik gadu pa vienam. Bet nelaime bija tā, ka Ķirbītis nezināja aritmētiku, un tāpēc laiku pa laikam viņam vajadzēja lūgt kurpniekmeistaru Vīnodziņu, lai tas saskaita ķieģeļus.
— Paraudzīsim, — mēdza teikt meistars Vīnodziņš, kasīdams galvu ar īlenu. — Septiņreiz seši ir četrdesmit divi… deviņi nost… kopā sanāk septiņpadsmit.
— Vai pietiks mājas uzcelšanai?
— Es teiktu, ka ne.
— Ko tad iesākt?
— Ko lai tev pasaku? Ja nepietiek mājas uzcelšanai, uztaisi soliņu.
— Man nevajag soliņu. Soliņu parkā ir diezgan, un, ja visi ir aizņemti, varu gluži labi pastāvēt kājās.
Meistars Vīnodziņš vēlreiz pakasīja galvu ar īlenu — vispirms aiz labās auss, tad aiz kreisās — un atgriezās savā darbnīcā.
Ķirbītis apņēmās strādāt vēl vairāk un ēst vēl mazāk un tā iekrāja trīs ķieģeļus gadā, dažu gadu pat piecus. Viņš kļuva tievs kā sērkociņš, toties ķieģeļu kaudze auga. Ļaudis teica:
— Paskatieties uz Ķirbīti! Liekas, ka viņš velk ķieģeļus no vēdera ārā. Ikreiz, kad kaudze kļūst par vienu ķieģeļi lielāka, Ķirbītis par vienu kilogramu nokrītas svarā.
Kad Ķirbītis juta, ka kļuvis vecs un vairs nespēj strādāt, viņš atkal aizgāja pie meistara Vīnodziņa un sacīja:
— Ļoti lūdzu, atnāciet un saskaitiet manus ķieģeļus!
Meistars Vīnodziņš paņēma īlenu galvas kasīšanai, paraudzījās uz ķieģeļu kaudzi un noteica:
— Septiņreiz seši ir četrdesmit divi… deviņi nost… kopā sanāk simt astoņpadsmit.
— Vai pietiks mājas uzcelšanai?
— Es teiktu, ka ne.
— Ko tad iesākt?
— Ko lai tev pasaku? Uzcel vistu kūti.
— Bet man taču nav vistu!
— Ievieto tur kaķi: kaķis ir derīgs dzīvnieks, jo ķer peles.
— Tas tiesa, bet man nav kaķa un, ja labi apdomā, nav arī peļu.
— Nezinu, ko tev ieteikt, — nostenējās meistars Vīnodziņš, sirdīgi kasīdams ar īlenu galvu, — simt astoņpadsmit ir simt astoņpadsmit, vai ne?
— Ja jau jūs, kas esat mācījies aritmētiku, tā sakāt, tad tā arī būs.
Ķirbītis nopūtās, pēc tam vēlreiz nopūtās; galu galā, redzēdams, ka nopūtas ķieģeļu skaitu nevairo, nolēma tomēr sākt celt māju.
«Mājiņu celšu pavisam maziņu,» viņš strādādams domāja. «Man taču pils nav vajadzīga, jo es pats esmu mazs. Un, ja nepietiks ķieģeļu , paņemšu klāt pāris lokšņu papīra.»
Ķirbītis strādāja lēnītēm, lēnītēm, baidīdamies, ka neiztērē ķieģeļus pārāk ātri. Viņš tos lika citu uz cita tik uzmanīgi, it ka tie būtu no stikla. Viņš tik labi tos pazina — tie taču bija viņa ķieģeļi!
— Lūk, — viņš teica, paņemdams vienu no ķieģeļiem un glāstīdams to kā kaķēnu, — šis ir tas ķieģelis, ko es ietaupīju pirms desmit gadiem Ziemsvētkos. Es to nopirku tirgū par naudu, kas bija pa redzēta vistas cepetim: cepeti ēdīšu tad, kad māja būs gatava.
Pie katra ķieģeļa viņš smagi jo smagi nopūtās. Bet, kad ķieģeļi izbeidzās, nopūtu vēl bija atlicis ļoti daudz, un mājiņa iznāca maziņa kā baložu būdiņa.
«Ja es būtu balodis,» prātoja nabaga Ķirbītis, «man te būtu ļoti ērti.»
Kad viņš, iekšā iedams, ar ceļgalu atsitas pret jumtu, visa māja tikko nesagruva.
— Vecumdienās esmu kļuvis izklaidīgs, turpmāk jābūt uzmanīgākam, — viņš noteica.
Tad viņš nometas durvju priekšā uz ceļiem un, smagi pūzdams un stenēdams, četrrāpus ielīda savā mājiņā.
Kad viņš bija ticis iekšā, sākās jaunas likstas: ja mēģināja pie celties kājās, tad varēja sabrukt jumts, gareniski nedrīkstēja gulties, tāpēc ka māja bija par īsu, šķērsām — tāpēc ka par šauru. Un kājas? Vispirms taču jādabū iekšā kājas, jo lietus laikā tās var samirkt.
«Kā redzams,» nosprieda Ķirbītis, «man atliek dzīvot tikai sēdus.» Tā viņš arī izdarīja — apsēdās un nopūtās.
Apdomīgi vaidēdams, Ķirbītis iekārtojās mājiņas vidū, un viņa sejā, kas bija redzama lodziņā, atspoguļojās grūtsirdība.
— Kā jūtaties? — vaicāja meistars Vīnodziņa, kas aiz ziņkārības bija iznācis savas darbnīcas durvju priekšā.
— Pateicos, labi, — pieklājīgi atbildēja Ķirbītis.
— Vai pleciem nav drusciņ par šauru?
— Nē, es pareizi noņēmu mēru.
Meistars Vīnodziņš pa paradumam pakasīja galvu un kaut ko nesaprotamu nomurmināja.
Pa to laiku no visām pusēm jau nāca šurp ļaudis, kas gribēja apskatīt Ķirbīša mājiņu. Ieradās arī puiku bars. Vismazākais uzlēca uz jumta un sāka lēkādams dziedāt:
— Mīļie zēni, — lūdza Ķirbītis, — drusciņ lēnāk, citādi sagāzīsiet man māju. Tā taču ir tik vārīga!
Lai zēnus apklusinātu, viņš izvilka no kabatas dažas sarkanas un zaļas konfektes, kas tur bija glabājušās nez cik gadu, un piedāvāja tās puikām, kas ar skaļiem kliedzieniem saklupa ap viņa roku un, ieguvumu dalot, sāka plūkties.
No šās dienas, tikko Ķirbītim kabatā bija kāds sīknaudas gabals, viņš pirka konfektes un izlika tās bērniem uz palodzes kā maizes drupatiņas zvirbuļiem. Tā viņi sadraudzējās. Dažreiz viņš ļāva zēniem pēc kārtas ieiet mājiņā, bet pats no ārpuses raudzījās, lai nenotiktu kāda nelaime.
Tai brīdī, kad Ķirbītis visu to stāstīja Sīpoliņam, ciema viņā galā sacēlās putekļu mākonis, un tūliņ bija dzirdama skaļa durvju un logu klaudzēšana. Meistara Vīnodziņa sieva steidzīgi aizvēra slēģus. Visi cilvēki devās pajumtē, it kā tuvotos vētra. Pat vistas, kaķi un suņi metās uz visām pusēm, meklēdami patvērumu.
Sīpoliņš nepaguva pavaicāt, kas īsti te notiek: putekļu mākonis ar briesmīgu rībienu jau bija izskrējis cauri ciemam un apstājās tieši Ķirbīša mājiņas priekšā. Tā, izrādās, bija kariete, ko vilka četri zirgi, pareizāk sakot, četri gurķi, jo šai zemē, kā jūs jau būsiet sapratuši, visi bija kādiem dārzeņiem rada.
No karietes izlēca cienīga persona zaļā tērpā, apaļu, sarkanu seju, kas, šķita, nupat sprāgs pušu kā pārgatavojies tomāts. Šī persona bija bruņinieks Tomāts, grāfieņu Ķiršu pils lielais majordoms un pārvaldnieks. Sīpoliņš domāja, ka visai lādzīgs viņš nevarētu būt, jo visi muka prom, tiklīdz redzēja viņu ierodamies, un tāpēc katram gadījumam arī viņš pavirzījās tālāk.
Tomēr pagaidām bruņinieks Tomāts nekā briesmīga nedarīja. Viņš vienīgi skatījās uz Ķirbīti. Ne vārda neteikdams, viņš skatījās, skatījās un tikai draudīgi klanīja galvu.
Nabaga Ķirbītis labprāt būtu ielīdis zemē ar visu savu mājiņu.
Sviedru lāses Ķirbītim sāka ritēt no pieres mutē, bet vīram nepietika dūšas pacelt roku, lai noslaucītos, un viņš sviedrus norija: tie bija sāļi un rūgti.
Ķirbītis aizvēra acis un domāja:
«Tomāta te vairs nav. Es savā mājiņā esmu kā jūrnieks laiviņā Klusā okeāna vidū.
Jūras ūdens ir zils un rāms un cik maigi mani šūpo! Šūpo šurp un turp… šurp un turp…»
Taču nebija ne Klusā, ne Atlantijas okeāna: bruņinieks Tomāts bija satvēris jumta kori un tik sparīgi purināja to uz vienu un otru pusi, ka dakstiņi sāka birt zemē.
Ķirbītis atkal atvēra acis, un Tomāts tā iebļāvās, ka ciema iedzīvotāji aiz šausmām vēl ciešāk aizvēra durvis un logus: kas durvis bija aizslēdzis ar vienu atslēgas pagriezienu, nu steidzīgi pagrieza atslēgu vēl otru reizi.
— Laupītājs! — kliedza Tomāts. — Bandīts! Dumpinieks! Tu esi uzbūvējis pili uz zemes, kas pieder grāfienēm Ķirsēm, un domā, ka varēsi pavadīt pēdējās mūža dienas, nekā nedarīdams un smiedamies par nabaga vecajām atraitnēm un bārenēm, kam nav ne tēva, ne mātes! Bet gan es tev vēl parādīšu!
— Jūsu augstība! — pazemīgi teica Ķirbītis. — Es jums galvoju, ka atļauju mājiņas celšanai man deva pats grāfs Ķirsis!
— Grāfs Ķirsis ir jau pirms trīsdesmit gadiem miris — miers viņa pīšļiem! Zeme pieder grāfienēm, un — man par patikšanu — tev būs jāņem kājas pār pleciem. Pārējo tev paskaidros advokāts. Advokāt! Advokāt!
Vietējais advokāts Zirnis, saucienu gaidīdams, laikam bija stāvējis aiz durvīm, jo viņš izsprāga no turienes kā zirnis no pāksts.
Ikreiz, kad Tomāts gāja uz ciemu, viņš savas taisnības pierādīšanai sauca līdzi advokātu.
— Te es esmu, augstība, jūsu rīcībā… — izdvesa Zirnis palocīdamies.
Bet viņš bija tik mazs, ka palocīšanos nevarēja saredzēt; aiz bailēm, ka viņu neuzskata par slikti audzinātu, Zirnis palēcās un pārmeta kūleni.
— Pasakiet šim cilvēkam, ka likuma vārdā viņam no šejienes jāaiziet. Un ieskaidrojiet visiem, ka grāfienes Ķirses ir nolēmušas ievietot šai būdā niknu suni, lai turētu pieklājīgā atstatumā puikas, kas pēdējā laikā neizrāda vairs pienācīgo cieņu.
— Es, ja, patiešām… — sāka stostīties Zirnis, kļūdams aiz bailēm arvien zaļāks.
— Patiešām vai nepatiesām: vai jūs esat advokāts vai ne?
— Jā gan, jūsu augstība: esmu Salamankas universitātes laureāts civiltiesībās, krimināltiesībās un baznīcas likumos.
— Pilnīgi pietiekami. Ja jūs esat advokāts, tad man ir taisnība. Varat iet!
— Jā gan, bruņinieka kungs. — Un Zirnis, nelikdamies divreiz lūgties, pazuda kā peles aste.
— Vai tu dzirdēji, ko sacīja advokāts? — jautāja Tomāts Ķirbītim.
— Bet advokāts taču neteica nekā!
— Un tu, nelieti, uzdrošinies vēl runāt pretī?
— Jūsu augstība, es neesmu pat muti atpletis, — murmināja Ķirbītis.
— Bet kas tad runāja?
Tomāts draudīgi raudzījās apkārt.
— Blēdis! Krāpnieks! — vēl noteica tā pati balss.
— Kas runāja? Tas būs laikam meistars Vīnodziņš, šis dumpinieks, — nosprieda bruņinieks Tomāts un devās uz kurpnieka darbnīcu, kur dauzīja ar spieķi pa slēģiem, teikdams:
— Es zinu, meistar Vīnodziņ, es labi zinu, ka jūsu darbnīcā tiek noturētas dumpīgas runas, kas vērstas pret mani un dižciltīgajām grāfienēm Ķirsēm. Jums nav ne mazākās cieņas pret šīm abām nabaga atraitnēm un bārenēm, kam nav ne tēva, ne mātes. Bet gan jau pienāks arī jūsu kārta! Redzēsim, kurš smiesies pēdējais!
— Pienāks arī tava kārta, Tomāt, un tad tu pārsprāgsi, — atkal teica tā pati balss.
Šīs balss īpašnieks, citiem vārdiem — Sīpoliņš, rokas kabatās sabāzis, mierīgi tuvojās briesmīgajam bruņiniekam, kam nenāca ne prātā, ka šis mazais zeņķis varētu būt tas, kas pateica par viņu patiesību.
— No kurienes tu izlīdi? Kāpēc neesi darbā?
— Es nestrādāju, — teica Sīpoliņš. — Esmu students.
— Un ko tu studē? Kur tev grāmatas?
— Studēju blēžus, jūsu augstība. Pašlaik viens ir manā priekšā, un es gribu izmantot izdevību un izstudēt viņu, lai zinātu, kāds viņš īsti ir.
— Blēdis? Te visi ir blēži. Bet, ja ir ieradies vēl kāds jauns, tad parādi man arī to.
— Protams, jūsu augstība, — atbildēja Sīpoliņš, viltīgi mirkšķinādams acis. Viņš iebāza kreiso roku vēl dziļāk kabatā un izvilka spogulīti, kuru lietoja cīruļu medībās.
Tad nostājās Tomāta priekšā un pagrūda tam spoguli zem deguna.
— Lūdzu, jūsu augstība. Te viņš ir labi redzams.
Tomāts ziņkārīgi pavērās spogulī. Kas zina, ko viņš tur domāja ieraudzīt! Skaidrs, ka viņš neredzēja neko citu kā tikai savu ugunssarkano seju ar mazajām, ļaunajām ačelēm un muti, kas atgādināja krājkasītes spraugu.
Pēdīgi viņš saprata, ka Sīpoliņš par viņu zobojas, un kļuva nikns. Viņš sagrāba Sīpoliņu un abām rokām sāka to plūkt aiz matiem.
— Vai! Vai! — spiedza Sīpoliņš, tomēr nezaudēdams priecīgo prātu. — Pārāk daudz spēka vienam vien blēdim: jūsu augstība ir veselas blēžu bandas vērts.
— Es tev rādīšu! — rēca Tomāts un rāva tik sparīgi, ka viņam rokā palika vesels matu kušķis.
Notika tas, kam bija jānotiek, jo tie taču bija Sīpoliņa mati.
Kā tur bija, kā nebija, bet pēkšņi saniknotajam bruņiniekam sāka neganti grauzt acis, un tūliņ arī asaras sāka līt pār vaigiem kā no strūklakas, pareizāk sakot, kā no divām strūklakām un drīz vien applūdināja visu ielu, it kā to būtu aplaistījis sētnieks ar savu šļūteni.
«Nekas tamlīdzīgs man nekad vēl nav gadījies,» domāja pārsteigtais Tomāts.
Tiešām, tā kā viņam nebija sirds, viņš nekad nebija raudājis un arī sīpolus nekad nebija mizojis. Šis notikums viņam likās tik neparasts, ka viņš ielēca karietē, uzcirta zirgiem ar pātagu un aiz drāzās milzīgā ātrumā projām.
Bēgot viņš tomēr pagriezās atpakaļ un uzsauca:
— Ķirbīt, tā ka tu zinātu… Un tu, draņķa puika, dārgi samaksāsi par šīm asarām!
Sīpoliņš smējās kā negudrs, un Ķirbītis slaucīja sviedrus.
Cits pēc cita atvērās logi un durvis; vienīgais izņēmums bija Zirņa māja. Meistars Vīnodziņš atvēra slēģus un iznāca ārā, sajūsmā kasīdams galvu.
— Piķis ar visiem diegiem! — viņš izsaucās. — Lūk, puisis, kas spēja saraudināt bruņinieku Tomātu! No kurienes tu nākdams, dēliņ?
Un Sīpoliņam vajadzēja izstāstīt visiem to, ko jūs jau zināt.