— Nezin vis, vai maz esat zirgu redzējuši? — Sidrabiņtēvs pavērās abos zvirbulēnos, kuri bija atlidojuši ciemos. Viņi bija pagādājuši ciemakukuli — lielu un smaržīgu pankūku.
— Vienreiz esmu, — sacīja Parastais Zvirbulēns.
— Nu, un tu? — Sidrabiņtēvs pievērsās Sarežģītajam Zvirbulēnam. — Un tu cikreiz?
Sarežģītais Zvirbulēns šoreiz neparko negribēja atzīties, ka nemaz nezina, kas tas zirgs ir un vai viņš to vispār redzējis. Tāpēc viņš atbildēja:
— Pareizi!
Iestājās brīdis klusuma, pareizāk sakot, brīdis klusa apjukuma.
— Kā tu runā! — iečukstēja viņam Parastais Zvirbulēns. — Kas tā runā!
— Kāpēc tu saki «pareizi!», kad es tev jautāju «cikreiz?»? — vaicāja Sidrabiņtēvs.
— Tāpēc, ka tas nozīmē tikreiz, cik ir pareizi, — paskaidroja Sarežģītais Zvirbulēns, skatīdamies Sidra- biņtēvam tieši acīs.
— Ak jā, tu jau esi tas Sarežģītais, — atcerējās Sidrabiņtēvs un turpināja: — Bet vai «nevienreiz» arī varētu nozīmēt «pareizi»?
— Varētu jau gan, — nodūris galviņu, atbildēja Sarežģītais Zvirbulēns.
Bet Sidrabiņtēvs tobrīd beidza mielošanos un, notīrījis knābi, runāja tālāk:
— Jā, agrāk… agrāk zvirbulis bez zirga bija tikpat ka iela bez setnieka. Ne jau velti Cilvēks tolaik par mums ziņģi sacerēja:
Lai dzīvo zirgs un zvirbulis, tad sētniekam būs darbs.
Tālāk gan vairs neatceros, bet pie mums priekšpilsētā šito gabalu savā laikā zināja jauns un vecs, liels un mazs. Nu, bet zirgāboli — mmm!
— Kā — zirgāboli? — nesaprata Sarežģītais Zvirbulēns. — Vai tad zirgam arī aug āboli?
Sidrabiņtēvs pasmaidīja.
— Aug, dēls, kā ta, ka aug. Vai ta zirgs ir citādāks par ābeli? Tikai ābeles āboli ir vajadzīgi Cilvēkam, bet zirgāboli — zvirbulim.
— Kā — zvirbulim? — atkal nesaprata Sarežģītais Zvirbulēns.
: — Labi, es redzu, ka no stāstīšanas vien tev lielas skaidrības tik un tā netiks. Paņemšu tevi līdzi uz vienu man zināmu dārzu, kur Cilvēkam vēl pieder zirgs. Bet tas gan varēs notikt kādā siltākā dienā. Nu? — Sidrabiņtēvs pievērsās Parastajam Zvirbulēnam. — Kad mums būs kāda siltāka diena?
— Rīt, — nešaubīdamies atbildēja Parastais Zvirbulēns.
— Pareizi, — sacīja Sidrabiņtēvs. — Rīt. Bet tas nozīmē, ka visiem zvirbulēniem jāpulcējas kokos un jāčivina.
— Kā — jāpulcējas kokos un jāčivina? — ievaicājās Sarežģītais Zvirbulēns.
— Lai Cilvēks zinātu, ka pēc vienas dienas gaidāms silts laiks, — sacīja Sidrabiņtēvs.
— Vai tad viņš pats to nezin? — vaicāja Sarežģītais Zvirbulēns.
— Nezin, dēls, nezin. Tur jau ir tas cipars, ka nezin.
— Kāpēc nezin? — turpināja interesēties Sarežģītais Zvirbulēns.
— Vai tad neatceries, ko tev stāstīja Zaļā Vārna? — sacīja Sidrabiņtēvs, aizbāzdams kādu spraudziņu, pa kuru pažobeles mājoklītī ieplūda āra vēsma. — Cilvēks ir šo un to svarīgu piemirsis, un tas viņam nenāk par labu, tāpēc mūsu pienākums ir viņam atgādināt. Atgādināt par draudzību. Un to vislabāk izdarīt palīdzot.
— Nu tad lidojam kokos čivināt! — iesaucās Sarežģītais Zvirbulēns, pievērsies Parastajam, un viņi atgriezās Cilvēka Akmens Pasaulē, bet tur koku nebija, un viņi kopā ar citiem zvirbulēniem salaidās veikala pagalmā sakrautajā piena pudeļu kastu grēdā un čivināja visu pēcpusdienu.
— Rīt kļūs siltāks, — cilvēki teica cits citam, nākdami no veikala ar iepirkumu saiņiem.