No rīta pamodies, Sarežģītais Zvirbulēns sajuta kaut ko tik patīkamu, ka nespēja atcerēties, vai vispār kaut ko tik patīkamu kādreiz sajutis. «Kas gan tas varēja būt?» Viņš satraukts rosījās miteklītī.
Bet laukā bija salts ziemas rīts, saule ausa sarkana, sarkana, un no mašīnām un cilvēku mutēm cēlās garaiņu mākoņi.
Te pēkšņi miteklī kļuva tumšāks — pie ieejas bija piespurdzis Parastais Zvirbulēns.
— Labrīt! — tas nočiepstēja un tad piepeši iesaucās: — Ai! Pankūkas!
— Kā — pankūkas? — jautāja Sarežģītais Zvirbulēns.
— Smaržo pēc pankūkām! Vai tad nejūti?
— Ak, jā, pareizi, pēc pankūkām, — atteica Sarežģītais Zvirbulēns gluži tādā pašā balsī, kādā toreiz vasarā, kad Zaļā Vārna pirmoreiz minēja vārdu «putnu- biedēklis».
— Tagad jānogaida, — sacīja Parastais Zvirbulēns,
— gan jau viņiem paliks pāri, un atlikumu viņi noteikti novietos pieliekamajā.
Patiesi — pēc brīža kāds atvēra pieliekamā durvis un pankūku smarža pienāca vēl tuvāk. Nogaidījis, līdz virtuvē aiz pieliekamā sienas iestājas paliekošs klusums, Parastais Zvirbulēns mudināja: — Sāc nu!
Un Sarežģītais Zvirbulēns paārdīja nosprostojumu, kas šķīra miteklīti no pieliekamā, un abi draugi klupdami ievēlās tieši pankūku bļodā. Vilinoša bija smarža, un nevaldāms bija viņu izsalkums.
Atlikušo dienas daļu viņi gluži vienkārši nogulēja, jo bija piemielojušies tik smagi, ka palidot būtu tīrās mocības. Bet pievakarē laukā kļuva nedaudz siltāks, un Parastais Zvirbulēns sacīja:
— Ko tu saki, ja mēs paskatītos televizoru?
— Kā — televizoru? — nesaprata Sarežģītais Zvirbulēns.
— Lidojam! — aicināja Parastais Zvirbulēns, neielaizdamies garākos paskaidrojumos.
No kāda loga plūda blāva gaisma, un, notupušies uz palodzes, abi zvirbulēni ieraudzīja istabas dziļumā laidelējamies putnus, skrienam zvērus, peldam zivis. Putni, zvēri un zivis mitinājās kādā kastē. Tie bija iesprostoti.
— Kā Cilvēks dabūjis viņus tur iekšā? — brīnījās Sarežģītais Zvirbulēns. — Vai viņš tos noķēris?
— Nezinu, — atbildēja Parastais Zvirbulēns.
— Kā — nezini? — vaicāja Sarežģītais Zvirbulēns. — Nu, bet Sidrabiņtēvs?
— Sidrabiņtēvs arī nezina, — atbildēja Parastais Zvirbulēns. — Tas mums ir noslēpums.
— Bet vai ir noticis kāds bēgšanas mēģinājums?
— Bēgšanas mēģinājums? — pārvaicāja Parastais Zvirbulēns. — No kurienes?
— Kā — no kurienes? No tās kastes!
— Nezinu vis, neesmu neko dzirdējis par bēgšanas mēģinājumu, — sacīja Parastais Zvirbulēns.
— Bet kā būtu, ja mēs kādu no viņiem mēģinātu atbrīvot? — Sarežģītajam Zvirbulēnam iešāvās prātā, bet pēkšņi viņa acis iepletās un kļuva lielas jo lielas, apaļas jo apaļas.
— Pāvs! — nākamajā brīdī viņš sajūsmā iesaucās. — Re, kur Pāvs! Kastē! Urāāā! Pāvs kastē! — Un, pievērsies draugam, viņš to vēlreiz ņēmās izvaicāt: — Tu saki, ka neesi dzirdējis ne par vienu bēgšanas mēģinājumu?
— Vismaz līdz šim nekas tāds nav dzirdēts, — apstiprināja Parastais Zvirbulēns.
— Tad viss ir kārtībā! — Sarežģītais Zvirbulēns atviegloti uzelpoja. — Es domāju tā — ar atbrīvošanas darbiem nesteigsimies vis.