Tai pašā laikā, kad pilsētā notika lielās nobremzēto ratu sacīkstes, vienā no Ķiršu pils zālēm, kas bija arī tiesas zāle, Tomāts bija licis sapulcināt visus ciema iedzīvotājus ļoti svarīga jautājuma izšķiršanai.
Priekšsēdētājs, nav nemaz jāstāsta, protams, bija pats Tomāts. Advokāts — Zirnis.
Pētersīļa kungs izpildīja sekretāra pienākumus un ierakstīja atbildes milzīgā protokolu grāmatā ar kreiso roku, lai labā vienmēr būtu brīva deguna šņaukšanai.
Ļaudis bija krietni nobijušies, jo ikreiz, kad sapulcējās tiesa, viņiem uzbruka kāda nelaime. Tā pagājušo reizi tiesa nosprieda, ka gaiss pieder grāfienēm Ķirsēm un tāpēc katram, kas ieelpoja gaisu, vajadzēja par to samaksāt pils pārvaldē. Reizi mēnesī Tomāts apstaigāja visas mājas, lika ikvienam iedzīvotājam dziļi ieelpot un izmērīja viņa krūšu dobuma tilpumu, tad izdarīja dažus aprēķinus un noteica gaisa lietošanas maksu katram elpotajam. Ķirbītim, kas dzīvoja nepārtrauktās nopūtās, maksu aprēķināja pēc ļoti augstas likmes.
Bruņinieks Tomāts pirmais ņēma vārdu un, visapkārt dziļam klusumam valdot, sacīja:
— Pēdējā laikā pils ienākumi ir stipri samazinājušies. Kā zināt, abas vecās dāmas, bārenes, kam nav ne tēva, ne mātes un kas pašas dzīvo galīgā trūkumā, vēl ir spiestas uzturēt hercogu Mandarīnu un baronu Apelsīnu, lai tos paglābtu no bada nāves.
Meistars Vīnodziņš pašķielēja uz barona pusi, kurš sēdēja kaktā un aizvērtām acīm baudīja zaķa cepeti ar zvirbuļu piedevām.
— Te nav nekāda apkārtglūnēšana, — stingri nobrīdināja Tomāts. — Izbeidziet šo lūrēšanu, citādi es jums likšu atstāt zāli.
Meistars Vīnodziņš pasteidzās nolaist acis un ieurbties ar skatienu savu kurpju purngalos.
— Dižciltīgās grāfienes, mūsu iemīļotās kundzes, ir iesniegušas tiesai uz ģerboņpapīra rakstītu pieprasījumu atzīt dažas svarīgas viņu tiesības. Advokāt, nolasiet iesniegto dokumentu!
Zirnis piecēlās, noklepojās, ievilka labi dziļi elpu un, sataisījis svinīgu seju, sāka lasīt:
— «Šeit, apakšā parakstījušās, grāfiene Pirmā un grāfiene Otrā Ķirses atgādina,
ka viņas, būdamas gaisa īpašnieces, ir atzīstamas arī par nokrišņu īpašniecēm.
Pamatojoties uz to, viņas pieprasa liru par vienkāršu lietusgāzi, divsimt liru par negaisu ar pērkonu un zibeni, trīssimt liru par sniegputeni un četrsimt liru par krusu.»
Seko paraksti.
Zirnis apsēdās. Priekšsēdētājs jautāja:
— Vai ģerboņpapīrs ir likumam atbilstošs?
— Jā gan, priekšsēdētāja kungs, — pietrūcies kājās, atbildēja Zirnis.
— Ļoti labi, — noteicaTomāts. — Ja ģerboņpapīrs ir likumam atbilstošs, tad grāfieņu prasības ir dibinātas un tiesa aiziet apspriesties.
Bruņinieks piecēlās, apņēma ap pleciem noslīdējušo melno mantiju un iegāja mazajā istabiņā, lai sagatavotu tiesas spriedumu.
Bumbieris viegli piegrūda ar elkoni savam kaimiņam Puravam un bailīgi čukstēja:
— Vai jums liekas pareizi, ka jāmaksā arī par krusu? Es vēl saprotu, ka jāmaksā par sniegu un lietu, kas nes laukiem kādu labumu. Bet krusa jau pati par sevi ir nelaime, un tieši par krusu uzlikts visaugstākais nodoklis.
Puravs neko neatbildēja. Viņš nervozi glaudīja savas ūsas, pie tam sieva viņam palīdzēja, lai tādā veidā apslāpētu viņa dusmas.
Meistars Vīnodziņš grābstījās pa kabatu, meklēdams īlenu, lai būtu, ar ko pakasīt galvu, un tikai vēlāk atcerējās, ka pie ieejas zālē bija jānodod ieroči. Pētersīļa kungs nenovērsa acis no ļaudīm un nepārtraukti rakstīja: «Bumbieris sačukstējās. Puravs glaudīja ūsas. Ķirbiene sprauslāja. Ķirbītis divreiz nopūtās.»
Viņš darīja tieši tāpat kā dažreiz skolēns, kuram skolotāja liek pie rakstīt uz tāfeles nerātno bērnu vārdus, kamēr pati gaitenī sarunājas ar biedrenēm.
Paraugbērnu pusē Pētersīļa kungs ierakstīja:
«Hercogs Mandarīns ir labs. Barons Apelsīns ir ļoti labs. Viņš pašlaik ēd trīsdesmit ceturto zvirbuli.»
«Jā,» domāja meistars Vīnodziņš, «ja te būtu Sīpoliņš, tad nekas tamlīdzīgs nevarētu notikt. Kopš Sīpoliņš ir cietumā, ar mums apietas kā ar vergiem, mēs nedrīkstam ne muti pavērt aiz bailēm, ka Pētersīļa kungs nepieraksta mūs savā nejēdzīgajā grāmatā.»
Visiem, kurus Pētersīļa kungs bija ierakstījis savas grāmatas ļauno pusē, bija jāmaksā sods. Meistars Vīnodziņš maksāja sodu katru dienu, daždien pat divreiz.
Beidzot augstā tiesa, citiem vārdiem, Tomāts, atgriezās tiesas zālē.
— Piecelties! — nokomandēja Pētersīļa kungs, pats palikdams sēžot.
— Tiks nolasīts tiesas spriedums, — teica bruņinieks. — Tas ir šāds. Tiesa atzīst, ka grāfienēm ir tiesības pieprasīt nomas maksu par lietu un citiem debesu nokrišņiem.
Pamatojoties uz to, tiesa nospriež sekojošo: ikvienam pilsonim jāiemaksā pils pārvaldes kasē grāfieņu pieprasītā summa divkāršā apmērā.
Zāli pāršalca aizturēta īgnuma vilnis.
— Klusu! — iebļāvās Tomāts. — Citādi es izdzīšu visus ārā. Es vēl neesmu beidzis. Tiesa nospriež, ka noma jāmaksā arī par rasu, sarmu, miglu un citiem mitruma paveidiem. Spriedums stājas spēkā no šā brīža.
Visi nobijušies paskatījās āra pa logu, cerēdami ieraudzīt skaidras debesis.
Diemžēl viņi redzēja, ka tuvojas negaiss.
«Tētīt mīļais,>> domāja meistars Vīnodziņš, «tas nozīme, ka jāmaksā četrsimt liru.»
— Nolādētie mākoņi!
Arī Tomāts skatījās ārā pa logu, un viņa apaļā, sārtā seja laistījās priekā.
— Jūsu gaišība, — iesaucās Zirnis, — mums veicas. Barometrs krītas. Noteikti būs slikts laiks.
Visi viņu apveltīja ar naida pilniem skatieniem, izpelnīdamies nelāgu piezīmi no Pētersīļa kunga, kas nevienam nekā nepiedeva.
Pēc dažām minūtēm tomēr uznāca negaiss. Zirnis, uzrausies uz priekšsēdētāja galda, sāka pa to lēkāt; meistaram Vīnodziņam bija jāizgāž savas dusmas, aplūkojot vēl cītīgāk savu kurpju purngalus, ja negribēja iedzīvoties vēl kādā soda naudā.
Ciema ļaudis skatījās uz lietusgāzēm kā uz pastardienas tuvošanos. Pērkona rūcieni viņiem izklausījās kā lielgabalu grāvieni. Zibens šautras šķēla pušu viņu sirdis.
Pētersīļa kungs apslapināja pie lūpām zīmuli un sāka veikli rēķināt, cik lielus ienākumus šī debesu dāvana dos pils pārvaldei. Iznāca smuka summiņa — paprāvas muižas vērtībā, ja pieskaitīja klāt arī soda naudas.
Ķirbiene sāka raudāt. Purava sieva tūliņ darīja to pašu un samērcēja sava vīra ūsas visā garumā, jo viņa tanīs slaucīja asaras.
Tomāts pārskaitās un lika izdzīt visus no zāles.
Nabaga ļautiņi izgāja lietū un nesteigdamies soļoja no kalna lejā. Neviens neko nebēdāja par izmirkšanu vai apaukstēšanos. Kam ir lielas bēdas, tas sīkās raizītes nemana.
Ciema tuvumā bija dzelzceļa pārbrauktuve. Mūsu draugiem bija jāpagaida, kamēr pabrauc garam vilciens. Noraudzīties garāmejošā vilcienā vienmēr ir ļoti patīkami: biezos dūmu mutuļos ietīta, šņākdama tuvojas lokomotīve. Uz lokomotīves platformas stāv mašīnists ar puķi zobos un smaidīdams rausta zvaniņa auklu. Pa logiem raugās ārā ļaudis, kas atgriežas no gadatirgus, — zemnieki apmetņos un viņu sievas melniem lakatiem galvā. Pēdējā vagonā…
— Žēlīgās debesis! — iesaucās Ķirbiene. — Paskatieties taču uz pēdējo vagonu!
— Varētu teikt, — nedroši ierunājas Ķirbītis, — varētu gandrīz vai teikt, ka tie ir lāči.
Pie loga stāvēja trīs lāči un ar patiku aplūkoja apkārtni.
— Kaut kas neredzēts, — teica Puravs, kam aiz sašutuma ūsas bija saslējušās gaisā.
Viens no lāčiem bija pat tik nekaunīgs, ka sasveicinājās ar viņiem.
— Tu nešpetnais lempi, — kliedza meistars Vīnodziņš, — tu vēl uzdrošinies ņirgāties par mums!
Nekā! Lācis turpināja klanīties, un, kad vilciens jau bija aiz braucis pārbrauktuvei garam, viņš vēl arvien vēcināja ar ķepu, izliecies tik tālu āra pa logu, ka būtu izvēlies pavisam laukā, ja abi pārējie lāči viņu nebūtu laikā sakampuši aiz astes un ievilkusi atpakaļ.
Mūsu draugi nonāca stacijā tieši tai brīdī, kad vilciens apstājās. Lūk, atkal lāču trijotne! Izkāpuši no vilciena, viņi ļoti pašapzinīgi čāpoja tālāk. Vecākais no viņiem uzrādīja kontrolierim biļetes.
— Tie ir cirka akrobāti, — nicīgi teica meistars Vīnodziņš. — Viņi droši vien ieradušies uz kādu izrādi. Gan parādīsies arī lāču dīdītājs, droši vien kāds vecs vācietis ar sarkanu bārdu un koka stabuli.
Viņš parādījās gan, bet zaļā cepurīte, zilas bikšeles ar ielāpu virs ceļgala… ļoti dzīvu un patīkamu sejiņu… un tādu izteiksmi, it ka viņam aizvien kas sevišķs būtu padomā.
— Sīpoliņ! — iesaucās meistars Vīnodziņš un metās skriet. Tas tiešām bija Sīpoliņš. Pirms atgriešanās uz laukiem viņš bija iegriezies zooloģiskajā dārza un atbrīvojis lāču ģimeni. Uzraugs no atkalredzēšanās priekiem būtu uzdāvinājis viņam arī Ziloni, ja vien Sīpoliņš to būtu vēlējies. Bet Zilonis negribēja ticēt, ka patiešām notikusi revolūcija, un palika savā aizžogojumā, rakstot memuārus.
Iedomājieties tikai, kas šī bija par apkampšanos, skūpstīšanos, runāšanu un tā tālāk, un tā tālāk!
Tas viss notika, lietum gāžot, — vai nav jauki? Ja ir priecīgs prāts, tad sīkās nelaimītes nemaz nav manāmas, pat no saaukstēšanas nav bail.
Bumbieris nepārtraukti kratīja roku jaunākajam lācim un pavisam aizkustināts atgādināja:
— Vai atceraties, kā jūs dejojāt manā vijoles pavadījumā? Lācēns atminējās gan un sāka atkal dejot, par ko bērni ļoti priecājās un plaukšķināja rokas.
Ķirsēnam, protams, tūliņ tika paziņots par Sīpoliņa ierašanos. Vai varat maz iedomāties, kas tie bija par sastapšanās priekiem!
— Tagad pietiks līksmoties, — sacīja Sīpoliņš, — man jums jāizklāsta neliels plāns.
Kamēr Sīpoliņš stāsta par saviem plāniem, iesim paraudzīsimies, kā klājas valdniekam Citronam.