Kad viņi bija iepazinušies un pārvarējuši pirmo mulsumu, Zvirbulēns pēkšņi ievaicājās:
— Vai redzi?
Un norādīja lejup.
Zaļā Vārna paskatījās un tad sacīja:
— Tu domā Cilvēku?
Zvirbulēns nolēma ielāgot svešo vārdu un atbildēja:
— Nu jā, Cilvēku.
Bet Zaļā Vārna jau saprata, ka Zvirbulēns redz Cilvēku pirmoreiz, viņa pati dzīvoja pasaulē jau trešo vasaru un, lai neteiktu vairāk, šo un to zināja. Taču Zvirbulēns viņai bija iepaticies, un viņa sacīja:
— Aizlidosim uz kādu drošāku vietiņu, un es tev kaut ko pastāstīšu.
Zvirbulēns piekrita.
Viņi atrada nelielu, ziediem pilnu meža noru un apmetās bērza zarā.
— Šodien tu pirmo reizi sastapi Cilvēku, — sacīja Zaļā Vārna, — un tāpēc tev būs lietderīgi zināt par viņu mazdrusciņ vairāk nekā, teiksim, par Zvirbuļu Vanagu.
Zaļā Vārna vēlreiz pārliecinājās, vai tuvumā patiešām neviena nav, un tad pajautāja:
— Saki — ko tu par viņu domā?
— Nezinu, — atteica Zvirbulēns. — Man viņš šķiet tik neparasts. Nebiju iedomājies, ka pasaulē var būt kaut kas tāds.
Zaļā Vārna likās esam apmierināta ar atbildi. Viņa sacīja:
— Tev taisnība — nevar būt. Taču ir. Mums ir darīšana ar Novirzi No Normas.
— Ko nozīmē Novirze No Normas? — Zvirbulēns ievaicājās. Viņš jau sāka samierināties ar to, ka Zaļā Vārna ir pārāka par viņu, un klusībā pat lepojās, ka ieguvis tik gudru un skaistu draudzeni.
— Ko nozīmē Novirze No Normas? — pārjautāja Zaļā Vārna. — Labāk es stāstīšu visu pēc kārtas.
Viņai ilgi nebija gadījies tik cītīgs klausītājs kā Zvirbulēns, un viņa stāstīja:
— Redzi, pašā pasaules sākumā Cilvēks dzīvoja ar mums kopā un bija tāds pats kā mēs. Nu, saproti, visi — gan putni, gan zvēri, gan cilvēki — visi, visi dzīvoja kopā draudzīgi un nedarīja cits citam pāri.
Bet tad ar Cilvēku kaut kas notika. Mēs to nosaucām par Slimību. Redzi, Cilvēks sāka iedomāties, ka viņam ir tiesības uz mums. Viņš sāka mūs vajāt. Tad mums neatlika nekas cits kā norobežoties no viņa, jo baidījāmies, ka Cilvēka Slimība var piemeklēt arī mūs.
Tā runāja Zaļā Vārna un piesardzīgi paskatījās visapkārt. Zvirbulēns bija pati uzmanība.
— Bet mēs vēl neesam zaudējuši cerību, — turpināja Zaļā Vārna. — Ir taču zināms, ka likstas ir ārstējamas. Mēs vēl neesam zaudējuši cerību. Nostāsti par bijušo dienu saticību un brālību vēl dzīvo mūsu atmiņā, un meža zvēri un putni tos stāsta tālāk saviem bērniem. Mēs vēl neesam zaudējuši cerību.
Tā runāja Zaļā Vārna nelielajā, ziediem pilnajā meža norā.