Sapnī Zvirbulēns redzēja baltas bites. To bija neredzēti daudz, un tās laidelējās, kā pagadās, pavisam nesakarīgi, pavisam bezmērķīgi. Un balto bišu lidojumu nepavadīja spārniņu zumēšana, un likās dīvaini, ka tik milzīgs skaits bišu lidojot nerada ne vismazāko troksni. Un tomēr. Tomēr bija dzirdama kāda skaņa — skaņa, kādu Zvirbulēns vēl nebija dzirdējis. Skaņa bija visaptveroša, bet tik klusa, ka pat ar visklusāk izsacītu vārdu pietiktu, lai šo skaņu iznīcinātu. Tā bija drīzāk redzama nekā dzirdama skaņa. Krāsas skaņa. Baltās krāsas skaņa.
«Cik žēl, ka to neredz Zaļā Vārna!» — bija Sarežģītā Zvirbulēna otrā doma, kad viņš atvēra acis un ieraudzīja pirmo sniegu. Bet pirmā? Kāda bija pati pirmā? Nē, tā nemaz nebija doma, tā bija smarža! Gaisā valdīja neparasti svaiga un valdzinoša smarža!
«Cik skaisti!» Zvirbulēnā no valdzinājuma viss trīsēja. «Un no tāda brīnuma jābēg prom uz Dienvidiem?» viņam ienāca prātā. «Nē, to es nevaru saprast!»
Un tikai tad Zvirbulēns sajuta, ka kļuvis stipri vē- sāk. Arī vēderiņš bija tukšs. «Jāsalūko kaut ko brokastīm,» viņš izlēma un posās izlūklidojumam.
Bet sniegs bija snidzis visu nakti un klāja pilsētu un laukus biezā kārtā. Lai kur Zvirbulēns devās, visur valdīja baltais, noslēpumainais aizliegums.
— Kā!? — viņš sacīja Parastajam Zvirbulēnam, atgriezies pēc neveiksmīgā izlūklidojuma. — Un cik ilgi tā turpināsies?
— Līdz nokusīs sniegs, — draugs skaidroja.
— Nu bet kad viņš nokusīs?
— Kad kļūs siltāks.
— Bet kad tas būs? Kad?
— Kā — kad? Kad sals mitēsies!
Sarežģītais Zvirbulēns pavērās Parastajā Zvirbulēnā ar ļoti speciālu skatienu.
— Tā neviens nerunā, — viņš sacīja.
— Are! — iečiepstējās Parastais Zvirbulēns. — Un kad tu runāji tā, ka man sāka sāpēt galva?
— Galva tad galva, — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns, — bet ko darīt ar vēderu? Galīgi tukšs. Diez kas nav.
— Paskatīsimies, — draugs iečiepstējās, — vai nu tik traki būs. Ja es kaut ko sajēdzu no cilvēkiem, tad viss vēl nav pagalam.
Viņi sāka laidelēties gar pilsētas namu logiem.
— Kas tas? — iesaucās Sarežģītais Zvirbulēns. — Ko tas nozīmē?
— Kā — Zaļā Vārna paliek Zaļā Vārna?
— Zaļā Vārna ir pārāk skaista, lai zinātu vairāk, ļ nekā skaistajiem lemts zināt, — sacīja Sidrabiņtēvs.
— Sākas, — pačukstēja Parastais Zvirbulēns.
— Kas sākas? — tikpat klusi pavaicāja Sarežģītais Zvirbulēns.
— Galvas sāpēšana, — atbildēja Parastais Zvirbulēns. — Es tik grūtu valodu nevaru saprast, bet tev jau gan labi — tu esi Sarežģītais. Es tevi pagaidīšu laukā.
— Ha-Spāre ir vēl skaistāka nekā Zaļā Vārna!
— Varbūt ir, varbūt nav, — atbildēja Sidrabiņtēvs.
— Bet ko tu tādā gadījumā teiksi par Pāvu?
— Pāvs? — iečiepstējās Sarežģītais Zvirbulēns.
— Saliekamais Saulessargs, vairāk nekā!
— Nu re, — sacīja Sidrabiņtēvs, — bet daudziem Pāvs šķiet visskaistākais no visiem putniem. Tāpat ir ar cilvēkiem. Visi jau nav vienādi, ir labāki un ir sliktāki cilvēki.
— Bet kā var zināt, kurš labs, kurš slikts? Man, piemēram, nekas nebūtu pretī ar kādu no viņiem sadraudzēties, īpaši tagad, kad sniegā un aukstumā tik grūti sameklēt kādu kārumu.
— Palido, pavēro, — runāja Sidrabiņtēvs. — Viņu vidū ir mūsu draugi.
— Jā, bet zīlītes? — atcerējās Zvirbulēns. — Kāpēc Cilvēks gatavo barotavas zīlītēm, bet zvirbulēniem ne?
— Nav tiesa, — iebilda Sidrabiņtēvs, — barotavas var apmeklēt ikviens putns. Kas tev teica, ka barotavas ir tikai zīlītēm?
— Parastais Zvirbulēns.
— Nu jā, — sacīja Sidrabiņtēvs. — Viņam šī ir tikai otrā ziema. Bet arī viņam jau laiks zināt tik vienkāršas patiesības. Redzi, dēls, ar zīlītēm ir mazdrusciņ
īpaši, — turpināja Sidrabiņtēvs. — Viņām ziemā der tikai īpaša barība — tāda, kādu zīlītes pašas nevar atrast, tāpēc Cilvēks nāk viņām talkā. Mēs, zvirbulēni, spējam iztikt ar daudz vienkāršāku barību. Bez tam zīlītes palīdz Cilvēkam tikt galā ar dārzu kaitēkļiem.
— Kā — kaitēkļiem? — brīnījās Sarežģītais Zvirbulēns. — Ko nozīmē — kaitēkļi?
— Dažādi kukainīši. Paši par sevi viņi nav nekādi kaitēkļi, — sacīja Sidrabiņtēvs, — bet Cilvēks ieviesis savos dārzos tādus kokus un krūmus, kas mežā neaug, un mazie kārumnieki nevar noturēties tos nenobaudījuši. Savukārt zīlītēm, mušķērājiem, strazdiem un daudziem citiem šie kukainīši ir garda jo garda maltīte, un Cilvēks to, bez šaubām, ir ievērojis un cenšas visādi pievilināt šos putnus dārza tuvumā. Vai redzi tur to mājokli bērzā?
— Redzu, — apstiprināja Sarežģītais Zvirbulēns.
— Tas pieder strazdam, un to gatavojis Cilvēks. Cilvēkam labi, un strazdam nav peļami, — sacīja Sidrabiņtēvs un turpināja: — Bet ir cilvēki, kuri draudzējas ar putniem prieka pēc. Taču arī prieks ir visāds.
— Kā — visāds?
— Vienam prieku sagādā cita prieks, otram prieks rodas, apmierinot tikai savu kārumu vien.
— E, paga, paga, — 'iečiepstējās Sarežģītais Zvirbulēns, — te kaut kas nav tā, kā vajag. Ja jau ir tā, kā tu saki, ka prieku var sagādāt cita prieks, vai tad neiznāk, ka cita prieks arī ir kārums?
— Kā — cita prieks arī ir kārums? — nesaprata Sidrabiņtēvs. — Kā tu runā?
— Nu kas tur ko nesaprast? — brīnījās Zvirbulēns. — Ja, piemēram, man sagādā prieku tas, ka tev ir prieks, tad tas nozīmē, ka man kārojas, lai tev ir prieks. Nu saproti — tavs prieks ir mans kārums!
Mans kārums ir tavs prieks! Skaidrāk vairs nevar pasacīt — mans kārums ir tavs prieks.
— Paga, paga, — viņu pārtrauca Sidrabiņtēvs.
— Kā — tu pirmiņ teici — tevi sauc?
— Par Sarežģīto Zvirbulēnu.
Sidrabiņtēvs vairākreiz pamāja ar galvu, un viņa debessirmais spalvojums ievizējās.
— Varen trāpīgi iedēvējuši!