Ir pienācis laiks ieskatīties grāfieņu Ķiršu pilī, kuras, kā jūs jau būsiet sapratuši, bija saimnieces pār visiem ciemiem, mājām, zemēm un arī baznīcu ar visu zvanu.
Tai dienā, kad Sīpoliņš pārvietoja Ķirbīša mājiņu uz mežu, pilī sakarā ar radinieku ierašanos bija sacēlies liels satraukums.
Pareizāk sakot, ieradušies bija divi: barons Apelsīns un hercogs Mandarīns. Barons Apelsīns bija grāfienes Pirmās nelaiķa vīra brālēns. Hercogs Mandarīns turpretim bija grāfienes Otrās nelaiķa vīra brālēns. Baronam Apelsīnam bija neparasta apmēra vēders: tīri dabiski, jo viņš nekā cita nedarīja kā tikai ēda no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam, atvēlot miegam tikai vienu stundiņu.
Jaunībā barons Apelsīns gulēja visu nakti, lai varētu sagremot dienā apēsto, bet vēlāk viņš noteica:
— Gulēšana ir laika zaudējums. Guļot es taču nevaru ēst.
Un tā viņš nolēma ēst arī naktī un saīsināt gremošanai paredzēto laiku līdz vienai stundai. No visiem viņa daudzajiem īpašumiem, kas bija izkaisīti pa visu apgabalu, pastāvīgi ieradās karavānas ar visāda veida produktiem viņa izsalkuma apmierināšanai. Nabaga zemnieki vairs nezināja, ko viņam sūtīt; olas, vistas, cūkas, vēršus, govis, trušus, augļus, saknes, maizi, cepumus, tortes — visu barons apēda vienā acumirklī. Viņam bija divi kalpi, kas bāza tam mutē visu atvesto, bet, kad tie bija jau noguruši, tos nomainīja divi citi.
Pēdīgi zemnieki lika viņam pateikt, ka nekā ēdama vairs nav.
— Sūtiet man kokus! — pavēlēja barons.
Zemnieki sūtīja viņam kokus, un viņš apēda arī tos ar visām lapām un saknēm, pamērcēdams eļļā un sālī.
Kad arī koki bija izbeigušies, viņš sāka pārdot savus zemes īpašumus un par šo naudu pirka sev ēdamo. Un, kad viņš bija nodzīvojis savas bagātības līdz ubaga spieķim, viņš aizrakstīja grāfienei Pirmajai, lai tā viņu aicina uz pili.
Grāfiene Otrā, patiesību sakot, nebija visai apmierināta.
— Barons ar savu izsalkumu izputinās mūsu bagātības: viņš apēdis mūsu pili kā makaronu šķīvi…
Grāfiene Pirmā sāka raudāt.
— Tu negribi pieņemt manus radiniekus! Nabaga baroniņš, tu viņam nevēli labu.
— Labi, — teica grāfiene Otrā, — vari ielūgt baronu. Es ielūgšu hercogu Mandarīnu, mana nelaiķa vīra brālēnu.
— To tu vari lūgt, — nicīgi atbildēja grāfiene Pirmā. — Tas jau ēd tikpat kā cālis.
Tavam nelaiķa vīram — miers viņa kodolam! — bija mazi un sīki radinieki, kas ar neapbruņotu aci nemaz nav saskatāmi. Toties manam nelaiķa vīram — miers viņa kodolam! — bija lieli un dūšīgi radinieki, jau pa tālu gabalu ieraugāmi.
Barons Apelsīns patiešām bija pa tālu gabalu saredzams: kilometra attālumā to varēja noturēt par pauguru.
Tūliņ bija jāmeklē kāds, kas palīdzētu viņam nest vēderu, jo viens pats viņš to vairs nevarēja izdarīt. Tomāts lika pasaukt ciema lupatlasi Puplakstu, lai tas atved savus ratiņus. Puplaksts ratiņus neatrada, jo tos, kā jūs jau zināt, bija paņēmis viņa dēls Puplakstiņš, un tā viņš atbrauca ar ķerru, kādu parasti lieto mūrnieki kaļķu pārvadāšanai.
Tomāts pats ar savām rokām palīdzēja baronam novietot vēderu ķerrā un tad uzsauca:
— Aiziet!
Puplaksts satvēra ķerras rokturus un vilka no visa spēka, taču nepavirzījās uz priekšu ne par centimetru.
Tad pasauca vēl divus kalpotājus, un nu visiem kopā izdevās aizvizināt baronu pa pils aleju. Sākumā viņi nepiegrieza vērību akmeņiem, kuriem bija visasākās šķautnes,
un tāpēc nabaga barons bija pavisam nosvīdis vēdera satricinājumu dēļ.
— Piesargieties no akmeņiem! — viņš lūdza, rokas salicis. Puplaksts un abi kalpotāji tagad sargājās no akmeņiem, un ķerra skrēja pa bedrēm.
— Piesargieties no bedrēm, lai debesis ir žēlīgas! — lūdzās barons.
Kamēr viņu vizināja, savu iemīļoto nodarbošanos viņš tomēr neaizmirsa un notiesāja ceptu tītaru, ko viņa māsīca grāfiene Pirmā tam bija likusi pagatavot kā uzkožamo.
Arī hercogs Mandarīns sagādāja pilī diezgan daudz rūpju.
Nabaga Zemenīte — grāfienes Otrās kalponīte — nevarēja vien beigt viņam gludināt kreklus. Kad viņa tos izgludinātus atnesa, hercogs rauca degunu, sāka raudāt un, uzlēcis uz skapjaugšas, sauca:
— Palīgā! Palīgā!
Atskrēja grāfiene Otrā, plēsdama sev matus.
— Mandarīn, ko viņi tev dara?
— Viņi man negludina pienācīgi kreklus, un es negribu vairs dzīvot!
Lai pierunātu viņu nedarīt sev galu, grāfiene Otrā uzdāvināja viņam zīda kreklus, kas bija piederējuši viņas nelaiķa vīram.
Hercogs Mandarīns nolēca no skapja un sāka pielaikot kreklus. Pēc brītiņa viņu atkal jau dzirdēja kliedzam:
— Palīgā! Palīgā!
Grāfiene Otrā ar drebošu sirdi tūdaļ bija klāt.
— Brālēn Mandarīn, ko viņi tev dara?
— Man pazuda apkaklītes podziņa, un es vairs negribu dzīvot šai pasaulē!
Šoreiz viņš uzrausās uz spoguļaugšas un piedraudēja, ka metīšoties ar galvu lejā uz grīdas.
Lai viņu nomierinātu, grāfiene Otrā uzdāvināja viņam visas nelaiķa vīra pogas: gan zelta, gan sudraba, gan dārgakmeņu.
Vēl nebija pienācis vakars, kad grāfienei Otrajai vairs nebija nevienas dārglietas, bet hercogs Mandarīns bija piekrāvis vairākus čemodānus un apmierināts berzēja rokas.
Grāfienēm radinieku alkatība radīja nopietnas bažas, un savas dusmas viņas izgāza uz nabaga bāreni Ķirsēnu, savu brāļadēlu, kam nebija ne tēva, ne mātes.
— Liekēdi! — uz viņu kliedza grāfiene Pirmā. — Ej tūliņ un rēķini uzdevumus!
— Es jau izrēķināju.
— Rēķini citus! — bargi pavēlēja grāfiene Otrā.
Ķirsēns paklausīgi gāja rēķināt citus uzdevumus: katru dienu viņš pierēķināja veselas burtnīcas; nedēļas laikā burtnīcu sakrājās jau vesels kalns.
Todien grāfienes deva arvien kādu jaunu rīkojumu.
— Ko tu dauzies apkārt, sliņķi tāds?
— Es gribēju drusciņ pastaigāties pa dārzu.
— Dārzā pastaigājas barons Apelsīns, tur nav vietas tādiem dīkdieņiem kā tu. Ej tūliņ un mācies uzdoto!
— Es jau izmācījos.
— Tad mācies ko citu!
Ķirsēns paklausīgi gāja mācīties vēl ko citu: katru dienu viņš iemācījās simtiem uzdevumu. Viņš jau bija izlasījis visas grāmatas, kas bija pils bibliotēkā. Tomēr,
ieraudzījušas viņu ar grāmatu rokā, grāfienes stingri uzkliedza:
— Liec grāmatu nost, draņķa puika! Vai tu neredzi, ka tā nolietojas?
— Bet kā lai es mācos, neaiztiekot grāmatas?
— Mācies no galvas!
Ķirsēns ieslēdzās savā istabā un mācījās, mācījās, mācījās. Protams, bez grāmatām. Viņam viss jau bija galvā, un viņš atkal domāja no jauna. No domāšanas viņam sāka sāpēt galva, un grāfienes kliedza:
— Tu vienmēr esi slims, tāpēc ka par daudz domā. Nedomā, tad nebūs jāizdod tik daudz naudas par zālēm.
Īsi sakot, lai Ķirsēns darītu ko darīdams, grāfienes nebija apmierinātas.
Ķirsēns nezināja, kur soli spert, lai nedabūtu rājienu, un patiesi jutās nelaimīgs. Pa visu pili viņam bija tikai viens draugs, tā bija Zemenīte, grāfienes Otrās kalponīte.
Zemenītei bija žēl nabaga mazā, briļļainā zēna, kam neviens labu nevēlēja: viņa pret to izturējās laipni un vakarā, kad viņš bija jau gultā, atnesa tam kādu saldumu kumosiņu. Bet šovakar pie galda sēdēja barons Apelsīns, un tas apēda visus saldumus.
Hercogs Mandarīns arī gribēja kādu gabalu no saldumiem. Lai tos dabūtu, viņš uzkāpa uz bufetes un sāka spiegt:
— Palīgā! Palīgā! Turiet mani, citādi es nositīšos!
Viņš varēja spiegt, cik grib, barons uz viņu neklausījās un apēda visus saldumus viens pats.
Grāfiene Otrā, nometusies bufetes priekšā uz ceļiem, lūdza brālēnu, lai tas nedodoties pašnāvībā. Lai hercogu pierunātu nokāpt zemē, vajadzēja viņam ko apsolīt, bet viņai vairs nekā nebija.
Galu galā sapratis, ka nekā vairs nav, ko ņemt, hercogs Mandarīns samierinājās un nokāpa zemē ar Tomāta palīdzību, kas aiz piepūles pavisam nosvīda.
Tieši tai brīdī Tomāts saņēma ziņu par Ķirbīša mājiņas pazušanu. Bruņinieks, daudz nedomādams, nosūtīja ziņojumu valdniekam, lūgdams atsūtīt pāris desmitu policistu — citroniešu.
* * *
Dienu vēlāk ieradās citronieši un izdarīja kratīšanu. Tas nozīmē, ka viņi apstaigāja ciemu un apcietināja visus, kas vien bija atrodami.
Viņi, protams, apcietināja meistaru Vīnodziņu. Kurpniekmeistars paņēma īlenu galvas kasīšanai un pukodamies viņiem sekoja. Citronieši īlenu konfiscēja.
— Ieročus jūs nedrīkstat ņemt līdzi! — viņi stingri noteica meistaram
Vīnodziņarn.
— Ar ko tad lai es kasos?
— Kad jūs gribēsiet kasīties, tad ziņojiet par to priekšniecībai: tā par to rūpēsies.
Un tā, kad meistaram Vīnodziņarn ievajadzējās pakasīt galvu, lai varētu domāt, viņš ziņoja par to citroniešu priekšniecībai, un tūlīt viens no citroniešiem viņam pakasīja galvu ar zobenu.
Arī profesors Bumbieris tika apcietināts: viņam ļāva ņemt līdzi tikai vijoli un sveci.
— Ko jūs gatavojaties darīt ar sveci?
— Mana sieva to ielika kabatā, jo stāsta, ka pils cietumos esot ļoti tumšs.
Vārdu sakot, apcietināti bija visi ciema iedzīvotāji, izņemot Zirni, jo tas bija advokāts, un Puravu, kas nebija atrodams.
Puravs nebūt nebija paslēpies: gluži otrādi, viņš itin mierīgi stāvēja uz balkona,
viņa ūsas bija izstieptas katra uz savu pusi kā auklas, un uz tām žāvējās veļa. Policisti noturēja viņu par stabu un nepievērsa viņam uzmanību.
Ķirbītis sekoja citroniešiem nopūzdamies, kā jau bija paradis.
— Kāpēc jūs tik bieži nopūšaties? — viņam bargi noprasīja citroniešu priekšnieks.
— Tāpēc, ka man ir ļoti daudz nopūtu. Es strādāju visu mūžu, un ik dienas man iekrājās pa nopūtai. Tagad man to ir sakrājies tūkstošiem, un man taču tās jāizlieto.
No sievietēm bija apcietināta vienīgi Ķirbiene, un, tā kā viņa atteicās iet kājām, policisti apvēla viņu uz sāniem un aizripināja līdz cietuma vārtiem: tik apaļa viņa bija!
Lai cik citronieši bija apķērīgi, tomēr viņiem neizdevās apcietināt Sīpoliņu, kas skatījās, kā viņi iet garām, mierīgi sēdēdams uz sētas kopā ar meiteni, vārdā Redīsīti.
Citronieši jautāja tieši viņam, vai neesot kur redzēts bīstamais noziedznieks Sīpoliņš.
Sīpoliņš atbildēja, ka viņi esot redzējuši to paslēpjamies zem citroniešu priekšnieka cepures, un abi ar Redīsīti zobodamies aizmuka.
Tai pašā dienā Sīpoliņš un Redīsīte devās izlūku gājienā uz pili. Sīpoliņš bija nolēmis, ka apcietinātie jāatbrīvo, un Redīsīte, protams, bija ar viņu vienis pratis.