Aizritēja dažas dienas. Zvirbulēnam tās pagāja, iekārtojot miteklīti. Vietu miteklītim viņš izvēlējās tā paša milzu nama sienā, tikai augstāk, lai rītos ieraudzītu sauli agrāk nekā citi. Šoreiz Zvirbulēns bija gudrāks — viņš vispirms pārliecinājās, kur atrodas ejas savienojums ar pieliekamo, un izveidoja no parkā atrastajiem zariņiem un stiepļu galiem tādu kā nosprosto- jumu. «Drošs paliek drošs,» viņš teica pats sev un, kad miteklītis bija gatavs, nosmējās: «Nezin ko sacītu Zaļā Vārna, ja uzzinātu, ka mitinos Cilvēka akmens pasaulē!»
Līdzko viņš bija tā iedomājies, pie miteklīša ieejas piespurdza Parastais Zvirbulēns.
— Trakais! Ko tu esi izdarījis! — tas satraukts čivināja.
— Nu, nu? Kas tad noticis? — Sarežģītais Zvirbulēns painteresējās.
— Vistas aizlaidušās, saproti! Visas vistas aizlaidušās! — Parastais Zvirbulēns čivināja aizelsies. — Es tikko tur biju, pagalmā tāda jezga, ka bail! Visi skraida, lamājas.
— Kā — lamājas? — nesaprata Sarežģītais Zvirbulēns.
— Un miliči ieradušies, — turpināja Parastais Zvirbulēns.
— Miliči? — galīgi nesaprata Sarežģītais Zvirbulēns. — Kas tie par putniem? Tādus es nepazīstu. Vai viņi arī pārziemos kopā ar mums?
— Ak, tu neko nesaproti! — pukojās Parastais Zvirbulēns. — Nu, ka tev saka — vistas ir prom! Tās, pie kurām es tevi aizvedu. Vai tagad saproti? Vistas! Palicis viens pats gailis. Stāv uz čupas — uz tās pašas čupas un groza galvu kā nenormāls.
Beidzot Zvirbulēns apjēdza.
— Urāāā! — viņš līksmi iesaucās. — Urāāā!
— Ko priecājies? — apsauca viņu Parastais Zvirbulēns. — Nav ko priecāties!
— Kā — nav ko priecāties? — nesaprata Sarežģītais Zvirbulēns. — Kā — nav ko priecāties? Es viņas izglābu no apēšanas! Kā nav ko priecāties?
— Tu nesaproti, — sacīja Prastais Zvirbulēns. — Viņas aizies bojā. Viņas ir par daudz pieradinātas. Viņas nepratīs pašas par sevi rūpēties, sagādāt sev barību un pajumti.
— Tu domā? — Sarežģītais Zvirbulēns neticīgi pavērās draugā. Bet nākamajā brīdī viņš jau bija izdomājis. — Zini ko? Dosimies pie viņām! Dosimies viņām palīgos!
— Trakais! Kā gan mēs, divi nieki, varam palīdzēt veselam baram vistu?
— Nesaki vis! Tu nemaz nezini, ko divi nieki var īstenībā izdarīt. Un vispār — šoreiz tev jāklausa man.
— Tu nu gan esi! — sacīja Parastais Zvirbulēns un piebilda: — Jā, jā, laikam jau ne velti tevi dēvē par Sarežģīto.
Sarežģītais Zvirbulēns iesmējās.
— Kā tev ar galvas sāpēm?
— Nekā! — atbildēja Parastais Zvirbulēns un gribēja parādīt mēli, bet nerādīja.
— Tad lidojam! — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns, un viņi devās ceļā.