Visagrāk pamodās Parastais Zvirbulēns. Viņš nez kāpēc tūlīt iečiepstējās, un ar to pilnīgi pietika, lai vistas satrūktos.
— Kas noticis? Kur mēs atrodamies? Kas nu būs? — tās satrauktas kladzināja. Visvairāk viņas kladzināja: «Kas nu būs?» — un jezga bija tik neganta, ka neviena no vistām nedzirdēja, ko saka Parastais Zvirbulēns. Bet Parastais Zvirbulēns sacīja: «Kuš!» — un viņš nezināja, ka tas ir pārāk kluss vārdiņš, lai to sadzirdētu, kad visapkārt kladzina vistas.
Nu pamodās arī Baltā Vistiņa, uzmodinādama arī savu draugu. Sarežģītais Zvirbulēns ilgi nebija tik saldi gulējis. Taisnību sakot, nenāktu par ļaunu pagulēt vēl kādu cēlienu.
— Negantās kladzinātājas! — viņš piktojās, bet vairāk pa jokam, jo miegs šā vai tā bija pagalam.
Pa to laiku Parastajam Zvirbulēnam tomēr bija izdevies nodibināt kārtību, un viņš sasauca vistu sapulci. Kad viņiem pievienojās Sarežģītais Zvirbulēns ar Balto Vistiņu, Parastais Zvirbulēns jau stāstīja, kur un kā meklējama iztika un no kā mežā visvairāk jāsargās.
— Vislielākās briesmas jums draud no lapsām un jenotiem, — viņš brīdināja. — Jums nevajag tik pārmērīgi kladzināt, varu derēt, ka šorīt kāds jau būs sadzirdējis. — Tad viņš pakasīja ar nadziņu knābīti, padomāja un sacīja it kā pie sevis: — Jā, ko tad vēl es gribēju teikt?… — Jums jāiemācās lidot! Tad neviena lapsa jūs nenoķers. Un neviens jenots.
— Lidot! — iesaucās Baltā Vistiņa. — Es tā gribu lidot!
Un abi zvirbulēni nekavējoties sāka apmācīt vistas lidošanas mākslā. Vispirms viņi uzmeklēja kādu meža noru, brīvu no krūmiem, nostādīja visapkārt norai sardzi, kas laiku pa laikam tika nomainīta, un apmācības varēja sākties. Dažas vistas gan kurnēja, ka neēdušas lidot neiemācīšoties.
— Taisni labi, ka neesat ēdušas, — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns, — spārniem tad jānotur daudz mazāks svars.
Cita pēc citas vistas ieskrējās, spārnus sparīgi vēcinādamas un mēģinādamas pacelties.
— Nu pavisam kā lidlaukā! — sacīja Parastais Zvirbulēns.
— Nākošā! — komandēja Sarežģītais Zvirbulēns, un atkal viena vista visiem spēkiem pūlējās pacelties gaisā.
Vissekmīgāk trenējās Baltā Vistiņa. Viņa bija visjaunākā no visām, turklāt Sarežģītais Zvirbulēns bija viņas draugs un viņa ļoti centās.
— Drīz tev vairs neviena lapsa nebūs bīstama, — Zvirbulēns viņu uzslavēja un atkal nokomandēja: — Nākošā!
Tūlīt pēc treniņa viņi visi devās meklēt brokastis. Vistas šoreiz uzvedās klusu, kā īstām meža vistām pienākas. Uz kādas stigas viņas atrada kaut ko knābājamu un, kad treniņā zaudētie spēki bija atgūti, devās atceļā. Rindas priekšgalā virzījās Parastais Zvirbulēns, bet aizmugurē — Baltā Vistiņa un Sarežģītais Zvirbulēns, tādā kārtā vistas bija pasargātas no pēkšņa uzbrukuma.
Nonākušas norā, vistas atsāka treniņu un jau pēcpusdienā spēja pacelties gaisā un nolidot itin prāvu attālumu.
— Tā, — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns, — nu jūs esat Atbrīvotās Vistas. Tagad, ja vien būsiet pietiekami piesardzīgas, neviens jūs nenoķers. Un vēl — jo vairāk lidosiet, jo spēcīgāki spārni jums būs. Un nebīstieties no dzīves brīvībā!
— Drīz uzsnigs sniegs, un jūs kļūsiet pavisam nepamanāmas, — piebilda Parastais Zvirbulēns.
Tad pie Sarežģītā Zvirbulēna pienāca Baltā Vistiņa.
— Apciemo mūs drīz, labi? Ar tevi ir daudz, daudz drošāk, — viņa sacīja.
Kad abi draugi bija atceļā uz pilsētu, Parastais Zvirbulēns ieminējās:
— Kā tu domā — vai nevajadzētu pierunāt arī gaili doties pie viņām, ko? Lai cik liels muļķis, tomēr zināmā mērā viņš ir sargs vistām, vai ne?
Sarežģītais Zvirbulēns brīdi neteica neko, bet tad samērā vienaldzīgā balsī atbildēja:
— Var jau. Tikai ar pierunāšanu būs jānodarbojas tev vienam.
Un viņu varēja saprast.