Kādā no saviem lidojumiem uz upīti Zvirbulēns ie- mdzīja Spāri.
Spāre graciozi sēdēja uz niedres zieda un žāvēja stū samirkušos, smalki veidotos spārniņus.
— Kas tu par putnu? — Zvirbulēns jautāja pavisam BŠi, jo domāja tā — ja jau spārni, tad putns.
— Ha! — Spāre aizvainota sašūpojās un līdz ar to išūpoja arī niedres ziedu.
«Tātad, Ha-Putns,» nodomāja Zvirbulēns un ielāgoja uno vārdu.
— Ha, vai tu gribi ar mani draudzēties? — viņš licāja.
Niedres zieds atkal sašūpojās, un Spāre vēlreiz sa- ja: — Ha!
— Ha! — pēc brīža viņa sacīja trešoreiz. — Es ņemu nekāds putns. Es esmu Spāre.
Un, graciozi pagrozījusi ķermeni, iemirdzējās saules aros līdzīgi dārgakmenim.
— Labi, es ticu, ka tu esi Spāre, — sacīja Zvirbulēns, pietuvojies ūdens malai un lauzīdams galvu, ko vēl tādu īpašu pavaicāt. Kaut ko speciālu!
— Vai tu baidies no spārubiedēkļiem? — viņš ieči- vinājās, priecīgs, ka atradis iemeslu sarunas turpināšanai, jo Spāre viņam patika.
Niedre sašūpojās.
— Spārubiedēkļu vispār nemaz nav, — sacīja Spāre.
— Kā nu nav! Ja jau ir putnubiedēkli, tad pats par sevi saprotams, ka ir arī spārubiedēkļi, — Zvirbulēns čivināja, pilnīgi apmierināts ar savām spriešanas spējām.
— Putnubiedēkli ir tāpēc, ka putni ņem to, kas tiem nepienākas, — sacīja Spāre. — Spāres tā nerīkojas, tāpēc nav nekādas vajadzības pēc spārubiedēkļiem.
Zvirbulēns apjuka.
— Vai tev ķirši nemaz negaršo? — viņš vaicāja. Niedres zieds sašūpojās.
— Es zinu, ko tu domā, — sacīja Spāre, — bet tas jau ir nenovēršami.
— Kas ir nenovēršami? — painteresējās Zvirbulēns.
— Kas ir nenovēršami?
— Tas, ka tu esi nelabojams, — sacīja Spāre.
— Nelabojams — kas? — joprojām interesējās Zvirbulēns.
— Nelabojams kārumnieks, — atbildēja Spāre un pasmaidīja. — Vai ne?
— Es nesaprotu, kas te jālabo, — sacīja Zvirbulēns.
— Manuprāt, būtu jāuztraucas, ja ķirši man negaršotu. 2ēl, ka no šīm lietām tu neko nesaproti, mēs varētu divatā aizlidot līdz dārzam un pamieloties.
— Vai no putnubiedēkļiem nebīsties? — Spāre pavaicāja.
— Es — un bīties?! — Lepni sabozās Zvirbulēns.
— No putnubiedēkļiem!
fiņš paņēma knābī kādu gruzi un iesvieda to ūdenī nevērīgi, ka Spārei gribot negribot bija jāsaprot tā- u paskaidrojumu veltīgums. Viņa pasmaidīja.
— Tu esi interesants Zvirbulēns, — viņa sacīja, sašū- lama niedres ziedu. — Vai visi jūs esat tik intere- ti?
— Pirmkārt, es esmu nevis interesants, bet gan režģīts, — sacīja Zvirbulēns, — un, otrkārt, es naz nezinu, ko nozīmē interesants. Vispār tā — tas ir kaut kas slikts, tad es labāk esmu neintere- ts.
spāre atkal pasmaidīja. Zvirbulēns viņai bija iepaticies, un viņa teica:
— Kad tu atkal atlidosi?
'zvirbulēnam ļoti patika tas, ko Spāre nupat bija teikusi, un viņš sacīja priecīgu prātu:
— Rīt! — Un, drošs paliek drošs, piebilda: — Tu esi interesanta. Bet kāpēc tu pašā sākumā teici
ha!»? Ko nozīmē «Ha!»? Vai kaut ko speciālu? biedres zieds sašūpojās, un Spāre pasmaidīja.
— Noteikti. Pavisam noteikti kaut ko speciālu.
— Es tevi saukšu par Ha-Spāri, — ierosināja Zvirbulēns.
Spāre mirkli padomāja un, tā kā viņai vēl nebija iša vārda, sacīja:
— Esmu ar mieru, Sarežģītais Zvirbulēn.