— Bet ods? — sacīja Parastā Vārna.
— Kā — ods? — Sarežģītais Zvirbulēns nesaprata, uz ko Vārna mērķē.
Viņi abi tikko bija iepazinušies, un viņu saruna uzreiz skāra visbūtiskākos jautājumus, jo bija ziema, un ziemā neviens putns knābi velti nedzesē.
— Nu ods, — sacīja Parastā Vārna.
— Ods ir ods!
— Man iznāk, ka ods ir putns, — teica Parastā Vārna.
— Ods nav nekāds putns, ods ir ods! — Sarežģītais Zvirbulēns kļuva nepacietīgs.
— Man iznāk, ka putns, — sacīja Parastā Vārna.
Taisnību sakot, ziemas novakare bija gadījusies silta.
— Kā — putns? — nesaprata Sarežģītais Zvirbulēns.
— Odam spārni ir? Ir. Ods lido? Lido, — sacīja Parastā Vārna. — Ods tātad ir putns.
— Ods nav nekāds putns! — Sarežģītais Zvirbulēns aizsvilās.
— Kas tad? — vaicāja Parastā Vārna.
— Ods ir ods! — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns.
— Un kas tad, pēc tavām domām, ir putns?
— Putns ir putns! Un ods ir ods! Kā tu nesaproti?
— Un vārna?
— Vārna ir vārna!
— Tātad vārna, pēc tavām domām, nav putns? — Parastā Vārna pavērās debesīs.
— Kā — nav? — atkal aizsvilās Zvirbulēns. — Vārna ir putns!
— Kāpēc? — Parastā Vārna šķita esam ārkārtīgi izbrīnījusies.
— Tāpēc, ka viņai ir spārni.
— Odam arī ir spārni.
— Tāpēc, ka viņa lido.
— Ods arī lido, — sacīja Parastā Vārna. — Tad kāpēc vārna ir putns?
Zvirbulēns dusmīgs pavērās Vārnā.
— Kāpēcītis.
— Ko tu teici? — Parastā Vārna laikam labi nesadzirdēja, jo pāri lidoja lidmašīna, kas bija pacēlusies no piepilsētas lidlauka.
— Es teicu, ka tu esi kāpēcītis.
— Ko tas nozīmē?
— Tas nozīmē, ka tu tāds īstenības putns vien esi, — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns.
Bija gadījusies neparasti silta ziemas novakare, un piepilsētas meža malā, tur, kur izbeidzās dārzu rajons, gaisā dejoja bariņš odu.