— Man ir ideja! — iečivinājās Sarežģītais Zvirbulēns.
— Nu, nu? — atsaucās Parastais Zvirbulēns.
— Jāsasauc Zvirbulēnu pilnsapulce! — čivināja Sarežģītais Zvirbulēns, un acis viņam mirdzēja tā, kā tās mēdz mirdzēt visiem tiem, kuriem ir idejas.
— Zvirbulēnu pilnsapulce! — atsaucās Parastais Zvirbulēns. — Kaut kas tāds vēl nav piedzīvots!
— Tad būs! — apņēmīgi sacīja Sarežģītais Zvirbulēns. — Mēs nekādā gadījumā nedrīkstam pieļaut, ka Atbrīvotās Vistas cieš badu. Un tikai mēs varam viņas glābt, un tas mums jādara!
— Jā, bet kas to iesāka? — čivināja Parastais Zvirbulēns. — Ja nemaldos, tu!
— Es zinu, — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns. — Un, ja nevēlies, nepiedalies. Iztikšu arī bez tevis.
— Ko nu bozies, — apvainojās Parastais Zvirbulēns, — es jau tikai tāpat vien pateicu, bet tu uzreiz — pa nopietnam.
— Nūja, ka pa nopietnam. Kādi gan var būt joki, kad vistas gan ir atbrīvotas, bet viņām draud bojāeja?
Todien abi draugi aplidoja gandrīz visus zvirbulē- nus, kas mitinājās pieliekamo vēdināmajās ejās, un piekodināja ierasties uz sapulci.
Sapulce notika lielajā deviņstāvu namā, kurā atradās Sarežģītā Zvirbulēna miteklītis. Plašajā bēniņu telpā čivināja, čiepstēja un vēl visādi citādi sarunājās kāds tūkstotis zvirbulēnu.
— Klusu! — pavēloši ieskanējās Sarežģītā Zvirbulēna balss. Pa vēdlodziņiem ieplūda salta ziemas vēja šaltis, un zvirbulēni skurinādamies spiedās ciešāk cits pie cita. — Es jūs ilgi neaizkavēšu. Cik zināms, neviens no mums nevar sūdzēties, ka dzīvo trūkumā. Pat vairāk — mums pieejams tāds barības daudzums, par kādu citi putni var tikai sapņot.
To teicis, Zvirbulēns ieturēja pauzi, jo sapulci viņš vadīja pirmoreiz mūžā un pirmoreiz mūžā uzrunāja
tik lielu skaitu savu ciltsbrāļu.
»
Un tad viņš pastāstīja viņiem par vistu atbrīvošanu un par to, kā viņš ar Parasto Zvirbulēnu apmācījis Vistas lidot, un par šāvienu arī viņš pastāstīja.
— Taču jūs redzat, cik barga ir ziema, — Sarežģītais Zvirbulēns turpināja, — Atbrīvotās Vistas vēl nebūt nav Brīvās Vistas. Pa īstam vistas kļūs par Brīvajām Vistām tikai tad, kad varēs pašas sev sagādāt visu, ko tām vajag, vienalga, vasarā vai ziemā.
Tāpēc palīdzēsim viņām tagad, labi? Cilvēkam jau no tā nekāds zaudējums necelsies, galu galā mēs taču viņam arī mazdrusciņ palīdzam — pareģojam laiku un tā tālāk. Un vai tā nav īsti laba sajūta — piepulcēt brīvajiem putniem jaunus draugus?
Tā runāja Sarežģītais Zvirbulēns, un jau tanī pašā vakarā simtiem zvirbulēnu vairākkārt veica pārlidojumu no pilsētas uz mežu, piegādādami Atbrīvotajām Vistām visu, ko vien viņi atrada pieliekamajos un atzina par noderīgu.
Tovakar zem Vistu Egles notika tādas dzīres, kādas mežs vēl nebija pieredzējis.
— Nu, — Sarežģītais Zvirbulēns uzrunāja vistas, kad dzīres bija sasniegušas vislielāko līksmību, — kādas tagad ir jūsu domas par atgriešanos pagalmā?
— Nepiemini ļaunu, — visu vistu vārdā atbildēja tā, kura pagājušoreiz bija teikusi: «Un tur mums nebūs jāmirst badā!»
— Tu esi vienreizējs! — pačukstēja Baltā Vistiņa, lūkodamās Zvirbulēnā mirdzošām acīm, bet gailis, kuram kāds zvirbulēns no kāda pieliekamā bija pagādājis konfekti «Prozit», sāka jaukt savas dziesmas vārdus, un «kikerigū» vietā viņam iznāca «čikurikuri- kukū!».