Pēdējā laikā Zvirbulēns bija ievērojis, ka naktis kļuvušas garākas un vēsākas, bet dienas — aizvien pelēkākas un mākoņainākas. Kādu rītu pamodies, Zvirbulēns ieraudzīja, ka sākušās lietavas. Un viņš atcerējās, ka Zaļā Vārna reiz viņam tika stāstījusi par pārmaiņām, kurām sākoties daudzi putni pārcelšoties uz dzīvi tālu projām. Patlaban drēgns lietus pavisam bezjūtīgi apstrādāja mežus un laukus un visapkārt bija tik nemīlīgi un skumji, ka negribējās ne spalviņu pakustināt. Ko iesākt?
Zvirbulēns izdomājās gan šā, gan tā, gan vienādi, gan otrādi; viņš atsauca atmiņā vasaras notikumus un piedzīvojumus, atcerējās savus draugus un paziņas. Un viņš nolēma to visu pierakstīt.
Saplūcis vēl nesamirkušās jasmīnlapas (jo viņa mājoklis atradās jasmīnkrūmā kādas sen pamestas ēkas tuvumā), izvilcis sev no spārna spalvu, mērcēdams to nolauztās pienenes kāta baltajā sulā, Zvirbulēns sāka pierakstīt visu pēc kārtas. Viņš rakstīja ļoti ilgi — tāpēc ka viņš rakstīja pirmoreiz savā mūžā un tāpēc ka viņš vēlējās, lai uzrakstītais izskatās pēc iespējas glītāk.
Pa to laiku lietus pakāpeniski mitējās, un, kad no padebešiem noritēja pēdējā lietus lāsīte, Zvirbulēns bija uzrakstījis it visu, ko spēja atcerēties mazā putnēna vērīgā galva. Zvirbulēns iesprauda rakstāmrīku ligzdas malā, noplūca smilgu un sadiedza aprakstītās lapas kopā. Iznāca jasmīnlapu grāmatiņa.
«Parādīšu Zaļajai Vārnai,» Zvirbulēns nolēma.
Mākoņu spraugā atspīdēja saule. Viņas vēl siltie stari ieslīpi pārslīdēja mežam un pļavām.
Drīz vien Zvirbulēns jau atradās pie vecās kļavas
sastapa savu draudzeni sildāmies skopās saules pie- mīlīgajā siltumā.
— Labi, ka atlidoji, — viņa sacīja. — Šodien mēs dodamies uz Dienvidiem.
— Uz Dienvidiem? — Zvirbulēns nespēja noticēt, ka pārmaiņas notiks tik ātri.
— Vai tad tu nesaproti? — Zaļā Vārna brīnījās. Es taču esmu gājputns un nevaru ciest šejienes
rudeni. Jau tagad esmu tik nosalusi, ka nezin vai sa- silšu. Vienkārši šausmīgi laika apstākļi! Zvirbulēnam kļuva skumji.
— Bet es tev atnesu, lūk, šo te, — viņš iečivinājās.
— Kas tas ir? — Zaļā Vārna painteresējās. — Vai kaut kaut kas ļoti gards? Pirms tālā ceļa nemaz nebūtu ļauni iebaudīt kaut ko speciālu.
— Es tev atnesu grāmatu, — sacīja Zvirbulēns. Gribi, palasīšu?
Atklāti sakot, Zaļā Vārna bija nedaudz vīlusies, bet, nevēlēdamās Zvirbulēnu sarūgtināt, sacīja:
— Nu labi, palasi. Es tikmēr saulītē pasildīšos. Un Zvirbulēns lasīja.
Pēc kāda laika viņš apklusa un, palūkojies uz Zaļo vārnu, gaidīja, ko viņa sacīs. Viņš ļoti vēlējās dzirdēt draudzenes spriedumu par savu darbu. Taču Zaļā vārna pat aci nepamirkšķināja. «Vērīgi klausās,» nodomāja Zvirbulēns un lasīja tālāk. Pagāja vēl kāds laika drusciņš, un Zvirbulēns atkal pacēla galvu. Viņš pavē- rās savā draudzenē ciešāk, un — ko jūs domājat! — zaļā Vārna nebija izdarījusi neko citu kā aizsnaudusies. Šajā brīdī Zvirbulēns patiesi kļuva ļoti sarežģīts, proti, viņš apvainojās. Aizvēris savu pirmo grāmatiņu, viņš paņēma to knābītī un devās mājup. Atgriezies ligzdā, viņš jau grasījās noglabāt savu rak- tu darbu vissausākajā vietiņā, kad atcerējās Spāri.
«Kaut viņa nebūtu… jā, kaut viņa nebūtu gājspāre!» no visas sirds vēlējās Zvirbulēns un devās upītes virzienā.
Spāre, kā allaž, sēdēja uz niedres. Viss bija gluži tāpat kā viņu pirmās tikšanās dienā, nebija vienīgi niedres zieda, toties gaisā juta tuvā rudens elpu.
— Labi, ka atlidoji, draugs. — Spāre sašūpoja niedri. — Man tev jāsaka sveikas.
— Tu esi gājspāre? — Zvirbulēns bezcerīgi iejautājās. — Vai posies uz Dienvidiem?
— Nē. — Spāre pasmaidīja. — Es neesmu gājspāre un uz Dienvidiem nelidošu. Pārziemošu tepat aiz upes līkuma. Šovakar visas spāres dodas uz saviem pārziemošanas mājokļiem.
Zvirbulēns jutās tā, it kā viņam būtu nodarīta pārestība. Zaļā Vārna viņu pamet, Spāre viņu pamet. Pirmoreiz mūžā viņš bija pavisam tuvu asarām.
— Es tev kaut ko uzdāvināšu. Lai pārziemošanas mājoklī tev nav garlaicīgi, — viņš sacīja, jo pēkšņi saprata, ka grāmatiņa viņam pašam neko vairs nenozīmē.
— Ko tu man gribi dāvināt? — Spāre saudzīgi pajautāja, jo viņa prata lasīt acīs un uzminēt dvēseles.
— Lūk, šo te, — sacīja Zvirbulēns, izņemdams no paspārnes savu šīrīta darbu. — Pats uzrakstīju.
Spāre nebija radusi būt pārsteigta, taču nu bija pienākusi viena no šīm retajām reizēm.
— Tas ir tik jauki! — viņa sacīja. — Es pieņemu tavu dāvanu ar prieku.
Un viņa saslēja spārniņus, sašūpodama niedri, uz kuras sēdēja.
Pa to laiku saulei tuvojās mākonis, vilkdams pāri pļavai savu ēnu.
— Tagad atvadīsimies, draugs! — Spāre sacīja
Zvirbulēnam. — Uzliec savu brīnišķīgo dāvanu uz ūdensrozes lapas!
Zvirbulēns pirmo reizi atradās tik tuvu Spārei. Viņa patiesi bija skaista. Tikai žēl, ka ūdensrozes lapa nespēja ilgāk noturēt Zvirbulēna svaru.
— Bet kā tu aiznesīsi grāmatu līdz savam mājoklim? — Zvirbulēns, krastā atgriezies, ievaicājās.
Spāre tiešām to nezināja.
— Pagaidi! — iečivinājās Zvirbulēns un pasauca savu draugu Līdacēnu. Līdacēns izbāza degunu no ūdens un gribēja noskaidrot, kāpēc saukts. Zvirbulēns viņam kaut ko pačukstēja, un Līdacēns nekavējoties pazuda zem ūdens. Nākamajā mirklī tas jau atradās pie ūdensrozes lapas un pārkoda tās kātiņu.
— Paldies, Zaļsvārcīti! — iesaucās Zvirbulēns, bet atbildes vietā noplunkšķēja ūdens, izveidodams gredzenveida apļus.
Straume satvēra lapu un nesa to lejup. Spāre pārcēlās uz lapas un līksma aplūkoja dāvanu.
— Paldies tev, draugs! — viņa sacīja, pagriezusies pret Zvirbulēnu. — Man vēl nekad nav bijis tik priecīgs prāts, dodoties uz pārziemošanas mājokli. — Un piebilda: — Uz redzēšanos vasarā!
— Uz redzēšanos vasarā! — iečivinājās Zvirbulēns, un, lidojot mājup, viņam šķita, ka vasara nodara viņam pāri, būdama tik brīnumjauka un tik īsa.