— Vai neesat redzējuši vistas? — viņi jautāja parastajiem baložiem, kas lidoja garām, bet tie kratīja galvas.
— Vai gadījumā neesat redzējuši vistas? — viņi vaicāja ļoti speciāliem baložiem, kas laidelējās virs speciālas baložu mājiņas kāda dārza nostūrī, un arī tie purināja savas ļoti speciālās galvas.
— Vai tiešām neesat redzējis? — viņi pārjautāja dzenim, kas strādāja pirmajā piepilsētas priedē, un dzenis apmulsa, jo neviens viņu vēl nekad nebija uzrunājis uz «jūs», bet tad, pārliecinājies, ka tuvumā neviena cita dzeņa nav un ka tas tiešām ir viņš, kurš tikko uzrunāts uz «jūs», kautrīgi atbildēja:
— Tiešām.
— Vistas? — vaicāts pārjautāja riekstrozis. — Kādas vistas?
— Baltas, — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns.
— Un pieradinātas, — piebilda Parastais Zvirbulēns.
— Kaut kas apmēram tāds, kā jūs stāstāt, agri no rīta man paskrēja garām, — atcerējās riekstrozis. — Kaut kas balts. Bija bieza migla, un es nevarēju saskatīt, vai tas ir kaut kas pieradināts vai ne, bet kaut kas balts tas bija gan.
— Kurp? Parādi, lūdzu, uz kuru pusi viņas devās! — mudināja Sarežģītais Zvirbulēns.
Riekstrozis parādīja, un abi draugi vairs neuzkavējās pie riekstroža ne mirkli ilgāk.
— Mēs esam uz pēdām! — iesaucās pēc brīža Parastais Zvirbulēns. — Re!
Uz meža takas pavīdēja kaut kas balts. Bet tās nebija vistas. Tā bija tikai vistas ola. Taču jau drīz viņi saklausīja klusinātu kladzināšanu un, sasnieguši nelielu klajumiņu biezoknī, ieraudzīja sava lidojuma galamērķi.
Sarežģītais Zvirbulēns barā uzreiz pazina Vistiņu, ar kuru tas pagalmā bija runājis, un piespurdza klāt.
— Kā tev tas izdevās? — viņš iepriecināts čivināja.
— Kā tev izdevās pierunāt viņas visas?
— Zini? Tas nemaz nenācās grūti. Vienkārši neviena no manām draudzenēm nevēlas tikt apēsta, — stāstīja Baltā Vistiņa, — bet priecāties vēl par agru — mēs visu dienu tikpat kā neko neesam ēdušas, drīz krēslos, un mums nav arī pajumtes, kur pārnakšņot.
— Kā — nav pajumtes? — brīnījās Zvirbulēns.
— Paskaties, no kā tikai te nevar pagatavot mājokļus! Sausu zariņu, sūnu un lapu — ka biezs! Visādu sēkliņu un ogu — ka biezs! Vajag tikai ķerties pie darba! Aši!
Un Sarežģītais Zvirbulēns sāka izrīkot. Biezoknī nemaz nebija grūti atrast pāris kuplu jo kuplu egļu, kuru pazarēs nevajadzēja bīties ne lietus, ne vēja. Zvir- bulēna vadībā vistas sarosījās un līdz mijkrēslim egļu zemākajos zaros paguva izveidot diezgan ērtus un pietiekami siltus mājokļus. Pēc šī neierastā darba viņas bija tā nogurušas, ka pat vakariņas nenāca prātā, un vistas tūlīt devās pie miera.
Arī abi zvirbulēni palika pārnakšņot egļu biezajos zaros. Sevišķi palaimējās Sarežģītajam Zvirbulēnam, jo Baltā Vistiņa atļāva tam nakti pārgulēt savā mājoklītī.