Tagad, kad bija iestājies rudens, ilgu laiku neviens nelidoja garām Sarežģītā Zvirbulēna mājoklītim. Gaiss bija kļuvis tukšāks, gandrīz pavisam tukšs. Taisni jābrīnās — vasarā pat prātā neienāca, ka gaiss var būt tukšs!
Tuk, tuk, tuk… ššš! — klusi nošņāca gandrīz pavisam tukšais gaiss, un kaut kas uzlaidās uz Zvirbulēna mājoklīša pašas malas.
— yai drīkst? — teica kāda balss.
— Ē, kur es esmu tevi jau redzējis? — Pavēries pēkšņajā viesī, Zvirbulēns nevarēja uzreiz atcerēties.
— Nezinu, — sacīja viesis.
— Kāda pazīstama balss! — Zvirbulēns netika gudrs. — Cik pazīstams izskats!
— Nav jau arī nekā neparasta, — iečivinājās svešinieks, — es arī esmu zvirbulēns.
— Tu? Zvirbulēns?
— Nu jā. Bet tikai parastais. Tāds kā visi citi.
— Kā? — nesaprata Sarežģītais Zvirbulēns. — Kāpēc tad jābūt tādam kā visi citi?
— Nezinu, — atbildēja Parastais Zvirbulēns, — tā ir iznācis.
— Nu nekas, — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns, — šā vai tā — mēs esam radinieki, vai ne?
— Jā, un tāpēc es atlidoju pavaicāt, vai nevēlies kopā ar mums visiem doties ceļojumā, — sacīja Parastais Zvirbulēns.
— Kādā ceļojumā? Man tepat nav peļami.
— Nesaki vis. Drīz uzkritīs sniegs. Būs salti. Kā tad iztiksi?
— Kaut kā jau dzīvi izvilkšu.
— Kā tu jocīgi runā! No kā tad tu dzīvi izvilksi?
— No nedzīves.
— Kā tu runā! Kas tā runā! Nerunā tā — man sāk sāpēt galva, kad tu tā runā!
— Nu labi. Uz kurieni tad ceļo parastie zvirbu- lēni? — painteresējās Sarežģītais Zvirbulēns.
— Tā jau ir labāk. — Parastajam Zvirbulēnam galvas sāpes rimās, un viņš paskaidroja: — Ceļojums notiks uz pilsētu.
— Pie cilvēkiem!? — iesaucās Sarežģītais Zvirbulēns, vienā rāvienā atcerēdamies Zaļās Vārnas pirmo un otro stāstu.
— Jā, un kas tad ir? — Parastais Zvirbulēns runāja tālāk. — Tā mēs darām katru gadu.
— Cik tad tev to gadu pašam ir? — painteresējās Sarežģītais Zvirbulēns.
— Šis jau ir otrais! — lepni paziņoja Parastais Zvirbulēns.
— Un otro gadu tu jau katru gadu pēc kārtas pārziemo pilsētā? — iesmējās Sarežģītais Zvirbulēns.
— Nerunā tā! Kad tu tā runā, man atkal sāk sāpēt galva, — žēlojās Parastais Zvirbulēns. — Kad tu runā tik sarežģīti, man uzreiz iesāpas galva.
— Ne velti mani sauc par Sarežģīto Zvirbulēnu.
— Es zinu, — sacīja Parastais Zvirbulēns. — Tikai pasaki man — vai sarežģītam zvirbulēnam ir labāka dzīve nekā parastam?
— Nezinu, — atbildēja Sarežģītais Zvirbulēns, — bet domāju, ka parastam zvirbulēnam dzīve ir parasta, bet sarežģītam — sarežģīta.
— Jā, bet vai sarežģīta dzīve ir labāka nekā parasta dzīve? — nerimās Parastais Zvirbulēns.
«Cik labi būtu, ja to varētu uzzināt no Zaļās Vārnas!» iešāvās prātā Sarežģītajam Zvirbulēnam, un pēc brīža viņš domīgs atbildēja:
— Labāka dzīve? Tas būtu jāpajautā kādam labākam zvirbulēnam. Man ir sarežģīta dzīve, tev — parasta, bet labāka dzīve droši vien ir kādam labākam zvirbulēnam. Bet kur tāds mīt? Kur dzīvo labāks zvirbulēns? Labāks par mums? Un kur dzīvo vislabākais zvirbulēns?
— Kā tu runā! — iesaucās Parastais Zvirbulēns. — Kas tā runā! Nerunā tā — man sāk sāpēt galva, kad tu tā runā!