— Tie jau nav āboli! Vai tad tie ir āboli! Kas tad tie par āboliem! — izsaucās Sarežģītais Zvirbulēns.
— Neesmu apgalvojis, ka šitie te ir āboli. — Sid- rabiņtēvs smaidīja.
— Teici gan, tu pats teici, ka zirgāboli.
— Āre, tā pavisam cita lieta, — atbildēja Sidrabiņ- tēvs. — Āboli ir āboli, un zirgāboli ir zirgāboli.
Un tā Sarežģītais Zvirbulēns pirmoreiz mūžā mielojās «ar kaut ko tik neparastu», kā viņš vēlāk atzinās Zaļajai Vārnai.
— Sitā, reku, ir tīra manta, — sacīja Sidrabiņtēvs un izrušināja kādu graudu, — no tās nevienam skāde netiek. Vai tad agrāk mēs, zvirbuļi, zinājām, kas ir kaites? Bet tagad? Cik tad ir zvirbuļu? Un vai tad tie ir zvirbuļi? Katram otrajam kaut kas kaiš, un to vien dzird: «Vai pagājušonakt labi gulēji?» Un vai zini, kāpēc tas tā ir?
— Nu, nu? — painteresējās Sarežģītais Zvirbulēns.
— Tāpēc, ka nav vairs veco labo zirgābolu.
— Bet kāpēc tad nav vairs veco labo zirgābolu? — atceļā uz mājām pavaicāja Zvirbulēns.
— Vai tad neredzi? — atvaicāja Sidrabiņtēvs, norādīdams lejup uz ielām.
— Neredzu neviena zirgābola, — atbildēja Zvirbulēns, vērīgi lūkodamies. — Mašīnas vien.
— Tur jau tas suns aprakts, — atbildēja Sidrabiņtēvs.
— Kā — suns aprakts? — nesaprata Sarežģītais Zvirbulēns.
— Tā ir tāda valoda, — sacīja Sidrabiņtēvs pasmaidīdams. — Kādreiz Cilvēks tā runā.
— Zini ko? — ieminējās Zvirbulēns. — Es jau sen esmu vēlējies noskaidrot vienu jautājumu.
— Nu, nu? — pamudināja Sidrabiņtēvs.
— Kāpēc mēs saprotam Cilvēka valodu, bet Cilvēks mūsējo ne?
Viņi lidoja virs ielām, pa kurām nepārtrauktā straumē joņoja automašīnas, un gaisu pildīja zilgana dūmaka, kuru ieelpojot sāpēja galva.
«Nu nē!» stingri nolēma Zvirbulēns. «Ziemu vēl kaut kā izcietīšu, bet tad nu gan — žigli projām uz laukiem! »
Pēc garā pārlidojuma Sidrabiņtēvs izskatījās pavisam noguris.
— Vecums. Vecums, draudziņ. No tā neizbēg neviens. Tikai vieniem tas pienāk īstajā brīdī, bet citiem — labu tiesu pirms laika. Viss atkarīgs no tā, kā dzīvo un no kā pārtiek.
— Jā, — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns, — to es varu saprast. Bet kāpēc mēs saprotam Cilvēka valodu, bet Cilvēks mūsējo ne?
Sidrabiņtēvs pasmaidīja.
— Vai tad Zaļā Vārna tev jau nepastāstīja?
— Zaļā Vārna man stāstīja par Slimību.
Sidrabiņtēvs pamāja ar savu debessirmo galvu.
— Viņa ir pareizi runājusi, — viņš sacīja. — Slimība. Slimība gan. Bet es tev pateikšu, lūk, ko. Ir pārejošas Slimības, un ir Slimības, kas vēsta par vecuma tuvošanos. Kura no šīm Slimībām piemeklējusi Cilvēku, mēs vēl nezinām.
«Kaut nu Cilvēku būtu piemeklējusi pārejošā slimība!» nodomāja Sarežģītais Zvirbulēns, kad bija palicis viens, bet, kāpēc viņš tā nodomāja, pats sev nemācēja paskaidrot.