Ceļā viņiem pievienojās vēl vairāki lauku zvirbu- lēni, un, tuvojoties pilsētai, Sarežģītais Zvirbulēns atcerējās Zaļās Vārnas stāstu par akmens pasaulēm, un viņu pārņēma zināms satraukums. «Kas nu būs?» viņš sev vairākkārt jautāja un velti meklēja atbildi. «Ko sacīs Zaļā Vārna, kad atgriezīsies un uzzinās, ka esmu devies turp?»
Bet īstenībā viss bija daudz vienkāršāk. Laba tiesa parasto zvirbulēnu atstāja baru, nemaz vēl nesasnieguši lielos namus. Tie izklīda piepilsētas dārzu mājiņu pažobelēs un garāžu un malkas šķūnīšu nojumēs.
— Redzi? — Parastais Zvirbulēns, lidodams blakus, norādīja uz milzīgu, garu akmens pasauļu rindu. — Dosimies turp!
Viņi atdalījās no bara un lidoja uz kāda akmens milzeņa pusi. Lejā kustējās milzum daudz cilvēku un dārdēdami pārvietojās ērmoti radījumi, tas viss ļoti ietekmēja Sarežģīto Zvirbulēnu, un viņam bija drusku tā kā bail, bet viņš neko neteica, jo nodomāja: «Ja jau parastie zvirbulēni nebīstas, ko tad es baidos?» — un turējās slavējami. Par ērmotajiem radījumiem viņš pajautās Parastajam Zvirbulēnam citā reizē.
Akmens milzeņa sienā viņi atrada mājoklīšiem ļoti piemērotus caurumus un izvēlējās tos katrs pēc sirds patikas. Priecīgi satraukts, Sarežģītais Zvirbulēns līda iekšā savā jaunatrastajā miteklītī un drīz vien nonāca kādā plašā un tumšā telpā un uzgrūdās virsū neredzēti lielām olām. «Te jau kāds iemājo!» bija pirmā doma. «Kāds milzputns! Jāmūk, kamēr neesmu iekūlies ķezā!» viņš ātri izlēma un satraukts meklēja izeju, pa kuru bija ieradies, bet visapkārt valdīja tāda tumsa un tādas smaržas, kādas Sarežģītais Zvirbulēns savu vasaru nebija sajutis. Viņš strauji pasviedās sāņus un… iekūlās ķezā. Ķeza bija lipīga un smaržoja pēc… nē, Sarežģītais Zvirbulēns nemācēja pateikt, pēc kā ķeza smaržoja, un tas arī nebija svarīgākais. Svarīgākais bija, kā no ķezas izkļūt. Ak, ja varētu pacelties spārnos! Bet arī tie bija aplipuši ar ķezu, un vēcinot tie visu laiku pret kaut ko atsitās, turklāt visapkārt tiešām bija gandrīz necaurredzama tumsa. Zvirbulēns jau bija izmisis un paguris, un gandrīz zaudējis pēdējo cerību izglābties, kad izdzirda tepat aiz sienas aizvien pieaugošu troksni. Troksnis bija te šļūcošs, te klabošs, te grabošs, te šķindošs, te švirkstošs, te čirkstošs, te čaukstošs, te… hop! — un Sarežģīto Zvirbulēnu apžilbināja gaismas šalts. Viņš negribot piemiedza acis…
— Ai! — iesaucās kāda balss, un Zvirbulēnam krūtīs sirds vai pamira aiz bailēm, un vēlāk, kad viņš notikušo atstāstīja Parastajam Zvirbulēnam, viņš daudz ko vairs nevarēja atcerēties, jo aiz bailēm bija aizmirsis.
— Zvirbulēns krējumā! — sauca tā pati balss, kas bija teikusi «Ai!». — Nāciet skatīties! Zvirbulēns krējumā!
Un, lūk, tālāko Sarežģītais Zvirbulēns tā īsti labi nemācēja atcerēties — bailes no Cilvēka bija tik lielas, ka viņš nejuta, kā tika izcelts no krūzes, kā tika notīrīts un apbrīnots. Tikai nolikts uz atvērtā virtuves loga palodzes, Zvirbulēns atjēdzās un tūdaļ saprata vienu — jāmūk! Jāmūk, ko spārniņi nes!
Un viņš to nekavējās darīt.