Jums droši vien gribas ko uzzināt par apcietinātajiem: par Ķirbīti, profesoru Bumbieri, meistaru Vīnodziņu, Ķirbieni un citiem ciema ļaudīm, kurus Tomāts bija licis arestēt un iemest pils pagrabos.
Labi, ka Bumbieris bija paņēmis līdzi sveces galiņu, jo pagrabi bija ļoti tumši un žurku pilni. Lai nelaistu žurkas sev tuvumā, profesors sāka spēlēt vijoli: žurkas nemīl mūziku, un tāpēc viņas bēga projām, nolādēdamas šo sasodīto instrumentu, kas viņam neļāva pienākt tuvāk.
Bet pēc kāda laika arī meistars Vīnodziņš nevarēja vairs mūziku paciest: Bumbieris pēc dabas bija grūtsirdīgs un spēlēja tikai skumjas dziesmas, kurās klausoties gribējās raudāt.
Tāpēc visi apcietinātie lūdza profesoru apklust.
Tikko iestājās klusums, kā jau varat iedomāties, žurkas trīs kolonnās uzsāka uzbrukumu. Žurku virspavēlnieks norīkoja:
— Pirmā kolonna dosies no kreisās puses virzienā uz sveci un iegūs to. Bet sargieties to sabojāt: man pirmajam viņā jāiecērt zobi, jo es taču esmu ģenerālis. Otrā kolonna soļos uz vijoli; tā ir puse no sviesta bumbiera un katrā ziņā ļoti garšīga. Trešā kolonna uzbruks no priekšas, tās uzdevums ir izklīdināt ienaidnieku.
Visu trīs kolonnu komandieri izskaidroja katram žurku kājniekam viņa uzdevumu.
Žurku virspavēlnieks iekāpa tankā; tas bija vecs, apdrupis jumta dakstiņš, piesiets zem vēdera vienai žurkai, kuru vilka aiz astes desmit citas žurkas. Taurētāji deva signālu sākt uzbrukumu, un pāris minūtēs kauja bija beigusies. Bumbierim izdevās paglābt vijoli, turot to pāri cīņas laukam, bet svece pazuda, it kā to kāds būtu aizpūtis prom, un mūsu draugi palika tumsā.
Pazuda vēl kāda lieta, bet par to stāstīt vēl nav pienācis laiks.
Ķirbītis nevarēja vien nomierināties:
— Tas viss manas vainas dēļ!
— Bet kāpēc tad tavas vainas dēļ? — norūca meistars Vīnodziņš.
— Ja es nebūtu ieņēmis sev galvā, ka man vajadzīga šī māja, mēs nebūtu iekūlušies nelaimē.
— Esiet taču reiz mierā! — izsaucās Ķirbiene. — Ne jau jūs iebāzāt mūs cietumā.
— Es esmu vecs, ko es iesākšu ar māju? — turpināja Ķirbītis. — Es varu iet dzīvot apstādījumos zem sola, tur es nevienu netraucēšu. Draugi, es jūs lūdzu, pasauciet cietumsargus un sakiet viņiem, ka es uzdāvināšu mājiņu Tomātam un pateikšu arī, kur to var atrast.
— Nekā tu viņam neteiksi, — noskaitās meistars Vīnodziņš. Profesors Bumbieris sērīgi trinkšķināja vijoles stīgu.
— Tad šai lietā iepīsies arī Mellenītis.
— Klusu! — čukstēja Ķirbiene. — Nesauciet nevienu vārdā! Šeit arī sienām ir ausis.
Visi iztrūkušies raudzījās apkārt, bet bez sveces bija tik tumšs, ka viņi nevarēja saredzēt, vai cietumam patiešām ir ausis.
Tomēr ausis bija. Patiesībā gan bija tikai viena auss: apaļš caurums — slepenā telefona vada gals, kas aizvadīja katru skaņu un izteiktu vārdu tieši līdz bruņinieka Tomāta istabai. Par laimi, šai brīdī Tomāts neklausījās, jo bija pārāk aizņemts ar Ķirsēna slimību.
Klusumā, kas pēc tam iestājās, bija dzirdamas taures skaņas: žurkas atsāka uzbrukumu, stingri apņēmušās iegūt Bumbiera vijoli.
Lai tās aizbaidītu, profesors jau grasījās spēlēt: iespiedis vijoli zem zoda, ar iedvesmas pilnu kustību viņš tvēra pēc lociņa, un visi aizturēja elpu. Viņi aizturēja elpu labu laiciņu, bet tad ļāva tai vaļu un nolēma turpināt elpošanu, jo no vijoles nenāca neviena skaņa.
— Vai kaut kas nav kārtībā? — jautāja meistars Vīnodziņš.
— Žurkas apēdušas manu lociņu! — iesaucās Bumbieris tuvu raudām.
Viņas to bija nograuzušas gandrīz visu, atstādamas tikai pāris centimetru. Bet bez lociņa nevarēja spēlēt, un žurku karaspēks ar briesmīgiem kaujas saucieniem devās uz priekšu.
— Tas viss manas vainas dēļ, — nopūtās Ķirbītis.
— Izbeidz savas nopūtas un palīdzi mums, — teica meistars Vīnodziņš. — Ja jau tu tik labi proti nopūsties, tad pamēģini arī ņaudēt!
— Man tieši gribas ņaudēt, — gaudās Ķirbītis. — Es tikai brīnos par jums, kā jūs, nopietns cilvēks būdams, varat jokoties šādā brīdī.
Meistars Vīnodziņš viņam neko neatbildēja un pats sāka ņaudēt, tik labi atdarinādams kaķi, ka žurku karaspēks tūdaļ palika stāvam uz vietas.
— Ņau, ņau! — ņaudēja kurpnieks.
— Ņau, ņau! — kā atbalss pievienojās profesors, nebeigdams raudāt par sava lociņa bēdīgo galu.
— Zvēru pie sava vectēva Zurkuļa Trešā — visu pagrabu un noteku karaļa dvēseles: te atrodas kaķis! — izsaucās žurku ģenerālis, strauji nobremzējot tanku.
— Ģenerāli, nodevība! — pieskrējis sauca viens no trim komandieriem. — Mani kareivji redzējuši veselu kolonnu bēniņu kaķu, kas apbruņoti no galvas līdz kājām.
Viņa kareivji nebija redzējuši it nekā. Viņiem bija tikai bailes, un tās liek saskatīt arī neesošo.
— Ņau, ņau! — ar izmisumu turpināja cietumnieki.
Žurku ģenerālis noglaudīja sev asti. Kad viņš bija noraizējies, viņš mēdza glaudīt asti, bet no lielas glaudīšanas aste bija pavisam nodilusi, un tāpēc kareivji savu ģenerāli paklusām bija iesaukuši par Pusasti.
— Zvēru pie sava tēva vecvectēva Žurkuļa Pirmā — visu labības apcirkņu karaļa dvēseles: nodevēji saņems par to atmaksu! Bet pagaidām dodiet atkāpšanās signālu!
Komandieri nelika sev to divreiz teikt. Taures nopūta atkāpšanos, un viss karaspēks metās atpakaļ, cik ātri vien varēja, ar Pusasti priekšgalā, kurš no sava tanka augstumiem bez kādas žēlastības dauzīja ar pātagu tankam priekšā aizjūgtās žurkas.
Tā mūsējiem uzbrukuma atvairīšana beidzās ar uzvaru.
Viņi vēl apmainījās ar savstarpējiem laimes novēlējumiem sakarā ar lieliskajiem panākumiem, bet tad izdzirda smalku balstiņu saucam:
— Ķirbīti! Ķirbīti!
— Vai jūs mani saucāt, profesor?
— Es ne, — atbildēja Bumbieris, — es jūs neesmu saucis.
— Tomēr man likās, ka jūs mani saucāt.
— Ķirbien! Ķirbien! — skanēja tā pati balstiņa. Ķirbiene pagriezās pret meistaru Vīnodziņu.
— Meistar Vīnodziņ, kāpēc jūs runājat tik smalkā balstiņā?
— Kas jums ienācis prātā? Es nerunāju nekādā balstiņā. Es pašlaik kasu galvu, jo man tur iekšā ir doma, kas liek tai niezēt.
— Tā esmu es, — turpināja balstiņa, — es esmu Zemenīte.
— Kur tad tu esi?
— Bruņinieka Tomāta istabā. Runāju pa viņa slepeno telefonu. Vai jūs mani dzirdat?
— Jā, dzirdam.
— Es arī labi visu dzirdu. Tomāts drīz vien ieradīsies. Man ir jānodod jums ziņa.
— No kā?
— No Sīpoliņa. Viņš liek teikt, lai jūs neraizējoties. Viņš rūpēšoties par to, lai jūs tiktu ārā no cietuma. Neatklājiet Tomātam mājiņas noslēpumu un nepadodieties. Sīpoliņš parūpēsies par visu.
Meistars Vīnodziņš atbildēja:
— Mēs neteiksim nekā un paļāvīgi gaidīsim. Saki Sīpoliņam, lai viņš rīkojas ātri, jo mūs ir apsēdušas žurkas un nezinām, cik ilgi vēl varēsim tām turēties pretī. Vēl viena lieta: paraugi, vai nevari mums pagādāt sveci ar sērkociņiem. Mūsējo žurkas apēda.
— Pagaidiet turpat, es tūlīt būšu atpakaļ.
— Skaidrs, ka gaidīsim. Kur tad lai mēs ietu?
Drīz atkal bija dzirdama Zemenītes balss:
— Uzmanību, es tagad nosūtu jums sveci!
Tiešām, kaut kas nočaukstēja, pēc tam kaut kas atsitās pret Ķirbīša degunu.
— Re, kur ir, re, kur ir! — priecīgs sauca nabaga vecītis. Sainītī bija tauku svece un sērkociņu kastīte.
— Paldies, Zemenīt!
— Sveiki, man jāmūk, jo tūlīt jābūt klāt Tomātam. Patiešām, Tomāts tieši tai brīdī ienāca savā istabā. Ieraudzījis Zemenīti, kas rosījās ap viņa slepeno telefonu, bruņinieks iedegās dusmās:
— Ko tu tur dari?
— Spodrinu šo slazdu.
— Kādu slazdu?
— Šito, — vai tad tas nav peļu slazds?
Tomāts atviegloti nopūtās. «Nav tik ļauni,» viņš nodomāja, «viņa ir tāda muļķe, ka noturēja manu slepeno klausuli par peļu slazdu.»
Tomāts tūliņ kļuva priecīgāks un pat uzdāvināja Zemenītei konfekšu papīriņu.
— Še tev, — viņš augstsirdīgi teica, — pasūkā šo papīriņu. Tas ir ļoti salds: pirms gada tur bija iekšā liķiera konfekte.
Zemenīte palocīdamās pateicās bruņiniekam un sacīja: — Septiņu gadu laikā, kamēr es te kalpoju, šis ir trešais konfekšu papīriņš, ko jūsu augstība man dāvina.
— Nu redzi, — atbildēja Tomāts, — cik es esmu labs saimnieks; uzvedies labi, un tu būsi apmierināta.
— Kas ir pieticīgs, tam vienmēr labi, — noteica Zemenīte un, vēlreiz palocījusies, devās prom savās gaitās.
Tomāts berzēja rokas, domādams:
«Tagad es paklausīšos pa savu slepeno telefonu. Cietumnieki sarunādamies noteikti pateiks daudz ko interesantu, un varbūt es tādā veidā dabūšu zināt, kur ir šī nolādētā mājele.»
Bet cietumnieki, Zemenītes brīdināti, bija sadzirdējuši Tomāta tuvošanos un pārliecībā, ka viņš sarunas noklausīsies, lamāja viņu, cik iespaidīgi vien prata. Tomātam gribējās uzkliegt: «Tagad tik es jums parādīšu!» Bet viņš negribēja sevi nodot un, lai nebūtu vairs jādzird šīs sarunas, aizbāza ciet telefona klausuli, kas īstenībā bija vienkārša piltuve vīna pārliešanai, un aizgāja gulēt.
Meistars Vīnodziņš aizdedza jauno sveci. Vispirms visi paskatījās uz augšu un vienā griestu stūrī ieraudzīja slepenā telefona caurumu. Viņi sirsnīgi nosmējās, iedomādamies bruņinieka zili sarkano ģīmi.
Viņu prieks tomēr nebija ilgs. Kāda izlūku žurka, ieraudzījusi kamerā gaismu, izlīda laukā, lai noskaidrotu pašreizējo stāvokli, un, palūkojusies apkārt, žigli aizskrēja pie virspavēlnieka ar ziņojumu.
— Ģenerāli, — viņa priecīgi stāstīja, — kaķi ir atkāpušies. Cietumniekiem ir jauna svece.
Pusaste norija puslitru siekalu un aplaizīja ūsas, kurās vēl bija palikusi garša no iepriekšējās sveces.
— Dodiet sapulcēšanās signālu! — viņš nekavējoties pavēlēja. Kad karaspēks bija nostājies ierindā, žurku ģenerālis teica atkal dedzīgu runu:
— Varonīgie cīnītāji! Tēvija ir briesmās. Tāpēc steidzieties cīņā un atnesiet man šo sveci! Sveci, protams, apēdīšu es ar savu komandieru palīdzību, bet pirms tam es jums katram pēc kārtas atļaušu to mazdrusciņ aplaizīt.
Žurkas aiz sajūsmas kliedza, tvēra pēc ieročiem un no jauna devās uzbrukumā. Bet šoreiz meistars Vīnodziņš bija tālredzīgāks un sveci bija nolicis augstu — tur, kur siena bija mazliet apdrupusi un starp diviem ķieģeļiem izveidojusies neliela sprauga. Žurkas dabūja pamatīgi izlēkāties: sveci viņas tomēr nevarēja aizsniegt. Manīgākajām bija jāapmierinās ar to, ka dabūja drusciņ palaizīt Bumbiera vijoli, bet ari viņām bija jāatkāpjas, jo žurku ģenerālis, pārskaities par neizdošanos, gribēja sodīt katru desmito kareivi. Tā viņš arī izdarīja. Nostādījis visus savus kareivjus ierindā, viņš katru desmito lika nošaut.
Tovakar dārzā notika militāra apspriede. Sīpoliņš, Zemenīte un Redīsīte aiz kāda žoga apsprieda stāvokli ar tādu dedzību, ka neko nemanīja sev apkārt. Viņi nepamanīja arī suni Plēšku, kas, iedams savā pārbaudes pastaigā, mežonīgi uzklupa viņiem no mugurpuses. Plēška abas meitenes nepagodināja pat ne ar skatienu: viņš mierīgi uzgūlās Sīpoliņam uz krūtīm un rēja, kamēr Tomāts atnāca nabaga Sīpoliņu apcietināt. Varat iedomāties, kāds prieks bija bruņiniekam!
— Lai parādītu tev savu labvēlību, — viņš iesaucās, — es tevi ieslēgšu Slepenajā Bedrē! Cietums nav tevis cienīgs.
— Jā, lūdzu, — atbildēja Sīpoliņš bez kāda apmulsuma.
Ko lai viņš būtu atbildējis? Varbūt jūs labāk gribētu, lai viņš būtu sācis raudāt par to, ka ir arestēts?