Kad Zvirbulēns jau gandrīz bija sācis pievērsties darbiem, kurus viņš pirms iepazīšanās ar Zaļo Vārnu mēdza veikt ik dienas, viņš saņēma aploksni. Atdarījis to ar knābi, viņš izvilka vēstuli un lasīja:
«Vakar es tevi redzēju. Lūdzu, nedusmo! Veselu nedēļu pie manis viesojās kāds radinieks no Dienvidiem, un man nācās viņam pakavēt laiku. Tu jau vari iedomāties, kāds ir Pāvs, bet tur neko nevar darīt.
Ziemā savukārt es būšu viņa viešņa. To sauc par pieklājību.
Toties tagad esmu atkal brīva — šorīt pavadīju Pāvu uz lidostu, un patlaban viņš jau ir lielā gabalā. Ja vēlies, ierodies paciemoties.»
Sekoja adrese un paraksts «Zaļā Vārna».
Zvirbulēns, protams, nekavējoties atmeta ar roku savam nodomam pievērsties darbiem, kurus viņš pirms iepazīšanās ar Zaļo Vārnu mēdza veikt ik dienas, vienīgi doma par Pāvu vēl nedeva mieru. «Tik muļķīgu sejas izteiksmi!» pukojās Zvirbulēns. «Un tad vēl lidmašīna! Vai tad tā nav Novirze No Normas?»
Un tomēr dzīve viņam šķita daudz jaukāka nekā pirms vēstules saņemšanas.