Kādu rītu Zvirbulēns pamanīja tālumā kaut ko ļoti aizdomīgu. Un tieši tur viņš šodien bija nolēmis pamieloties ar ķiršiem, kas jau sāka ienākties. Pirms vairākām dienām viņš ķiršos bija redzējis strazdus, un tas jau nozīmēja kaut ko pavisam noteiktu.
Taču patlaban tur kāds bija. Vai tiešām Cilvēks? Zvirbulēns sabozās un sacēla apkakles spalvas. Miklajā rīta gaisā tas bija prāta darbs. Tad Zvirbulēns vēlreiz pievērsās aizdomīgajam stāvam. Migla ļāva saskatīt tikai svārkus un platmali.
«Paskat, paskat,» Zvirbulēns sapīka. «Vēl viens kārumnieks un, galvenais, pasteidzies jau pirms manis.»
Iecerētā mielošanās draudēja izjukt, turklāt, miglai pakāpeniski izklīstot, Zvirbulēns pārliecinājās, ka Savādnieks (jo kā gan citādi viņu dēvēt?) joprojām atrodas turpat. Bet visdīvainākais bija tas, ka Savādnieks ķiršus nemaz neaiztika. Stāvēja kā zemē iemiets, un viss.
«Nekas,» Zvirbulēns iecirtās, «paskatīsimies, kurš no mums pacietīgāks — tu vai es.» Un viņš turpināja nogaidīt.
Taču pagāja, burtiski, dažas minūtes, un visi Zvir- bulēna pacietības krājumi bija izsīkuši. Viņam iešāvās prātā doma apciemot Zaļo Vārnu. Domāts — darīts, un pēc neilga laika Zvirbulēns jau atradās pie Zaļās Vārnas mājokļa vecās kļavas dobumā un, padevis labrītu, sacīja:
— Atlido man līdzi uz ķiršu dārzu, labi?
— Vai tas esi tu, Zvirbulēn? — Zaļā Vārna saldi nožāvājās, jo saskaņā ar savu šīsdienas režīmu bija tikko pamodusies. Miglainos rītos Zaļā Vārna gulēja ilgāk nekā parasti. — Uz ķiršu dārzu, tu saki? — Viņa tīksmi izstaipīja locekļus. — Bet, paga, draudziņ, — kopš kura laika mēs esam sākuši mieloties ar ķiršiem? Es tā kā neatceros.
— Tas nekas, vajag tikai iesākt!
— Nu labi, — sacīja Zaļā Vārna. — Pagaidi, kamēr savedīšu kārtībā mājokli.
Un, kad viņa bija gatava ceļam, abi gardēži pacēlās spārnos. Zvirbulēns vēl ne pušplēsta vārdiņa nebija bildis par Savādnieku. Viņš, kā allaž, gluži vienkārši nevēlējās atzīties savā nezināšanā un cerēja, ka noslēpumu pavisam neviļus atrisinās viņa draudzene.
Tuvojoties dārzam, Zaļā Vārna, protams, tūlīt pamanīja tā saucamo Savādnieku un pamāja Zvirbulēnam:
— Nu tikai aši!
Un iemetās kādā ogām bagātā zarā pavisam netālu no Savādnieka platmales.
— Trakā, ko tu dari! — pusbalsī iesaucās Zvirbulēns. — Vai tad tu neredzi?
Bet Zaļā Vārna jau šķina sulīgās un saldās ogas, un Zvirbulēns bija pilnīgā neizpratnē. «Kā tad tā?» viņš apmulsis risināja savu domu. «Pati brīdina no Cilvēka, bet, tiklīdz pamana kādu kārumu, — re, ko dara!»
— Ko nemielojies? — Zaļā Vārna apvaicājās, bet tikai tā, starp citu, jo bija pārāk aizņemta.
Zvirbulēns sarauktu pieri noslēpumaini pamāja uz Savādnieka pusi, un tad, jā, tad Zaļā Vārna saprata. Iesmiedamās viņa sacīja:
— Ak, es muļķe! Kā gan man neienāca prātā, ka tu neko nezini par Putnubiedēkli!
— Ā, jā, Putnubiedēkli, — Zvirbulēnam diezgan labi izdevās pateikt it kā starp citu.
— Nebīsties nenieka, — sacīja viņam Zaļā Vārna, uzlaizdamās Savādniekam uz pleca. — Redzi?
Kad Zvirbulēns pārliecinājās, ka no Savādnieka patiesi nav ko bīties, viņš pielidoja tuvāk, lai to aplūkotu pamatīgāk.
«Kāds neglītenis,» bija viņa pirmā doma, un viņš to pateica Zaļajai Vārnai.
— Kā jau Putnubiedēklis, — viņa atbildēja, atsākdama mielošanos.
— Kā jau, — apstiprināja Zvirbulēns. — Līdzīgs Cilvēkam, vai ne?
Zaļā Vārna iesmējās un gandrīz aizrijās ar ogu.
— Bet varbūt, hi, hi! — varbūt Cilvēks ir līdzīgs Putnubiedēklim? Tas tik ir atklājums!
Zvirbulēns, protams, nepavisam nesaprata, kādu atklājumu viņš tikko izdarījis, tādēļ it kā nejauši pavaicāja: — Nu, nu? — un pievirzījās tuvāk, jo neapzināti nojauta, ka atklājums varētu būt arī kaut kas ļoti labs.
— Redzi, — iesāka Zaļā Vārna, kad bija izspļāvusi ršu kauliņu. — Cilvēks domā, ka ir cēlies no Pēr- ķa. Nav jau noliedzams, zināma līdzība ir, taču, ja mājam par līdzību starp Cilvēku un Putnubiedēkli… Te Zaļā Vārna pēkšņi aprāvās, jo bija saklausījusi aut ko neparastu. Viņa ieklausījās un tad pačukstēja:
— Laižamies, tur kāds nāk!
— Vai vēl viens Putnubiedēklis? — Zvirbulēnam spruka no knābja, un labi, ka Zaļā Vārna to nesa- sirdēja, citādi viņa pavisam noteikti būtu aizrijusies • ķiršu kauliņu.