— Kas tur pārvietojas? — nenocietās Sarežģītais Zvirbulēns.
— Tās? Tās ir mašīnas, — viszinoši atbildēja Parastais Zvirbulēns.
— Kā — mašīnas? — nesaprata Sarežģītais Zvirbulēns.
— Nu mašīnas, — sacīja Parastais Zvirbulēns, sajuzdams šajā ziņā sevi pārāku par Sarežģīto Zvirbulēnu.
— Iekšā sēž cilvēki.
— Kā — cilvēki? — joprojām brīnījās Sarežģītais Zvirbulēns. — Vai tad viņiem nav kāju?
— Nu tu gan runā! — sacīja Parastais Zvirbulēns.
— Ar kājām viņiem iznāk pārāk lēni.
— Bet kur viņiem jāsteidzas? — tik un tā nesaprata Sarežģītais Zvirbulēns. — Vai mašīnās sēž tie cilvēki, kuriem jādodas uz Dienvidiem?
— Uz kādiem Dienvidiem? — izsaucās Parastais Zvirbulēns.
— Uz parastajiem, — atbildēja Sarežģītais Zvirbulēns un pēkšņi saviebās. — Fui! Fui, kā te smird! Kas tur smird? No kurienes tāds smirdējums, ko?
— No mašīnām, — skaidroja Parastais Zvirbulēns un arī saviebās. — Jā, diez kas nav.
— Kā jūs, pilsētnieki, kaut ko tādu vispār varat izturēt? — vaicāja Sarežģītais Zvirbulēns.
— Ar laiku pierod, — atbildēja Parastais Zvirbulēns un piemetināja: — Nav jau citas izejas. Kur citur pārziemosi? Centrā mēs jau sen vairs nemitināmies. Tur tik daudz mašīnu un tāda smirdoņa, ka neviens normāls zvirbulēns to nevar izturēt.
— Jā, bet tomēr tu man pasaki — kāpēc cilvēkiem ir mašīnas? — nerimās taujāt Sarežģītais Zvirbulēns.
— Kāpēc? — pārjautāja Parastais Zvirbulēns un pēkšņi nobrīnījās, kā tas nav ienācis prātā pašam. — Nezinu, — viņš atbildēja, bet tad pavērās lejup un, kaut ko ieraudzījis, iesaucās: — Re!
Lejā uz zemes izplestiem spārniem rindā stāvēja dīvaini milzu putni, un viens no tiem patlaban sakustējās un, atskanot gandrīz neizturamam rēcienam, ie- skrējās un cēlās gaisā, nemaz nevēcinādams spārnus.
— Ko tas nozīmē? — pilnā balsī iesaucās Sarežģītais Zvirbulēns.
— Es nedzirdu, ko tu saki! — sauca pretī Parastais Zvirbulēns.
— Ko tas nozīmē? — Sarežģītais Zvirbulēns pūlējās saukt vēl skaļāk.
— Es neko nedzirdu! — sauca pretī Parastais Zvirbulēns, un Sarežģītais Zvirbulēns atbildēja tikpat skaļi:
— Es nedzirdu, ko tu saki!
Tā viņi kādu laiku sasaucās, viens otru nedzirdēdami, un tikai tad, kad rēcošais milzputns jau atradās tālu gaisā, Parastais Zvirbulēns sadzirdēja:
— Ko tas nozīmē? Kāpēc viņš nevēcina spārnus?
— Trakais! — atsaucās Parastais Zvirbulēns. — Tas jau nav putns! Tā ir lidmašīna!
— Kā — lidmašīna? — nesaprata Sarežģītais Zvirbulēns.
— Nu lidmašīna, — atbildēja Parastais Zvirbulēns. — Iekšā sēž cilvēki. Tāpat kā parastajās mašīnās.
— Un kur viņi dodas?
— Kā — kur? No vienas vietas uz otru.
— Vai uz Dienvidiem arī? — painteresējās Sarežģītais Zvirbulēns.
— Ei tu ar saviem Dienvidiem! — atbildēja Parastais Zvirbulēns. — Kas tev ir ar tiem Dienvidiem?
— Nekas. Nav jau nekas, es tāpat vien pajautāju, — atbildēja Sarežģītais Zvirbulēns, bet īstenībā viņš domāja par to, kā būtu, ja varētu iekārtoties zem milz- putna nekustīgā spārna un nokļūt Dienvidos, — gan jau tad viņam izdotos arī sameklēt Zaļo Vārnu.
Bet tad viņš atcerējās lidmašīnas nenormālo rēcienu un noskurinājās.
— Nu nē! Labāk lai pati iet pa gaisu!